Andis Znatnajs: 1993. gadā Latvijā hokejs bija beidzies

Andis Znatnajs

FOTO: HK Kurbads

Andis Znatnajs ir Latvijas hokejā piemirsts vārds. Guvis panākumus jauniešu un junioru vecumā kopā ar šobrīd zināmiem hokejistiem, juku laikos nolēmis beigt profesionālo karjeru, viņš atgriezās aktīvās sporta gaitās gadu tūkstošu mijā, vairākus gadus pavadot arī hokeja klubā «Kurbads». Znatnajs nav zaudējis azartu un šogad būs viens no trim iepriekšējās sezonas Latvijas čempionāta finālistes vārtsargiem.

Kā iesākās tavas hokejista gaitas?

Sāku trenēties piecu gadu vecumā «Latvijas Bērzā» pie Ginta Bisenieka, kurš tikko bija pārradies no armijas. Viņš bija treneris mums ilgus gadus, līdz mainījās sporta skolas uzstādījumi. Sasniedzot noteiktu vecumu, nokļuvām pie Māra Baldonieka, vēlāk pie Edgara Rozenberga. Tajā brīdī jau «Latvijas Bērzs» un «Dinamo» bija apvienojoši sporta skolas. Pēc šā perioda man sanāca liela staigāšana pa dažādām komandām, līdz nokļuvu pie 1972. gadā dzimušajiem – Sandis Ozoliņš, Grigorijs Panteļējevs, Aigars Cipruss, Aleksandrs Semjonovs, Aleksandrs Šiškovičs bija tolaik sastāvā, kas bija pietiekami zvaigžņots un ļoti konkurētspējīgs. Ar šo komandu treneru Vasīlija Tihonova un Jevgēņija Linkēviča vadībā ieguvām 4. vietu PSRS jauniešu čempionātā. Turklāt mums nebija papildspēku no augstākās līgas un 2. līgas komandām kā citām vienībām. Nākamsezon sastāvā netiku, nokļuvu komandā pie Jevgēņija Banova, kur mans kolēģis bija Juris Klodāns. Jaunībās dienām izmalāmies cauri visi kopā – Oļegs Sorokins, Rodrigo Laviņš, Aleksandrs Macijevskis, Aleksandrs Ņiživijs, nelaiķis Kaspars Astašenko. Pāris treniņus esmu aizvadījis arī vecajā Rīgas «Dinamo» kā jaunietis, darbojoties kopā ar Oļegu Znaroku un co.

Zīmīgākā atmiņa no jaunības dienām?

Ar treneri Linkēviču jauniešu vecumā devāmies uz Ziemeļamerikas atklāto junioru čempionātu Kanādā, Monreālā. Piedalījās divas komandas no Eiropas – Rīgas «Dinamo» un Trenčinas «Dukla», pārējie visi kanādieši un amerikāņi. To turnīru mēs uzvarējām, tā bija fantastiska pieredze – spēka spēle, mazie laukumi, citi ātrumi. Milzīga ažiotāža bija arī Ziemeļamerikas presē. Tolaik komandā bija Kārlis Skrastiņš, Oļegs Sorokins, Aleksejs Hromčenkovs. Ir ko atcerēties dzīvē.

Kā karjera izvērtās pēc jauniešu hokeja?

Paspēju aizķert arī «Pārdaugava» komandu Krievijas čempionātā – biju dublieris Andrejam Zinkovam. 1993. gadā Latvijā hokejs būtībā bija beidzies – spēlētāji bija izklīduši un naudas nevienam nebija. Tobrīd Kirovam Lipmanam jautāju: «Kas būs nākamsezon?» Atbilde bija: «Kaut ko domāsim, kaut ko darīsim. Nauda nūjām būs!» Tas bija vienīgais, ko man varēja pateikt par nākotnes perspektīvām. Tobrīd vēl skaitījos Baldera hokeja skolā, gāju pie Helmuta Baldera un teicu: «Viss – es finišēju!» Uz ko man atbildēja: «Ko tu tagad darīsi? Tenisu iesi spēlēt? Vēl kaut ko? Kaut kas taču jādara dzīvē!» Uz jautājumu, kāda perspektīva nākotnei, atbilde bija: «Jāšancē, jāšancē!»

Vai izdevās uzspēlēt arī Latvijas čempionātā?

Pēdējo reizi virslīgā, manuprāt, spēlēju 1994. gada sezonā kopā ar Juri Klodānu. Bet tūlīt pēc neatkarības atgūšanas komandas biedrs bija tagadējais Ņižņijnovgorodas «Torpedo» galvenais treneris Pēteris Skudra. Vairākas reizes esmu bijis arī valsts čempions. Šogad būs tieši 21 gads, kopš aizvadīju iepriekšējo spēli Latvijas čempionāta virslīgā.

Kad atsāki spēlēt pēc karjeras beigām?

Padevās šis sporta veids un kā ar nazi nevarēju nocirst – viss! Reizēm naktīs modos augšā brīžos, kad ķēru ripas. Sieva bieži teica: «Beidz ķert! Hokejs beidzās – sāc dzīvot!» Apmēram sešus gadus centos sakārtot dzīvi bez hokeja. Līkločiem ejot, viss ir sakārtojies, un pamatdarbs jau no gadsimtu mijas ir saistīts ar transporta pārvadājumu biznesu - esmu apmierināts! Bet tad ap 2000. gadu viena pa pusei amatieru komanda pasauca palīdzēt - toreiz bez formas un bez īsta mērķa, vairāk izklaides dzīts piekritu! Tad arī tas viss atsākās. Sapratu, ka šo to vēl neesmu aizmirsis. Tad «Sāga» mani «pieņēma» un pēc diviem gadiem arī HK «Kurbads»! Caur «Kurbada» gadiem padaudz kolēģu ir pamainījušies - ar labām emocijām atceros senos gadus!

Kādi plāni uz gaidāmo sezonu?

Šogad ar kluba vadību esmu vienojies, ka apmeklēšu tik daudz treniņu, cik atļaus laiks. Darbs ir darbs, diezgan nopietns un pietiekami atbildīgs, arī prasīgs. Es gribu spēlēt. Man tas process ļoti patīk – ar labākajiem džekiem, kas var kārtīgi uzmest, uzspēlēt hokeju kvalitatīvi, ja es vēl 40 gados varu palocīties, ir labi! Kamēr visi vektori sakritīs, turēšos! Esmu gatavs pārbaudīt sevi virslīgā.

Uz augšu