Kazeļņiks: "Jā... un man ir arī liela gulta" (1)

Sacensībās Rīgā 22. martā piedalīsies pavisam 16 spēka mitriķi no Eiropas un pasaules - vismaz no 12 valstīm. Bez Kazeļņika Latviju šogad pārstāvēs arī Mareks Leitis, Andris Leišavnieks un Mārtiņš Skujenieks.

Kā notiek gatavošanās sacensībām un ko tās nozīmē mūsu spēkavīriem, šoreiz intervijā pastāstīja Latvijas favorīts numur 1 - Agris Kazeļņiks - 2004., 2005. un 2007. gada Latvijas čempionāta uzvarētājs, pasaules čempions Baltijas komandas sastāvā, kā arī Ginesa rekordists Pasaules kausa sacensībās Mežaparkā 2004. gadā.

Brigita Zariņa, Sporta attīstības centra sabiedrisko attiecību konsultante: Kā jūs kļuvāt par spēkavīru un kāpēc pievērsāties tieši šim sporta veidam?

Agris Kazeļņiks: Ar sportu nodarbojos jau agrāk – spēlēju futbolu, skraidīju pa pagalmu un koķetēju ar meitenēm (smejas). Šim sporta veidam pievērsos 2000. gadā. Ogrē notika pirmās sacensības, un Māris Kurmovičs piedāvāja tajās piedalīties arī man. Aicinājumam piekritu un sacensībās izcīnīju trešo vietu. Nodomāju, ka tad jau es esmu ļoti spēcīgs, tādēļ devos uz sacensībām arī Dobelē. Diemžēl tur neveicās tik labi, lai neteiktu neko vairāk (smejas). Es sapratu, ka šīm sacensībām ir jāpieiet nopietnāk un ir nepieciešama laba fiziskā sagatavotība.

B.Z.: Cik svarīgas jums ir šīs sacensības?

A.K.: Tās man ir ļoti svarīgas, tiešām. Tomēr visa dzīve gan nav tām pakārtota. Man pirmajā vietā ir darbs, ar kuru esmu ļoti apmierināts. Es strādāju Latvijas Gāzē par šoferi un atslēdznieku. Tas, iespējams, izklausās savādi, jo ir pilnīgi cita joma.

B.Z.: Kādas ir jūsu attiecības ar pārējiem spēkavīriem?

A.K.: Ļoti labas un draudzīgas. Bet tādas ir ne tikai ar Latvijas spēkavīriem, bet arī ar pārējiem – no citām valstīm. Mēs vienmēr izpalīdzam viens otram, ja varam. Ir gadījies, ka sanāk arī palamāties, bet tas jau ir normāli, katrā ģimenē gadās kāds kašķis (smejas).

B.Z.: Vai jums ir kāds paraugs – kāds cits spēkavīrs, kuram vēlētos līdzināties?

A.K.: Protams, es vēlētos līdzināties Židrūnam Savickim. Viņš ir visspēcīgākais ne tikai Lietuvā, bet arī pasaulē. Židrūns Savickis ir profesionāls spēkavīrs, kurš nodarbojas tikai ar sportu. Viņš, piemēram, var atļauties pagulēt, paēst, patrenēties un atkal pagulēt... Viņam nav jāstrādā citur, lai nopelnītu naudu. Es tā nevaru atļauties dzīvot, man pirmajā vietā ir darbs.

B.Z.: Kādas ir jūsu prognozes pirms "Riga Grand Prix 2008" sacensībām?

A.K.: Grūti kaut ko prognozēt. Domāju, ka visi sacensību dalībnieki ir diezgan labā formā un noteikti nebūs viegli gūt uzvaru. Bet es nepadošos! (smejas) Tiešām ļoti grūti prognozēt, jo viss ir atkarīgs ne tikai no fiziskās sagatavotības, bet arī svarīgi ir nepieļaut ne vismazāko kļūdu, kā arī negūt traumas.

B.Z.: Kā jūsu sieva vērtē šīs sacensības, vai viņai netraucē jums pievērstā uzmanība?

A.K.: Mana sieva vienmēr seko līdzi sacensībām un pārdzīvo par mani. Viņa ir labs atbalsts. Ar pievērsto uzmanību man nav nekādu problēmu. Viņa man uzticas un laiž atpūsties arī vienu pašu (smejas).

B.Z.: Vai nav grūti būt tik liela auguma vīrietim?

A.K.: Man ir ļoti liels dzīvoklis, kurā var pat paslēpties (smejas). Kā arī liela vanna, kurā varu pat ielīst iekšā. Kā arī liela gulta (smejas).

B.Z.: Vai ir bijuši kādi kuriozi sacensību laikā?

A.K.: Bija viens smieklīgs atgadījums. Es biju uz sacensībām Īslandē. Kad tās beidzās, autobuss devās prom, bet mani un vēl vienu sacensību dalībnieku no Krievijas aizmirsa. Tā mēs abi palikām divatā pie Zilās lagūnas (smejas).

B.Z.: Vai jums ir kādi rituāli pirms sacensībām?

A.K.: Ir - es braucu pie tēva uz kapiem. Viņš vienmēr sekoja līdzi maniem panākumiem un pārdzīvoja par mani. Tāpēc es pirms sacensībām nolieku ziedus viņam un tad dodos uz sacensībām.

B.Z: Kādi ir jūsu lielākie sasniegumi?

A.K.: 2004., 2005. un 2007. gadā esmu bijis Latvijas čempionāta uzvarētājs spēkavīru sacensībās, kā arī pasaules čempions Baltijas komandas sastāvā. Pasaules kausa sacensībās Mežaparkā 2004. gadā kļuvu par Ginesa rekordistu. Eiropā esmu piektais šajā sacensību veidā. Šogad vēlētos nosargāt to pirmo vietu Latvijā, jo visādi citi spēcīgi man te pa kājām maisās. (smejas)

B.Z.: Vai jūs atbalsta arī darba kolēģi?

A.K.: Jā, viņi mani ļoti atbalsta. Viņi man piešķīra darbā lielu angāru, kur stāv viss nepieciešamais inventārs treniņiem. Arī citi brauc pie manis trenēties, jo ir ļoti liela platība un viss nepieciešamais aprīkojums. Latvijas Gāze pašlaik ir arī mans ģenerālsponsors, esmu viņiem ļoti pateicīgs. B.Z.: Ja jums būtu dēls, jūs vēlētos, lai viņš ietu tēva pēdās?

A.K.: Noteikti nē. Es vēlētos, lai viņš nodarbojas ar sportu, bet ne ar šo. Ja es varētu pagriezt laiku atpakaļ, es nebūtu pievērsies šīm sacensībām. Latvijā ar šo sporta veidu nav iespējams nopelnīt, bet atrast sponsorus ir ļoti grūti. Tas ir dārgs sporta veids – ir nepieciešamas masāžas, ārstu apmeklējumi, uztura bagātinātāji, inventārs... Tas viss ir ļoti, ļoti dārgs.

B.Z.: Cik ilgi plānojat ar to nodarboties?

A.K.: Kamēr vien veselība man ļaus. Man ir bijušas dažādas traumas, kā arī veselības problēmas ar muguru, bet, paldies Dievam, pašlaik viss ir kārtībā! Es domāju, ka aptuveni līdz 40 – 45 gadu vecumam nodarbošos ar šo sporta veidu, pēc tam jau būs jāmet miers (smejas).