Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.

Lidojošais Misters Ivans

Ivans Bugajenkovs (nr. 11) FOTO: publicitātes

Volejbolists Ivans Bugajenkovs kļuva par pirmo Latvijas (lai arī PSR) sportistu, kam izdevies izcīnīt divas olimpiskās zelta medaļas (1964. un 1968. gadā). Viņa kontā arī Eiropas (1967.) un pasaules čempiona tituli (1960. un 1962.), Pasaules kauss (1965.), pasaules labākā spēlētāja balva un goda vieta Pasaules volejbola Slavas zālē. Ir arī LPSR čempionāta zelts, sudrabs un bronza PSRS čempionātos. Pilnam komplektam trūkst PSRS čempiona titula un PSRS Tautu spartakiādes zelta. To paveica cita mūsu volejbolistu paaudze 1983. un 1984. gadā.

Rakstu sērija par Latvijas visu laiku izcilākajiem sportistiem tapusi sadarbībā ar «Melno kafiju» un informatīvajiem atbalstītājiem TVNET un Latvijas radio.

Olimpiskā zelta garoza

«Tautu spartakiādēs mums neizdevās parādīt to, uz ko bijām gatavi,» patvēries savā lauku īpašumā starp Valli un Birzgali, jaunību atceras titulētais volejbola veterāns. «Iegāza zaudējumi vājākiem pretiniekiem. Tie gadījās arī PSRS čempionātā, taču vienreiz zelts jau bija gandrīz kaklā. 1965.gadā Kijevā bija izšķirošā spēle ar CSKA. Ja uzvaram, mēs esam čempioni. Piektajā setā bijām pārliecinošā vadībā, un tad pēkšņi atklājās, ka mūsu treneris Mihails Amaļins bija iedevis nepareizu spēlētāju izvietojumu laukumā. Bet pretī bija vecā lapsa Givi Ahvlediani un pamanīja. Setu nācās sākt no 0:0 un vēl tādā novietojumā, kā treneris bija sarakstījis. Mums vairs nebija variantu. Tomēr «Radiotehniķī» bija ļoti labs kolektīvs un labi spēlētāji, un allaž vēl kāds bija PSRS izlasē - te Žeņa Košeļevs, te Eduards Lībiņš, te Jānis Labucks. Varējām vinnēt un arī vinnējām visus, taču ik pa reizēm paklupām pret komandām, kam nekādi nedrīkstējām zaudēt. Tāds ir sports.»

Arī katrai jūsu olimpiskajai medaļai ir savs stāsts, un tās neiekrita rokās tāpat vien.

Noteikti. Tur filmu, pat divas (nosmejas) var uzņemt. 1964.gadā Tokijā volejbols pirmo reizi bija spēļu programmā, un mēs nebūt nebijām galvenie favorīti (pēdējo reizi Eiropas čempionātā PSRS uzvarēja 1951.gadā, bet tajos gados stabili spēlēja Čehoslovākija, Rumānija, - aut.). Pēc piecām uzvarām paklupām pret spēļu saimniekiem japāņiem. Vairs nebija kur atkāpties. Nākamās trīs spēles (pret Bulgāriju, ASV un Brazīliju - aut.) vinnējām tīri. Kā izrādījās, izšķirošā bija vēl spēle pirms Japānas - ar Čehoslovākiju, kuru uzvarējām ar 3:2. Abas izlases turnīru beidza ar vienu zaudējumu, bet mums bija labāki papildrādītāji. Ja dabūjam zeltu, tika apsolīta turneja pa Ameriku. Taču brauciens nenotika un pat PSRS Nopelniem bagātos sporta meistarus mums knapi iedeva. Priekšnieki vienu pieķēra galīgi pilnā (Voskoboiņikovu - aut.) un gribēja sodīt visu izlasi. Tā toreiz arī varēja gadīties.

Jūs kļuvāt par pirmajiem divkārtējiem olimpiskajiem čempioniem volejbolā, uzvarot arī Mehiko.

Jā, bet tur klājās vēl trakāk. Augstkalne darīja savu, un pirmajās dienās treniņos pietrūka viegluma un atraisītības. Bumba nelidoja kā ierasts, kājas kā no vates. Pirmā spēle bija ar amerikāņiem. Pirms tam, lai labāk aklimatizētos, izbraucām turneju Kanādā un ASV, un visās 10 spēlēs amerikāņus sasitām ar 3:0. Taču šoreiz spēlējās pasmagi, kā sapnī. Pirmo setu grūti vinnējām, otrajā arī mīcījāmies kā pa māliem. Tad treneris Jurijs Kļeščovs pēkšņi laukumā izlika otro sešinieku. Mēs strīdējāmies, gribējām turpināt. Bet trenerim bija ieskats, ka abi sastāvi ir līdzvērtīgi. Otro setu viņi vēl uzvarēja, taču trešo un ceturto zaudēja. Piektajā, lai sasmeltu ūdeni, atkal sūtīja laukumā mūs. Taču spēli uzķert vairs nevarējām. Zaudējām vienā novietojumā. Vienam amerikānim bija tāda neparasta āķa serve, un viņš to gāza virsū mūsu garākajam - Sibirjakovam. Pirmā piespēle gāja uz 6 metriem, un uzbrucēji vairs neko nevarēja glābt. Un tā kādas sešas reizes pēc kārtas. Pretinieki bija kā spārnos, bet mēs tā arī nespējām piecelties pēc divu setu nosēdēšanas uz soliņa. Zaudējām setu un spēli ar 2:3. Viesnīcā izlases «veco padome» - es, Mondzoļevskis, Kravčenko - kopā ar Kļeščovu taisījām «razborku», jo vairāk zaudēt nedrīkstējām. Viņš vēl centās iebilst, ka piekto setu tak vecie zaudēja, bet palikām nelokāmi. Atlikušajās spēlēs sastāvu nosakām mēs un trenera ziņā paliek tikai pusminūtes pārtraukumi.

Ar to vēl Mehiko piedzīvojumi nebeidzās...

Nebeidzās gan. Braucām uz spēli ar VDR. Tas gabaliņš līdz zālei netāls, taču pirms brīvdienām arī visa Mehiko kaut kur brauca. To mūsu priekšnieki nebija ieplānojuši. Iesēdāmies korķī. Arī policijas eskorts nelīdzēja, jo sastrēgums gandrīz stāvēja uz vietas. Bet pretinieki jau bija zālē. Spēles sākumu nokavējām, un mums draudēja 0:3. Tomēr ar mokām izdevās vienoties, ka spēle notiek. Austrumvāciešiem tolaik bija laba komanda, un viņi laikam bija pārliecināti, ka mūs te arī uzvarēs, jo pirms spēlēm ar viņiem trijās no četrām cīņām bijām zaudējuši. Iesildīšanās laiks arī bija tikai 5 minūtes, vien tik, lai saģērbtos. Skaidrs, ka pirmo setu zaudējām, jo tajā iesildījāmies. Otro un trešo vinnējām, jo uzķērām kombināciju - Pojarkovs aiz muguras man tā uzcēla, ka nekas pretī nevarēja stāties. Ceturtajā atkal zaudējām, bet piekto nospēlējām uz urrā un gandrīz uz 0 uzvarējām (15:5 - aut). Visas pārējās sasitām ar 3:0, arī pēdējo pret čehiem, jo tajā izšķīrās zelts (trijos setos kopā viņi dabūja tikai 19 punktus - 7,4, 8 - aut.). Prieks bija liels, jo līderiem šis bija jau otrais olimpiskais zelts.

Amaļina ieraudzīts talants

Divi olimpiskie zelti 12 gados no brīža, kad pirmo reizi paņēmi rokās volejbola bumbu.

Bumbu paņēmu rokās nedaudz ātrāk. Piedzimu un pirmos 17 gadus nodzīvoju Volgogradas, tolaik vēl Staļingradas apgabalā. Ciemā bija kādas 20 mājas, bet uz skolu atnāca vēstures skolotājs, kas līdzinājās Tarzānam (aktierim Džonijam Veismilleram - aut.) un visus aizrāva arī ar volejbolu. «Tarzānu» noskatījos reizes 10. Un ne tikai es. Volejbola laukumā jau tika tikai lielie, bet bumbu paturēt rokās dabūjām arī mēs. Rīgā nonācu pavisam nejauši. Viens no ciema te dienēja un iestājās Fizkultūras institūtā. Pierunāja arī mani. Tas bija piedzīvojums. Tik tāls ceļojums. Līdz tam pat vilcienu nebiju redzējis, taču fiziski biju labi sagatavots - skrēju, lēcu, peldēju, tāpēc eksāmenus izturēju un tiku iekšā. Gribēju iet uz volejbolu, taču treneris Petrovs mani apskatīja (augums tikai 1,82 m - aut.) un noteica: «Tādu kā tu te ir gara rinda...» Es jau ar bumbu arī neko nepratu darīt. Tā nokļuvu... peldēšanā. Īsā laikā iemācīja kraulu, un «Daugavas» čempionātā ieguvu pirmo vietu 100 m. Latvijas čempionātā par sprīdi zaudēju Rodem (vēlāk pazīstams peldēšanas treneris - aut.), jo vēl nemācēju kontrolēt blakus celiņus. Otrajā kursā obligātais priekšmets bija volejbols, un tā satikos ar treneri Mihailu Amaļinu. Viņš iedeva bumbu rokās un pajautāja - varbūt varu bumbu ietriekt basketbola grozā. To gan jau pratu. Amaļins novērtēja manu «federi» un aicināja uz treniņu. Man tas bija kā sapņa piepildījums, kas gan ātri sabruka. Pirmais treniņš notika Rīgas centrā, Vingrotāju ielā. Tur «Daugavas» sastāvā bija Apmanis, Saulītis, Cadikovičs... Sēžu, skatos, kā viņi bumbu vālē pāri tīklam, un klusām izslīdēju no zāles. Es taču neko no tā nemāku. Amaļins tomēr pierunāja: «Pēc pusgada sitīsi tāpat kā viņi!» Tas bija 1956.gads, bet 1957.gadā jau kārtīgi gremdēju pāri tīklam un tiku pie spēlēšanas. «Daugavai» (tāds bija «Radiotehniķa» priekšgājēju nosaukums, tāpat kā LVFKI - aut.) Petrozavodskā bija pārspēles ar Maskavas «Lokomotiv» par palikšanu augstākajā līgā. Mani ielika Saulīša vietā, labi nospēlēju un tā arī paliku sastāvā līdz pat 1971.gadam. Vēl pēc pāris gadiem tiku paaicināts uz PSRS izlasi, kurā sabiju nepilnus 10 gadus.

Joprojām daudzi apbrīno Bugajenkova atspērienu...

Tas laikam no Dieva. Tēvs bija galdnieks, mamma - mājsaimniece, kam ar sportu bija mazs sakars. Viens no vecajiemtēviem esot cilājis svaru bumbas. Ziedu laikos no vietas varēju uzlēkt 1,10 m. Brumelam (tolaik pasaules rekordists augstlēkšanā - 2,28 m - aut.) bijis 1,05 m. Biju stiegrains, sīksts, izturīgs. Varēju nospēlēt 12 spēles pēc kārtas.

Vai citi sporta veidi nemēģināja pārvilināt?

Aleksandrs Gomeļskis, kas tobrīd trenēja Rīgas ASK un bija dzirdējis, ka es basketbola grozā varu no augšas ietriekt divas bumbas, uz basketbolu vilināja un gana aktīvi, taču es paliku volejbolā. Man tas vairāk patika. Par peldēšanu jau minēju.

Un vieglatlēti?

No viņiem gan nopietnu piedāvājumu nebija.

Kāds bija labākais rezultāts augstlēkšanā?

Nopietnās sacensībās neesmu piedalījies un tehniku netiku attīstījis. Kad stājos institūtā, tiku galā ar 1,75 m. Vēlāk šķērītē uzlēcu 1,85 m. Iemācījos nedaudz arī pārvēlienu, un tur labākais rezultāts bija 1,95 m.

Vai nebija piedāvājumu pāriet no «Radiotehniķa» uz citām komandām?

Un kā vēl bija - aicināja CSKA, Ukrainas klubi. Viņi jau labi zināja, ka Rīgā neesmu dzimis. Paliku uzticīgs ne vien volejbolam, bet arī savai komandai. Tiesa, karjeras beigās bija viens kritisks brīdis. Kad atgriezos no spēlēm Mehiko, lidostā Gomeļskis, kas jau strādāja Maskavā, teica: «Ko tu Rīgā meklēsi? Amaļins ir nomainīts, nāc uz CSKA!» Man tas tiešām bija šoks. Šo treneru maiņu «Daugavas» kabinetos bija izlolojuši Visockis un «Radiotehniķa» psihologs Budovskis. Ja es būtu tajā laikā bijis Rīgā, neko tādu viņi neizdarītu. Bet atrada īsto brīdi. Jau biju gatavs doties prom no Rīgas, bet Amaļins pats gāja uz partijas Centrālkomiteju, lai viņi mani pierunā un palieku «Radiotehniķī». Jā, jā, pats Amaļins! Tā arī paliku šeit.

Bet tik un tā karjeru beidzāt ļoti agri...

Salīdzinot ar šodienu - agri. Bija knapi pāri 30. Taču profesors Kalnbērzs, ar ko esam draugi, tā arī pateica - ja gribi dzīvot stāvus, nevis guļus, volejbolam jāliek punkts. Mugura neturēja. Toreiz medicīna nebija tādā līmenī. Savu vārdu teica arī sieva, jo Tatjanai svarīgāks par medaļām bija vesels vīrs.

«Pasaku» vakars Tatjanai

Cik sen jau bijāt pazīstami?

Oj, mūsu iepazīšanās jau arī ir kā anekdote! 1965.gada vasarā kopā ar Žeņu Košeļevu bijām aizbraukuši atpūsties pie manis uz laukiem. Vietējie ātri uzzināja un saorganizēja komandu, lai spēlētu turnīrā Volgogradā. Mēs ar Žeņu nostājāmies pa stūriem un gandrīz divatā visus apspēlējām. Zaudējām tikai Volgogradas izlasei. Pēc tam gājām uz pilsētu panākumu atzīmēt. Bija tāda studentu kafejnīca «Molodjozhnaja». Taču tur vīnu nedrīkstēja lietot. Puiši slepus no somām sūc. Sēžam, runājamies. Garastāvoklis labs, un te Žeņa man rāda: «Redzi, kur forša meitene sēž. Aizej uzlūdz uz deju!» Ilgi nebiju mudināms, cēlos un gāju, un biju gandrīz pārliecināts, ka man iedos kurvīti. Taču neatteica.

Te sarunā iesaistās arī Ivana sieva Tatjana:

Es mācījos Celtniecības fakultātē, un pēc saraksta bija jāiet uz dežūrām kafejnīcā. Sekojām, lai tur nenotiek dzeršana. Vispār jau tajā vakarā pat negribēju dežurēt, taču pienākums ir pienākums. Pēc tam Vaņa mani pavadīja līdz dzīvoklim. Runājām par visu ko. Pa starpu ieminējās, ka ir volejbolists, olimpiskais čempions. Es gan tam nenoticēju. Mazums pa kafejnīcām staigā dažādi pasaku stāstītāji, kas meitenēm grib galvu sagrozīt un uz ausīm kar makaronus. Otrā dienā draudzene, ar kuru bijām dežūrā, rādīja arī bildi avīzē, kur bija rakstīts, ka tas ir olimpiskais čempions Ivans Bugajenkovs. Tik un tā nenoticēju. Var taču būt divi līdzīgi cilvēki. Bet otrā dienā atvadoties adresēm apmainījāmies, un pa īstam «pasakai» noticēju tikai tad, kad pēc kāda laika no Vaņas saņēmu biezu vēstuli. Tā man joprojām glabājas un bija viņa Amerikas turnejas dienasgrāmata. Garāmbraucot viņš atkal iegriezās Volgogradā, satikās ar vecākiem. Tēvs man bija tāds ļoti stingrs. Taču nākamajā gadā 11.janvārī jau svinējām varenas kāzas (pasmaida). Laulājāmies «zagsā» Slokas ielā. Liecinieki Košeļevu pāris ieradās pēdējā brīdī. Laulāšana 11:00, bet 10:55 viņu vēl nav. Vienubrīd jau biju uztraukusies, varbūt viņi kaut ko sajaukuši. Es taču Rīgu nemaz nezināju. Bet viss notika un tūdaļ pēc laulībām Vaņa aizgāja uz treniņu... Nu jau mums ir divi bērni - dēls Dmitrijs dzīvo tepat netālu Vallē, bet meita Jeļena - Rīgā. Taču kopā ar vīru Ilvaru un bērniem gandrīz katru nedēļas nogali ir klāt. Tad mēs te visi satiekamies. Arī seši mazbērni jau ir.

Kā jūs nokļuvāt tik dziļos laukos?

Ivans: Kādu laiku vēl pirms atgriešanās no Irānas jau sākām domāt, kā dzīvot tālāk. Palikt Rīgā nezin kāpēc negribējās. Meita sameklēja šo māju. Te dzīvoja kārtīgs amatnieks, taču ugunsgrēks nopostīja viņa darbnīcu. Redz, pēdas arī tagad redzamas - ozols pa pusei apdedzis. Visiem iepatikās, un tā te nokļuvām. Labiekārtošana vēl nav beigusies.

Vai nav garlaicīgi prom no civilizācijas?

Nemaz ne. Vasarā visu laiku paņem zemes darbi. Mums ir siltumnīca, augļu koki. Apkārt mežs bagāts ar ogām un sēnēm. Ziemas garajos vakaros ir televizors, internets, grāmatas. Arī atmiņas.

Tatjana: Bieži sabrauc bērni. Pa retam parādās arī kaimiņš, bet viņa suns praktiski pie mums dzīvo. Arī mums ir suns un trīs kaķi. Kopā esam liela ģimene. Un garlaicīgi nemaz nav. Paliekot divatā, reizēm arī pastrīdamies. Kaut vai televizora dēļ. Tad pārslēdzos uz internetu. Nav ātrs, bet iztikt var. Uz pilsētu braucam reti. Ja uz veikalu, tad Ogri vai Bausku, kas apmēram vienādā attālumā - 40 km. Tad sapērkam ilgam laikam. Sīkumus var nopirkt arī Birzgalē vai Vallē. Ceļojumam uz Rīgu pavisam reti saņemamies.

Ivans: Nejūtam vajadzību, un reizēm arī veselība attur no tālākiem braucieniem. Lielpilsēta tik noēd labsajūtu.

Stilīgais rīdzinieks

Nevar neuzdot jautājumu par slaveno Bugajenkova cepurīti. Tagad sportisti mēdz stilot ar frizūrām, tetovējumiem. Tad šāda cepurīte bija kaut kas pavisam neparasts. Kā tā radās?

Tad modē bija pagari uz atpakaļu atsukāti mati. Ikdienā problēmu nebija. Drošībai varēja iesmērēt ar breolīnu. Bet spēlē mati krita acīs un traucēja. Vienā no kopējām treniņnometnēm Ļuda Buldakova no sieviešu izlases brīvajos brīžos uztamborēja cepurīti, kas labi derēja un man iepatikās. Tā tas arī aizgāja. Nākamās jau adīja Tatjana. Galu galā biju no Rīgas, kas skaitījās gandrīz Rietumi, un varēju atļauties būt stilīgs (smej)!

Vai esat kādreiz padomājis, kā jūs izskatītos mūsdienu volejbolā, kur 2 metri ir norma?

Ja atklāti - neesmu pat domājis. Tad bija cits laiks un cits volejbols, bet tas bija mans laiks. Tagad arī gan jau nepazustu ar savu lēcienu, taču, kas un kā būtu, to gan pat grūti iedomāties.

Kā veidojās jūsu dzīves ceļš pēc «Radiotehniķa»?

Bija piedāvājums strādāt Fizkultūras institūtā par pasniedzēju un to pieņēmu. Tur nostrādāju 10 gadus. Kolektīvs bija labs, studenti - dažādi. Vēl tagad atceros, ka tagadējo Murjāņu skolas treneri Pūliņu gribēju atskaitīt par slinkumu, bet institūta vadība pierunāja nebūt tik bargam. Bet varbūt arī vajadzēja... Pēc tam vairāk nekā 10 gadus vadīju Sporta katedru Aviācijas institūtā, un mums bija arī laba volejbola komanda. Ar dažiem no tās - brāļiem Gorodņiciem - joprojām uzturu kontaktus.

Kurš treneris jūsu dzīvē nospēlējis svarīgāko lomu?

Protams, Mihails Amaļins. Viņš manī saskatīja talantu un to pilnībā atraisīja. Pārējie jau izmantoja viņa darba augļus un dažs paldies tā arī nepateica. Viņš bija personība, kas atstāja pēdas manī ne tikai kā sportistā. Vēl vienu cilvēku gribētu minēt. Tas ir Jurijs Česnokovs. Bija labs spēlētājs, treneris, sporta funkcionārs. Tieši pateicoties viņa ieteikumam, tiku uzņemts volejbola Slavas zālē. Krievijai starptautiskajā volejbolā ir daudz lielāka teikšana nekā Latvijai. Bet uz turieni palīdzēja aizbraukt mani audzēkņi Gorodņicki.

Irānas volejbola cēlājs

Nesen satiku bijušo «Radiotehniķa» spēlētāju Valēriju Tkačenko, kurš tāpat kā Genādijs Paršins, kas savulaik Rīgas komandā nomainīja Amaļinu, strādā Kazahstānā. Saruna nonāca arī līdz Irānas volejbola fenomenam. Tkačenko rezumējums bija pavisam īss: «Tas ir mūsu Bugajenkova nopelns.»

Sāksim visu pēc kārtas. Kā nokļuvāt Irānā, uz kurieni neviens tik ļoti neraujas?

Tas bija juku laikos - 1991.gadā. Bija piedāvājums no Maskavas, un es nolēmu pamēģināt. Sak, aizbraukšu uz brīdi, jo pirmā vienošanās bija uz deviņiem mēnešiem.

Taču «dzemdības» ievilkās 16 gadu garumā...

(Pasmejas.) Jā. Apmēram tikpat esmu nodzīvojis savā dzimtajā ciemā. Man uzticēja Irānas junioru izlasi, un pirmais iespaids izrādījās šokējošs. Izlase kā veselības grupa - puiši 1,50 m ar cepuri. Nevar teikt, ka viņi neko neprata, taču ar šo izlasi neko sasniegt nevarēja. Tāpēc es tā arī pateicu - ar šo komandu es nestrādāšu. Prezidents, kas nebija volejbola cilvēks, nobrīnījās, taču man uzticējās, kad izstāstīju savu vīziju. Sāku no nulles. Darīju kā Freidenfelds no Murjāņiem, braukāju pa visu valsti, meklēju gara auguma spēlētājus, veidoju reģionālos centrus, izvēlējos labākos trenerus un viņus apmācīju. Sākumā man teica - Irānā garo nav! Jo centās trenēt savējos vai draugu bērnus. Tā viņiem bija pieņemts. Tagad tur ir volejbolists, kam 2,17 m! Bet pirmie soļi bija grūti. Bija jāmaina viss, spēlētāju, vecāku, treneru attieksme. Jā, viņi nedzer, taču ar disciplīnu, attieksmi bija problēmas. Pamācoši bija arī pirmie lielie turnīri. Pasaules junioru čempionātā Argentīnā garo mums vēl nebija un turnīru zaudējām jau pirms pirmā mača ēdnīcā. Mūsējie ēd, un ienāk vācieši, ar ko esam vienā grupā. Divi metri un garāki. Manējie nodūra acis un sarāvās vēl mazāki. Kamēr viņi spēlēja savā starpā, likās, ka visi visu prot. Taču, lai puišus noliktu uz zemes, lūdzu prezidentu paaicināt komandas no bijušās PSRS. Viņš bija atsaucīgs un bija gatavs pat atmaksāt šos braucienus. Pirmie ieradās CSKA un visiem pārbrauca pāri, ka zāle neaug. Viņi bija galvas tiesu garāku un pie tīkla darīja, ko gribēja. Manējie blokā neko nevarēja aizķert, jo bija daudz mazāki. Pēc tam tā arī pateicu: «Ja gribat tādu līmeni, tad jābūt augumiem un ļoti smagiem un nopietniem treniņiem.» Prezidents uz šādiem noteikumiem «parakstījās». Pēc 10 gadu darba 2001. gada pasaules junioru čempionātā Irāna bija otrā! Komandā spēlēja tie, kas jau auga un trenējās manā sistēmā. Viņi ir piedalījušies Olimpiskajās spēlēs, Pasaules līgā un pat uzvarējuši Krieviju! Irāņi jau spēlē Itālijā, Krievijā. Tieši volejbolā Irānas izlase ir visaugstākajā plauktā pasaulē, un to sāk novērtēt arī valstī. Volejbolam tagad ir labs atbalsts. Man tas ir liels gandarījums. Bija patīkami, ka arī irāņi sāka novērtēt manis paveikto un ar cieņu sauca «Mister Ivan».

Kā bija dzīvot un strādāt svešā zemē, kur cita kultūra, citas tradīcijas?

Sākumā bija ļoti grūti, jo manas ierastās shēmas tur nestrādāja. Nācās iepazīt zemi, valodu. Gods un cieņa tur ir augstā vērtē. Man gan blakus bija tulks, taču volejbola lietās nācās iegaumēt persiešu vārdus. Sākumā biju viens, grūtāk klājās sievai, kad viņa atbrauca. Kādu laiku pie mums Starptautiskajā skolā mācījās arī mazmeita. Viņai tā bija laba pieredze. Skaidrs, ka sievietēm tur ir citādāka dzīve nekā Eiropā - apģērbā, uzvedībā, taču pēdējos gados notiek straujas pārmaiņas. Es daudz ko no tām savām acīm pieredzēju. Irāna ir resursiem bagāta valsts un savu vārdu līdz galam vēl nav teikusi. Arī volejbolā.

Tatjana: Viņiem ir arī tāda kā tikumības policija. Tajā strādā sievietes, kas, manuprāt, ir vēl niknākas nekā viduslaiku inkvizīcija. Taču, kad iedzīvojies un sāc izprast tradīcijas, problēmu nav. Gandrīz nav, jo pie visa pierast tomēr grūti.

Irāna pamazām virzās ārā no starptautiskās izolācijas. Nesen tur viesojās arī Latvijas Ārlietu ministrijas valsts sekretārs Pildegovičs. Plānojas arī irāņu atbildes vizīte Latvijā. Vai nebūtu jauki, ja kādā pasākumā klāt būtu arī Ivans Bugajenkovs - Misters Ivans, kas no nulles pasaules līmenī pacēlis Irānas volejbolu? Tas varētu veicināt arī pārējo kontaktu labāku virzību.

Un vēl - divkārtējam olimpiskajam čempionam Ivanam Bugajenkovam, kas visu sportista mūžu veltījis vienam klubam - Rīgas «Radiotehniķim», nav Latvijas pases. Varbūt izņēmuma gadījumā abstrahēsimies no valodas zināšanām, bet 78 gadus vecajam vīram pilsonību piešķirsim par īpašiem nopelniem, aizvedot pasi uz Valli. Gan bērni, gan mazbērni šo trūkumu ir labojuši un latviešu valodu pārvalda brīvi. Bet lidojošais Misters Ivans visu ir pateicis pie un virs volejbola tīkla.

Ivans Bugajenkovs

Dzimis 1938.gada 18.februārī

Volgogradas apgabala Burlackas ciemā

Augums 1,82 m

Volejbolists

Divkārtējais olimpiskais čempions (1964. un 1968.)

Pasaules čempions (1960. un 1962.)

Eiropas čempions (1965.)

Viņa kontā ir 1 pasaules čempionāta bronza, 1 Eiropas čempionāta bronza, 4 PSRS čempionāta sudraba un 2 bronzas medaļas

Uzņemts Pasaules volejbola Slavas zālē (2009.)

Uz augšu
Back