Latvieši uzvar Lādogas trofi reidā (1)

170 dalībnieku ekipāžas un vairāki simti tehnisko mašīnu astoņās smagās dienās mēģināja veikt vairāk nekā 1000 kilometrus pārbrauciena režīmā no vienas nometnes uz nākamo. Sportistiem rezultāta noteikšanai bija atvēlēti ap 100 kilometriem septiņos lineāros ātrumposmos ar atšķirīgu grūtības pakāpi atkarībā no konkrētās klases atļautā riteņu lieluma. Turklāt vēl papildsacensības pa Lādogas ezera pludmali un kāpām, kā arī nakts orientēšanās pēc leģendas. Trofi reidos vārds "ātrumposms" ir droši jāliek pēdiņās, jo labākie distanci veica aptuveni divpadsmit stundās jeb ar vidējo ātrumu pie astoņiem kilometriem stundā! Un tas nav nekāds brīnums, jo trases bija izveidotas Karēlijas purvos un akmeņainajos pauguros. Latvijā līdzīgs reljefs ir Kangaros, kur starp gandrīz vertikālām nogāzēm snauž dziļas dūkstis, tikai atšķirība ir tā, ka Krievijā šādu dabas brīnumu ir tik daudz, ka nevienam nav ienācis prātā tos visus pasludināt par dabas rezervātiem. Ja tam vēl pieskaita viņu mežistrādes īpatnības – milzu gari traktoru ceļi, jeb divas bezgalīgas paralēlas tranšejas mālu putrā, tad ideālāka vide neceļu braukšanai ir grūti iedomājama.

Latviju pārstāvēja astoņas ekipāžas dažādās automobiļu klasēs ar visai atšķirīgiem mērķiem. Daži bija ieradušies krāt pieredzi vai testēt jauno tehniku, citi izbaudīt fantastiski skaisto dabu un "pasaulē lielāko 4x4 piedzīvojumu", bet vēl citi pacīnīties par godalgotām vietām. Tūrisma ieskaitē pirmo reizi šādā pasākumā piedalījās Ēriks Eglītis un Mārtiņš Kaļķis. 39 auto konkurencē iegūtā septītā vieta runā pati par sevi, un gan jau citugad jaunā Latvijas ekipāža sev izvirzīs godkārīgākus mērķus. Reida ieskaitē, kur piedalās divi līdz trīs auto vienotā komandā, Latviju pārstāvēja divas ekipāžas - Mārtiņš Gailis, Dzintars Blūms, Jānis Balodis un Jānis Dardzāns, Inga Millere, Raivis Balodis. Reida tehniskie notikumi pieļauj pat sporta prototipu dalību, tāpēc par uzvaru mūsējie šoreiz necīnījās. Toties ieilgušās tehniskās ķibeles ļāva parādīt izcilu rakstura stingrību. Brāļu Vīdušu septītā vieta Proto klasē nav uzskatāma nedz par panākumu, nedz īpašu zaudējumu. Galvenais mērķis bija testēt jauno auto un izskaust "bērnu slimības". Šim nolūkam labāku poligonu par Lādogu neatrast.

Nopietnākais Latvijas "desants" bija pārstāvēts Tr1 klasē. Trīs baltas Toijotas LC70 ar visai ambiciozām, labā nozīmē, ekipāžām. 2005. gada Lādogas uzvarētājs Edvīns Vansovičs ar stūrmani Andri Balodi, pērnā gada trešās vietas ieguvēji brāļi Mareks un Vitālijs Mateiko un jauns duets no pieredzējušiem neceļu braucējiem - Uldis Mežulis un Harijs Sils. Pretī septiņas igauņu ekipāžas ar pērnā gada otrās vietas ieguvēju Rometu Vahuru priekšgalā, labākās Pēterburgas ekipāžas, kam savās mājās pat sienas palīdz, kopā 25 tehnikas vienības.

Ja Tr1 panākumi bija loģiski un gaidīti, tad lielāko pārsteigumu un prieku sagādāja tēvs ar dēlu Vilnis un Aigars Zeizas. Lādogas tehniskie noteikumi nedaudz atšķiras no Latvijā pieņemtajiem, tāpēc viena no mūsu vadošajām Tr2 ekipāžām bija spiesta startēt Tr3 konkurencē. Startā izskatījās gana bēdīgi. Kāds desmits trofi reidam sagatavotu "bobiku", pusducis monstriņu uz Laplandera un Unimoga tiltiem un tikai trīs mašīnītes bez portālu tiltiem – Zeizas Nissans un divi igauņi, kas arī bija "iekrituši" uz tehnisko noteikumu atšķirībām. Toties sacensību pusē Zeizas bija līderi! Tiesa gan, tikai pateicoties Pēterburgas sportista Vladislava Bistrova navigācijas kļūdai, kas viņam maksāja apmēram piecu stundu penalizāciju. Bet jāņem vērā, ka Bistrovs brauca ar sportam būvētu prototipu uz Pincgauera bāzes, kam netrūka pat riepu pumpēšanas iespējas gaitā, kamēr Zeizas ar praktiski standarta Nissanu. Smagākajās vietās izpaudās acīm redzams Bistrova pārsvars. Tomēr mūsējie saglabāja intrigu līdz pašām beigām un neļāva Bistrovam svinēt priekšlaicīgu uzvaru. Toties trešā vieta finišā no Zeizām atpalika par veselām 19 stundām! Ne jau velti Baltijas kausā mūsu vadošie Tr2 braucēji nevienu citu nelaiž pjedestālam pat tuvumā! Līmenis ir patiešām fantastiski augsts. Grūti pateikt, par ko bija lielāks prieks, par mūsējo dubultpanākumu Tr1 klasē jeb Zeizu otro vietu Tr3 klasē.

Tā nu jāgaida tikai nieka 350 dienas, kad atkal jau kāds pašā Pēterburgas centrā, Ņevas krastā ar skatu uz Ziemas pili, ar motorzāģi "frizēs" traktora riepas vai darīs vēl ko dīvaināku, lai tikai izietu tehnisko komisiju un tiktu uz starta "pasaules lielākajā 4x4 piedzīvojumā", kā to pamatoti sauc paši šā pasākuma organizatori. Divas nedēļas dzīvot tikai trofi reidam ir lieliska skola iesācējiem, fantastisks atvaļinājums atbalsta komandām un vienreizēja iespēja sportistiem paspēkoties vissīvākajā konkurencē.