Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.

Kā reklāmā - iespējams, visu laiku labākais Jānis

FOTO: Publicitātes foto

Viens no visu laiku slavenākajiem Latvijas sportistiem - visu olimpisko medaļu ieguvējs, četrkārtējais Eiropas čempions, divkārtējais pasaules rekordists Jānis Lūsis nesen nosvinēja 76. dzimšanas dienu un mierīgi un klusi dzīvo netālu no Suntažiem Mazās Juglas krastā. Paslēpies no pilsētas trokšņa, kopj zemi un māju. No laukiem nācis, laukos atgriezies. Vasaras saulgriežu gaidās sēžam uz saules pielietā lieveņa. Jānis nupat atgriezies no Rīgas, kur uz nakti bija apstājies pēc viesošanās Jelgavā, kur notika Jāņa Lūša kausa izcīņa šķēpa mešanā.

Rakstu sērija par Latvijas visu laiku izcilākajiem sportistiem tapusi sadarbībā ar «Melno kafiju» un informatīvajiem atbalstītājiem TVNET un Latvijas radio.

Šķēpa mešana zaļo

«Prieks par sacensībām. Dalībnieku skaitu - bija rekords. 250 dažāda vecuma šķēpa metēji no vairākām valstīm. Latvijas rekordus savās vecuma grupā laboja Donāne un Gailums (Jānis ar centimetru precizitāti min rezultātus - attiecīgi 57,78 un 77,15 m - aut.), bet Čakšs pirmo reizi pārsniedza 80 m robežu un uzvarēja. Viņš ir gandrīz vietējais, tāpēc jo divtik patīkami. Apsteidza Kovalu. Tagad mūsu astoņdesmitmetriniekus ar jauno šķēpu uz divu roku pirkstiem nesaskaitīt. Aktīvie jau ir teju desmit. Personisko rekordu laboja Grīva un arī tuvojas šai robežai.»

No vienas puses - talantīgi šķēpa metēji Latvijā aug kā sēnes, no otras - daļa no viņiem kaut kur pazūd. Tas pats Zigismunds Sirmais jau vairākus gadus cīnās ar 80 metru robežu. Kāpēc tā?

Visa pamatā ir tehniskais izpildījums. Bez tās nekas nesanāks ne Sirmajam, ne Kovalam. Sirmais tagad nomainījis treneri, pie soma Kinunena, kas bijis pasaules čempions, skolojas. Redzēs, kas sanāks, bet pagaidām progresa nav. Cik tad mums to treneru uz vietas ir - Grīva, Eiduka, Vaivads, vēl Doniņš. Uldis trenējās pie Krūzes, kam bija ļoti laba fiziskās sagatavošanas sistēma, un tā droši vien ir nodota arī Brūnam. Taču ar spēku vien nepietiek. Ja reizi pa reizei trāpa, rezultāts ir, bet stabilitātes nav. Cik reizes pēc tam Kovals ir pietuvojies savam Pekinas rezultātam? Taču gods godam Pekinā izmantoja savu iespēju. Tāpat kā Vasiļevskis Atēnās. Vadimam dažas sezonas bija nesliktas un arī pāri 90 m ir metis, taču lielos mačos ne. Laikam par daudz sevi citur iztērēja, nespēja koncentrēties, par daudz par naudu bija sadomājies. Tas nav stimuls, lai labi mestu. Tomēr ceru, ka kāds no jaunajiem vēl sevi parādīs.

Negaidīts pavērsiens biogrāfijā

Tu šķēpu sāki mest jau gana nobriedušā vecumā.

Tad bija citi laiki. Dzīvoju Jelgavas rajonā, un mamma gribēja, lai mācos Lauksaimniecības akadēmijā par agronomu. Es arī devos uz Rīgu, lai nodotu dokumentus, bet uz ielas nejauši satiku skrējēju treneri Imantu Gaili. Mēs bijām pazīstami kopš vienas treniņnometnes, kurā gatavojās Vissavienības skolēnu spartakiādei. Latvijas skolnieku spartakiādē trīssoļlēkšanā biju ceturtais, bet tikai dažus centimetrus aiz otrās vietas, tāpēc arī tiku paaicināts. Nometnes gaitā šķēpa metējiem bija pārbaudes sacensības, bet dalībnieku maz. Aicināja citus, un es arī pieteicos. Līdz tam šķēpu rokās biju turējis, bet ne vairāk. Tomēr uzvarēju, lai arī rezultāts bija tikai kādi 44 metri. Lūk, pēc šīm sacensībām Krūze bija noteicis, ka no Lūša šķēpa metējs neiznāks. Kad Gailis to izstāstīja, mani tas uzvilka. Zibenīgi mainīju plānus un aizgāju uz Fizkultūras institūtu. Fiziski nebiju diez cik spēcīgs un eksāmenā nopelnīju trijnieku, taču citos priekšmetos bija labas atzīmes un tiku uzņemts. Mūsu kurators bija Valentīns Mazzālītis. Viņš arī trenēja mūs, taču sākumā nemaz tik daudz uzmanības man neveltīja, jo grupā bija šķēpa metējs Nāzers, Latvijas rekordists granātas mešanā Lankaronskis. Toties atmosfēra treniņgrupā bija lieliska, un visi trenējāmies kā traki!

Varbūt tāpēc esi startējis arī desmitcīņā?

Sākumā trenējāmies visās disciplīnās. Treniņos spēlējām basketbolu, futbolu, volejbolu. Amaļins pat pie sevis uz volejbolu aicināja. Bet paliku vieglatlētikā un pamazām arvien nopietnāk pievērsos šķēpam. Taču arī citas disciplīnas noderēja - tāllēkšanā regulāri tiku pāri 7 metriem, augstumā uzlēcu 1,96 m, lodi grūdu pāri 15 m. Grūtāk gāja ar kārti. Tad jau bija tikai alumīnija kārtis, tomēr rekords ir 3,80. Un arī ar diska mešanu, kam ir pavisam cita tehnika. Tolaik nebija tādu trenažieru. Izmantojām visu, kas bija pa rokai, - kokus dabā, treniņpartnerus, vingrojām uz līdztekām, stieņa. Attīstījām ķermeni. Treneris Mazzālītis bija jauns un ambiciozs, daudz meklēja, eksperimentēja, gribēja sevi apliecināt. Mēs bijām labs materiāls viņa rokās.

1961.gadā pirmo reizi laboju Latvijas rekordu, taču tad Latvijas čempionātā tik un tā zaudēju Graudulim, kas turpat pārspēja manu rezultātu. Tā paša gada rudenī rekordu atguvu un pirmo reizi aizmetu pāri 80 m (81,01 m - 3.vieta PSRS čempionātā - aut.).

Budeš metatj, sobaka!*

Kad izvirzījāt mērķi pārsniegt 90 metrus?

Mums šķēpa metējiem tā bija tāda maģiska robeža, ko negaidīti pārsniedza norvēģis Terje Pedersens. Tad arī radās pārliecība, ka nekā maģiska tur nav un arī es varu. Mēs visi kļuvām drosmīgāki. Tā arī bija - es otrais tai tiku pāri. Desmit gados no pirmā treniņa pakāpeniski gāju uz mērķi un tiku pāri šai robežai.

FOTO: Publicitātes foto

Kas bija pamatā taviem augstajiem rezultātiem un stabilitātei?

Tehnika, kas bija nostrādāta līdz automātismam. Tas ļāva man septiņas sezonas mest tālāk par 90 metriem. Ļoti svarīgi, ka ar treneri neko neforsējām un pakāpeniski virzījāmies uz priekšu. Viņš patiešām daudz vērības veltīja manai daudzpusībai. Lai arī desmitcīņā bija labi rezultāti, tomēr ar laiku kļuva skaidrs, ka galvenais būs šķēps. Pēc četrām treniņu sezonām pirmo reizi pārsniedzu 80 metrus, bet desmit gados tiku līdz 90 metriem.

Kura no četrām Eiropas zelta medaļām pašam šķiet vērtīgākā?

Visas vērtīgas, jo visas bija jāizcīna. Bet varbūt pati pati ir pirmā, ko ieguvu Belgradā 1962. gadā. Tāpēc ka pirmā un tāpēc ka kopš tā laika esam ar Elvīru kopā. Toreiz arī viņa kļuva par olimpisko čempioni.

Tieši šķēpa mešana jūs satuvināja?

Neapšaubāmi. Pateicoties šķēpam, mums bija pirmā tikšanās. Gan vairāk ar viņas treneri Sulijevu. Jaltā bija studentu mači, un mani aizveda viņam atrādīt. Sulijevs iedeva akmeni, lai parādu, ko protu. Kad aizmetu, tikai noteica: «Budeš metatj, sobaka!» Tad jau pirmajā PSRS izlases treniņnometnē ievēroju arī slaido un smuko Elvīru. Viņa jau bija olimpisko čempione, bet es tik parasts lauku puisis. Tobrīd tikai vairāk viņu apbrīnoju, nevis aplidoju. Viņa man bija kā tāds etalons. Taču pamazām viss virzījās un veidojās attiecības. Ilgi esam kopā, arī dēlam Voldemāram jau pāri 40.

Tokijā bronza. Mehiko - zelts...

Savā pirmajā olimpiskajā startā Tokijā arī biji viens no favorītiem.

Jā, jo biju Eiropas čempions, jau stabili metu ap 80 metriem un tālāk. Pirms diviem gadiem biju sasniedzis PSRS rekordu (86,04 m - aut.). Taču tajā vasarā pirms spēlēm Znamensku balvā iestiepu plecu. Toreiz bija sīva cīņa ar Sidlo un es mēģināju viņu pārspēt (Sidlo uzvarēja ar 85,03 m un Lūsis bija otrais 82,53 m - aut.). Var teikt, ka man tā bija vienīgā nopietnā trauma, un arī to varēja mazināt, ja nebūtu kritis azartā. Bet vēl trūka tās pieredzes. Līdz Tokijai plecu pilnībā izārstēt neizdevās, un sacensībās organisms saudzēja plecu un ar pilnu jaudu mest nevarēju. Tiku nedaudz pāri 80 m, bet arī līdz zeltam nebija tālu (1.Nevala (Somija) 82,66 m, 2. Kulčārs (Ungārija) 62,32 m, 3. Lūsis (PSRS) 80,57 m. Katram no medaļniekiem tikai vienreiz izdevās pārsniegt 80 m, bet pasaules rekordists Pedersens neiekļuva pamatsacensībās, jo kvalifikācijā spēja tikai 72,10 - aut.).

FOTO: Publicitātes foto

Uz Mehiko spēlēm jau aizbrauci kā pasaules rekordists un izteikts favorīts.

Gadu iepriekš pirmo reizi aizmetu pāri 90 m (Odesā - 90,08 m - aut.). 1968.gadā nevienās sacensībās rezultāts nebija sliktāks par 80 metriem (septiņreiz bija pāri 90 m - aut.). Bet tā bija sarežģīta sezona. Ne jau tikai man vienam. Gara, jo spēles notika oktobrī. Citā pasaules malā, jo galvenie konkurenti bija eiropieši. Augstkalnē. Tāpēc bija daudzas aklimatizācijas, lai saprastu, kas tas īsti ir. Svaiguma, kāds bija sezonas laikā, vairs nebija.

Tomēr turpat pārbaudes sacensībās aizmeti pāri 90, un daudzi jau sāka runāt, ka sāc iegravēt savu vārdu klintī.

Tik un tā sacensības izvērtās gana dramatiskas. Līderi mainījās vai ik pēc sērijas - vispirms Kinunens (86,30 m - aut.), tad es (86,34 m - aut.), tad ceturtajā metienā personisko uzmeta Kulčārs (87,06 m - aut.). Pēdējā metienā Kinunens aizmeta pāri 88 m (88,58 m - aut.). Man atlika pēdējais metiens. Līdz tam visi bija robežās 81 - 86 m. Vajadzēja sakoncentrēt spēku un domas, kas manī bija. Visiem pat pakutināju nervus, jo ieskrējos un neizmetu. Tā bija tikai imitācija, jo izvēlējos tribīnēs punktu, kurā jātrāpa. Trāpīju arī - 90,10 m! Olimpiskajā ciematā dzīvoju kopā ar trīssoļlēcēju Saņejevu un soļotāju Golubņičiju, un visiem bija zelts. PSRS izlasē citiem tas vairāk arī netika. Tā tomēr ir kolosāla sajūta - kļūt par olimpisko čempionu. Ordeņi vai goda nosaukumi, kas nāk pēc tam, ir sīkums. Lai arī reizēm ir patīkami.

Sāga ar Volfermanu

Arī 1972.gadā pirms spēlēm Minhenē uzlaboji pasaules rekordu - Stokholmā 93,80 m.

Jā. Un tajā sezonā es nebiju zaudējis nevienās sacensībās. Biju ļoti labā formā un pārliecināts par sevi. Ar pirmo metienu izpildīju kvalifikāciju 80,00 m (82,92 m; Volfermanam bija 86,22 m - aut.). Līdz priekšpēdējai sērijai biju līderis.

Par Volfermana uzvaru Minhenē klīst arī dažādas baumas.

Ko tur vairs daudz dūres vicināt. No vienas puses varbūt man arī varēja būt divi olimpiskie zelti, taču ir pilns medaļu komplekts - kā nevienam citam šķēpa metējam! Nesen ciemos bija Jelgavas skolēnu grupa, kas par mani rakstīja radošo darbu. Viņi internetā bija izrakuši video ar Volfermana un manu pēdējo metienu. Saku - skatāmies! Tur labi varēja redzēt, ka Volfermana šķēps ieduras laukuma otrajā pusē tieši uz soda laukuma robežas 90,48 m. Mans šķēps aizlidoja nedaudz sāņus un bija kādus 10 cm tālāk par soda laukuma līniju. Taču tiesneši iemērīja 90,46 m. Vai es no laukuma otras malas varēju saskatīt šo atšķirību (tajā laikā garajās mešanās 2 cm bija mazākā rezultāta starpība, jo fiksēja tikai pāra centimetrus - aut.)? Spiedu Volfermanam roku par uzvaru. Galu galā ne jau viņš, bet tiesneši mērija. Bet skaidrs, ka vāciešiem kā spēļu rīkotājiem šis zelts bija ļoti svarīgs (VFR tā bija viena no piecām zelta medaļām vieglatlētikā, bet - VDR izcīnīja astoņas! - aut.).

Kopš tā laika jūs ar Volfermanu esat labākie draugi.

Tā sanāk. Varbūt arī viņš kaut ko zināja vai nojauta, visu laiku jutās it kā vainīgs, un man bija sajūta, ka kaut kā centās atdarīt. Jau nākamajā gadā uzaicināja ciemos pie sevis mūs abus ar Elvīru. Lieliski uzņēma, apdāvināja ar mūzikas centriem. Arī pēc tam bieži aicināja ciemos un arī uz TV, bet par tiem 2 cm nerunājām. Ne jau viņš ir vainīgs, tāpēc škrobes pret Klausu patiešām nav. Arī tā reizēm sportā gadās. Galu galā arī Klauss bija izcils šķēpa metējs, vēlāk laboja arī pasaules rekordu.

FOTO: Publicitātes foto

Startēji arī savās ceturtajās olimpiskajās spēlēs Monreālā, kur paliki astotais.

Šīs spēles pat neietilpa manos plānos. Bet Ļeņingradā uzvarēju PSRS čempionātā, līdz ar to tiku iekļauts PSRS izlasē. Varbūt kāds vēl cerēja uz brīnumu, bet es pats vairs ne. Sāpēja ceļi, ķermenis bija nolietojies, tāpēc kāja vairs nevarēja izšaut un nekādu katapultu vairs dabūt nevarēju. Tajā sezonā mans labākais rezultāts bija 86,32, bet Monreālā tikai vienreiz pārmetu 80 m (80,32 m - zīmīgi, ka rezultāts gandrīz identisks kā pirmajā olimpiskajā startā Tokijā! - aut.). Tur jau pirmajā mēģinājumā visus nošokēja Nemets ar jaunu pasaules rekordu - (94,58 m - aut.). Kā zināja stāstīt Amerikā dzīvojošais un sportu labi pārzinošais biomehāniķis Jānis Tērauds, šķēps, ar kuru meta Nemets, pēc pirmā mēģinājuma no stadiona pazudis un tajā vairs nav redzēts. Taču man no tā ne labāk, ne sliktāk. Nemeta sportiskā karjera bija savdabīga. Jau 19 gados viņš parādīja savu talantu, taču tad ilgu laiku meklēja sevi un neko daudz nevarēja izdarīt. Tomēr beigās kļuva par olimpisko čempionu un pasaules rekordistu.

Kad ķermenis ir iztukšots

Kad nolēmi beigt karjeru?

Tajā gadā jau bija acīm redzams, ka visas ķermeņa rezerves esmu izsmēlis un tālāk vairs nemetīšu. Nekādi vingrinājumi vai jauninājumi efektu vairs nedeva. Bet startēt startēšanas pēc, lai aizmestu 80 metrus un kaut ko vinnētu, nebija manā dabā.

Tajā pašā laikā par Latvijas čempionu esi bijis tikai vienu reizi.

Ziedu laikos tikai vienreiz tajā arī startēju (1968.gadā - aut.). Parasti čempionāts iekrita tādā laikā, ka biju kaut kur treniņnometnē vai sacensībās ārzemēs. 1968.gada sezona bija gara - no maija līdz oktobra beigām, un vajadzēja kondīciju saglabāt daudz ilgāk. Tajā gadā man bija 23 starti. Parasti bija mazāk - 15 līdz 20. Tad arī izrādījās, ka Latvijas čempionātā varēju piedalīties. Taču tas nenozīmē, ka uzvarēt bija viegli. Mums bija pulciņš labu šķēpa metēju - Jānis Doniņš, Vilnis Feldmanis, Jānis Zirnis. Ar Doniņu esam stāvējuši uz pjedestāla Eiropas čempionātā, bet, paņemot klāt Feldmani, PSRS čempionātā aizņēmām visu pjedestālu.

Toties Rīgas kausu kolekcijā ir gana daudz.

Rīgas kausi bija sezonas sākumā, kad citur sacensību vēl bija mazāk. Tas Latvijai bija notikums, un man bija gods, ka tūkstoši tobrīd nāca skatīties manu cīņu ar konkurentiem. Atmosfēra bija fantastiska. Tagad vieglatlētikā par tādu var tikai sapņot.

Var taču droši apgalvot, ka tieši ar tevi aizsākās Latvijas šķēpa mešanas ēra?

Nebūšu pieticīgs un piekritīšu. Jā, Inese (Jaunzeme - aut.) jau bija olimpiskā čempione, taču viņa top līmenī meta neilgi. Kā tagad teiktu, ar manu vārdu tad jau varēja taisīt reklāmu. Tā pamazām, pamazām izauga arī šķēpa metēji. Un aug joprojām.

Kurš no abiem pasaules rekordiem sagādāja lielāko prieku?

Abi ir vērtīgi, taču lielāko prieku, protams, sagādāja pirmais. Kā jau pirmais. Tikai iepriekšējā rudenī pirmo reizi aizmetu pāri 90 metriem, tāpēc rekordam biju nobriedis. Vai konkrēti tajā turnejā, to bija grūti paredzēt. Somijā bija četras sacensības pēc kārtas. Vispirms Tamperē aizmetu gandrīz 90,92 m, tad Keuro pāri 87 (87,58 m - aut.) un tad bija Sārijervi. Tieši Līgo vakarā - 91,98 m. Arī tad, ja arī tik skaļi nesvinējām, tomēr zinājām, kas latviešiem ir Līgo, Jāņi, tāpēc divtik patīkami bija šādā dienā startēt, uzvarēt un vēl ar pasaules rekordu! Pēc tam vēl Helsinkos metu 88 m (tieši 88,00 - aut.). Tā nu sanācis, ka Somijā somiem neesmu zaudējis. Pēc tam Jorma Kinunens, kas laboja manu pasaules rekordu uz 92,70 m, ar nožēlu atzina, ka mani ne reizi tā arī nav spējis uzvarēt. Varbūt Mehiko bija vistuvāk, bet arī neizdevās.

Arī kenijietim cītīgi jātrenējas

Cik daudz šķēpa mešanu izmainīja jaunās konstrukcijas rīks?

Sākumā rezultāti bija metrus desmit vājāki. Taču pamazām tehnoloģijas pilnveidoja šķēpu, tas dūrās zemē, bet spēja arī planēt, tāpēc arī daudzi to jau metuši pāri 90 m. Domāju, ka es arī to varētu tik tālu aizmest. Dažas tehnikas nianses ir pamainījušās, bet būtība, ka vajag katapultu, ne.

Tevi nepārsteidz, ka tagad šķēpu lieliski met puiši no Kenijas, Trinidadas, Ēģiptes?

Nemaz ne. Tādi paši cilvēki vien ir kā mēs, un arī tur pa talantam var piedzimt ne tikai skriešanā. Vajadzīgs fanātisks darbs un kāds tam ir gatavs, ir arī rezultāts. Viņi ir daudz mācījušies un turpina mācīties no eiropiešiem. Cik zinu, vairumam treneri ir tieši no Eiropas, un tas daudz ko izsaka.

FOTO: Publicitātes foto

Līdz Železnija ērai par pasaules visu laiku labāko šķēpa metēju tika uzskatīts Lūsis.

Man tas bija liels gods, jo manā laikā un pirms manis netrūka lielisku metēju. Bet Železnijs, protams, bija unikāls gadījums. Viņa auguma parametri galīgi nebija iespaidīgi (1,86 m, 88 kg - aut.). Taču to eksploziju, ko spēja panākt Železnijs, citi nav varējuši. Tas bija spēka, ātruma un tehnikas apvienojums. To nedarīja rokas, kājas. Viss ķermenis katapultēja. Jā, arī viņam gadījās metieni pie 70 m, taču tik regulāri viņš spēja mest 90 m. Jau ar jauno šķēpu. Jans 20 gadus turējās elitē. Ne velti viņa kontā ir gandrīz visi tituli (trīs olimpiskie zelti, trīs uzvaras pasaules čempionātā. Trūkst tikai Eiropas čempiona titula - ir divas bronzas - aut.). Bet tobrīd netrūka spēcīgu vīru - Beklijs, Henrijs, Rieti, Parviainens, parādījās arī Torkildsens. Savstarpējā konkurence arī bija labs dzenulis.

Dēls Voldemārs arī bija šķēpa metējs, olimpiskajās spēlēs nesa Latvijas karogu.

Jā, viņš piepildīja to sapni, kas neizdevās man.

Kas bija viņa spēcīga puse?

Mešanas izjūta. Tā viņam bija gandrīz perfekta. Taču bija jūtīgs organisms. Slodzēs pienskābe izdalījās divreiz vairāk nekā citiem. Tāpēc pēc treniņiem un otrā rītā sūdzējās, ka ir noguris. Viņam bija vajadzīga ļoti individuāla pieeja. Es to redzēju, taču viņš sāka trenēties pie Eidukas. Kā iedeva kārtīgu slodzi, tā pamazām jauda izsīka. Bija tādi, kas uzskatīja, ka savu bērnu trenēt nedrīkst, jo tur nekas nesanāks. Kādas muļķības - tagad savējos trenē un gana labi gan Palameiks, gan Štrobinders, gan Grīva.

Kur glabājas medaļas un kausi?

Izdalīti pa visu pasauli - muzejā Rīgā, arī Somijā kaut kas ir. Mājās neglabāju, jo kapā tāpat līdzi neņemtu. Lai ir virs zemes un vismaz cilvēku acis papriecē.

Atmiņas par 70...

Kādu laiku tu esi strādājis arī ārzemēs. Kā tur nonāci?

Kad sasniedzu 45 gadus, ar savu armijas majora pakāpi biju krustcelēs. Vajadzēja iet pensijā. Varēju kļūt par Fizkultūras katedras vadītāju kādā karaskolā, taču to pavisam negribēju. Maskavā CSKA kadru daļas priekšnieks bija Jānis Tutins, un viņš man izkārtoja darbu Madagaskarā. Tā bija trešās pasaules valsts, kurā retais dzīvoja ilgāk par 50 gadiem. Malārija pļāva nost, jo pēc franču aiziešanas ar to neviens nopietni necīnījās. Salā redzami gandrīz tikai jauni cilvēki, jo ģimenē bija pa 10-12 bērniem. Kāds tur sports, ja visi dzīvo pusbadā. Tomēr viens audzēknis man bija tīri labs, aizmeta šķēpu gandrīz 70 metrus un kļuva par Āfrikas čempionu. Viņš bija prezidenta Racirakas Drošības dienesta priekšnieks Fidels Rakotonirima. Līdz ar to par trūkumu nevarēja sūdzēties, tāpēc arī varēja labi trenēties. Ar prezidenta atbalstu arī tika uz to Āfrikas čempionātu. Bet arī viņš esot miris 50 gadu vecumā... (ar visu to dažā disciplīnā salas rekordi ir pat ļoti respektējami - trīssoļlēkšanā 17,05 m, 400 m barjerās 49,53, 100 m - 10,18, toties vesera mešanā - tikai 39,67 m - aut.).

Par tavu 70 gadu jubileju joprojām leģendas klīst.

Tā jau laikam ir, ka tik daudz šķēpa mešanas čempionu nevienā citā jubilejā nav bijis - Latvijā vien tobrīd dzīvoja četri olimpiskie čempioni. Bija Volfermans, Nemets, Kulčārs, Cibuļenko, Makarovs. Liela pateicība par to Kārlim Greiškalnam. Arī 75 gadu jubileju Valmierā nosvinējām, lai arī ne ar tādu vērienu.

Kā viena no dāvanām 75 gadu jubilejā bija arī uzņemšana Vieglatlētikas slavas zālē.

Tā zāle vēl ir pavisam jauna. Tikai trešā uzņemšana bija. Reizē ar mani uzņēma arī Brumelu, vācietes Drehsleri, Kohu, skrējēju El Gueružu, sprinteri Rūdolfu. Ir patīkami, ka tavs paveiktais ir novērtēts. IAAF arī pirms tam mani nebija aizmirsusi. Pirms Železnija tiku nosaukts par labāko šķēpa metēju pasaulē. Kas cits mūsu gados atliek, ja ne skaistas atmiņas. Arī ka citi atceras. Dzīve ir bijusi un arī ir skaista!

FOTO: Publicitātes foto

Kur vēl veselīgāku dzīvi!

Kad pilnībā pārcēlāties uz šejieni?

Kad pilnībā aizgāju pensijā. Jau būs kādi astoņi gadi. Sākumā šeit 20 gadus dzīvoja un saimniekoja mana mamma. Viņas vadībā Voldemārs te arī uzauga. Tikai tad, kad sākās skola, pārcēlās uz pilsētu.

Uz Rīgu bieži aizbrauc?

Reti. Vairāk tad, kad aicina uz kādu pasākumu. Nav vajadzības. Te līdz veikalam puskilometrs. Svarīgāko var nopirkt. Reizēm aizbraucam arī līdz Ogrei.

Vai ar pensiju var uzturēt dzīvokli Rīgā un lauku īpašumu?

Mums jau tagad nevajag daudz. Lielu daļu no pārtikas paši sagādājam - kartupeļus, burkānus, gurķus. Mežā ir sēnes, dārzā āboli. Ar vienu pensiju vien laikam būtu grūti, taču ir Olimpiešu fonda «stipendija» un saņemu arī Krievijas pensiju kā virsnieks. Kāpēc lai es no tās atteiktos, ja dzīves labākos gadus esmu atdevis PSRS sportam! Vai man toreiz bija izvēle, vai kāds ko prasīja? Uzskatu, ka ar savu darbu un vieglatlētikai ziedoto mūžu to esmu nopelnījis.

Dēls Voldemārs bieži apciemo?

Tagad ne pārāk. Viņa sievai ir māja pie Staļģenes. Viņa tur strādā. Voldemāram tur darba pietiek.

Saulgrieži Jānim Lūsim ir īpašs laiks. Gan tāpēc, ka ir Jānis, gan tāpēc, ka tieši šajā laikā 1968.gadā Sārijervi viņš sasniedza savu pirmo pasaules rekordu.

Kā līgosi?

Vairs ne tā kā kādreiz. Kad te ievācāmies, bija Kirova vārdā nosauktais kolhozs un tā priekšsēdētājs Kristalts daudz palīdzēja, lai māju saremontētu. Tad pa Jāņiem, kad biju šeit, rindā nāca sveicēji. Bija ugunskurs, kārtīga alus muca no «Lāčplēša» un viss kā pienākas. Tagad tā mierīgāk. Vairs ne līdz saullēktam. Bet šis laiks patiešām ir jauks - kā putni dzied, kā pļavas smaržo!

Jautājums jau pēc Jāņiem: Kā nolīgoji?

Viss bija, tikai lija lietus un nav vairs tas vecums, kad cauru nakti arī pa lietu varēja svinēt un lēkt pāri ugunskuram. Taču šis ir labs laiks arī pārdomām, meditācijai.

Uz atvadām Jānis vēl izrāda savu saimniecību. «Redz, Mazā Jugla pavisam izsus. Ja tā, tad vasarā pat līdz ceļiem nebūs! Makšķernieks neesmu, bet nopeldēties reizēm eju. Tur man kartupeļi, bet otrā pusē dārzeņi. Visu nepieciešamo paši izaudzējam. Ābolu raža ir katru gadu, būs arī šogad. Te ir gan mantotās, gan paša stādītās ābeles. Mani trenažieri tagad ir lāpsta, dakšas, izkapts, grābeklis, ziemā cirvis un zāģis, jo malka arī ir jāsagādā. Kur vēl veselīgāku dzīvi!»

Jānis Lūsis

Dzimis 1939.gada 19.maijā

Precējies ar olimpisko čempioni šķēpa mešanā Elvīru Ozoliņu

Šķēpa metējs, startējis četrās olimpiskajās spēlēs:

Zelts - 1968. - 90,10 m

Sudrabs - 1972. - 90,46 m

Bronza - 1964. - 80,57 m

Četrkārtējs Eiropas čempions (1962., 1964., 1969., 1971.)

Pasaules Universiādes čempions (1963.)

Divpadsmitkārtējs PSRS čempions

Divkārtējs pasaules rekordists (91,98 m - 1968.; 93,80 m - 1972.)

Latvijas balvas ieguvējs «Par mūža ieguldījumu sportā» (2009.)

Uzņemts IAAF Slavas zālē (2014.)

* - metīsi, suns tāds!

Uz augšu
Back