Pirmajiem diviem hoteļiem šāvām garām, jo neuzrunāja dislokācijas vieta (industriāls rajons). Pie nākamā piestājām. Tas izskatījās gana pieklājīgs, bet saimniece par abiem gribēja 70 eiro, turklāt, iekļaujot atlaidi. Mirkli pabolījāmies, teicām paldies par laipnību un devāmies tālāk. Nonākot Panevēžas centrā, nejauši uzdūrāmies tūrisma informācijas centram.
Atverot durvis, sasveicinājāmies ar divām kundzītēm, sakot labas dienas. Viņas noteica: nevar būt, ka esat lietuvieši!
Vismaz tā to sapratām. Abpusēji pasmējāmies un ķērāmies vērsim pie ragiem, proti, lūdzām palīdzību naktsmītnes jautājumā.
Biroja vecākā sazvanīja Panevēžas Sporta skolu, kur sarunāja mums palikšanu. Pateicāmies lietuviešu kundzēm par palīdzību, viņas mums par garastāvokļa uzlabošanu, un sākām ripināt uz norādīto vietu. Ierodoties Sporta skolā, dežurante mūs aizveda pie direktores, kas mums ierādīja Lux klases numuriņu par 16,48 eiro no deguna. Lieliski! Ilgi nedomādams, devos uz dušu.
Tiesa, nebija siltā ūdens, kas gan tobrīd šķita mazsvarīgi.
Pēc pāris darbībām biju civilajā apģērbā un devāmies nobaudīt Lietuvas gastronomijas kārumus. Ceļa laikā izsapņotā karaliskā karbonāde gan mums netika. Nekas, otrdien.
«Visspilgtāk no pirmās dienas atmiņā paliks pavējš,» sacīja Jānis, kurš, sēžot man blakus, plāno nākamās dienas maršrutu uz Lietuvas basketbola galvaspilsētu Kauņu. «Ir jūtams atbalsts. Tas mums noderēs, kad kļūs grūtāk. Pagaidām nevar pateikt, kurā dienā - ceturtajā vai varbūt piektajā.»
Otrdien mūs no Panevēžas gar Ņevežis upes baseinu līdz Kauņai gaida aptuveni 110 kilometru garš miniens.