Pasauli kopš vakardienas pārņēmis futbola bums - Vācijā sācies Pasaules kausa izcīņas finālturnīrs. Futbola draugi Latvijā var uzgavilēt, visas spēles rādīs LTV 7, un viens no komentētājiem būs arī Krišjānis Kļaviņš. Tāpēc gluži loģiski uz šīs sestdienas sarunu aicinājām viņu.
Futbola speciālists, kurš bauda dzīvi
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
- Kopš kura laika futbols tev ir sporta veids numur viens?
- Futbols allaž bijis sirdij tuvs. Kopš desmit gadu vecuma skatījos visas spēles, kladē rakstīju spēļu apkopojumus, analīzes. Tā pamazām informācija krājās, un nu jau ir pamatīgs apjoms.
- Vairāk esi futbola analītiķis vai spēlētājs?
- Kad ir iespēja, ļoti labprāt uzspēlēju, bet tas negadās bieži, apmēram reizi mēnesī. Biežāk spēlēju tenisu, kas ir mans otrs iecienītākais sporta veids, jo tur vēl vajag tikai vienu cilvēku, futbolā jāsalasa divas komandas.
- Spēles komentēsi tu un Anatolijs Kreipāns, kā tiki pie šī, varētu teikt, goda?
- Anatolijs futbolu komentējis vienmēr, iespējams, es vēl piedzimis nebiju, kad viņš to jau darīja. Man šo piedāvājumu izteica pērn. Pirms diviem gadiem komentēju Eiropas čempionātu, bet Pasaules kauss, tas ir izcilākais, kas var būt, tās ir pavisam citas emocijas. Nekļūdīšos teikdams, ka uzmanības ziņā Pasaules kausa izcīņa futbolā pārspēj pat vasaras olimpiskās spēles. Žēl, ka komentēt nāksies no studijas Rīgā, ka nebūšu tur uz vietas. Klātienē tās sajūtas pilnīgi noteikti ir izcilas, fantastikas un neatkārtojamas.
- Kas nepieciešams, lai komentētājs būtu līmenī?
- Skatītājam jāsniedz maksimāli plaša fona informācija, lai viņam būtu interesanti skatīties. Zinot, ka būs jākomentē, pēdējā gada laikā īpašu uzmanību pievērsu komandām, kas spēlēs finālturnīrā. Ar lielu interesi sekoju līdzi Āfrikas nāciju kausa izcīņai, kas risinājās gada sākumā. Tur varēja redzēt, kā spēlē šī kontinenta valstis, jo Pasaules kausa finālturnīrā iekļuva tādas valstis kā Togo, Angola, Ziloņkaula Krasts, par kurām bija ļoti skopas ziņas, jo nekad nav spēlējušas finālturnīrā.
Informācija nemitīgi papildinās, man palīdz Aleksandrs Beļakovs, kurš to savācis apjomīgu. Pēdējās nedēļās Krievijas izdevums "Sport Ekspres" publicējis plaša ziņas par katru izlasi, tās man būs noderīga. Pašam savākt informāciju par 32 izlasēm nav viegli, tāpēc ir labi, ja to publicē šādi respektabli mediji.
Ap finālturnīru valda pamatīga ažiotāža. Kaut vai šāds interesants fakts. Anglija pasaules kausā uzvarējusi tikai vienu reizi - 1966.gadā savās mājas, bet šogad tur valda absolūts trakums. Jau tagad Lielbritānijas karaliene Elizabete II devusi atļauju 12.jūlijā, trīs dienas pēc finālspēles, rīkot čempionu parādi Londonas ielās, kur Anglijas izlase soļos kā pasaules čempioni. Domāju, ka ar šādiem paņēmieniem vienkārši tiek strādāts pie tēla veidošanas. Tas ir bizness, kas iet kopā ar Pasaules kausa izcīņu, jo tas ir ienesīgākais sporta forums pasaulē.
- Vai vari prognozēt pirmo trijnieku?
- Pasaules kausa izcīņa futbolā ir ļoti nepateicīga prognozēm. Visi liek, ka uzvarēs Brazīlija, bet statistika vēsta, ka Eiropā notikušajās Pasaules kausa izcīņās tā uzvarējusi tikai vienu reizi, tālajā 1958.gadā Stokholmā. Tas liek domāt, ka varētu izšaut kāda Eiropas komanda.
- Nedaudz atiesim no Pasaules kausa izcīņas. Pēdējā laikā par Krišjāni Kļaviņu zināms tas, ka viņš strādā "Radio SWH", organizē Cēsīs sava kausa izcīņu un spēlē totalizatoros. Ko vēl dari?
- Mācības pagaidām uz laiku atliktas malā. Pirmo kursu pabeidzu, tad sākās darbs televīzijā, radio, bija problēmas savienot. Kopš nestrādāju par Latvijas futbola federācijas preses sekretāru, cenšos iespējami biežāk atbraukt uz Priekuļiem, kur man ļoti patīk. Strādāju tikai "Radio SWH" un man pietiek. Televīzijā piedalos vien atsevišķos projektos. Tur nestrādāju naudas dēļ, man tas patīk, un tā zināmā mērā ir pašreklāma.
Pirms diviem gadiem šausmīgi skrēju, centos visur strādāt, tagad esmu sapratis, ka nevajag pārāk dzīties. Man ir labi tā, kā ir. Varu sevi nodrošināt, tāpēc, godīgi sakot, cenšos strādāt iespējami mazāk. Es izbaudu dzīvi.
- Vai skandāls ap tavu darbošanos spēļu totalizatoros nepabojāja tavu tēlu?
- Pilnīgi noteikti, ka jā. Bet esmu nevainīgs, pret mani nav un nevar būt nekādu pierādījumu. Kāds gribēja uztaisīt skandālu, nolikt mani līdz ar zemi, samaksājot atsevišķiem žurnālistiem, lai viņi uzraksta tendenciozus rakstus. Tagad pirms pasaules futbola čempionāta tajā pašā izdevumā būs pret mani vērsts raksts par to, kā Krišjānis Kļaviņš, spēlējot totalizatorā, var atļauties komentēt futbola spēles. Ir atsevišķi cilvēki, kuriem neesmu ērts, kuri grib izrēķināties. Nesaukšu viņus vārdā, lai tas paliek uz viņu sirdsapziņas. Tie, kuri seko šim skandālam, sapratīs, par ko ir runa.
- Dažs tavu aiziešanu no preses sekretāra amata uzskatīja kā vainas pierādījumu.
- Jebkurā attīstītā Rietumu valstī tā kā es, rīkotos ikviens. Jau iepriekšējā vakarā, uzzinot, ka būs šāda publikācija, piezvanīju Latvijas futbola federācijas ģenerālsekretāram Jānim Mežeckim un pateicu, ka rakstu atlūgumu, jo būs tāds raksts. Pateicu, ka aizeju, lai nebojātu Latvijas futbola federācijas tēlu. Diemžēl Latvijā manu atkāpšanos uztvēra pavisam citādāk, pareizāk sakot, to komentēja citādāk.
- Vai tu biji neērts tieši kā preses sekretārs?
- To es negribētu komentēt.
- Vai joprojām esi aktīvs totalizatoru spēlētājs?
- Arī par šo tēmu nerunāšu. Ir tā, jo vairāk pateikšu kādā masu medijā, jo vairāk citiem pēc tam radīsies jautājumu. Esmu nolēmis, ka intervija jūnija "Klubam" bija pēdējā, pat nedaudz nožēloju, ka tai piekritu.
- Vai tiešām uz pasaules čempionātu neesi izdarījis likmes?
- Nē.
- Labi, nerunāsim par tevi, bet par totalizatoru spēlētājiem un šo biznesu kopumā. Ko nozīmē spēlēt totalizatorā?
- Tā ir sarežģīta būšana, kas nav domāta muļķiem. Totalizators ir tā pati azartspēle, tikai šeit tu darbojies ar savu intelektu, nevis paļaujies uz veiksmi. Te visu izšķir intelekts, informācija, kas ir tavā rīcībā, veiksme varbūt ir tikai 10 procenti. Lai spēlētu totalizatoru, jābūt dzelžainai disciplīnai. Ja tam neveltī sešas, septiņas stundas dienā, nevar runāt par pozitīviem rezultātiem. Bet cilvēki vairāk paļaujas uz veiksmi. Apbrīnoju tos, kuri katru dienu bukmeikeru firmām dāvina pa latam, izvēloties desmit notikumus, desmit spēles, un grib uzminēt visas. Tas nav neiespējami, bet pilnīgi droši, ka kaut kas nesaies. Bet cilvēki liek dienu no dienas, jo redz, reiz taču kaimiņu Pēterim sagāja, tad jau man arī saies. Nesaprotu, kāpēc cilvēki tik naivi tic, ka saies. Nu, nesaies!
Esmu sapratis, cik vienkāršais spēlētājs ir neinformēts, un viņa nauda ir tīrs totalizatora organizētāju ieguvums. Acīmredzot, viņi pat neiebrauc, kas ir totalizators. Patiesībā tas ir darbs, kurā viss ir ļoti komplicēts. Totalizators ir cīņa starp spēlētāju un bukmeikeru, kurš kuru apčakarēs. Man svarīgi, lai es kā spēlētājs būtu pārāks.
- Tad jau šīs firmas sāks no tevis uzmanīties.
- Protams, ka viņiem nepatīk, ja kāds bieži vinnē. Man ir draugs Austrijā, kurš ir tik daudz vinnējis, ka visās Austrijas hallēs, kur pieņem likmes, ir liels viņa foto ar uzrakstu - no šī cilvēka likmes nepieņemam.
- Mācoties vidusskolā, tev bija lielas ambīcijas - strādāt televīzijā, kļūt par pasaules līmeņa futbola tiesnesi.
- Par tiesnesi laikam nekļūšu, jo reputācija ir samaitāta. Šajos gados esmu secinājis, ka cilvēki Latvijā ir šausmīgi skaudīgi. Ko, piemēram, par mani Cēsīs tik nerunā! Kādreiz var tikai pabrīnīties par cilvēku izdomu. Bet lai jau runā, vismaz neesmu aizmirsts.
Šajos četros gados esmu sapratis arī to, ka centrālajai presei ticēt nevar. "Druviņai" var ticēt droši, bet lielās avīzes ir ļoti netīras. Tur par attiecīgu samaksu var cauri dabūt jebko. Uzskatu, ka, piemēram, "Neatkarīgā Rīta Avīze" tiek drukāta uz nepareiza papīra, to vajadzētu iespiest uz dzeltena.
- Atgriežamies pie futbola, kā raugies uz tā attīstību Latvijā?
- Manuprāt, federācijas vadība ir iesīkstējusi. Ģenerālsekretārs šajā amatā ir 13 gadus, bet prezidents Guntis Indriksons - desmit. Futbolā valda stagnācija, bet atsevišķi cilvēki vārās uz futbola rēķina, no tām naudām, kas ienāk no ārzemēm. Arī nacionālā izlase pēc veiksmīgā 2004.gada panākuma ir apstājusies izaugsmē. Neprasu, lai katru otro gadu tā kvalificējas pasaules vai Eiropas čempionātiem, bet redzu, ka nekāda virzība uz priekšu nenotiek.
Ja runājam par futbolu Cēsīs, esmu šokēts par to, ko dzird runājam. Šito gan ieraksti avīzē! Esmu dzirdējis, ka iecerēts stadiona vietā būvēt lielveikalu, jo kāds šo vietu ir nolūkojis. Ja tas notiks, sataisīšu tādu skandālu, ka te brauks visi lielie mediji. Futbols Cēsīs ir apdalīts. Kā iespējams, ka sporta skolā nav futbola? Kā viena no Cēsu domes amatpersonām var izteikties, ka futbols ir nabagu sporta veids, un tādiem naudu nedos. Kā vispār kaut kas tāds var ienākt prātā, cik aprobežotam jābūt cilvēkam?
Futbolam vajag mecenātus, jo bez tiem futbols Latvijā klubu veidā pašreizējā situācijā nevar pastāvēt. Ceru, ka būs uzņēmēji, kuri pagriezīsies ar seju pret futbolu, un šis sporta veids atdzims. Ka Cēsīs būs stadions ar modernām tribīnēm un vieglatlētikas skrejceļu, jo esošo par tādu saukt nevar. Var tikai apbrīnot vieglatlētu entuziasmu un izteikt cieņu trenerim Elmāram Ozolam, kurš cīnās šādos apstākļos.
Raugoties uz rajona sportu kopumā, mani iepriecina situācija sporta klubā "Cēsis". Florbolā cēsnieki vienmēr bijuši augstākās līgas augšgalā, tagad ir laba basketbola komanda. Arī volejbolā esam spēcīgākajā līgā. Milzīgs prieks par sieviešu komandu, jo trešā vieta ir izcils panākums. Ja atrastos atbalstītājs, kurš varētu ieguldīt naudu divu, trīs Latvijas līmeņa spēlētāju iegādei, Cēsu komanda katru gadu varētu cīnīties par trešo vietu. Augstāk tikt būtu grūti, jo tur jau ir cits finansējums.
- Tu sevi arī turpmāk redzi sporta žurnālistikā?
- Tas ir mans darbs un hobijs reizē. Nezinu, vai es būtu ar mieru nākt uz Cēsīm un darboties sporta jomā. Man ir pietiekami daudz citu lietu, ko darīt. Esmu gatavs dot padomu, bet darboties vieglāk tiem, kuri ir te uz vietas, jo viņi zina vietējos apstākļus.