Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.

Aleksandrs Muzičenko. Šahs uz ūdens jūdžu un 50 gadu garumā

FOTO: Publicitātes foto

Turpinot «Melnās kafijas» atbalstīto rakstu sēriju, šoreiz par olimpisko čempionu burāšanā «Star» klasē (1980) Aleksandru Muzičenko. «Te ir burvīgi! Kā pasakā. Sniegs līdz potītēm, katra pēda tajā paliek. Vakarā izbraucu ar ledusjahtu. Cilvēkus ledus daudz kur vairs netur, taču jahtai ir cits ātrums, un tā var traukties pa gludo virsmu. Tik dzirdi, ka aizmugurē brakšķ, bet tu jau esi prom. Pavasara ledum ir savi trūkumi un priekšrocības - tas ir trausls, bet, kad nedaudz piesalst, ļoti gluds un ātrs,» sazvanīts Latgalē Baltkrievijas pierobežā, Aleksandrs Muzičenko ir emociju pārpilns. «Daba uzlādē baterijas, un katrs šāds brauciens dod spēku ilgam laikam.»

Rakstu sērija par Latvijas visu laiku izcilākajiem sportistiem tapusi sadarbībā ar uzņēmumu «Melnā kafija» un informatīvajiem atbalstītājiem TVNET un Latvijas radio.

Pirmie soļi - Sibīrijā

Klātienē tiekamies Jūrmalā, restorānā «Jūra», kas pieder viņa draugam un izceļas ar ļoti labu virtuvi. Spēcīgam vīram allaž vajag arī labi paēst.

Spriežot pēc ieraksta biogrāfijā, esi īsts sibīrietis.

Līdz simtprocentīgam nedaudz pietrūkst. Mamma patiešām paaudzēs ir sibīriete. Bija inženiere tehnoloģe, strādāja rūpnīcā, taču salīdzinoši ātri aizgāja. Tēvs ir ukrainis, Omskā nokļuva ar kara laika ievainojumu un ārstējās. Tur arī satikās ar mammu. Spītējot ievainojumiem, kontūzijai, citām kara likstām, nodzīvoja līdz 83 gadu vecumam. Strādāja mierīgu piegriezēja darbu apģērbu rūpnīcā «Bolshevichka». Es piedzimu 7.maijā, kas kādreiz bija Radio diena. Toreiz dzimumdienas daudz nesvinēja, bet atceros, ka tajās dienās pilsēta bija karogos.

Burātājs no Omskas - pašas Sibīrijas vidienes. Skan nedaudz dīvaini.

Nekā dīvaina. Omskai cauri tek Irtiša. Pavasaros ūdens līmenis upē ceļas par 4-5 metriem un tai ne galu, ne malu redz. Var teikt, ka runāt, staigāt un burāt iemācījos vienlaicīgi. Vecāki strādāja, mani pieskatīja māsa Ludmila, kas jau bija burāšanas sekcijā. Sāka ņemt līdzi, un tā es tur maisījos visiem pa kājām, bet pamazām ļāva darīt te šo, te to, līdz tiku virsū arī uz mazajām jahtām. Mācoties skolā, nodarbojos ar visiem sporta veidiem - slēpošanu, vieglatlētiku, futbolu, volejbolu, vingrošanu. Tāpēc biju fiziski labi attīstīts, kas noderēja arī burāšanai.

Sibīrijā burāšanai daba nav atvēlējusi daudz laika.

Tā ir. Septembrī vairs nevar, jo ir jau auksti. Ledus iet aprīlī un, lavierējot starp pēdējiem ledus gabaliem, arī mēs bijām ūdenī. Auksti, taču tā bijām noilgojušies pēc vaļēja ūdens, ka nekas nebaidīja - ne aukstums, ne straujā upe, ne ledus.

Cik daudz no burāšanas izdevās tur apgūt?

Pamatus, lai varētu sēsties jahtiņā un burāt. Taču šī sekcija bija vairāk nekā burāšana. Mēs mācījāmies dzīvot. Tas bija kā piedzīvojums. Devāmies tālos pārgājienos, kur jahtas vajadzēja vilkt pāri sēkļiem. Reizēm pārgājieni bija 100 km, vairāk par 20 km dienā. Nakšņojām taigā, kurinājām uguni. Tas ir tas, kas puikām patika un palicis atmiņā uz visiem laikiem. Bija arī sacensības, kurās kā balvu varēja nopelnīt, teiksim, iebiezināta piena bundžiņu un par to ļoti priecājos.

FOTO: Publicitātes foto

Kā nokļuvi Rīgā?

Pateicoties armijai. Mani atsūtīja uz Baltijas floti. Sākumā uz Kaļiņingradu. Kad uzzināja, ka esmu burājis, izveidoja komandu kopā ar citu dienesta biedru Jāni Elnioni. Burājām «Tempest» klasē. Piedalījāmies Baltijas regatē, kas tad bija ļoti populāra. Labi burājām. Vinnējām dažas regates, PSRS čempionātā bijām otrie. Tad mani jau pēc zvēresta, kas bija jānodod katram karavīram, pārcēla uz sporta rotu. Bolderājā bija 56. jahtklubs. Kad bijām otrie PSRS čempionātā, saņēmu ierasto matroža algu - 3 rubļi 80 kapeikas un nosvinējām panākumu. Mičmanis, kas visus terorizēja līdz nemaņai, saticis mani, atplauka. «Ļauj paspiest roku! Pirmo reizi redzu sporta meistaru!» Tā es te biju iekārtojies, tomēr kazarmās nemaz tik bieži neuzturējos - vairāk pa sacensībām un nometnēm. 1976.gadā jau biju PSRS izlases kandidāts. Mēs bijām izlases otrais numurs. Taču «Tempest» vairs nebija olimpiskā klase un vajadzēja domāt, ko darīt tālāk. Jānis apprecējās un no lielās burāšanas attālinājās.

Satikšanās ar Mankinu

Tu paliki burāšanā. Kā tas izdevās?

Pagrieziena punkts laikam bija treniņnometne Piemaskavas Berzjokos. Pirms kādas rīta rosmes krosiņu uzskriet paaicināja jau titulētais Valentīns Mankins, kas meklēja pārinieku, lai gatavotos vinnēt zeltu olimpiskajā «Star» klasē. Sākām skriet septiņos, bet deviņos ir brokastis. Tās nedrīkst laist garām. Tālu aizskrējām, taču uz brokastīm paspēju. Mankins, kas bija teju 20 gadus vecāks par mani, tikai uz pusdienām atgriezās. Otrā rītā uzreiz aicināja savā komandā. Mērķis bija viens - 1980.gada olimpiskais zelts, un sākām tam gatavoties. Valentīnam jau bija divi zelti (1968. - «Fin» un 1972. - «Tempest» klasēs; - aut.), bet es gāju uz pirmo. Motivācija bija labu labā. Mankins man bija kā stingrs tēvs un izvirzīja arī stingrus noteikumus. Ar sievu Janu satikos 1978.gadā, bet precēties varējām tikai pēc spēlēm. Par disciplīnu treniņos pat runas nebija.

Kāds bija darba režīms?

Skarbs, jo burāšana ir skarbs sporta veids. Tad bija pat vēl skarbāks. Treniņi bija 24 dienas mēnesī, un mājām palika 4-5 dienas. Par savu treniņu vietu ziemā izvēlējāmies Sevastopoli. Tad tapa bāze arī Sočos, kur bija nedaudz siltāks, taču tur ir kalni un nereti uz jūras ir bezvējš. Sevastopolē vējš zēģelēja ne pa jokam, tāpēc varējām trenēties ar pilnu jaudu. Mūsu izvēle bija pareiza.

Atceros, par tavu spēku septiņdesmitajos un astoņdesmitajos klīda leģendas.

Viss tika panākts ar smagu darbu. Var jau būt, ka kaut kas mantots arī no tēva - dūre viņam bija lāpstas lielumā. Vispirms vajadzēja attīstīt tos muskuļus, ko visvairāk prasīja burāšana. Vēdera presi «kačāju» 45 minūtes. Paņēmu rokās avīzi un aiziet. Pistolītē uz vienas kājas varēju pietupties 70 reizes. Tāpēc arī spēju, cik vien vajadzēja, taisnās kājās paralēli ūdens virsmai noturēties. Kad vietas izšķīrās par centimetriem, tam bija nozīme.

Visu laiku taču Sevastopolē netrenējāties?

Protams, ka ne. Kad kļuva siltāks, pārcēlāmies uz Baltijas jūru. Rīgā bija ideāli apstākļi, lai gatavotos sacensībām. Vajadzēja ezera specifiku, trenējāmies Ķīšezerā. Vajadzēja patrenēt sadarbību straumēs, burājām Daugavā. Trenējāmies arī citur Baltijas jūrā. Tajā pašā Tallinā, jo pirms spēlēm vajadzēja labi pazīt akvatoriju. Uz ārzemēm nebraucām, jo PSRS ūdeņu bija gana un tādas naudas mums arī nekad nebija. Līdz olimpiskajām spēlēm paspējām labi «sadziedāties» - uzvarējām Pasaules kausā, Eiropas čempionātā. Vēl pa reizei reizi Eiropā bijām otrie un trešie, bet PSRS čempionātā guvām četras uzvaras pēc kārtas. Bija arī panākumi Melnās jūras, Baltijas, Jēras, Ķīles regatēs.

1979.gadā notika Tautu spartakiāde, un tur kopā ar Mankinu startēt nevarēji.

Tā bija. Bez īpašas gatavošanās sasēdos kopā ar... Paga, paga, kā viņam bija uzvārds (zvans draugam - aut.). Redzi, iesauku - Riba (zivs - aut.) atceros joprojām... Jā, tas bija Aleksandrs Tretjakovs. Nostartējām tīri labi, taču līdz medaļām netikām.

Olimpiskā Tallina atnes zeltu

Bija taču variants, ka olimpiskā regate notiek nevis Tallinā, bet Rīgā.

Jā, bija. Kandidējot uz 1976.gada spēlēm, Maskava gāja tandēmā ar Rīgu. Taču pirms 1980.gada spēlēm mūsu priekšnieki (PSKP CK sekretārs Augusts Voss un LPSR FK SK priekšsēdētājs Rihards Elsbergs - aut.) nobijās no papildu darba un atbildības, Igauņi nenobijās, un tagad viņiem Piritā ir lieliska bāze. Līdz tam tur bija purva mala, taču pirms spēlēm par Maskavas naudu viss tika sakārtots. Kaut speciālisti atzina, ka Rīgas akvatorijs sacensībām ir labāks. Tallinā daudz biežāk ir bezvējš vai vājš vējš. Labi vismaz, ka septiņdesmitajos gados mums uzbūvēja Bolderājas jahtklubu, kas bija laba bāze.

FOTO: Publicitātes foto

Burāšana ir aristokrātisks sporta veids. Atceros, spēlēm speciāli būvētā viesnīca «Olimpija» sacensību laikā izskatījās tāda pustukša. Ja reiz amerikāņi un citi kapitālisti boikotēja spēles Maskavā, tad konkurence bija mazāka?

Kas nepiedalījās, tā bija viņu un viņu politiķu problēma. Es neteiktu, ka mūsu klasē nebija konkurences. Startēja itālieši, austrumvācieši, poļi, skandināvi. Ar to pašu austrieti Raudāšlu (laikā no 1964. līdz 1996. gadam viņš ir piedalījies 9 olimpiskajās spēlēs, tikpat, cik Afanasijs Kuzmins - aut.) cīnījāmies gandrīz vai līdz pēdējam braucienam. Mēs kļuvām par čempioniem, un ātri vien daudzi aizmirsa, kas nepiedalījās. Viņi jau bija zaudētāji, tāpat kā mēs pēc četriem gadiem, kad spēles notika Losandželosā. Mēs, burātāji, olimpiskās sacensības saucam par tādām prusaku sacīkstēm. Tur viens otru tik ļoti uzmana, seko katrai kustībai. Uzvar tas, kurš mazāk kļūdās. Tev ir jābūt psiholoģiski stipram, lai šādos apstākļos mazāk kļūdītos un būtu labākais. Kurš prusaks grib, lai viņu nosit ar kurpi? (Smejas.)

Kāpēc vēlāk neturpināji burāt kopā ar Mankinu?

Mums bija vienošanās, ka būsim kopā, kamēr Tallinā iegūsim olimpisko zeltu. Komandu vai minikomandu sporta veidi ir sarežģīti. Es labi saprotu, kāpēc, piemēram, pludmales volejbolisti bieži maina pāriniekus. Mēs ar Valentīnu teju četrus gadus bijām kā ģimene - kopā startējām, trenējāmies, ēdām, dzīvojām vienā istabā. Mūs šķīra teju vai 20 gadu starpība un arī daudzas intereses. Tā dzīvojot, agrāk vai vēlāk viens otram piegriežas. Konfliktu mūsu starpā nebija, jo vienoja kopīgs mērķis, taču pēc spēlēm nolēmām viens no otra atpūsties. Man šie gadi pie Mankina bija kā dzīves un sporta augstskola. Es kāri tvēru visu, ko varēja, un patiešām ļoti daudz ko iemācījos. Kļuvu daudz nobriedušāks, zinošāks, pieredzējušāks burātājs. Pat spēks, par kuru arī līdz tam nesūdzējos, bija nācis klāt, un tagad to pratu daudz gudrāk izmantot. Mankins nedaudz turpināja burāt (1981.gadā kopā ar Zibinu Eiropas čempionātā bija otrais - aut.), taču pēc pāris gadiem kļuva par treneri un mūsu duets tā arī vairs neatjaunojās. Varbūt viņam vairs nebija tās motivācijas, jo teju vai visi tituli kausu izskatā bija uz plaukta.

Bet tu turpināji gatavoties otrajām olimpiskajām spēlēm.

Jā. Pēc Maskavas sasēdos kopā ar Borisu Budņikovu, kas burāja ar «Soling» un bija otrais olimpiskajās spēlēs Maskavā (tobrīd Latvijā bija viens patiešām ļoti labs burātājs - Rolands Berdašs, kas startēja «Soling» klasē, bet viņam jau bija sava komanda - aut.). Gāja tīri labi. Man bija pieredze, viņam arī. Sekmīgi startējām gan PSRS čempionātā, gan dažādās regatēs.

Taču olimpiskās spēles gāja secen.

Mani atkal pārcēla uz «Star» klasi un salika kopā ar Andreju Balašovu, kas pirms tam brauca «Fin» klasē. Tobrīd bija vēl viena ļoti laba «Star» komanda - Biganišvili ekipāža (uzvarēja 1984.gada Eiropas čempionātā - aut.). Tomēr olimpisko atlasi uzvarējām tieši mēs. Losandželosas boikots bija trieciens. Tu četrus gadus trenējies un sapņo, un pēkšņi politiķi izlemj pa savam. Labi, mums, burātājiem, tas sportiskais mūžs ir garāks, bet ko lai saka vingrotāji, peldētāji, vieglatlēti, kam tā bija vienīgā iespēja?

Bija taču sacensības «Druzhba»...

Tā jau bija parodija. Labi - bija medaļas («Star» klasē «Druzhba» uzvarēja Biganišvili, bet Balašovs ar Muzičenko bija otrie - aut.), pat ordeņus laikam dalīja, taču ar olimpiskajām spēlēm citas sacensības nevar salīdzināt (drīz pēc tam Balašovu aizsūtīja dienestā uz Kamčatku un viņš beidza aktīvo burāšanu - aut.).

FOTO: Publicitātes foto

Nocēla no trapa

Ar to tavi olimpiskie sapņi vēl nebeidzās.

Es vēl biju gana jauns un spēcīgs. PSRS izlasē vieta bija gana droša. Uz spēlēm Seulā gatavojos kopā ar Solovjovu. Tik spēcīgi kā ar Mankinu nebijām, taču tik un tā skaitījāmies izlases pirmais numurs. Taču uz Seulu netiku. Var teikt, ka noņēma no lidmašīnas trapa un ielika Zibinu, kas arī bija labs matrozis. Izlases treneris man piedāvāja pārcelties uz Maskavu - tolaik jau visi skaitīja, kam cik medaļu, cik olimpiešu, un rēķināja, kādu ordeni pēc spēlēm varētu dabūt. Tas bija arī naudas jautājums. Maskava bija galvaspilsēta ar visām izrietošajām sekām. Taču es biju iedzīvojies Rīgā, te man jau bija ģimene. Rīgā man patika, un to pret Maskavu nesamainīju. Sods bija neadekvāts. Skaidrs, ka arī tas man bija trieciens, taču jau biju rēķināties, pie kā var novest kabineta spēlītes. Mazliet paburāju arī «Soling» klasē ar Šaiduko, taču man vairāk patika «Star». Tad sākās pārmaiņu laiki un vairāk pievērsos biznesam. «Parex» puiši mani paši uzmeklēja...

Vismaz teorētiski bija cerības tikt uz vēl vienām spēlēm, jau pārstāvot Latviju. Kopā ar Eiženu Cepurnieku.

Bija, taču tas jau būtu cits stāsts. Kad Latvija atguva neatkarību, burāšanai izdzīvot bija ļoti grūti. Tas ir dārgs sporta veids un valstij nav pa kabatai pacelt. Cepurniekam bija nauda, bija jahta, un mēs mēģinājām iegūt ceļazīmi. Startējām pasaules čempionātos, taču šoreiz tā vairāk bija piedalīšanās, nevis cīņa par augstām vietām, kā es biju pieradis. Abi strādājām. Trenējāmies, kad bija brīvs laiks. Cepurniekam nebija tādas pieredzes kā Mankinam vai Balašovam. Drīzāk tā bija izklaide, tomēr olimpiskais mērķis uz brīdi patiešām bija aktuāls.

Tu itin profesionālā līmenī burā vēl joprojām.

Jā, jo burāšana ir gan mans vaļasprieks, gan dzīvesveids. Kopā ar draugiem no Krievijas burāju «Dragon» klasē (savulaik tā bija pat olimpiskā klase; komandā ir 2-4 burātāji - aut.). Nesen pasaules čempionātā bijām pat desmitie (Aleksandrs burā Vasilija Senatorova komandā; 2012.gada «Vintage Yachting Games» Komo ezerā šī ekipāža ieguva trešo vietu - aut.). Tagad ne jau tā vieta ir galvenā. Ir prieks būt domubiedru vidū, satikt draugus no citām valstīm. Tajā pašā laikā ir interesanti likt lietā gadu desmitos uzkrāto pieredzi. Varu diezgan daudz ko pamācīt citiem. Man nav žēl dalīties ar pieredzi un iemaņām. Ka tik ir kas ņem! Latvijā šobrīd ir tikai mazās jahtu klases un vējadēļi. «Dragon» jahtas budžets gadā ir sākot no 100 000 dolāriem. Tomēr Eiropas čempionātā bija 65 jahtas. Pasaulē burātāju netrūkst.

FOTO: Publicitātes foto

Mans mazdēls desmit gadu vecumā arī jau braši burā ar vējadēli!

Malacis. Bet viņam ir jāsaprot, ka tas ir smags sporta veids. Vecākiem jāsaprot, ka tas ir arī dārgs sporta veids. Taču ļoti skaists.

Termoveļa sapņos nerādījās

Kā pa šiem gadiem ir mainījusies burāšana?

Ļoti. Ir pavisam citi materiāli, no kā būvē jahtas, taisa mastus, buras. Daudz izturīgāki, vieglāki. Mums, burātājiem, vēl būtiskākas ir izmaiņas apģērbā. Tagad ir dažādu veidu termoveļa, ūdens un vēja necaurlaidīgas, bet elpojošas jakas, kombinezoni. Pēc piecām stundām mājās atgriezies silts un sauss. Tad mums vajadzēja domāt, kā palikt siltiem, jo no slapjuma paglābties nevarēja. Velku apakšā vilnas džemperi, kas samirkstot kļuva par vairākiem kilogramiem smagāks, un tādam man tur vajadzēja šaudīties pa klāju. Reiz Ķīlē pēc brauciena visu apģērbu biju nometis zemē, garām gāja vācietis fon Belovs un ar kāju to čupiņu aizķēra. Papētīja un pēc tam vēl ilgi brīnījās, ka es to visu velku mugurā un izturu visu braucienu. Īpaši jau ziemā Sevastopolē sala rokas. Tādu cimdu kā tagad nebija. Bija jūrnieku aizšņorējamā cepure, ar vienu roku turēju buru, otru bāzu aiz cepures, lai nedaudz sasildītu. Pēc tam krastā tik un tā pirksti bija kā skavas. Atsilstot vēl arī sāpēja. Un tā gandrīz katru dienu. Pirmajā pavasara regatē Jērā parasti arī bija auksts laiks, arī Vidusjūra nebija diez cik silta. Tagad no šā aspekta burāšana ir kā kūrorts.

Vai burāšana ir traumatisks sporta veids?

It kā jau ne - sēdi un burā. Taču matrozim ir jāšaudās kā atspolei. Ļoti nopietnu savainojumu nav bijis, taču 1989.gadā traumēju menisku un pagāja gandrīz divi gadi, kamēr atguvu pilnu kondīciju. Tad tas viss bija sarežģītāk nekā tagad. Atjaunošanās posmā padarbojos kopā ar «svētdienas» burātājiem. Arī bija interesanti. Ar gadiem arvien vairāk jūtu dažādas sekas - plecos, ceļos, gūžās, elkoņos. Burāšana nav 100 m, kad pēc 10 sekundēm viss beidzies. Mēs esam pa piecām stundām uz ūdens un slapjumā. Reizēm jāspēj lavierēt 45 minūtes bez atpūtas - slodze milzīga. Arī saspringums. Bez pēdām tas nevar pazust. Daudzi profesionālie sportisti cīnās ar dažādām likstām. Tagad svarīgi līdz vasarai sakārtot veselību, jo jūlijā Sanktpēterburgā būs pasaules čempionāts «Dragon» klasē. Tāpēc cenšos uzturēt kondīciju.

Vairāki tavi komandas biedri jau burā citā saulē...

Jā, nav vairs Mankina, Balašova. Tomēr daži vēl ir gana braši. Šaiduko, ar kuru kopā arī nedaudz burāju, ir Krievijas burāšanas federācijas viceprezidents. Tāpēc jāpriecājas par katru dienu un to, ka savos 60 gados varu burāt un būt noderīgs savai komandai.

Vai ir gadījušies negadījumi uz ūdens?

Pašam tikpat kā ne. Kopā Mankinu speciāli gatavojāmies ekstremālām situācijām. Sevastopolē, kad pūta tāds vējš, ka kuģi palika ostā, likām mastu, kura nav žēl, un dažu kuteru pavadībā gājām jūrā. Tas bija treniņš, jo atstrādājām dažādas nianses. Arī tā var uzlabot meistarību. Pret vēju braucām 2 stundas, pa vējam - 10 minūtes. Bet ir nācies redzēt, kā jahtu vilnis iespiež ūdenī. Virs tā paliek tikai masta gals - tātad sešu metru dziļumā. Arī vienai igauņu ekipāžai tā atgadījās. Burātāji gan uzpeldēja, jo viņiem bija vestes. Bet ir bijuši negadījumi arī ar traģiskām sekām. Lielākoties tās tomēr ir jahtu kapteiņu kļūdas vai nesaskaņota sadarbība uz klāja. Reizēm arī pieredzes trūkums, neievērojot trauksmes signālus.

FOTO: Publicitātes foto

Draudīgākā situācija reiz bija Ķīles regatē - burājam, bet aizmugurē pamale bija piķa melna. Tika izziņota trauksme, lai katrs glābjas, kurā ostā var. Ziemeļjūra ir draudīga. Negaidītus pārsteigumus spēj sagādāt ezeri, kur negaiss var uznākt pēkšņi. Un tikpat pēkšņi beigties, taču var būt gana negants un savā ceļā salauzt visu, mastus iekaitot.

Tagad droši vien ir precīzākas laika prognozes un visām situācijām vieglāk sagatavoties?

Prognozes droši vien ir labākas, taču visu paredzēt tāpat nevar. Mēs izejam jūrā apmēram pusotru stundu pirms starta. Prognoze ir kabatā, taču tāpat pētām vēja virzienu, vai tas no jūras vai no krasta. Katrā vietā var būt sava specifika. Jūrā sava, ezeros - sava. Tajā pašā Ķīšezerā atkarībā no vēja apstākļi var būt ļoti atšķirīgi. Pusotras stundas laikā var arī pēkšņi kas mainīties, un arī tam jābūt gatavam. Reiz mums bija treniņnometne Sočos, bet šahistiem turpat turnīrs. Satikām arī Mihailu Tālu. Pie kafijas tases un konjaka glāzītes sākām runāt par šahu, burāšanu. Izbraucām arī jūrā un pastāstījām viņam par visām niansēm, kas jāzina un jāņem vērā, kā jārīkojas, lai pārspētu sāncenšus. Viņš ieinteresēti klausījās, visu vēroja un pētīja, un visbeidzot teica: `«Burāšana arī ir kā šahs, tikai galdiņš ir vairāku jūdžu garumā...»

Žigulis 25 gadu vecumā

Sportiskie panākumi tika atalgoti ne tikai ar medaļām...

Jā un ne slikti. Bija laba alga, prēmijas. Jau 25 gadu vecumā bija iespēja iegādāties mašīnu, pēc kā citi gadiem stāvēja rindā. Bija partijas un valdības Goda raksti. Iedeva arī pirmo dzīvokli.

Bolderājā, lai būtu tuvāk jahtklubam?

Nē, Mežciemā. Bolderājā tas jau būtu par daudz. No jūras vajag arī atpūsties. Toties tagad dzīvojam Jūrmalā.

Burā arī ar ledusjahtu.

Jā, tas tāds kolosāls vaļasprieks ziemā. Gan uz Ķīšezera, gan Latgalē, uz kurieni reizēm aizvelku jahtu. Īpaša bauda ir pavasarī vai tad, kad ledus ir tīrs no sniega. Tad ātrums iziet caur ķermeni. Bet pavasaros jābūt ļoti uzmanīgam, lai neiebrauktu kādā vaļējā ūdenī, aiz kura atkal ir ledus. Burāšanā nepārtraukti jādomā par savu drošību. Patīk braukt ar katamarānu - viens tāds man ir. Arī vispirms jau ātruma un plašuma dēļ. Tur vēl vairāk jārosās kā uz jahtas.

Cik lielu vērību tagad pievērs savai veselībai, uzturam?

Teikšu atklāti - kad biju jauns, tam vispār nepievērsu uzmanību. Likās, ka tāda veselība un spēks būs mūžīgi. Izvēles lielas arī nebija - ko deva, to ēdu. Lai būtu enerģija, bija brangi jāēd. Kur trenējāmies, mūs baroja labi. Tagad tā vairs nevaru. Rīta rosmes un treniņi ir regulāri - peldu, minu velotrenažieri, tāpēc arī joprojām esmu kondīcijā. Lieku kilogramu nav. Šajā ziņā arī sieva mani cenšas uzmanīt, lai ēdu veselīgāk, vairāk dārzeņus, zivis, mazāk gaļu. Taču no medījuma vai Latgalē audzētās gaļas nevaru atteikties.

Ir bijuši mēģinājumi tevi iesaistīt politikā.

Jā. Atkal draugi pierunāja. Taču labi vien ir, ka tālāk par kandidēšanu netiku. Tas nav domāts man. Patīk nevis sēdēšana krēslā, bet kustības, dinamika. Tad es jūtos labi.

Runā un raksta, ka tu pārvaldi divas lielas saimniecības Latgalē.

Jā, ko tur slēpt. Es tās izveidoju un palaidu darbībā. Esam Skaistas, Indras pagastā. Blakus Sauleskalns. Ļoti skaista vieta. Audzējam briežus, steika liellopus. Teļus eksportējam. Dodam darbu vietējiem cilvēkiem. Sākumā pašam daudz nācās mācīties, taču nu viss ir uz sliedēm. Liels tas bizness vēl nav, taču ar katru gadu uzņem apgriezienus. Man tur patīk aizbraukt ne tikai paskatīties, kā rit darbi, bet arī atpūsties. Mūsu īpašumi robežojas ar trim ezeriem - Sīveru, Drīdzi, Ārdavas. Kad vēl nebija sabūvēti daudzie mazie HES, no turienes ar laivu pa Dubnu aizkuģoju līdz Daugavai. Tagad sākumposmā laiva vairāk jāvelk pa zemi, nekā var braukt pa ūdeni.

Vai tavi dēli arī burā?

Jā, mēģināja to darīt un tas viņiem patika. Taču pārmaiņu laikos cerēt uz kaut ko vairāk kā startu Latvijas čempionātā bija grūti. Tiesa, Saša pat piedalījās pasaules čempionātā «Optimist» klasē. Tad es puikām teicu: «Tagad jūsu prioritāte ir mācības, valodas. Ja dzīvē veiksies, tiksiet arī pie savas jahtas un tad varēsiet burāt.» Lai arī vairāk savam priekam, ne sapnim par olimpiskajām spēlēm. Vecākajam ir trīs augstākās izglītības, abi sekmīgi darbojas biznesā, zina valodas, arī latviešu. Prieks, ka manu padomu paklausīja un abi stingri stāv uz zemes. Abiem viss vēl priekšā. Arī jahta varbūt...

Aleksandrs Muzičenko

FOTO: Publicitātes foto

Dzimis 1955.gada 7.maijā Omskā

Augums 1,89 m, svars 89 kg

Burātājs

Sieva Jana, dēli Aleksandrs (34), Dmitrijs (28)

Olimpiskais čempions (1980.g. Star klasē; kopā ar Mankinu)

Eiropas čempions (1979.g. Star klasē; kopā ar Mankinu)

Eiropas čempionātā 2.vieta (1980.g. Star kladē; kopā ar Mankinu)

Eiropas čempionātā 3.vieta (1977.g. Star klasē; kopā ar Mankinu)

1.vieta Pasaules kausā (1978. un 1979. Star klasē; kopā ar Mankinu)

2.vieta starptautiskās sacensībās Druzhba (1984.g. Star klasē; kopā ar Balašovu)

3.vieta Vintage Yachting Games (2012.g. Dragon klasē; kopā ar Senatorovu)

PSRS čempions (1977., 1978, 1979., 1980. Star klasē; kopā ar Mankinu)

PSRS čempionātā 2.vieta (1976.g. Tempest klasē; kopā ar Elnioni)

Uz augšu
Back