/nginx/o/2018/07/16/9691370t1h62a1.jpg)
Trešdiena kļuva par zīmīgu dienu man ar Jāni Šipkovu velosipēdu ceļojumā no Bauskas līdz Prāgai. Pirmo reizi savā dzīvē ar divriteņiem pilnībā šķērsojām kādu valsti. Nebūt ne Eiropas mazāko - Lietuvu. Trešais posms pa izteiktu reljefu veda no Kauņas Lietuvā līdz Suvalkiem Polijā, mums nobraucot 120 kilometru garu distanci. Augums jūt nogurumu.
Dienu sākām Kauņas bulanžērijā, kur ar hosteļa saimnieka gādību tikām pie 20% atlaides brokastīm. Par nepilniem 4 eiro katram pienācās latte, omlete, kruasāns. Mums ieturot dienas svarīgāko maltīti, klāt pienāca sieviete, stādoties priekšā kā latviete, kas pārcēlusies uz Kauņu. Daudz neminstinājusies, viņa sacīja, ka meklē jaunus džekus Kauņas latviešu centram. Viļņā tautieši esot biezā slānī. Izskaidrojām savu situāciju un šķīrāmies.
Pirmais posms no Kauņas līdz Marijampolei izrādījās diezgan nežēlīgs. Aptuveni 60 km garais ceļš bija ar ieslīpu pretvēju, izteiktu reljefu, kas turpinājās līdz pat Suvalkiem Polijā.
Ar abiem šiem momentiem ceļojuma laikā saskārāmies pirmo reizi.
Netālu no Marijampoles iegriezāmies vietējā lidlaukā. Tur pie mums pienāca kāds mazs lietuvietis, kas centās veidot dialogu, paralēli demonstrējot savu zīmējumu uz A4 lapas. Tas bija portrets minimālisma stilā, tā secināja Jānis. Puika, iespējams, ir ar ķērienu, jo minimālistiem piemītot talants.
:format(webp)/nginx/o/2018/07/19/10921156t1h39f7.jpg)
/nginx/o/2022/07/26/14719226t1h1286.png)
Pa ceļam uz Ploiju ar @energodata iebraucām Marijampoles lidostā. Kāds puika rādīja mums savus mākslas darbus pic.twitter.com/yHrrg86C8z— Gatis Kreceris (@kreceris) kwiecień 22, 2015Tuvojoties Marijampolei, sapņoju par iespaidīga izmēra maltīti. Kādu brīdi maldījušies pa pilsētas centru, ar vietējo iedzīvotāju palīdzību tikām iepazīstināti ar populāru ēdnīcu. Tur bija diezgan gara rinda, kas ēdināšanas iestādei ir labs rādītājs. Mūsu galdu klāja šķīvji ar cepelīniem, gaļas salātiem un grūbu zupu. Pēc tādas slodzes, kādu piedzīvojām, šķita nereāli garšīgi.
Posmā no Marijampoles līdz Polijas robežai nekas nemainās. Reljefs ir paugurains - augšā lejā, arī vējš nav īpaši draudzīgs. «Beidzot pastrādājām,» man saka Jānis. «Jūtami nodegušas sejas, jūt roku locītavas, un arī kāju muskuļus jūt. Braucot augšā kalnos, galvā iešāvās domas, ka vajadzēja līdzi ņemt mazāk mantu. Bet, tiklīdz ripo lejā, tā tādas domas pazūd.»
Iebraucot Suvalkos, kur mūsu trešās dienas naktsmītnes vieta, Jānim uz velosipēdistiem nedraudzīgajām celiņu apmalītēm (apmēram 5-10 cm augstas) nolūza bagāžnieka stiprinājums. Tomēr ar šo nelaimi tikām galā ātri un turpinājām apmešanās vietas meklējumus. Jau pirmā viesnīca mums izrādījās pa prātam. Kamēr es sargāju divriteņus, Jānis pie administratores recepcijā noskaidroja visu svarīgo informāciju.
Pie manis pēkšņi pienāca sieviete ar suni un sāka dziedāt vai ātri runāt. Īsti nesapratu, jo neesmu poļu valodas pazinējs.
Viņas monologs turpinājās vismaz minūti. Saprotot, ka priekšnesums rezultātu nedod, viņa manas sejas virzienā izstiepa roku un teica: money, money. Sāku grozīt galvu no labās uz kreiso, un tante padevās, dodoties savās tālākajās gaitās.
Suvalku centrs ir tāds, kur aci piesiet. Smuks. Caurbraucot ar automobili, tā neliksies. Pirms tumsas iestāšanās vēlreiz prasījās pēc ēdiena. Gājām uz kebabiem, kuri Suvalkos ir teju uz katra stūra. Abi ar maltīti palikām apmierināti.
Jānis, fonā skanot smieklīgiem Polijas popmūzikas hitiem, šobrīd (plkst. 22.42) ar Google street view palīdzību zīmē ceturtās dienas maršrutu. Tas pa dažādas nozīmes ceļiem mums sola 139 km garu distanci līdz vietai, kur ir tikai viens hostelis. Ceram, ka tur būs brīvas divas vietas.
Ceturtās dienas plānošana Polijā @energodata pic.twitter.com/EqtA0PFcZ7— Gatis Kreceris (@kreceris) kwiecień 22, 2015