Visiem labi zināms, ka medaļai ir divas puses. Arī tām godalgām, kas atvestas no Soču ziemas olimpiskajām spēlēm un ar kurām pierādījām, ka mēs protam un varam. Mēs zinām, ka mums ir vislabākie sportisti tā sauktajos tehniskajos ziemas sporta veidos, bet kas ir vajadzīgs, lai pieveiktu sīko sekundes simtdaļu? Kas atrodas Latvijas bronzas un sudraba neredzamajā - tehniskajā pusē un kam jānotiek, lai mūsu sportisti spētu pakāpties uz pjedestāla augstākā pakāpiena nākamajā olimpiādē?
Kam jānotiek, lai mūsējie spētu pakāpties uz olimpiskā pjedestāla augstākā pakāpiena (36)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Smagi treniņi sporta zālēs un stadionos Soču olimpiskajās spēlēs Latvijas sportistiem ļāva četras reizes kāpt uz goda pjedestāla. Tomēr tā ir tikai medaļas viena puse, ne mazāk svarīgi ir būt augstākajā līmenī arī tehnikas un inventāra sagatavošanā.
«Ja sportista rezultāts trasē tiek mērīts sekundes tūkstošdaļās, tad kaut kur jau tās tiek iegūtas un zaudētas. Es gribētu teikt, ka gan fiziskā, gan funkcionālā, gan psiholoģiskā ziņā mūsu sportisti bija uzvarētāji un daudzās reizēs tā bija zelta, sudraba vai bronzas komanda. (..) Vai mēs varam izdarīt vairāk? Es domāju, ka mēs varam mēģināt izdarīt vairāk,» izteicās Latvijas Olimpiskās komitejas ģenerālsekretārs Žoržs Tikmers.
Svarīgākais ir tehnikas jautājums
«Tas pats fiziskais ir vēl kur pielikt, braukšana ir attīstības procesā, bet pats svarīgākais noteikti ir tas tehniskais jautājums, redzējām, kā citi darbojas šobrīd un kā viņi sasniedz rezultātu. Ja tā var, tad mēs arī izmantosim, mēģināsim darīt tā kā viņi, un šo to esam nošpikojuši; ja tas ir atļauts, tad mēs darīsim tā kā viņi. (..) Kaut kas tiek likts uz slidām, lai tā slīdamība būtu labāka, bet kas tas ir.. Ir aptuveni virziens Sandim un mehāniķiem zināms, un mēs arī kaut ko mēģināsim meklēt, lai būtu pēc iespējas labāki,» pastāstīja mūsu bobsleja pilots Oskars Melbārdis, kura vadītais četrinieks Sočos izcīnīja sudraba medaļu.
Runas par to, ka Vācijas, Krievijas, ASV un citu lielvalstu bobsleja, skeletona un kamaniņbraucēju komandu slieces tiekot apstrādātas ar kādu īpašu vielu, šobrīd ir viens no aktuālākajiem tematiem sporta pasaules aizkulisēs. Kamēr mūsējie nav tikuši šīm vielām klāt, par šādu darbību efektivitāti grūti spriest arī bobsleja kamanu konstruktoram Jānim Skrastiņam, ar kura izgatavoto bobu Oskars Melbārdis startēja olimpiādes divnieku sacensībās.
«Es domāju, tas tā mazliet ir pārspīlēts, visa tā lieta. Ja jau tur kaut kas būtu, tad kāds būtu ar rezultātiem būtiski izlecis. Tāpēc es tām sazvērestības teorijām neticu. Katrs kaut ko dara, bet vai tas kaut ko dod, apgalvot to nevaru,» sacīja Latvijas bobsleja tehniskā centra projektu vadītājs Jānis Skrastiņš.
Bobslejā Latvija bijusi starp vadošajām valstīm pasaulē, vēl startējot zem Padomju Savienības karoga. 1984. gada Sarajevas ziemas olimpiskajās spēlēs Zintis Ekmanis sudraba medaļu izcīnīja ar VEF rūpnīcā ražotu bobu.
Ekmanis šobrīd ir Bobsleja un skeletona federācijas ģenerālsekretārs, un lielā mērā tieši pateicoties viņa starptautiskajiem kontaktiem Latvija vienmēr tikusi pie konkurētspējīgas tehnikas.
«Man ir samērā viegla roka uz tehnikas pirkšanu, jau pirmo mopēdu nopirku un man viņš gāja ātrāk par citiem. Tur arī ir vajadzīgs zināms veiksmes moments un organizatoriskais talants mazliet,» teica Ekmanis.
Šobrīd ar Latvijā ražotajiem bobiem brauc arī citu valstu sportisti, un tas ir novērtējums Skrastiņa paveiktajam, kurš ir drošs arī par sava sporta veida nākotni.
«Nav nekāda pamata domāt, ka kaut kas ies mazumā, arī plašumā nekas neies, bet to līmeni, kas mums ir, mēs turēsim, jo mums ir sava bāze, tradīcijas un zināšanas,» skaidro Skrastiņš.
Skeletona profesors Dainis Dukurs, konstruējot kamanas saviem dēliem, jau ieguvis pasaules slavu, un, kamēr Martins teju visās sacensībās finišē pirmais, konkurenti cenšas uzzināt mūsu noslēpumus, nevis otrādi. Uz nākotnes perspektīvu Dukurs skatās plašākā mērogā.
Jāizkristalizē prioritātes
«Nav jēgas investēt bāzē, ja netiek investēts sportistos, jaunu talantu meklēšanā. Un arī otrādi - nav jēgas investēt talantos, ja nav kur viņiem trenēties, ja nav šeit sniega vai kalnu. Tām lietām jābūt sabalansētām,» uzskata Dukurs. «Es domāju, šīs valsts budžets nav tik stiprs, lai pavilktu pāri par 80 federācijām, kaut kas jāiezīmē, kas ir svarīgāks.»
Tehniskajos sporta veidos investīcijas attīstībai nepieciešamas visu laiku. Lai cik labas ir kādas no kamanām, ja tās nepārtraukti netiks uzlabotas, konkurenti ātri vien būs garām. Sākot četgades ciklu pirms nākamajām olimpiskajām spēlēm, bieži vien viss tiek sākts no nulles, jo esošo modeli uzlabot vairs nav iespējams. Tieši tā dara arī Dukuri.
Slēpotāji, kas bija otrā lielā nometne Latvijas delegācijā, atzīst, ka lielvalstis tehniskajā sagatavotībā, protams, ir priekšā, bet tas nav izšķirošais faktors, kad jācīnās trasē.
«Tehnoloģiski diez vai mums ir kaut kas mazāk, tomēr esam auguši un attīstījušies un tādā ziņā esam jau tuvu viņiem. Trūkst treniņu, pieredzes, meistarības, tas ir pats galvenais, kā mums trūkst, tur ir pats galvenais, kur jāstrādā. (..) Rezultāts ir vairāk atkarīgs no mums:
90% ir pašā un tad varbūt 10% blakusapstākļi, kas ir inventārs, trases segums, laika apstākļi veiksme, tas jau ir maznozīmīgi,» pastāstīja kalnu slēpotājs Mārtiņš Onskulis.
«Nu ar slēpēm ir tā: ja pēdējai vietai iedotu uzvarētāja slēpes, es domāju, viņš nevinnētu. Ir jāmāk slēpot, izmantot slēpes. Ja ir runa par to, cik daudz tas dod, – sportā nav mazsvarīgu lietu. Katrs milimetrs, katra sekunde, katra iespēja, tas ļoti daudz dod pārliecībai atlētam: ja viņš jūt, ka tās slēpes tomēr slīd, tad ir pārliecība, ka viss ir kārtībā,» izteicās Latvijas distanču slēpošanas izlases servisa speciālists Gatis Bērziņš.
Atgriežoties pie sekundes simtdaļām Sočos – Oskars Melbārdis četru braucienu summā nobraucot 5,5 kilometrus, no zelta medaļas atpalika 9 sekundes simtdaļas. Lai nākotnē izmantotu visus atļautos līdzekļus, sporta veidos, kur jācīnās par tik netveramam laika vienībām, Latvijas Olimpiskā komiteja centīsies apvienot sporta nozares ekspertus un Latvijas zinātniekus.
«Būtu jautājums par speciālas zinātniskās programmas izveidi pie kādas no Latvijas augstskolām vai kāda no Zinātņu akadēmijas institūtiem, kurš nodarbotos ar analīzi, sniegtu savus ieteikumus jautājumos, kas saistīti ar tehnikas pilnveidošanu atbilstoši attiecīgās federācijas tehniskajiem noteikumiem, un sniegtu savas rekomendācijas, lai arī tehniskā ziņā mūsu sportisti būtu tur, kur viņi ir fiziskā un funkcionālā ziņā,» saka Tikmers.
Šā projekta darba augļus, cerams, varēsim redzēt jau pēc četriem gadiem nākamajā Olimpiādē. Līdz tam varam priecāties, ka mums ir vīri, kuri pirmo formulu uz ledus var uzbūvēt savā garāžā.