Nekā personīga, tikai profesionālu sportistu kautiņš

Neesi mīkstais! Dod bietē!

Minētais piemērs ir par diviem sportistiem, kas maizi pelna, darot to, ko vislabāk pieprot, – kaušanos. Ir tik ļoti ierasts, ka profesionālajā hokejā kautiņi ir neatņemama spēles sastāvdaļa, ka vairumam klope uz laukuma šķiet vienīgais veids, kā aizstāvēt komandas godu, mēģinot panākt lūzumu spēlē.

Vai to saprot mazie censoņi, kuri sapņos sevi iztēlojas starp pasaules līderiem? Viņu elki taču visbiežāk ir superzvaigznes Sidnijs Krosbijs, Aleksandrs Ovečkins vai pašmāju spīdekļi Sandis Ozoliņš, Kaspars Daugaviņš, Miķelis Rēdlihs... Minētie parasti nekaujas, viņi hokeja hierarhijā ir augstākā kasta.

Vai mazajiem vispār ir jāsaprot, ka kaušļiem vienam pret otru patiesībā nav personiska naida, varbūt pat kaušļi ir labākie draugi ārpus laukuma? Mazie nesaprot, kāpēc lielie to sauc par šovu. Un patiesi, kāpēc villošanos uz laukuma atbalsta gan treneri, gan paši spēlētāji, gan hokeja funkcionāri?

Skaidrības labad piebildīšu, ka šeit nerunāju par greizo izpratni, ka vardarbība uz ekrāna vai klātienē automātiski veicina bērna agresiju pret vienaudžiem vai slepkavību ''Forumcinemas'' kinoteātrī, jo kādam nepatīk blakussēdētāja popkorna graušana. Pistole nenošāva cilvēku, to izdarīja pats cilvēks, dūre pati nesita, to darīja konkrēta persona.

Nepareizie policisti

Policists nodrošina kārtību un novērš situācijas eskalāciju, nevis rada un rosina to. Tā saucamie policisti hokeja laukumā pilda pavisam citas funkcijas, arī mūsu vietējā hokeja līgā redzēts, kā ''policists'' (varbūt tobrīd par sevi tā iedomājies) slido pāri visam laukumam ar vienu mērķi – iedot pa ķobi pretiniekam. Arī okeāna otrā krastā visbiežāk saķeras tieši ''policisti'' uz slidām, kuri labāk pieprot zvetēt galvas rajonā, nevis organizēt pozitīvu spēles rezultātu. Nav svarīgi kautiņa cēloņi, piemēram, pieskāriens pretinieka vārtsargam, komandas līdera iegrūšana bortā, apzināta provokācija vai tml. Iemesliem nav nozīmes.

Vai mērķis uzvarēt par jebkuru cenu ir pietiekošs iemesls provokācijām, pretējās komandas spēlētāju iegrūžot bortā, zinot, ka pēc brīža pretinieku komandas ''policists'' ''sveicinās'', lai iedotu pierē, sarunvalodā runājot. Un publika ir ekstāzē.

Vienīgā atšķirība starp ielas kausli un kausli laukumā ir tā, ka hokejists ar smagām dūrēm saņem labu naudu. Tādēļ viņu mēdz saukt par profesionālu hokejistu.

Vai kauslis laukumā ir kauslis arī uz ielas?

Ievads sanāca tāds pasmags, bet, manuprāt, precīzs, proti, darot savu darbu laukumā, esi profesionālis. Savukārt, novelkot formastērpu, paliec par tādu pašu ierindas cilvēku kā visi pārējie. Protams, ka profesionālim, kurš apzinās robežas jeb pēdējā laikā populāro terminu ieguvušo vārdu salikumu ''sarkanās līnijas''. Uz ielas taču bez īpaša uzaicinājuma neskaidrosi attiecības, liekot lietā fizisko spēku. Citādi var iestāties kriminālatbildība - sods. Sodu saņem arī par ''izrēķināšanos'' hokeja laukumā, tiesa, tas ir krietni maigāks, ko nosaka konkrētā sporta veida noteikumi. Tur arī ir starpība starp to, ko dari laukumā un dzīvē. Muļķim skaidras ir viena vai otra sekas.

Profesionāls sportists

Ar šo visu es gribēju pateikt, ka profesionālis esi ne tikai sporta laukumā, bet arī ārpus tā. Uz tevi neskatās vien sportistu cīņu norises vietās, bet arī ārpus tā. Mums pašiem ir izteikti spilgti paraugi. Piemēram, kad ziedu laikus piedzīvoja pašmāju basketbols, mūsu zvaigznes režīmu pārkāpumu dēļ ātri vien kļuva par antizvaigznēm, un tas notika, ''pateicoties'' uzdzīvei, kas nekādā gadījumā neiet roku rokā ar visaugstāko sasniegumu sportu. Augstas klases meistari (sportisti) ir labi pazīstamas figūras, kurām ir miljoniem mazu sekotāju. Var jau būt, ka dzeltenās preses uzmanība kādam kādu brīdi var šķist interesanta, bet līdz brīdim, kad tā ir pārāk dziļi ierakusies tavā privātajā lauciņā.

Vai profesionālam sportistam ir nepieciešams kautiņš, lai sevi vai komandu motivētu cīnīties par uzvaru? Futbolā ir liegts sist pa kāju, par to pienākas sods, dažkārt divu krāsu kartīšu veidolā. Basketbolā sitot pa rokām, saņem piezīmi.

Minētie komandu sporta veidi arī ir kontaktveida, kur nemitīgi notiek cīņa par labāko, izdevīgāko pozīciju uz laukuma. Bet ir noteikumi, piemēram, par Zidāna sitienu ar galvu pretiniekam paredz nodzīšanu no laukuma un pēc tam sekojošu naudas sodu, diskvalifikāciju.

Varbūt Oļegs Znaroks nemaz nelamājās, kad treniņos bļaustījās uz hokejistiem, bet, viņaprāt, sarunājās cilvēkiem saprotamā valodā. Tolaik nebija dzirdami publiski protesti pret šādu vadīšanas stilu ne no komandas īpašnieku, ne spēlētāju puses. Līdz ar Rīgas ''Dinamo'' treneru maiņu esam pārliecinājušies, ka komandu motivēt uzvarēt var arī citādāk, nezaudējot pašcieņu.

Iemesls vardarbībai laukumā pat vairs nav svarīgs, kautiņi hokeja ''policistiem'' ir ikdiena, - jo labāk kaujies, jo vairāk papildināsi savu personisko kontu ar skanošo. Viņus ierasts saukt par profesionāliem hokejistiem, un tādi viņi nenoliedzami ir. Katrs finansiālu labumu, baudu gūst, kā prot.

Sportā pozitīvs rezultāts ir uzvara. Vai uzvara jebkuriem līdzekļiem ir pelnīta uzvara?