Skujenieks: "Bumbu spēles - tās man negāja" (3)

Sacensībās Rīgā 22. martā piedalīsies pavisam 16 spēka mitriķi no Eiropas un pasaules - vismaz no 12 valstīm. Bez Skujenieka Latviju šogad pārstāvēs arī Mareks Leitis, Andris Leiškalnieks un Agris Kazeļniks.

Kā notiek gatavošanās sacensībām un ko tās nozīmē mūsu spēkavīriem, šoreiz intervijā pastāstīja Mārtiņš Skujenieks. Spēkavīru sacensībās Latvijā viņš pagaidām bijis otrais un trešais. Pagājušā gada Latvijas čempionāta posmā Ogrē vingrojumā "Fermera pastaiga" uzstādījis sacensību rekordu. Pirms tam nodarbojies ar "pauerliftingu" – spēka trīscīņu. Tajā ir četri pasaules rekordi, četri Eiropas rekordi un ir bijis arī Eiropas čempions.

Brigita Zariņa, Sporta attīstības centra sabiedrisko attiecību konsultante: Vai jūs jau bērnībā sapņojāt kļūt par spēkavīru?

Mārtiņš Skujenieks: Īstenībā man bija ļoti interesanti. Kad mācījos sākumskolā, pa Eurosport rādīja, kā startē Bergmanis spēkavīru sacensībās. Tas izskatījās ļoti interesanti, tur valdīja patīkama atmosfēra, un man radās doma, ka arī vēlos ar to nodarboties. Vēl atceros, ka pie sevis tā nodomāju. Bet tā, ka apzināti uz to ietu un tiektos – tā nebija. Zemapziņā varbūt kaut no redzētā iesakņojās. Gadiem ejot, sapratu, ka esmu šo sapni piepildījis. Vienmēr esmu sportojis, piedalījies dažādās sacensībās, man viss ir viegli padevies, izņemot bumbu spēles - tās man negāja. Vairāk padevās vieglatlētika, ļoti ātri skrēju. Esmu pat skrējis jaunsargu Latvijas čempionātā 7 km. Tāpat arī sprinta skriešana un lodes grūšana, mani arī vienmēr sūtīja uz rajona sacensībām.

B.Z.: Kā tad jums izdevās kļuvāt par spēkavīru?

M.S.: Es nevarētu teikt, ka pusaudžu gados biju ļoti kārtīgs. Bija tāds posms dzīvē, kad noteikti nebiju nekāds paraugpuika. Taču nolēmu mainīties, un sliktais posms palika pagātnē. Iestājos jaunsargu organizācijā, kā arī sāku iet uz sporta zāli. Iestājos Saldus Virves vilkšanas klubā, kas Saldū bija ļoti populārs. Mēs piedalījāmies Eiropas čempionātā, jo diezgan labi veicās. Kad sāku vispār pievērsties sportam, sapratu, ka man nepatīk komandas sports. Jo, ja tu ej ar pilnu atdevi, bet tavs kolēģis ne, tad ir ļoti grūti. Par to, kā pievērsos spēkavīriem... Sākumā nodarbojos ar poverliftingu (spēka trīscīņu). Biju uz pasaules čempionātu, gatavojos arī Eiropas kausam, bet neaizbraucu. Biju piedalījies arī Saldus spēkavīros, man tolaik bija 16, guvu arī uzvaru. Tad viens draugs piedāvāja piedalīties Latvijas spēkavīros, man bija tikai 17 gadi. Man bija stress, nenormāls stress! Bet man arī ļoti grūti gāja, vispār domāju – ko es tur darīšu?! Piemēram, sacensību posmu "Fermera pastaiga" (jānes divi milzīgi bluķi ar rokturiem) veicu laikam ar pieciem piegājieniem. Manas mazās rokas un plaukstas nespēj noturēt tik ilgi (smejas). Man vēl bija jāceļ akmeņi – neveiksmīgi cēlu un uzkrita uz sejas, rezultātā pārsitu degunu. Toreiz nodomāju, ka nekad neko tādu vairs nedarīšu, jo biju galīgi "beigts". Tomēr pārsteidzošā kārtā kopvērtējumā paliku piektais. Apsteidzu pat pieredzējušākus sportistus. Ar šo sporta veidu nodarbojos jau trešo sezonu.

B.Z.: Kādi ir jūsu līdz šim lielākie sasniegumi?

M.S.: Pirms dažiem mēnešiem bijām pasaules čempionātā, kur startē spēkavīri pa pāriem. Princips ir tāds - visi vingrinājumi jāizpilda pa diviem. Pārī biju kopā ar Agri Kazeļņiku. Man augums ir 1,75 cm un svars 108 kg, savukārt Agrim aptuveni 1,98 cm un svars 165 kg. Kopā izskatījāmies ļoti interesanti (smejas). Bija dažādi misēkļi tieši augumu proporciju dēļ, bet kopumā veicās labi. Sākums bija ļoti veiksmīgs, vienā vingrojumā bijām pirmie, citā - otrie. Spēkavīros Latvijā esmu bijis otrais, trešais. Ogrē vingrojuma posmā "Fermera pastaiga" uzstādīju rekordu. Ir arī dažādi sasniegumi, kas nav saistīti ar spēkavīriem. Pirms tam nodarbojos ar poverliftingu – spēka trīscīņu. Tajā man ir četri pasaules rekordi, četri Eiropas rekordi un esmu arī Eiropas čempions. Tā ir tā mana bāze, ar ko esmu sācis.

B.Z.: Kuri sacensību vingrinājumi jums padodas vislabāk?

M.S.: Man padodas nēši. Vilkšana arī padodas, laikam mana mazā auguma dēļ (smejas).

B.Z.: Vai citi jūs neapceļ mazā auguma dēļ?

M.S.: Ir atsevišķi indivīdi, kuri mani neuztver kā spēkavīru, tieši auguma un svara dēļ. Uz Eiropas čempionātu biju paņēmis paziņu līdzi, viņa bija iedomājusies, ka esmu "liels", bet, aizbraucot tur, redzēja, ka uz pārējo fona biju kā stīdziņa (smejas). Bieži ir bijis, ka mani neuztver kā sacensību dalībnieku, domā, ka līdzi atnācis masieris vai asistents (smejas), bet, kad sākas disciplīnas, tad redz, ko īstenībā varu paveikt. Pagājušajā gadā Lietuvā biju vienīgais no latviešiem. Un viņi tiešām juta man līdz, jo negaidīja, ka tik maziņš var kaut ko paveikt. Esmu uzcēlis visus piecus Atlanta akmeņus (milzīgi, apaļi akmeņi), paveicis ļoti daudz ko citu, bet tas viss, protams, nāk grūtāk.

B.Z.: Kā uzturat sevi formā?

M.S.: Būtībā pirms pāris gadiem man bija ļoti intensīvi treniņi, tagad esmu palaidies slinkumā. Tā pamatbāze man ir, uz to arī balstos. Agrāk varēju trīs stundas pa zāli ņemties. Bet tad man vispār bija tikai skola, zāle un mājas. Viss! Tad es arī svēru vairāk – 130 kg. Tad, iespējams, būtu atbilstošāk izskatījies – maziņš, bet ļoti plats un apaļš (smejas). Taču intensīvi trenējos - pats biju Saldū uztaisījis sev zāli, dabūjis visu nepieciešamo inventāru. Mums pašiem parasti nav treneru šajā sporta veidā. Visu daru pats. Protams, konsultējos ar tiem, kuriem ir bagātāka pieredze šajā jomā. Pats sev strādāju par treneri, jo pazīstu sevi labāk nekā citi. Protams, skatos, kā trenējas citi, un mācos arī no tā. Kaut ko ekskluzīvu un jaunu jau nevar izdomāt. Kā jau minēju, agrāk svēru krietni vairāk un izskatījos... ļoti iespaidīgi, lai neteiktu vairāk (smejas). Tad arī ēdu pilnīgi visu. Varēju apēst kilogramu piena desas brokastīs vienā piegājienā. Divas pelmeņu paciņas bija normāli. Tagad gan pieturos pie stingra režīma. Jo dabūt svaru nost, pēc tam saglabāt noteiktu svaru, kā arī nezaudēt spēku – tas nav nemaz tik vienkārši. Negribas visu palaist vējā, ēdot kā agrāk.

B.Z.: Vai jums ir kaut kāda māņticība, ko darāt pirms sacensībām, lai viss izdotos?

M.S.: Tādas īpašas māņticības man nav. Varbūt vienīgi tas, ka vienus un tos pašus apavus vienmēr velku uz visām sacensībām. Nu jau ceturto gadu. Bet domāju, ka drīz nāksies man tos mainīt, jo apavi izskatās bēdīgi.

B.Z.: Vai pirms sacensībām uztraucaties?

M.S.: Protams, vienmēr ir stress. Vislielākais stress man bija, kad aizbraucām uz pasaules čempionātu un tur visi tādi milzīgi! (smejas) Bet bieži jau ir tā, ka spēks neatbilst tam lielajam augumam. Citreiz tā ir butaforija. Protams, ir ļoti milzīgi spēkavīri un tiešām spēcīgi, kā, piemēram, Židrūns Savickis.

B.Z.: Ko vēlaties sasniegt sportista karjerā?

M.S.: Man ir stipri mainījies domu gājiens. Agrāk domāju tikai par to, kā būt lielākam, stiprākam un sasniegt vairāk. Tas viss ir mainījies. Vienkārši gatavojos un mēģinu neiespringt par kaut ko. Man ir pietiekami laba fiziskā sagatavotība un pieredze. Es vienkārši gatavojos, nedomājot par to. Man nesagādā lielas problēmas progresēt ātri, esmu pietiekami jauns. Vēlos startēt pasaules čempionātā spēkavīriem līdz 105 kg. Tāds ir mans mērķis. Vairs negribu visu laiku pierādīt, ka, neskatoties uz mazo augumu, varu visu paveikt. Lai gan ir sacensības, kur būtu nepieciešams liels augums, piemēram, ceļot baļķi, kas ir divreiz smagāks par pašu, kļūst skaidrs, ka nevis tu tagad vadi baļķi, bet gan viņš tevi. Esmu sapratis - ja vēlos tiekties pēc augstiem panākumiem, man jāaudzē svars. Latvijā diemžēl tas nav tik attīstīts sporta veids, ka ar to varētu pelnīt. Tāpēc nevaru tam pakārtot visu savu dzīvi.

B.Z.: Kādas attiecības ir ar citiem spēkavīriem?

M.S.: Kā draugus visus neuztveru (smīn), bet kā konkurentus arī ne. Īstenībā nevienu neuztveru kā konkurentu. Vajag startēt tā, lai uzvar stiprākais un viss. Katrā ziņā nav nekāds naids pret kādu. Ir tādi cilvēki, ar kuriem tas kontakts izveidojies ciešāks, un tādi, ar kuriem... ne tik ciešs (smaida). Varbūt raksturu nesaderība, horoskopu nesaderība vai kas tāds. (smejas) Protams, ja kādam vajag palīdzēt, vai kaut ko aizdot, tad visi ir ļoti atsaucīgi. Manā gadījumā es nevaru nevienam kaut ko palienēt, visi tādi lieli, ka grūti kaut ko paprasīt (smejas).

B.Z.: Vai ir bijuši kādi kuriozi vai atgadījumi sacensību laikā?

M.S.: Manuprāt, lielākais kuriozs ir tas, kā es ar Agri kopā izskatījos (smejas).

B.Z.: Kā ir ar publicitāti? Vai tā ir palikusi lielāka, varbūt ir lielāka atsaucība no sieviešu puses?

M.S.: Es vienās sacensībās, kuras rādīja televīzijā, biju salauzis pēdu. Pēc tām naktsklubā "Kaļķu vārti" divreiz nāca klāt meitenes, lai iepazītos, jo atpazina mani. Ir atpazīstamība, bet viena daļa cilvēku varbūt vienkārši neuzdrīkstas izrādīt, ka mani pazīst.

B.Z.: Vai jums būtu svarīgi, ka dēls sekotu jūsu pēdās?

M.S.: Uz sportu noteikti mēģināšu virzīt, bet vai uz šo – stipri šaubos. Līdz šim pats brīnos, kā man tas izdevās.

B.Z.: Kādas ir jūsu prognozes pirms sacensībām?

M.S.: Grūti pateikt. Es satieku arī citus sacensību dalībniekus. Viņi ir labā formā. Agrim jau nemaz nav jāprasa, kādā viņš ir formā, to jau var redzēt uzreiz (smejas). Pilnīgas pārliecības, ka esmu pilnībā gatavs, nav nekad. Vienmēr ir kaut kādas šaubas. Katrām sacensībām vajadzīga arī sportiskā veiksme, jo ikviens mazākais misēklis var nomest no pirmās vietas uz pēdējo.

B.Z.: Kādi ir jūsu nākotnes plāni?

M.S.: Ir tādas spēkavīru sacensības – līdz 105 kg svara kategorijā. Tajās es ļoti vēlētos piedalīties. To sacensību organizatori ir jau izrādījuši interesi par mani, redzēja, ka es tāds maziņš, bet spēcīgs (smejas). Tāpēc esmu nolēmis tajās sacensībās startēt.

B.Z.: Vai jums ir kāds fanu pulks vai savi atbalstītāji?

M.S.: Ģimenes locekļi vienmēr brauc līdzi un atbalsta, dažādi kolēģi un paziņas vienmēr seko līdzi maniem panākumiem. Bet tad īstenībā ir vēl grūtāk. Visgrūtāk bija tad, kad sacensības notika Saldū, jo visi bija pazīstami. Lai kā arī turpmāk ievirzītos mana sportiskā karjera, es nekad nebūtu ticis tik tālu, ja nebūtu mana tēva un vecvecāku atbalsts.

[Turpmāk vēl lasiet intervijas ar Andri Leišavnieku un Agri Kazeļņiku]