Vera Zozuļa: Mēs ar treneri bijām viens veselums

FOTO: publicitātes

2015.gada 16.februārī apritēja 35 gadi, kopš Vera Zozuļa Leikplesidā kļuva par olimpisko čempioni kamaniņu sportā. Vienīgo Latvijas kamaniņu sporta vēsturē. Dienu iepriekš Siguldā beidzās pasaules čempionāts, kuru apmeklēja ļoti daudz skatītāju, taču informators tā arī ne reizi nepieminēja šo vēsturisko faktu. Kaut Vera arī bija Siguldas trasē, jo konsultē Kazahstānas sportistus. Žēl, ka ne vienmēr novērtējam savus varoņus. Zozuļa ir vienīgā no nevāciski runājošas valsts, kas 50 gadu laikā, kopš olimpisko spēļu programmā iekļauts kamaniņu sports sievietēm, spējusi izcīnīt zeltu. Pārējie tituli - 1 Austrijai, 2 Itālijai (taču to pārstāv tirolietes, kas runā vāciski) un vēl 10 vācietēm. Tātad unikāls sasniegums!

Rakstu sērija par Latvijas visu laiku izcilākajiem sportistiem tapusi sadarbībā ar «Melno kafiju» un informatīvajiem atbalstītājiem TVNET un Latvijas radio.

Zelts gandrīz kā uz paplātes

Kā pati nosvinēji šo dienu?

Klusi. Bez komentāriem (skumji pasmaida). Tas bija tik sen.

Bet pašas sacensības atceries labi?

Diezgan. Jo man tās aizgāja kā pa diedziņu. Vinnēju visus četrus braucienus un otrās vietas ieguvēju apdzinu diezgan daudz (par 1,12 sekundēm - aut.). Vienubrīd arī Inga (Amantova - aut.) pretendēja uz otro vietu, tomēr trešajā braucienā kļūdījās, aiztaisot ķiveres stiklu. Tik un tā bija prieks, ka divatā bijām uz pjedestāla. Pa vidu tikai viena vāciete. Olimpiskā čempione Margita Šūmane neilgi pirms spēlēm Itālijā bija lauzusi atslēgas kaulu, nepaspēja atgūt formu un palika tikai sestā. Arī Astra Rībena bija desmitniekā. Un Dainis Bremze ar Aigaru Kriķi arī. PSRS tādas vietas gan vairs netika novērtētas. Atzina tikai medaļas. Man pat piedāvāja palikt uz spēļu noslēgumu, taču es atteicos, jo visa komanda brauca prom. Tā Leikplesidā negāju ne atklāšanā, jo nākamajā dienā jau bija starts, ne noslēgumā. Kažoks palika neatrādīts. Tomēr bildēs ir redzams! Toties Rīgā gan mūs visus sirsnīgi sagaidīja. Bet tagad arī Štrombergu uz rokām nesa.

Tu jau droši vien Leikplesidā biji favorīte?

Nemaz ne. PSRS izlasē tobrīd biju tikai trešais numurs. Pēdējās atlases sacensībās Sverdlovskas trasē uzvarēja Astra, bet es biju saķērusi angīnu un paliku trešā. Bet startēt vajadzēja. Un tā nebija vienīgā atlase. Maskavā daudziem nepatika, ka visas trīs vietas aizņem sportistes no Latvijas, jo, lūk, galvenais treneris ir Valdis Tiliks. Pāris labas braucējas bija arī citur, tomēr mūs pārspēt nevarēja. Bija arī intrigas, taču tad stingro vārdu teica «Urozhai» trenere Muhina. Tā bija lauku sporta biedrība, tāpat kā «Vārpa», kuru pārstāvējām mēs.

Tev izdevās tik pārliecinoši uzvarēt vācietes, kaut viņas varēja trenēties, kā mēļo, Leikplesidai pielāgotajā Altenbergas trasē.

Altenberga patiešām kādu laiku bija gandrīz vai slepenā VDR trase. Tur sacensības nenotika un viņi tikai trenējās. Tagad tā ir jūtami pārbūvēta, bet sākumā esot bijušas neskaitāmas starta vietas, un tas gandrīz vai radīja efektu, ka brauc citā trasē. Ka vāciešiem kaut kas slēpjams, jutām jau rudenī. Trenējamies Oberhofā, bet viņu tur nav. Līdz ar to arī ledu mums gatavoja pavirši. Tikai vēlāk uzzinājām par Altenbergu. Taču arī mums bija savs «slepenais ierocis» - starta estakāde ar trim virāžām, ko Valdis Tiliks izdomāja, uzkonstruēja un palīdzēja uzbūvēt «Darba rezervju» stadionā vecajā stallī. Tieši starts kļuva par manu lielo trumpi cīņā ar vācietēm. Protams, arī trenera uzkonstruētās un uztaisītās kamanas. Jau pēc sacensībām tās ņēma, pētīja un vēlāk izdomāja vairākus ierobežojumus. Aptecētājiem un vēl šim tam. Taču tad viss bija atbilstoši noteikumiem. Tur arī slēpās Tilika, bet vēlāk arī Upatnieka ģenialitāte. Viņi prata apsteigt laiku un viņu audzēkņi - konkurentus.

Viss tik vienkārši?

Kur nu! Apakšā bija smags darbs. Mans un arī treneru, mehāniķu. Jā, Leikplesidā bija tāds interesants atgadījums. Pēc otrā brauciena aizejam uz boksu un mūsu kamanu nav. Izmisums! Tad atrodam trenerus un sūdzam bēdu. Bet viņi tās bija paslēpuši istabā. Sak, te būs pilnīgā drošībā no nelabvēļiem un konkurentiem!

Tiek uzskatīts, ka Leikplesidas trase ir grūta un bīstama.

Tas vairāk bobslejistiem. Galvenais, ka tajā tobrīd vāciešiem nebija nekādu priekšrocību. No jauna uzbūvēta mākslīgā trase. Pirms spēlēm mēs tur bijām divas reizes. 1979.gada rudenī bija pirmsolimpiskā nedēļa. Jau tad man trase iepatikās.

Bija arī kādas taustāmas balvas no partijas un valdības?

Jā, dabūju dzīvokli Imantā, ko vēlāk pārdevu un tiku pie mājas Ulbrokā. Arī mašīnu. Olimpiskajiem čempioniem bija savi labumi. Uz to brīdi. Arī ordeni iedeva (Tautu draudzības - aut.). Kļuvu par PSRS Nopelniem bagāto sporta meistari. 24 gadu vecumā!

Astoņu gadu laikā no sācējas līdz olimpiskajam zeltam. Ātri.

Tāda ir mūsu sporta īpatnība, un tāds bija laiks. Kad PSRS ienāca kamaniņu sportā, tad Tiliks un Upatnieks nepārtraukti ko meklēja. Mēģināja izdomāt ko jaunu un izdomāja arī! Es sāku 1972.gadā. Parāva kamaniņu sporta vilnis. Cīrulīšos tikai nesen bija atklāta trase. Pirms un pēc sacensībām braucēji paši to līmēja, veidoja profilus. Bija milzīgs fanātisms un bija īsts bums. Gan Latvijā, gan visā PSRS. Katras olimpiskās spēles šo popularitāti veicināja. Astoņdesmitajos gados PSRS čempionātos vai Tautu spartakiādē vīriešiem bija gandrīz 100 dalībnieki. Līmenis dažāds, taču tā bija īsta gaļas mašīna. Ja tai tiki cauri, varēji arī olimpisko medaļu iegūt. Pats Tiliks mani sameklēja, jo viņam bija pastāstījusi Vizma Millere. Tobrīd trenējos sambo. Ar vienu parunāšanās reizi nepietika. Bet treneris bija neatlaidīgs. Man pat tagad vēl glabājas viņa uzaicinājuma zīmīte. Kā dokumentārs pierādījums. Laikam jau viņš uzreiz manī kaut kādas dotības saskatīja. Drīz vien sāku trenēties «Vārpā» (bija reiz tāda lauku sporta biedrība - aut.).

Mākslīgo trašu fanes atkāpes

FOTO: Publicitātes

Kas bija lūzuma punkts tavā karjerā?

Tā labi jāpadomā. Sākumā, kad izdevās sevī pārvarēt bailes. Pirmajā treniņnometnē Bratskā neatkāpos no zvana. Tā skaņa bija zīme, ka trase brīva un iepriekšējais braucējs laimīgi ticis galā. Ne jau vienmēr zvans atskanēja. Tomēr pēc atgriešanās «Cīrulīšos» un dažiem treniņiem atkal aizmuku. Bail bija. Treneris atkal bija klāt, un man bija neērti viņam atteikt. Varētu būt, ka izšķirošā bija pati pirmā ārzemju nometne Oberhofā. Vēl biju juniore. Līdz tam biju braukusi tikai pa dabīgajām trasēm, un te pirmā mākslīgā. Mūs jau tur tāpat vien iekšā nelaida. Bet Austrumvācijas slēpotāji trenējās uz pirmā sniega pie Murmanskas, un mums apmaiņas ceļā radās iespēja tikt uz Oberhofu. Cita ledus kvalitāte, citas braukšanas sajūtas. Es tā iemīlēju mākslīgās trases, ka Bratskā, Sverdlovskā vai Krasnojarskā vairs negribēju braukt. Īpaši pēc Leikplesidas. Centos laikus izpildīt visus kritērijus, lai būtu izlasē un PSRS čempionātā varēju arī nepiedalīties.

Tomēr savu pirmo nozīmīgo titulu ieguvi dabīgajā trasē.

Jā, tas bija 1976.gadā. Uz olimpiskajām spēlēm Insbrukā PSRS bija tikai viena vieta un to jau gandrīz par visiem 100% bija aizņēmusi Ņina Šašova. Es par to daudz nesapņoju, bet kopā ar Tiliku ļoti centīgi un mērķtiecīgi gatavojāmies Eiropas čempionātam. Es tur uzvarēju, Šašova nebija tuvu trijniekam. Līdz ar to tieši mani iekļāva olimpiskajā komandā. Pat nepaspēju izbrīnīties.

Olimpisko debiju varētu saukt par izdevušos, jo ieguvi devīto vietu. Priekšā tikai trīs austrumvācietes, trīs trases saimnieces austrietes un divas rietumvācietes.

PSRS delegācijā devītā vieta, lai arī salīdzinoši jaunā sporta veidā kamaniņās nebija nekas. To pat neievēroja. Ja nu vienīgi Latvijai, jo mūsējie ziemas spēlēs piedalījās reti. Es kļūdījos pirmajā braucienā un biju 14. vietā. Tad ar katru braucienu rezultātu uzlaboju, trešajā uzrādīju sesto laiku, bet pēdējā biju pat trešā (tikai 0,2 sekundes aiz čempiones Margitas Šūmanes - aut.). Taču zaudēto daudz atgūt neizdevās. Galvenais ieguvums bija pieredze, jo olimpiskās spēles nevar salīdzināt ne ar Pasaules kausiem, ne pasaules čempionātiem. Pavisam cita atmosfēra. Lai arī kamaniņu braucēji reizēm dzīvo prom no pārējās delegācijas.

Nākamajā gadā turpat Īglsas trasē notika pasaules čempionāts, un es zaudēju vienīgi olimpiskajai čempionei Šūmanei. PSRS tā bija pirmā medaļa pasaules čempionātā kamaniņu sportā.

Bet vēl pēc gada turpat Austrijā, tikai Imstas trasē (arī dabīgajā!) tu pirmo reizi kļuvi par pasaules čempioni.

Jā. Lai arī man nepatika dabīgās trases, jo allaž likās, ka kamanas pa to neiet kā nākas, taču tieši tādās visvairāk trenējāmies. Kamanas bija labas, pati biju labi sagatavota. Kā visa PSRS izlase, jo divniekos uzvarēja Dainis Bremze/Aigars Kriķis.

Šis vispār bija unikāls čempionāts - PSRS izcīnīja trīs medaļas - divas zelta un vienu sudraba, bet VDR braucēji tikai vienu medaļu - bronzu divniekos! Toties nākamajā čempionātā Kēnigzē PSRS braucēju uz pjedestāla nebija....

Man bija angīna. Tur jau bija lielas priekšrocības vāciešiem, itāļiem un austriešiem, kas Kēnigzē trasi bija labi piebraukuši. Paliku septītā, un olimpiskajā sezonā nebija nekādu priekšrocību.

Vēl par pasaules čempionātiem - pagalam neveiksmīga bija atgriešanās Leikplesidā.

Tā var teikt. Tur notika 1983.gada pasaules čempionāts. Biju ceturtā, ar cerībām uz trijnieku, taču treneris Aleksejevs, protestējot pret Ingas diskvalifikāciju, no sacensībām noņēma visu sieviešu komandu. Bet vaina bija tur, ka Valdis Ķuzis, kas bija mehāniķis, par ilgu saulē bija atstājis kamanas un slieču temperatūra bija par pusgrādu par siltu.

Sarajevā jau bez Tilika

Kāpēc 1984.gada olimpiskajās spēlēs Sarajevā Latvijas kamaniņu braucējiem medaļas netika?

Atbilde pavisam vienkārša - tāpēc, ka izlasē vairs nebija Tilika un kopējā atmosfēra bija pavisam izmainījusies. Savs treneris rūpējās ne tikai par kamanām, bet arī par to, kā trasi izbraucām. Viņš ir sportista acis. Kad ir cīņa par tūkstošdaļām, ir svarīgi, kā tu ieej virāžā - par agru, par vēlu, kāda ir tava trajektorija. Pati nobrauc, un reizēm liekas, ka viss labi, bet rezultāta nav. Un tad galvenā vaina tiek kamanām. Taču, papētot braucienu, var atrast kļūdas un pazaudētās sekundes. Tad var mēģināt kļūdas labot. Kad nav, kas vēro, analizē un pasaka, tu tausties kā pa miglu. Tā bija Sarajevā. Vācietēm vairs nebijām konkurentes un nevienā braucienā viņas neapsteidzām. Cīnījāmies ar Ingu savā starpā. Sākumā es biju ceturtā, bet pēdējā braucienā pieļāvu kļūdu un paliku piektā. Tur arī radās doma, ka jābeidz. Ka šādā situācijā nav jēgas mocīties. Inga pamēģināja ilgāk, taču arī līdz Kalgari neizturēja. Ja izlasē situācija būtu labvēlīgāka, teiksim, ja turpinātu strādāt Tiliks, tad gan Sarajevā varēja būt medaļas, gan Kalgari vēl varējām startēt. Gadi un veselība to ļāva. Neilgi pirms tam biju uzvarējusi Pasaules kausa kopvērtējumā, kas nozīmē, ka meistarību nezaudēju. Kamēr blakus bija Tiliks. Viņš bija kolosāls treneris. Par disciplīnu gādāja, bet balsi nepacēla. Vienpadsmitos bija jābūt gultā. Ja pieķēra, tikai pajokoja: «Vai tad sporta čībās nav neērti gulēt?» Tieši viņš katrai braucējai sāka pielāgot kamanas. Es ar citām normāli pabraukt nevarēju. Tāpēc treneris visu brīvo laiku pavadīja darbnīcā, lai kaut ko uzlabotu, kaut ko izdomātu no jauna. Tāpēc, kamēr viņš bija PSRS izlases galvenais treneris, mums bija labi panākumi. Bet tas daudziem nepatika. Mums viņa noņemšana bija šoks. Un tas neilgi pirms spēlēm Sarajevā. Mēs ar treneri bijām viens veselums. Bez viņa - es tikai puse un tāda negribēju palikt. Tāpēc arī nolēmu beigt.

Autors: Šeit vajadzīga neliela skaidrojoša atkāpe. Sešdesmito gadu beigās un septiņdesmito sākumā bija tāda kamaniņu braucēja Rita Lēvalde, bet tad kopā ar vīru laimīgā kārtā pārcēlās uz dzīvi Vācijā - VFR. Kādās no sacensībām ar viņu satikās Tiliks un atveda viņas māsai uz Latviju arī kādu paciņu. Delegācijas stukačs to visu zināja, painformēja priekšniecību, un Tiliku noņēma no PSRS izlases. Samaksāja par drosmi, jo gandrīz pirms katra ārzemju brauciena mums bija instruktāža un norādījumi izvairīties tikties ar ārzemju latviešiem.

Vai tavs lēmums par tik ātrām karjeras beigām mūsu sporta vadībai nebija pārsteigums?

Bija, taču «Vārpas» priekšnieks Ramuts bija saprotošs. Un palīdzēja spert pirmos soļus par treneri. Pie sporta skolas izveidoja likmi, alga bija kādi 200 rubļi mēnesī. Sāku meklēt audzēkņus. 68. vidusskolā Imantā atradu Mārtiņu Rubeni, Annu Orlovu un ar viņiem arī turpināju. Ar Annu visilgāk.

Dievs un treneri saudzēja

Vai karjeras laikā bijuši nepatīkami kritieni un traumas?

Nē, no tā izdevās izvairīties. Vairāk cietu no angīnām. Nopietnākajā traumā iedzīvojos šoruden Siguldā. Trases malā bija nokļuvis ūdens no laistāmās šļūtenes un sasala. Es neko ļaunu nedomājot, un te - bāc! - kājas gaisā un ar plecu pret krānu. Kādu laiku pat karoti ar to roku nevarēju pacelt. Domāju, ka sarautas saites, bet pie ārsta sezonas laikā tā arī neaizgāju. Darbs. Pēc sezonas plecu izpētīja, uztaisīja blokādi, un nu jau viss ir kārtībā. Arī tā gadās.

Cik ļoti kamaniņu sportā pa šiem gadiem ir mainījušies ātrumi?

Tagad ir vairāk mākslīgo trašu, kvalitatīvāks ledus. Arī inventārs un ekipējums ir pilnveidojies. Mēs braucām ar ātrumu 100 km/stundā. Dažās trasēs bija 110. Tagad jau ir ap 130 km/stundā un Vankūverā bija pat vairāk. Taču bija arī traģisks negadījums ar Gruzijas braucēju. Pa trasi brauc dzīvi cilvēki, un arī viņu ķermeņiem ir savas robežas. Domāju, ka aiz 140 km/stundā jau ir šī kritiskā robeža. Tāpēc jaunu trašu būvētājiem tas arī jāņem vērā. Ne jau tikai ātrums nosaka mūsu sporta veida pievilcību.

Pie auto stūres mīli ātrumu?

Ne pārāk. Mīlu izbaudīt pašu braukšanu. Mūzika, saprātīgs ātrums... Mums jau mašīna ir kā darbarīks. Visu Eiropu esam izmaluši. Tālākais bija uz Itāliju - 36 stundas. Pārsvarā pie stūres sēdēja treneri. Sportistiem vajadzēja atpūsties.

Kuras personības tavā dzīvē ir atstājušas dziļākās pēdas?

Vispirms jau tēvs. Es laikam mācījos piektajā klasē, kad viņš nopirka māju Dreiliņos. Tad tā vēl nebija Rīga, bet lauki. Tagad arī to māju aprijusi pilsēta, bet mēs visi - es un brāļi esam pie vietas. Paldies tēvam. No Talsiem pārcēlāmies uz Rīgu, un pavērās citas attīstības iespējas. Tā es nokļuvu kamaniņu sportā. Ej nu sazini, kāda būtu dzīve, ja paliktu Talsos. Skaista pilsēta, taču kamaniņu sportā diez vai nonāktu. Otra personība noteikti ir mans treneris Valdis Tiliks. Viņš reizēm bija arī manas rokas, acis un mana galva. Ar viņa padomu, palīdzību, atbalstu esmu sasniegusi visu, par ko sportists var sapņot. Viņš kamanas uztaisīja tādas, ka es tām simtprocentīgi uzticējos. Šī pārliecība tika attaisnota trasē un atalgota ar rezultātiem.

Tava audzēkne Anna Orlova savas neveiksmes nereti mēģināja pamatot ar to, ka klāt nav bijusi trenere.

Sava taisnība tur bija. Ko var padarīt, ja man neizveidojās attiecības ar mūsu kamaniņu sporta vadību un allaž tiku pastumta malā. Arī dažs sportists piepalīdzēja. Tomēr ne jau tikai mana prombūtne dažās sacensībās Annai liedza sasniegt ko vairāk. Arī pašas emocionalitāte un straujais raksturs. Vairāk bija jādomā un tad jārunā. Un jākontrolē sevi. Toreiz 2003.gada pasaules čempionātā Siguldā es biju blakus, pirms pēdējā brauciena bija cerības uz medaļu, taču uztaisīja kļūdu. Ja gribi būt čempions, jābūt stipram raksturam. Jābūt ar aknām. Vispār man grūti saprast, kas reizēm notiek ar mūsu kamaniņu braucējiem. Nupat pasaules čempionātā Ulla Zirne krīt savā trasē! Inārs Kivlenieks sataisa kļūdas, bet vaino kamanas. Elīza Tīruma jāpierunā, lai ar traumu brauc stafetē. Bet ko citu darīt, ja aiz viņas nevienas citas nav.

Sarežģītā pāreja

Varbūt būs abi Aparjodi?

Varbūt. Bet vēl vismaz daži gadi jāgaida. Aiva malacis, ka meitu un dēlu ieinteresēja mūsu sporta veidā. Taču viņiem vēl ļoti daudz jāizdara. Starpība starp pieaugušajiem un junioriem ir ļoti liela. Tikai retais to pārvar bez problēmām. Lūk, arī Mauriņš starp junioriem brauca ļoti labi, bet pie lielajiem pagaidām nekas nesanāk. Atslēga ir viena - darbs! Piemēru rāda brāļi Šici, tāpēc viņiem arī ir olimpiskās medaļas.

Esi pa brīdim strādājusi arī ārzemēs.

Jā, kādus četrus gadus Polijā. Deviņdesmito gadu sākumā. Tāpat trenējāmies Vācijā, jo Oberhofa un Altenberga nebija tālu. Poļi sapņoja arī par ziemas spēlēm Zakopanē, gribēja attīstīt kamaniņu sportu, taču tā pa īstam tas viņiem nesanāca. Tagad esmu konsultante Kazahstānas komandā. Pa vidu pastrādāju arī Latvijā. Noteikti varēju vairāk dot, nekā tas ir bijis. Pati vainīga, taču reizēm liekas, ka ne es viena pati...

Cik bieži brauc uz Kazahstānu?

Necik. Pēdējo reizi tur biju laikam 1975.gadā, kad Medeo tika sarīkota treniņnometne. Tagad Kazahstānas sportisti pārsvarā trenējas Siguldā un man nekur nav jābrauc.

Ar kādu inventāru viņi brauc?

Ar mūsu pašu «Fiberglass», kur pie stūres ir Valdis Ķuzis. Kvalitatīvas kamanas. Bet kazahu līmenī pagaidām kamanas neko daudz neizšķir. Apņēmība viņiem ir, jo Almati pretendē uz 2020.gada ziemas spēļu rīkošanu. Bet gatavoties tam jāsāk laicīgi. Redzi, kā korejiešiem jau tagad ir labi skeletonisti, bobslejisti un arī kamanās viņi progresē. Viņiem gan ir nedaudz cita mentalitāte kā Kazahstānā. Tur vēl ļoti daudz sociālisma.

Latvijā mēļoja, ka tu uz Kazahstānu pārvilināji dažus Latvijas braucējus.

Patiesība bija pavisam citādāka. Pirms pāris gadiem Lozbergs redzēja, ka Latvijas izlasē tikt nav reāli, un meklēja ceļus, kā nokļūt uz olimpiskajām spēlēm. Sarakstē ar Kazahstānu panāca vienošanos. Skaidrs, ka mana atrašanās pie šīs izlases arī varbūt nospēlēja kādu lomu, jo savu tāda līmeņa braucēju viņiem nebija. Caur Mārtiņu tika atrasts arī divnieks Kristaps (Bērze) un Toms (Mežotnis). Lozbergam bija cerības nokļūt Sočos, jo Pasaules kausa posmu Eiropā viņš nobrauca labi un reitingā varēja būt četrdesmitniekā. Taču neizturēja un disciplīnas pārkāpumu dēļ izgāza sacensības Kalgari. Ar to arī olimpiskais vilciens bija aizgājis un kamaniņu braucēja karjera arī beidzās. Lai kaut ko sasniegtu, jāprot sevi savākt neatkarīgi no tā, kuru valsti pārstāvi - Latviju vai Kazahstānu. Tas tāds vienkāršs likums.

Kādi nākotnes plāni?

Ir tikai idejas. Pa pasauli dauzīties negribas. Man ir skola Ulbrokā, un kopā ar Annu uz Stopiņu vidusskolas bāzes varētu mūsu darbu aktivizēt. Ja izdotos piesaistīt finansējumu. Varbūt FIL, varbūt Eiropas naudu. Arī Inga Murjāņos sākusi aktīvi. Tātad kamaniņu sportam attīstības iespējas ir. Būs jāparunā ar federācijas vadību. Varbūt es te vēl varu būt noderīga.

Tad, kad cēla Siguldas trasi, vai nebija lepnums, ka tas ir arī pateicoties tavam Leikplesidas zeltam?

Tad es tā nedomāju, bet bija prieks, ka arī mums būs sava trase. Arī pie tās nopelni ir Tilikam. Viņa inženiera domāšana atkal noderēja. Tilikam pieder ideja par starta māju un daudzas citas lietas. Bez viņa šī trase noteikti būtu citāda. Protams, tagad svarīgi, ka mums šī trase ir. Cik olimpiskās medaļas tā jau devusi? Un dos vēl! Te var rīkot arī pasaules čempionātus, te daudzi brauc trenēties. Krievi arī tagad, kaut viņiem ir Soči un Paramonova.

Ja tev būtu iespēja ko mainīt dzīvē, ko darītu?

Attiecībā uz sportu es neko nemainītu. Sāktu no nulles un darītu tāpat. Kāpēc kaut ko mainīt, ja sportā man ir viss, ko var sasniegt, - sākot ar Latvijas čempiones zeltu un beidzot ar olimpiskās čempiones titulu. Ir Eiropas un pasaules zelts, ir arī citas šo čempionātu medaļas, ir uzvara Pasaules kausa kopvērtējumā un PSRS Tautu spartakiādē, PSRS čempionātā. Esmu uzņemta kamaniņu sporta Slavas zālē. Ko vēl var vēlēties? Un arī beigtu sportot tad, kad beidzu, jo tālāk bez trenera Tilika vairs nebija jēgas sisties ar birokrātiju. Privātajā dzīvē gan kaut pamainītu - mēģinātu neizšķirties ar pirmo vīru. Ar otro tā bija, kā bija, bet ar pirmo pati visu salaidu dēlī. Biju vēl jauna un jūra līdz ceļiem. Tad pārāk daudz biju aizrāvusies ar sportu un pārāk maz uzmanības viņam veltīju. Bet attiecības ir jākopj. Žēl, ka dažas dzīves gudrības atnāk par vēlu.

Vera Zozuļa

Dzimusi 1956.gada 15.janvārī Talsos

Kamaniņu braucēja

Olimpiskā čempione (1980.)

Pasaules čempione (1978.)

Eiropas čempione (1976.)

Pasaules kausa ieguvēja (1981./82.gada sezona)

PSRS Tautu spartakiādes uzvarētāja (1978.)

PSRS čempione (1974. un 1976.)

Pasaules čempionātos ir izcīnīta 2.vieta (1977.) un 3. (1981.), Eiropas čempionātā - 3. (1978.)

Piedalījusies trijās olimpiskajās spēlēs - 1.vieta (1980.), 5.vieta (1984.) un 9.vieta (1976.).

Divkārtēja Latvijas čempione.

Uzņemta FIL Slavas zālē (2006.)

Uz augšu
Back