Kvēps par K.Skrastiņu, biedējošākajiem mirkļiem, "Dinamo" u.c.

Kad sazvanījāmies, lai norunātu tikšanos, teicāt, ka tajā laikā netiekat, jo jums ir spēle. Vai varat pastāstīt, kas tas bija par maču?

Spēle bija klubam "Rīga 95". Spēlējām pret Lietuvas komandu "Energia" - mēs vinnējām. Tajā komandā spēlē pieaugušie, bet mums ir sešpadsmitgadīgi puikas. Pēc diviem gadiem viņi būs Latvijas U-18 izlasē. Var jau būt, ka tie labākie būs jau nākamgad.

Nebaidīšos apgalvot, ka esat viens no autoritatīvākajiem sporta ārstiem pašmājās. Ilgus gadus esat strādājis dažādos sporta spēļu klubos un valstsvienībās. Ar ko esat aizņemts ikdienā šobrīd?

Praktiski katru dienu ir treniņi - sausie, uz ledus un divreiz nedēļā ir spēles Latvijas čempionātā trešdien un svētdien. Ir vēl izbraukumi, bet esmu sarunājis, ka es nebraucu, jo man viņi ir līdz kaklam.

Tieši par braukāšanu jums grasījos vaicāt. Pateicoties savam arodam, esat apceļojis teju vai visu pasauli. Sakiet, kura ir vieta, kurā jūs labprāt atgrieztos atkal un atkal?

Janvārī būs 45 gadi, kopš strādāju par sporta ārstu. Četras sezonas pavadīju "Liepājas metalurga" futbola komandā. Tā principā visu laiku esmu hokejā. Uz trīs spēlēm es vēl biju Latvijas basketbola izlasē, kad viņi cīnījās par iekļūšanu Eiropas čempionāta finālturnīrā. Toreiz izlasi vadīja Krauliņš [Armands]. Mums izdevās kvalificēties. Bet viena no mīļākajām vietām man ir (ietur pauzi) - varbūt Bleda Slovēnijā.

Ar ko jums šī vieta īpaša?

Zinu, ka viena no jūsu sirdslietām ir mūzika. Pagājušajā gadā ar labām sekmēm piedalījāties TV šovā ''Dziedi ar zvaigzni''. Vēl aizvien mēdzat uzdziedāt savam priekam?

Es neteiktu, ka mūzika man būtu sirdslieta. Mans skolotājs pirms 50 gadiem teica, lai eju mācīties uz Konservatoriju. Man esot ļoti laba balss, nepaklausīju viņu. Aizgāju uz Medicīnas institūtu, un tā es kļuvu par dakteri. Bet to, ka man mūzika visu laiku skan galvā, tas ir fakts. Zinu ļoti daudz melodiju, un nav problēmu kaut ko nodungot.

Protams, nenožēloju, ka izvēlējos iet mediķa ceļu. Kas to zina, ko es būtu sasniedzis ar mūziku. To tagad neviens nevar pateikt. Nenožēloju arī to, ka piedalījos TV šovā, jo tas man bija ļoti interesanti. Tā bija pavisam cita sfēra, emocijas un pārdzīvojumi tur ir pavisam savādāki. Nokļuvām mēs (kopā ar operdziedātāju Evitu Zālīti-Raitumu) līdz finālam. Daudzi jau teica, ka mēs bijām labākie, bet es par to nedomāju. Man ir labi kā bija.

Jūs pazināt arī pāragri mūžībā aizgājušo hokeja aizsargu Kārli Skrastiņu. Kāds jūsu acīs paliks mūsu ''dzelzs vīrs''?

(Nopūšas). Es viņu pazinu no 1992. gada, pat ātrāk. Viņš atnāca uz ''Pārdaugavu'', toreiz "Dinamo" jau bija izjucis. Es viņu pazīstu kā ļoti nopietnu, mērķtiecīgu puiku, kas gribēja kaut ko sasniegt. Man grūti runāt (nobirdina asaras). Atcerēšos kaut ko jautrāku. Kad viņš aizbrauca uz Somiju pie Jurzinova [Vladimira]. Viņam ir meita Nastjinka - teicu: Kaža, precies ar viņu, un tev nebūs nekādu problēmu, visu laiku būsi sastāvā, nauda būs, māja Somijā. Viņš teica: ko tu - man viņa nepatīk, jo ir resna (smejas).

Atceros, ka Vankūveras olimpiskajās spēlēs Kārlis gandrīz katru dienu nāca pie mums masēties. Mēs runājām par visu ko. Toreiz viņš pateica, ka uz izlasi nevarēs braukt, tāpēc ka jāsaved kārtībā veselība, jo grib vēl paspēlēt. Viņš bija īsts profesionālis.

Par Kārļa veselību, šķiet, jums galvu nācās lauzīt vismazāk?

Vienreiz sanāca, kad spēlējām čempionātā Somijā A grupā. Toreiz viņš sasita elkoni un es viņam nosūcu šķidrumu, tad viss bija kārtībā. Vēl olimpiādē uztaisījām magnētisko rezonansi, jo bija diska trūce. Un par to viņš domāja, kā savest kārtībā.

Ārsti, masieri un fizioterapeiti bieži ir sportistu uzticības personas. Vai arī jums ir nācies uzklausīt sportistu dzīvesstāstus, palīdzēt ar padomu?

Jā, protams. Tā tas tik tiešām ir. Ārsti un fizioterapeiti ir kā vidutāji starp treneri un spēlētāju, tādēļ ka treneriem viņi daudz ko nestāsta. Viņi tiešām bieži daudz ko izstāsta mums, un citreiz ir atkarīgs no mums, vai mēs to teiksim trenerim vai ne. Tas ir konfidenciāli.

Esat arī labos draugos ar sportistiem?

Neapšaubāmi - ar daudziem. Padomju laikā esam palīdzējuši ļoti daudziem pat iekārtoties darbā. Tagad nav problēmu, ja ir nauda. Bet agrāk bija savādāk, jo neko nevajadzēja maksāt, bet bija rindas. Tagad jau arī ir rindas, bet ir jāmaksā.

Vai varat atklāt biedējošāko mirkli jūsu ārsta praksē?

Viens moments bija, kad Katlapam [Ulvim] ar slidu pārgrieza kaklu. Tas bija ļoti nepatīkami. Paldies Dievam, ka viss laimīgi beidzās, jo brūce nebija tik dziļa. Vēl atceros, ka pirms trijiem gadiem Kanādā aizsargs Mārtiņš Gipters saskrējās pie vārtiem ar pretinieku spēlētāju un mūsu vārtsargu. Tur īsti nevarēja saprast, kas notika. Viņš atslidoja no laukuma uz maiņu un teica, ka kaut kas ar elkoni noticis. Tur nebija nevienas piles asiņu. Viņš teica: ai, viss labi, iešu laukumā. Teicu viņam - pagaidi. Novilkām viņam kreklu, un tur apmēram piecus centimetrus gara brūce. Un tur kā kanjonā - tā Kolorado upīte kā tek - zila vēna. Taču nebija asiņu. Paldies Dievam, ka attaisījām vaļā un paskatījāmies. Ja viņš būtu gājis tālāk spēlēt, būtu notikusi liela ķeza. Kaut tur bija mediķu brigāde, uz vietas nešuva. Aizveda uz hospitāli un tur sašuva, jo hallē baidījās ķerties klāt.

Cik daudz mediķi ietekmē panākumus sportā? Mūsdienās, straujiem soļiem attīstoties medicīnai, tā noteikti ir nozīmīga rezultātu sasniegšanā.

Vai ir gadījies, ka jūtaties līdzvainīgs kādās neveiksmēs, zaudējumā sporta laukumā?

Ir bijis. Neteikšu, ka gluži vienā spēlē. Mārtiņam Karsumam bija pastiepts cirksnis, un mums bija pasaules čempionātā Mainheimā jāspēlē ar čehiem. Iepriekšējā dienā es viņam iešpricēju pretsāpju līdzekli un viss bija okei. Nākamajā dienā viņš pret Čehiju varētu iziet laukumā. Pēc tam mēs iztaisījām procedūru un praktiski tajā pašā vietā, varbūt nedaudz dziļāk mēs trāpījām nervā un kāja vairs neko nejuta, tad viņš vairs nevarēja spēlēt. Tad nu gan es jutos stulbi. Citreiz atkal ir bijis ļoti forši, ka esi ko labu izdarījis.

Kura ir jūsu lielākā uzvara, esot klāt kādai no komandām? Minējāt jau uzvaru ar Latvijas izlasi C grupā Bledā. Droši vien ir vēl kas spilgts - sirdi aizkustinošs.

Jūs piedalījāties arī leģendām apvītajās Viktora Tihonova Kandavas nometnēs. Ir dzirdētas visādas runas - par stingro režīmu, smagajiem treniņiem. Vai tās bija arī kā izdzīvošanas nometnes?

Jā, pilnībā no sākuma līdz beigām. Darba arī bija ļoti daudz, jo tur bija vairākas komandas. Tika piesaistīti jaunieši, kas varētu uz kaut ko pretendēt nākotnē. Nometnēs piedalījās aptuveni 35 cilvēki. Tur piedalījās vesela laborantu brigāde no dispansera. Katru dienu bija jātaisa kardiogrammas, analīzes, pienskābe, urīnviela jāpārbauda. Uz vietas dzīvoja speciāla brigāde, kas visu kontrolēja. Toreiz veica daudz vairāk pārbaužu nekā tagad, tāpēc ka viss bija pa brīvu, nekas nebija jāmaksā. Savukārt tagad tas viss pieaugušajiem ir par maksu. Spēlētājiem Kandavā bija ļoti smagi.

Sarindojiet, lūdzu, sporta veidus secībā, kuri ir vistraumatiskākie, kuros mediķiem ir visvairāk darba.

(Nedaudz apdomājas.) Domāju tā - futbols, hokejs un rokasbumba. Par pārējiem man grūti spriest. No individuālajiem sporta veidiem varbūt bokss - visi cīņas sporta veidi. Jā, nu regbijs no sporta spēlēm. Arī basketbols. 1989. gadā es biju uz vienu NBA spēli, kad spēlēja Čikāgas ''Bulls'' pret Losandželosas "Clippers''. Toreiz redzēju Džordanu [Maiklu] (rāda, it kā rokas stiepiena attālumā). Viņi par Latviju neko nezināja, bet Lietuvu gan, jo no turienes nāk [Arvīds] Sabonis.

2006. gadā saņēmāt apbalvojumu par mūža ieguldījumu Latvijas sportā. Ko jums nozīmē šis apbalvojums?

Es biju otrais, kam to pasniedza. Pirmais bija Valentīns Mazzālītis, Jāņa Lūša treneris. Protams, bija liels gandarījums, tas bija saviļņojoši. Ceremoniju rādīja tiešraidē televīzijā. Toreiz pat pasniedza naudas balvu - 3000 latu, ko pēc tam nevienam vairs neiedeva. Es biju ļoti priecīgs.

Dīvaini jau skan, bet ārstam, ņemot vērā aroda specifiku, jānovēl pēc iespējas mazāk darba.

Jā. Tas ir vislabāk. Tā nu tas ir. Tagad arī treneri pirms spēles viens otram saka, lai veiksmīga spēle - mazāk traumu. Lai nebūtu speciāli uzspēlētu rupjību, jo visi dara vienu darbu.

- Sarunas nobeigumā Jānis Kvēps atklāj, ka raksta grāmatu ''Es esmu atradis sevi hokejā''. Ja viss izdosies kā iecerēts, tad grāmatu prezentēs 17. novembrī "Arēnā Rīga''.