Pahars vairs nebaidās no karjeras beigām

Pēdējos gados vairāki savainojumi un treneru nelabvēlība Paharam liedza pastāvīgi spēlēt Anglijas čempionātā. Lai gan Southampton fanu vērtējumā Pahars bija kļuvis par leģendāru spēlētāju, kluba vadība nule atteicās pagarināt līgumu ar viņu, un mūsu futbolists pēc Sauthemptonā pavadītajiem septiņarpus gadiem nonācis dzīves krustcelēs. Pahars meklē citu klubu un apsver savu dzīvi pēc spēlētāja karjeras beigām.

– Pēdējie trīsarpus gadi tavā futbolista karjerā iznāca samocīti. Kā tu varētu raksturot šo neveiksmīgo periodu?

– No vienas puses, tā bija katastrofa, jo es pastāvīgi ārstējos – ārstēšanās, rehabilitācijas process, sportiskās formas atgūšana, pēc tam atkal nākamā trauma... Tas viss bija ļoti grūti. Man tika atņemta iemīļotākā nodarbošanās. Tomēr, no otras puses, bija plusi. Futbolista karjera beidzas agri – 35 gadu vecumā, un ir tikai atsevišķi cilvēki, kuri spēlē ilgāk augstā līmenī. Cilvēka organisms nav mašīna. Šis laiks man deva iespēju daudz ko apdomāt un mazliet pieskarties tai dzīvei pēc futbolista karjeras. Es visu laiku biju baidījies no šīs dzīves un negribēju par to domāt. Man bija ērti, komfortabli – vajadzēja pamosties deviņos no rīta, aizbraukt uz treniņu, pēc tam atpūsties, tad nākamais treniņš. Nākamās dienas rītā pamodos, bet vakarā nospēlēju maču. Tā tas turpinājās desmit gadus. Bet tad vienā brīdī tas sāka brukt, un noteikti pienāks laiks, kad sabruks pilnībā – spēlētāja karjera beigsies. Kamēr ārstējos un nespēlēju, daudz domāju, satikos, runājos ar dažādiem cilvēkiem.

– Kādas atziņas tu guvi šajos savos pārdomu brīžos?

– Nevaru teikt, ka izdomāju kaut ko konkrētu – kādu nodarbošanos pēc karjeras beigām. Tomēr tagad vairs nebaidos no šā brīža. Vairs neskatos ar bailēm uz šo laiku, kā tas bija agrāk. 25 gadu vecumā pienāca reizes, kad neviļus iedomājos – ko es darīšu pēc futbolista gaitām. Šis jautājums biedēja. Tā kā ilgi nespēlēju, visu varēju mierīgi apdomāt. Jebkuram sportistam kādudien pienāk laiks, kad jābeidz karjera. Tas ir nenovēršami, un tagad domāju, ka pēc tam var atrast dažādas interesantas nodarbes.

– Kāpēc tev būtu tik ļoti jābaidās no sportista karjeras beigām, ja esi kļuvis par miljonāru – sapelnījis daudz naudas, iegādājies nekustamos īpašumus un varētu beidzot mierīgi izbaudīt dzīvi?!

– Šis jautājums nav saistīts vienīgi ar naudu, ar materiālo situāciju. Atklāti runājot, ar to naudu, ko esmu nopelnījis, nepietiktu, lai es varētu dzīvot un nestrādāt. Zinu savas pašreizējās finansiālās iespējas. Zinu, ka teorētiski varu iesākt kādu biznesu un kaut ko atbalstīt, taču šīs iespējas nav lielas.

– Kāpēc tavas finansiālās iespējas ir tik ierobežotas? Pirms dažiem gadiem taču biji Latvijas labākais un arī vislabāk apmaksātais futbolists! Futbolisti saņem krietni mazāk nekā NHL vai NBA zvaigznes?!

– Futbolistiem algu griesti nav zemāki nekā hokejistiem vai basketbolistiem, taču jāskatās, kas ir šie futbolisti. Manā līgumā netika ierakstītas milzīgas summas, jo Southampton bija viens no pieticīgākajiem Anglijas premjerlīgas klubiem. Saki, ka biju Latvijas labākais futbolists?! Tas bija tikai divus gadus. Lielu algu man nemaksāja Latvijā – prāvas summas sāku saņemt tikai tad, kad aizbraucu spēlēt uz ārzemēm. Toreiz Skonto saņēmu labu atalgojumu, taču no tās naudas nevarēju neko atlicināt nākotnei. Vienīgi pēc aizbraukšanas uz Angliju sāku pelnīt daudz, turklāt visvairāk pēdējos trīs gados, kad nespēlēju. Izveidojās dīvaina situācija. Pareizi saka – vispirms tu strādā uz savu vārdu, bet pēc tam vārds strādā uz tevi. Sākumā Sauthemptonā spēlēju ļoti labi, bet izdevīgāko kontraktu parakstīju uz pēdējiem trim gadiem. Pirmais līgums, ko noslēdzu ar Southampton, izskatījās kā kosmoss salīdzinājumā ar iepriekšējo situāciju Skonto, taču patiesībā atalgojums iznāca neliels.

– Kāpēc parakstījāt tik neizdevīgu līgumu? Varbūt tas bija pieredzes trūkums, jo biji pirmais Latvijas futbolists, kurš devās uz Angliju un nokļuva premjerlīgā?

– Drīzāk jāsaka tā, ka mani nebūtu paņēmuši uz Southampton, ja es tobrīd paprasītu lielāku algu. Pēc vienas pārbaudes spēles, ko toreiz aizvadīju Sauthemptonas dublieru sastāvā, nopirkt futbolistu ir grūti – katrā ziņā, ja es būtu treneris, tad ļoti nopietni apdomātu šādu lēmumu. Turklāt uzreiz piedāvāt līgumu uz četriem gadiem ar pievilcīgiem noteikumiem?! Nezinu, vai kāds vispār to var atļauties. Atklāti sakot, toreiz biju sajūsmināts par to, ko man piedāvāja – mani neinteresēja tas, vai es varētu saņemt vēl vairāk. Pēc spēlēšanas Latvijā mani apmierināja angļu piedāvātais līgums. Toties pēc pirmajiem četriem gadiem es sāku saņemt piecas, pat sešas reizes vairāk. Tagad šķiet, kāpēc uzreiz nevarēju pelnīt tik daudz. Nezinu... Neesmu plēsējs naudas lietās. Tā sanācis, ka savas karjeras laikā es ne reizi neesmu prasījis kluba vadībai vai prezidentam, lai man paaugstina atalgojumu. Man piedāvāja kontraktu, un es tam vienmēr piekritu – gan Skonto, gan Southampton, kur trīsreiz pārslēdzām līgumu. Sauthemptonas kluba vadītāji paši vērsās pie manis, sakot: "Tu esi labi spēlējis. Mēs gribam tev piedāvāt jaunu, izdevīgāku līgumu." Manā dabā nav zvanīt savam aģentam un skubināt viņu, lai pacīnās par vēl labākiem līguma nosacījumiem. Varbūt tā bija jādara? Bet es neesmu tāda rakstura cilvēks.

– Kāds ir tavs rakturs? Cits tavā vietā jau sen būtu beidzis spēlētāja karjeru, nevis mēģinājis atgriezties laukumā pēc neskaitāmo traumu virknes.

– Es nevarēju tā vienkārši pamest futbolu. Šajā ziņā naudai nav noteicošā nozīme. Futbols ir kā narkotika. Es futbolā esmu visu dzīvi. Man ir ļoti grūti pamest futbolu, un šo aiziešanas brīdi vēlos pēc iespējas vairāk attālināt. Nezinu, cik ilgi man tas izdosies. Beigt spēlēšanu?! Pat īsti par to neaizdomājos, jo manas traumas nebija tik smagas, lai beigtu karjeru. Futbolisti pēc vēl smagākiem savainojumiem atguvās un turpināja spēlēt. Biju pārliecināts, ka izturēšu visas grūtības un atgriezīšos laukumā. Cita lieta – organismu neapmānīsi. Ja esi nospēlējis visu, kas tev atvēlēts, tad neko vairāk nenospēlēsi, lai arī ko darītu. Pēdējā gada laikā principā biju vesels un guvu tikai sev neraksturīgas traumas. Sekmīgi izgāju pirmssezonas sagatavošanās periodu, un pārbaudes mačos mani uzbrukumā kopā ar Pīteru Krouču iespēlēja pamatsastāvā. Diemžēl pirmspēdējā mačā pirms sezonas sākuma guvu neizprotamu traumu – papēža kaula plīsumu. Kad atgriezos ierindā, mani izlaida sākumsastāvā pret Leeds – guvu vārtus, un izvirzījāmies vadībā ar 3:0, bet pārtraukumā mani nomainīja, un zaudējām savā stadionā ar 3:4. Uz līdzenas vietas paslīdēju, sastiepjot ceļgala saites – izkritu no aprites uz astoņām nedēļām. Atguvos, taču tad komandu pārņēma treneris Džordžs Bērlijs, un vairs nekas nesanāca.

– Varbūt šīs traumas var uzskatīt par ilgās dīkstāves sekām – kamēr divus gadus ārstēji savainoto labās kājas potīti, tavs organisms bija atradināts no pastāvīgas spēlēšanas augstā līmenī?

– Šosezon nospēlēju neraksturīgi daudz maču dublieru komandas sastāvā – pats to gribēju. Nekautrējos no spēlēšanas kopā ar galīgi jauniem puišiem, jo tā bija iespēja atgūt spēļu kondīciju. Šīs traumas drīzāk bija apstākļu sakritība. Piekrītu tev, ka man izpaudās spēļu prakses trūkums, tomēr tas drīzāk attiecināms uz futbola prasmēm. Laukumā bieži rodas tādas situācijas, ka zinu, ko un kā darīšu, kad saņemšu bumbu – tas agrāk bija man kā ieprogrammēts. Tagad saņēmu bumbu un, virzoties uz aizsarga pusi, reizēm pat nezināju, ko īsti darīt. Sapratu, ka esmu piemirsis dažus no saviem paņēmieniem. Toties par veselību teikšu tieši otrādi – lielais pārtraukums gāja labumā, jo sadzija kājas un visas pārējās kaites. Veselība tagad – tpu! tpu! tpu! – ir uzlabojusies.

– Ko tu darīji laikā, kad ārstēji savainojumus? Daudziem radies priekšstats, ka varēji gulēt dīvānā un skatīties TV, lai gan zinu, ka patiesībā tev bija smagi jāstrādā...

– Smagi – tas vēl ir pārāk maigi teikts. Es nevienam nenovēlētu nokļūt manā situācijā, jo atveseļojoties paspēju patrenēties visos sporta veidos, ar kuriem agrāk pat nebiju nodarbojies. Ja tu nespēj spēlēt futbolu, tad neviens neļaus tāpat vien saņemt atalgojumu. Uzreiz varu pateikt, ka savainotie futbolisti treniņos strādāja divreiz vairāk nekā pārējie. Pirmā komanda trenējās pulksten 10.30, bet pulksten vienos varēja doties prom no treniņu bāzes. Toties savainotie ierodas bāzē deviņos un brauc mājās četros pēcpusdienā. Turklāt atšķirībā no pārējiem savainotie ierodas bāzē arī sestdienās un svētdienās. Pirmkārt, iznāk daudz vairāk laika pavadīt bāzē. Otrkārt, divreiz vairāk jātrenējas, izpildot specifiskus vingrinājumus. Piemēram, velotrenažieru griešana ar rokām un ar kājām, pārējie trenažieri, baseins... Es vairs neieredzu peldēšanu! Mums vajadzēja peldēt katru dienu, un esmu kļuvis par peldēšanas lietpratēju. Peldēšana bija nestandarta – tā kā kājas bija savainotas, starp tām ievietoja speciālu pludiņu, un visa pelde notika vienīgi ar rokām. Tad vēl skriešana pa ūdeni, kad esi iekarināts kā izpletnī. Un tā dienu no dienas. Šos vingrinājumus tagad atceros ar šausmām. Futbolisti nav pieraduši pie šādiem treniņiem, turklāt tie notika laikā, kad citi varēja darboties zālienā ar bumbām. Šādu sistēmu Sauthemptonas klubā ieviesa treneris Gordons Strekans, lai atradinātu futbolistus no tā, ka viņi ir savainoti. Bija tādi gadījumi, kad spēlētāji guva savainojumus un īpaši nesteidzās atgriezties laukumā, lēnā garā ārstējoties. Tiešām redzēju, ka daži komandas biedri izmanto savus savainojumus ļaunprātīgi. Ar šiem vingrinājumiem komandas treneri dzina futbolistus uz to, lai viņi pēc iespējas ātrāk atgrieztos ierindā.

– Tu visilgāk mocījies ar labās kājas potītes savainojumu. Sākotnēji šī trauma nešķita nopietna, taču kāpēc bija nepieciešamas vairākas operācijas?

– Līdz pat šim brīdim neesmu atradis atbildi uz šo jautājumu. Man izdarīja pirmo, otro, trešo operāciju, taču sāpes nepārgāja. Beigās mani izārstēja ārsts, kuram vispār nevajadzēja operāciju – viņš visu izdarīja ar savām rokām un bez skalpeļa. Operācijās biju zaudējis gadus, bet beigās izrādījas, ka potīti var izārstēt bez graizīšanas. Varbūt bija pagājis laiks un potīte pati sāka sadzīt?! Grūti teikt, taču medicīna tur diemžēl atrodas senlaicīgā līmenī. Neviens sevi cienošs futbolists neizdara operācijas Anglijā – portugāļi, francūži, visi ārzemnieki dodas uz operācijām citur. Man visas operācijas izdarīja Anglijā. Nevar teikt, ka kluba vadība to man piespieda darīt, taču tādi daudznozīmīgi mājieni tika doti. Braucu pie speciālistiem Francijā, Nīderlandē un Beļģijā, bet kluba ārsti paklausījās viņu domas un beigās tāpat izvēlējās ķirurgu Anglijā. Esmu apvainojies par to uz Sauthemptonas klubu. Futbolā es darīju savu darbu par visiem 100 procentiem, un nebija pretenziju pret mani. Kad man radās problēmas – trauma, viņi neveica savu darbu par 100 procentiem. Man ir lieliskas attiecības ar kluba prezidentu un valdes pārstāvjiem, taču medicīnas personāls pieļāva kļūdas manā ārstēšanā.

– Ar kādām izjūtām atvadījies no kluba, kurā biji nospēlējis septiņarpus sezonas?

– Tas bija ļoti grūts process. Pārdzīvoju, ka man nepiedāvāja jaunu līgumu. Domāju, ka man piedāvās kontraktu uz gadu vai vismaz pusgadu. Es tomēr biju izārstējis traumas, labi spēlēju dublieros, sasniedzu labus rezultātus testos. Biju gatavs, ka man samazinās atalgojumu vai ka to piešķirs atkarībā no aizvadītajiem mačiem. Bet man nepiedāvāja neko! Tas bija ļoti sāpīgi. Ar komandas galveno treneri Bērliju šķīrāmies ļoti slikti – viņam pat roku nepasniedzu. Neatceros, kad būtu saskāries ar tādiem meliem, kas nāca no viņa puses. Viņš tikai trīs mēnešus pavadīja klubā, taču pilnībā iznīcināja mani un manu līdzšinējo karjeru Sauthemptonā. Es negribu turēt ļaunu prātu uz viņu vai uz vēl kādu. Tomēr zinu, ka pasaulē ir tāds Džordžs Bērlijs, kuram nekad nepasniegšu roku. Diemžēl mana karjera Southampton sastāvā beidzās tik bēdīgi.

– Kad treneris pavēstīja, ka tu neesi vairs vajadzīgs un ka netiks piedāvāts jauns līgums, tev acīs pat esot sariesušās asaras?!

– Treneris to pateica četras dienas pirms sezonas pēdējā mača. Sarūgtinājumā nevarēju izturēt viņa melīgās runas. Es vienkārši piecēlos no galda un aizgāju prom. Pēc šīs sarunas vairs negāju uz treniņiem un neskatījos arī pēdējo spēli mūsu stadionā. Atbraucu uz stadionu vienīgi spēles beigās, lai atvadītos no Southampton līdzjutējiem.

– Sauthemptonas fani tev noteikti paliks kā viena no patīkamākajām atmiņām par spēlēšanu šajā klubā?

– Tās ir vispatīkamākās atmiņas. Iepatikties līdzjutējiem ir grūti, bet vēl grūtāk ir kļūt par leģendu viņu acīs. Man izdevās kļūt par leģendu Sauthemptonā. Kad pēc pēdējā mača iznācu laukumā atvadīties, daudzi skatītāji pat nezināja, ka vairs nebūšu komandā – kluba vadība vienkārši vilcinājās ar šā fakta paziņošanu. Sāku māt ardievas skatītājiem un pateicu, ka pametu Sauthemptonu. Tribīnēs uzreiz sākās murdoņa – varēja dzirdēt un redzēt, kā līdzjutēji šos vārdus nodod viens otram tālāk. Un tad tikai sākās – dziesmas, saukļi, ovācijas... Kad iznācu no telpām zem tribīnēm, lai dotos mājās, mani gaidīja apmēram 5000 fanu pūlis. Viņi neizklīda vēl trīs stundas – cilvēki nāca klāt, apskāva mani, raudāja, prasīja autogrāfus. Beigās biju slapjš un netīrs, taču mani tas nesatrauca – tie bija vienkāršie, uzticīgie Southampton fani, kuri lūdzās, lai palieku viņu komandā. Diemžēl man to neļāva...

– Tu vispār esi emocionāls cilvēks?

– Protams. Ļoti emocionāls, sentimentāls. Man var uznākt raudiens pat kādas kinofilmas laikā.

– Kā tava depresija nespēlēšanas laikā ietekmēja ģimenes dzīvi?

– Protams, tās ir saistītas lietas. Kad futbolā man viss sekmējās, tad arī ģimenē viss bija kārtībā. Kad futbolā neveicās, pasliktinājās attiecības ģimenē. Mēs mēģinājām kaut ko mainīt, pārceļoties no Sauthemptonas uz pastāvīgu dzīvi Londonā. Diemžēl grūti bija kaut ko mainīt... Man ģimenes dzīves jautājums ir ļoti sāpīgs un pat negribas to kustināt.

– Vai tavs sešgadīgais dēls Marats kļūs par futbolistu?

– Patlaban izskatās, ka ne.

– Tu to negribi vai viņš?

– Viņš negrib. Tiesa, varbūt viss var mainīties – vēl pāris gadus paskatīsimies. Esmu mēģinājis ar viņu uzspēlēt futbolu, bet viņam nepatīk. Viņš labāk izvēlas tenisu vai karatē, kur sācis apmeklēt treniņus. Neatceros, ka man jau piecu gadu vecumā futbola spēlēšana nebūtu sagādājusi prieku. Varēju dzenāt bumbu no rīta līdz vakaram. Manam dēlam ir ļoti gaiša galva. Nav svarīgi, par ko viņš kļūs – galvenais, lai būtu labs cilvēks. Protams, saprotu tavu jautājumu un es gribētu, lai mans dēls kļūtu par futbolistu. Futbols man ļoti daudz ko iemācīja. Es pat apskaužu pats sevi par to, ka man tik veiksmīgi iegrozījās liktenis.

– Vai tava dzīve iegrozīsies tā, ka pēc dažiem gadiem mēs iepazīsim Marianu Paharu kā futbola treneri?

– Agrāk vienmēr teicu, ka trenera darbs ir nepateicīgs un ka nevēlos kļūt par treneri. Tomēr, jo pieaugušāks kļūstu, jo vairāk aizdomājos par to, ka no manis varētu iznākt labs treneris. Pēc futbolista karjeras beigām esmu ieplānojis mācīties Ukrainas Augstākajā treneru skolā, kur var iegūt A kategorijas trenera licenci. Pilnīgi iespējams, ka paņemšu viena divu gadu ilgu pauzi, kad būšu beidzis spēlēt, lai atpūstos un apkopotu domas. Iespējams, ka metīšos biznesā, taču arī futbols ir bizness. Aiziet vispār prom no futbola ir ļoti grūti, jo – atkārtošos – tas ir kā narkotika.

***

Marians Pahars

Dzimis 1976. gada 5. augustā.

Augums – 174 cm, svars – 67 kg.

Latvijas izlasē 63 spēles, 15 vārti

Debija 1996. gada 12. martā pārbaudes spēlē Larnakā ar Kipru (0:1)

Pārstāvētie klubi: Pārdaugava (1994), Skonto-Metāls (1995), Skonto (1995–1998), Anglijas Southampton (1999–2006).

Latvijas čempionāta labākais uzbrucējs (1998)

Latvijas čempionāta labākais spēlētājs (1999)

Latvijas labākais futbolists (2000, 2001)

Anglijas premjerlīgas septītais rezultatīvākais spēlētājs (2001/2002)

Pirmais treneris: Jurijs Andrejevs

Elks futbolā: bērnībā Djego Maradona, bet tagad Tjerī Anrī

Draugs futbolā: Andrejs Štolcers

Iecienītākā aktrise: Andželina Džolija

Iecienītākais mūzikas izpildītājs: Adriano Čelentāno

Iecienītākais ēdiens: suši

Brīvais laiks: patīk spēlēt snukeru