Ar divriteni uz hokeju Prāgā: poļu balle, mirušais alnis, neveiksmīgā velosipēdu maiņa

Jau iepriekšējā vakarā norunājām, ka obligāti riepās jādabū vairāk gaisa, ir pārāk mīkstas. Jānis internetā atrada pilsētas (Ciechanow) velo komandas klubu, uz kuru devāmies uzreiz pēc sātīgām brokastīm. Norādītajā adresē velo klubu neatradām. Grozoties riņķī, iegrozījāmies mēbeļu furnitūras veikalā. Tur mums paskaidroja, ka klubs sen vairs nepastāv. Atsaucīgajiem paniem izstāstījām rūpestus. Netālu no veikala ieejas secinājām, ka mums apkārt sapulcējušies seši vīri, kuri gatavi palīdzēt. Un palīdzēja ar. Viņi ieteica vietu, uz kurieni mums jādodas.

Norādīto adresi sasniedzām bez aizķeršanās. Tiesa, ieraugot necilo vietu, noplaka sākotnējais entuziasms. Vieta patiešām necila, ja salīdzina ar Rīgas divriteņu darbnīcām. Tādā kā šaurā, piekrautā šķūnītī vienīgais velosipēdu mehāniķis bija kāds sirmgalvis.

Viņš momentā kliedēja visas bažas par to, ka nevarēs palīdzēt iepūst 8,5 atmosfēras. Iedarbināja kompresoru, sākās riepu uzpilde. Un veiksmīgi.

Pilnas riepas un pašiem labs prāts. Atbildējām uz onkulīša ieinteresētajiem jautājumiem un devāmies ceļā, kur nākamā pietura bija paredzēta pēc 86 km.

Onkulītis mums piepūta riepas. Beidzot! @energodata 6,5 BAR, man 8,5. Šodien vēl ap 40km jānobrauc, 86km aiz muguras pic.twitter.com/CDJEJQ1iM0— Gatis Kreceris (@kreceris) kwiecień 25, 2015

Ceļš diezgan garlaicīgs. Dabas ainavas vairāk vai mazāk visur līdzīgas. Toties patīkami silda saulīte. Vakarā pamanīju, ka iedegušas ausis un arī vaigi kļuvuši sārtāki. Būs biežāk jāsmērē pretiedeguma krēms (+30), kuru iegādājāmies aptiekā Suvalkos.

Nedaudz atrāvies no Jāņa, kādā momentā mežā malā pamanu lielu objektu.

Tas ir nāvē aizgājis liela izmēra alnis. Saucu kolēģim, ka jāiet skatīties. Nekas patīkams nebija un arī smaka liecināja, ka dzīvnieks tur neatrodas pirmo dienu.

Visticamāk, viņu savainoja sadursme ar automašīnu. Ap alni spietoja mušas, palika žēl.

Netālu no šosejas ar @energodata pamanījām nedzīvu alni. Pēc smakas tur atrodas jau labu laiku pic.twitter.com/zWXOiYYwoE— Gatis Kreceris (@kreceris) kwiecień 25, 2015

Sasnieguši Plocku, stājāmies, lai paēstu pusdienas. Vienbalsīgi izvēlējāmies KFC, nevis pāri ielai esošo konkurentu Makdonaldu. KFC, jo Rīgā tāda pagaidām nav, bet būšot, zināja teikt Jānis. Pie pusdienu galda iedomājos, ka uz kādu brīdi jāsamainās riteņiem. Mums stipri atšķirīga sēdēšana, vadīšana utt. Iespējams, ieslēgtos citi muskuļi, kādi ar saviem velosipēdiem paliek bez slodzes.

Ar Jāņa divriteni nobraucu apmēram 10 kilometrus. Samainījāmies atpakaļ pēc tam, kad uz gājēju pārejas nedaudz neveikli nonācu augšpēdus, ritenis man virsū.

Bremzējot nepaspēju izāķēt kāju no pedāļa. Jānim, salīdzinot ar manu ričuku, pedāļu klipši ir stingrāki, un tam nebiju gatavs.

Pats vainīgs. Krītot mazliet sadauzīju celi, elkoni un atlauzu plaukstas locītavu, jo ar visu svaru uzgūlos rokai virsū. Nekas traks - jau dzīst.

@kreceris samainijāmies ar velosipēdiem. Gatis gar zemi, plauksta atlauzta. Nu ne burtiski. Ir viss ok, dzīvotājs. 100 km šodien ir.— Janis Sipkovs (@energodata) kwiecień 25, 2015

Sestdienas vakarā ieradāmies Kutno un ar pirmo ieraudzīto hoteli esam apmierināti. Te gan dažādu paaudžu ļaudis, apmēram 30, iegriezuši ievērojamu balli. Ēd, dzer un kāds gāžas gar zemi.

Viens vīrs neizturēja pārbaudījumu uzkāpt pa pakāpienu un pēc mirkļa bija garšļaukus.

Tas notika pāris metru attālumā no mums. Jānis ieleca starta blokos, lai steigtu palīdzēt, bet pirmie klāt bija kompanjoni. Viss kārtībā.

Svētdien ceļojumam apritēs nedēļa. Pie vakariņu galda nolēmām, ka tā būs atslodzes diena. Ja viss ritēs kā norunāts, tad nobrauksim nedaudz virs 100 km. Rīts gan gudrāks par vakaru.