Līču loču, taču pareizajā virzienā (1)

8. diena - 17.03.2014. (66° 33.55N, 027° 42.42E)

Kalnu slēpošanas kluba «Kore» piedāvātās naktsmājas bija tieši reizē, jo šorīt uzzinājām, ka naktī temperatūra pamanījusies noslīdēt līdz -26 grādiem pēc Celsija skalas. Lieki teikt, ka teltī nakšņot būtu bijis, maigi izsakoties, pavēsi.

No rīta pēc īsas viesošanās slēpošanas treniņā ņiprā solī aizsoļojām līdz ezeram, kur atkal iekāpām slēpēs un turpinājām ceļu raitā slēpojumā. Esmu to jau vairākkārt atzīmējis, taču pieminēšu vēlreiz - slēpot pa ezera virsmu ir tīrā bauda. Nekas nekur neķeras, virsma ir ideāli līdzena un plašais redzesloks ļauj nenomaldīties no kursa. Laiciņš arī pieturējās jauks - nieka -10 grādi. Tā nu bezrūpīgi slēpojām līdz pat pusdienlaikam, kad atklājām pavisam niecīgu problēmu. Mūsu kamanas bija pilnas ar sniegu, kas tajās bija sadzīts caur biedējoša izmēra plaisu kamanu priekšpusē. Laikam vakardien kādā nobraucienā «cūka» ir neveiksmīgi taranējusi zem sniega paslēpušos akmeni.

Pirmajā acu uzmetienā šķita, ka kamanas ir norakstāmas un visa mantība būs jāpārkrāmē mugursomās, taču tā uzreiz padoties arī negribējās, tāpēc pēc pusdienām nolēmām meklēt palīdzību ezera otrā krastā esošajās mājās. Jau otrajā sētā mums uzsmaidīja veiksme somu vīra Jurki paskatā, kas ne tikai prot vācu valodu, bet arī mājās glabā dažādus saimniecībā noderīgus rīkus, tostarp skārdu, skārda šķēres un kniedējamo ietaisi. Kā saka, izvilkām džekpotu. Kādu laiku atrotītām piedurknēm ņēmāmies gar savu «cūciņu», līdz tā ieguva jaunu apkalumu un metāla bruņu plāksni.

Pēc kamanu pārvēršanas tankā Jurki gribēja zināt, kādi ir mūsu plāni šim vakaram. Ar smaidu atbildējām, ka esam iecerējuši ezera krastā uzsliet telti. Tas nu Jurki galīgi nebija pa prātam, jo viņa rīta plānos neietilpstot ragā sasalušu latviešu ķeksēšana ārā no telts (šonakt sola -25 grādu salu), tāpēc viņš laipni piedāvāja mūs izmitināt savās mājās. Ziemeļnieku viesmīlība ir vārdos neaprakstāma.

9. diena - 18.03.2014. (66° 31.14N, 027° 20.17E)

Pulkstenis rāda 20:00, un ārā valda -12 grādu sals. It kā jau nav nekas traks, ja neņem vērā, ka pirms stundas vaigos koda tikai 8 mīnusa grādi. Tas nozīmē, ka temperatūra krītas par aptuveni 4 grādiem stundā. Līdz saullēktam ir atlikušas aptuveni 10 stundas. Tā sakot, perspektīva ir, turklāt diezgan vēsa.

Vakarnakt gan par vēsumu nevarējām sūdzēties par spīti -22 grādu spelgonim, jo mūsu namatēvs Jurki bija izkurinājis pirti. Pēc kopīgās pirtošanās turpinājām vakaru saviesīgās sarunās, kuru laikā uzzinājām, ka somu tieksme lietot grādīgos dzērienus ir vien mīts, jo Jurki līdzīgi kā iepriekš satiktie somi pieklājīgi atteicās no Mārtiņa piedāvātā Rīgas melnā balzama, un ne jau tāpēc, ka viņam būtu izteikta nepatika pret šo latviešus identificējošo dziru, bet aiz vienkāršas nevēlēšanās lietot alkoholu. Otrs secinājums, pie kura nonācām, ir saistīts ar somu universālajām iemaņām - piemēram, Jurki pats ir uzbūvējis malkas skaldāmo mašīnu.

No rīta namatēvs mums norādīja drošāko vietu ezera šķērsošanai, uz kurieni arī devāmies pēc sirsnīgām atvadām no Jurki. Šodien aptuveni 18 kilometrus nosoļojām pa meža ceļu, pēc tam aptuveni 5 kilometrus gājām pāri ezeram un vēl pēc pāris kilometriem atradām piemērotu apmetnes vietu - vaļēju būdiņu, kuras konstrukcija gan nedaudz atgādina lapeni un nesniedz īpašu aizsardzību pret vēju, taču tās centrā var ērti iekurt ugunskuru. Šo iespēju arī izmantojām un pirms došanās pie miera ārpusē uzceltajā teltī pagatavojām vakariņas un ieturējāmies pie sprakšķoša ugunskura.

Lai gan šodien pieturējās ļoti jauks un patīkams laiks un saulē temperatūra pacēlās pat līdz -8 grādiem, šonakt sinoptiķi sola pamatīgu saldētavu, kas noregulēta uz aptuveni -25 grādiem. Nav variantu, būs uz nakti jāvelk mugurā viss līdzpaņemtais apģērbs, lai izlīdzinātu āra temperatūras un guļammaisu minimālās drošās temperatūras starpību, kas ir aptuveni 5 grādi. Mūsu telts šajā jautājumā neko daudz nepalīdzēs, jo uz ziemeļiem esam devušies ar visparastāko kempinga telti, kurā varētu tīri ērti gulēt arī kādā vasaras festivālā.

Šodien galvenās pārdomas grozījās ap iespēju mūsu kamanas aprīkot ar riteņiem, jo ar katru veikto kilometru sniega paliek aizvien mazāk. Jurki apgalvoja, ka sniega trūkumu ir izraisījis ezers un uz tā virsmas ieskrējies vējš, kas sniegu vienkārši aizpūš prom, taču šī teorija vēl ir jāpārbauda praksē. Pašlaik nākas skatīties acīs skarbai realitātei - uz ezera sniega kārta bija aptuveni 5 centimetrus bieza, taču tā otrā krastā sniegs ir jāmeklē ceļmalas grāvjos, pa kuriem arī šodien centāmies vilkt savu «ruksīti», uz kura mierīgi atpūtās mūsu slēpes.

Kad dodamies pie miera, pulkstenis rāda 22:10, bet temperatūra ir noslīdējusi līdz -19 grādiem. Lai būtu siltāk, aizvelkam arī jaku kabatu rāvējslēdzējus.

10. diena - 19.03.2014. (66° 33.26N, 026° 59.86E)

Vakarnakt man nedaudz nosala kājas. Pārējo ķermeni sargāja visas pieejamās drēbju kārtas, tāpēc tas jutās puslīdz komfortabli, taču ar kājām tā bija, kā bija. Situāciju neuzlaboja arī fakts, ka mums vakar salūza telts rāvējslēdzējs, tāpēc principā pavadījām nakti atvērtā teltī, kas no rīta gan no ārpuses, gan no iekšpuses bija klāta ar prāvu ledus kārtu. Šodien gan mums izdevās telti atkausēt un izžāvēt un pat saremontēt rāvējslēdzēju, tā ka nākotne rādās nedaudz rožaināka.

Šodien pieturējās labs laiks, turklāt atkal atradām sniegu, tāpēc slēpojums vedās diezgan raiti. Kādu laiku slīdējām pa ezeru, bet pēc tam sekojām meža ceļiem. Sākotnējo optimistisko plānu kā aļņiem taisnā līnijā durt cauri un pāri visam, kas gadās ceļā, jau pirms kāda laika esam atmetuši kā muļķīgu, tāpēc tagad mūsu maršruts met lokus un līkumus, taču joprojām virza mūs aptuveni pa Polāro loku. Jā, starp citu - «mūs» es varēšu teikt vēl tikai pāris dienas, jo piektdienas vakarā Mārtiņam ir jāatrodas jebkāda tipa sabiedriskajā transportā, kas kustas aptuveni Rīgas virzienā. Pienākumi sauc!

Ja runājam par cilvēkiem, tad šodien satikām tikai divus un, kas interesanti, brāļus. Pirmais no brāļiem ar sniega motociklu brauca no copes un uzdāvināja mums asari, bet otrs, kuru satikām vēlāk, bija izvedis pastaigāties savus mazsugas suņus Mikiju un Minniju. Tieši tā, tomēr arī līdz šim zemes nostūrim ir iespiedusies Amerikas multfilmu industrijas ķetna. Vairāk gan nevienu šodien nesatikām, tāpēc nācās iztikt vienam ar otra kompāniju. Un nebija nekādas vainas. Brīžiem vilkām ragavas pļāpājot, brīžiem klusējām, pa dienas vidu pat paspējām izplānot nākamo kopīgo piedzīvojumu, kas ir saistīts ar apslēptas mantas meklēšanu. Mārtiņa sieva gan par visu apslēptās mantas peripetiju esot vien pasmīnējusi un paziņojusi, ka Mārtiņš jau ir tāds romantiķis, taču Mārča ir pārliecināts - vajag tikai rakt. Un šodien es arī esmu pārliecināts, ka vajag, jo šorīt, pat neko nerokot, atradu 100 eiro. Nu labi, neatradu, bet laimēju izlozē, kas bija saistīta ar šā ceļojuma apdrošināšanu. Tā nu es pie sevis domāju - ja jau var tā vienkārši laimēt naudu, kāpēc gan nevarētu arī izrakt apslēpto mantu?

Spriežot pēc skaidrajām debesīm, -18 grādu temperatūras un tā, ka nu jau temperatūra krītas nevis pa stundām, bet pa minūtēm, jāsecina, ka šī būs aukstākā nakts mūsu slēpojumā. Pirms gulētiešanas cenšamies aukstumu aizbiedēt ar brangu ugunskuru, un tas palīdz - pie rēcošā ugunskura ir tīri silti, taču diemžēl tas ir tikai ļoti īslaicīgs risinājums. Drīz vien udžiņš būs jāslāpē nost un jāstājas aci pret aci ar ziemeļu salu. Šoreiz vismaz varēsim durvis aizvērt.