Ledū iekalta Krimas stepe, pār kuru plosās negants vējš; ar biezu sniega kārtu pārklāta kalnu ainava un šauras durtiņas uz plašo Krievzemi - šīs trīs brauciena dienas ir bijušas tik dažādas un devušas visatšķirīgāko sajūtu gammu, taču tām visām ir viens kopsaucējs - mēs joprojām kustamies uz priekšu.
Trīspadsmitā diena
Ir ienākusi jauna informācija - taisnākais ceļš no Krasnoperekopskas uz Simferopoli esot slēgts, tāpēc mums nākas pārplānot maršrutu. Tā kā pasākuma programmā neietilpst nakšņošana aizputinātajā Krimas stepē, izvēlamies aptuveni par 32 kilometriem garāku apvedceļu caur Džankoju un līdz ar to vienlaicīgi arī nobalsojam par drastisku miegam atvēlētā laika apcirpšanu. Kad velobraucēju četrotne izripo svētdienīgi tukšajās Krasnoperekoskas ielās, pulkstenis rāda 8:30, un vietējā dievnamā zvaniķis histēriski rausta zvana auklu. Pēc pāris kilometriem sasniedzam ceļu sazarojumu, kurā izšķiras šodienas maršruta liktenis.
Gandrīz jau esam nogriezušies uz stepes apvedceļa, kad krustojumā dežurējošais milicis mūs novirza uz pareizā ceļa. Izrādās, stepe ir slēgta tikai fūrēm, un mūsu karavāna var droši doties pa taisnāko ceļu. Šī negaidītā maršruta atgriešanās vecajā gultnē nozīmē, ka pedāļotājiem šodien būs jāveic tikai nieka 124 kilometri, turklāt nebūs jāsatraucas par kravinieku klusu pielavīšanos no aizmugures. Diena sāk izskatīties cerīgi. Drīz vien esam nonākuši bijušās Padomju Savienības maizes klētī. Cik vien tālu sniedzas skatiens, visos virzienos plešas sniegoti lauki un ceļš iestiepjas bezgalībā, apliecoties ap horizontu. Lielāko dienas daļu tuvumā nav nevienas dzīvas dvēseles - tikai četri velosipēdisti un sarkans busiņš netveramos stepes plašumos.
Ceļu sedz raupjš ledus, kas ir daudz patīkamāks segums par vakar šķērsoto slidotavu, taču arī tas rada zināmas neērtības, jo ledus pēc savas būtības ir diezgan slidena padarīšana. Tas tā, no pieredzes. Sākumā ledus liek Kārlim P. nedaudz atpalikt no pārējiem, taču mūsu cilts virsaitis Roberts, kā jau īstam līderim piedien, samazina ātrumu līdz Kārļa tempam un ar vārdiem vien iestumj viņu atpakaļ ierindā. Ap divpadsmito kilometru kāds atrauj vaļā varenās stepes vārtus, un pa tiem izlaužas agresīvi noskaņots vējš, kas pilnā klapē zēģelē perpendikulāri ceļam. Pūtiens ir tik spēcīgs, ka džekiem ričuki ir jātur nedaudz slīpi, lai saglabātu nestabilo līdzsvaru. No malas izskatās, ka vējtvera lomu pildošais braucējs ir atbalstījies pret negantā ātrumā mesto gaisa masu. Komandas izvietojums atgādina domino kauliņu rindu - vējam iekustinot pirmo braucēju, nestabilitātes impulss no pleca uz plecu pāriet pie nākamā komandas biedra. Te nav vietas individuāliem izgājieniem - ja kritīs viens, piezemēsies visi.
Vējš ir izpluinījis mūsu naivās cerības uz siltu laiku, un spilgtās saules pūliņi iesildīt sniega lauku ir jūtami tikai apturēta busa radītajā aizvējā, tāpēc, cīnoties ar neredzamajām vējdzirnavām, mūsu Doni Kihoti lēni, bet nenovēršami pāriet dziļā sasaluma stāvoklī. Maršruta 34. kilometrā ceļš pēkšņi un bez brīdinājuma pārtop atvērta tipa slidotavā un dzīve kļūst vēl nedaudz interesantāka. Vējš izmanto mirdzošo spoguli, lai sāktu kērlinga spēli, akmeņu vietā izmantojot mūsu velokomandu. Džeki burtiski atgriežas bērnībā, kad līdzsvara noturēšana uz velosipēda bija sarežģītāka par kustību uz priekšu. Pedāļotāji dara visu iespējamo, lai nebūtu ar kāju jāatbalstās pret zemi, jo atgriešanās seglos ir gandrīz neiespējama misija. Kad īpaši spēcīga brāzma noliek pie vietas Kārli B., viņš ilgi nevar velosipēdu novietot stateniski, jo vējš to kā skaliņu mētā pa gaisu, vienlaicīgi stumjot Kārli aizvien tuvāk ceļa malai. Skarbi, taču tajā pašā laikā sasodīti skaisti. Ainava atgādina pasaku par Sniega karalieni, kuras elpa ir pārvērusi pasauli ledus karaļvalstī. Zāle, krūmi, koku zari, ceļazīmes un pat telefona līnijas vadi ir ietverti pāris milimetru biezā ledus apvalkā, kurā rotaļājas spožie saules stari. Visa pasaule vizuļo, un vēja pluinītie koku zari piepilda stepi ar smalku klaboņu. Krimas vidienes skaistums aizsit elpu jebkurā šā izteiciena nozīmē.
Velosipēdistu ierinda izšķīst, un katrs sāk individuālu cīņu kā ar dabas stihiju, tā arī pats ar sevi, jo pastāvīgie centieni vismaz uz īsu brīdi atgriezties uz velosipēda ir smags braucēju motivācijas un pašiedvesmas pārbaudījums. Kārlis P. ir pamatīgi atpalicis no busa un pēc vairākiem neveiksmīgiem mēģinājumiem atgriezties seglos izkar balto karogu. Viņš ņem savu rumaku aiz ragiem un stumj to gar ceļa malu. Pārāk vēlu nāk atskārsme, ka velosipēda riepu saķere ar ledu ir daudz labāka nekā velobraukšanas apaviem, un Kārlis, vēja draudzīgās rokas stumts, slaidā solī iebrien grāvī. Kad Kārlis beidzot ir atkārpījies līdz busam, viņš novērtē šo nodarbi kā pilnīgi bezjēdzīgu, taču joprojām netaisās stūķēt ričuku busā. Viņš noslēpjas blakus braucošā busa aizvējā un turpina ceļu. Drīz vien sniega vērpetēs atrodam vēl divus izārdītās grupas biedrus - Roberts un Kaspars pievienojas Kārlim P. busa aizvēja pusē. Tagad atliek tikai sadzīt rokā Kārli B., kurš, šūpojot galvu hausmūzikas ritmos, ir devies tālēs zilajās jeb šajā gadījumā baltajās.
Kad komanda atkal ir pilnā sastāvā, tiek pieņemts vienīgais lēmums, kas var ļaut turpināt ceļu. Vismaz kādu laiku ir jābrauc blakus busam, lai patvertos no vēja nevaldāmajām elsām. Izslēdzot vēja faktoru, džekiem atliek satraukties «tikai» par noturēšanos uz ledus un nepaslīdēšanu zem busa. Pēc aptuveni 8 kilometriem spogulis sāk pašķirties, atklājot skatam un arī riepām šauru asfalta strēli, kas ar katru kilometru kļūst aizvien platāka. Jūs pat nevarat iedomāties, kādu atvieglojumu rada asfalta parādīšanās Krimas stepes vidū. «Džeki, pietiek slēpties aiz busa, ceļš ir vaļā,» nokliedzas Kārlis B. un nedaudz par strauju rauj stūri asfalta strēles virzienā, bez liekām ceremonijām liekoties zemē, lai ņemtu grunts paraugus. Vienā mirklī viņš ir atpakaļ seglos, jo vairs nav laika kavēties - ceļš ir vaļā.
Pēc elpu aizraujošā fokstrota uz ledainās deju grīdas spēcīgais sānvējš šķiet sīka vienība, jo asfalts nodrošina pietiekamu saķeri, lai varētu noturēt uzņemto kursu. 57 kilometrus no viesnīcas čaļi paņem īsu pauzīti, lai sadziedētu rētas un nedaudz atkoptu spēkus, straujā tempā nokopjot vairākas šprotu bundžiņas un kādu cepumu. Izvēlētā pārtikas produktu kombinācija var šķist dīvaina, taču dažreiz labākā ēdmaņa ir tā, kurai var ātrāk piekļūt. Vēl pēc 13 kilometriem pie horizonta parādās zilas kalnu kontūras, kas veldzē pārgurušo braucēju vēja sapūstās acis, jo iezīmē Simferopoli un līdz ar to arī finiša līniju.
Simtajā kilometrā ieturam īsas pusdienas, izlaižot sagatavoto zupu un atkārtojot pirms 40 kilometriem izstrādāto pārtikas programmu, jo līdz finišam ir atlicis nedaudz vairāk par 20 kilometriem. Gan jau izvilks ar šprotēm un cepumiem. Tuvojoties Simferopolei, Roberts sev par pārsteigumu secina, ka viņam pirmo reizi šā brauciena laikā ir silti. «Ir tāda sajūta, it kā kāds man uz pleciem būtu uzlicis siltas rokas,» prātuļo komandas līderis, un pamatoti, jo pēc stepes zēģeles piepilsētas vējelis šķiet kā silta pavasara dvesma. Kad skatam paveras ceļazīme ar uzrakstu Simferopole, džeki sāk ātrāk mīt pedāļus, jo ir parādījusies reāla cerība beidzot finišēt pirms tumsas iestāšanās. Kārlis B. ir tik saviļņots, ka simts metrus pirms pilsētas robežas noviļņojas garšļaukus, noslēdzot šodienas kritienu sēriju. Kad pedāļotāji šķērso finiša līniju, ričuku zobrati ir griezušies 7 stundas un 5 minūtes un līdz saulrietam ir atlikušas vēl 4 minūtes. Pirmo reizi šā brauciena laikā esam apsteiguši tumsu. Vēl tikai 45 kilometri ar busu līdz Radisson Blu viesnīcai Aluštā, kur varēs atvilkt elpu un ar smaidu atcerēties šīsdienas jestros piedzīvojumus.
Dienas pieņēmums: «Nu jau tas sāk atgādināt sportu.» (Roberts Krimas stepes slidotavā)
Četrpadsmitā diena
Pēc 13 nepārtraukta sala un trīsu dienām šis rīts šķiet kā februāra sākumā kādas sinoptiķu kļūdas pēc iestājies pavasaris. Saule dāsni lej savu siltumu pār Krimas kalniem, un drīz vien termometra stabiņš paceļas virs nulles atzīmes, pamatīgi uzlabojot mums omu. Pulksten 11:00 četri pedāļotāji dodas saules apspīdētajos kalnos, uzņemot kursu Fedosijas virzienā. Šodienas piedāvājumā praktiski nav līdzenu posmu - ceļš pastāvīgi vijas kalnā un krīt atkal lejā, stiepjoties pāri Melnās jūras piekrastē iedēstītajai kalnu grēdai, taču kalnainais posms un nelielais pretvējš neliedz pedāļu draugiem patiesi izbaudīt braucienu caur spožās ziemas saules gaismas pielieto kalnu ainavu.
Ceļš ir tīrs, vidējais ātrums ir pieņemams, un diena pārmaiņas pēc sāk kļūt par «čiliņu», šoreiz tiešā, nevis sarkastiskā nozīmē. Citējot Kārli P., «labs treniņbrauciens kalnos. Laiciņš vienkārši ideāls. Saulīte cepina ārā.» Džeki beidzot ir sagaidījuši jau sen pelnīto vieglo dienu un var izbaudīt braucienu bez pārlieku interesantiem pavērsieniem. Pēc pāris stundām diena iesilst līdz nepieredzētai temperatūrai. Gaisā virmo +2 grādu svelme, un mūsu velokomada kā tādi sīpoli sāk lobīties ārā no apģērba kārtām. Roberts gan piezīmē, ka nevajadzētu Fedosiju sasniegt šortiņos un iedzīvoties plaušu karsonī, taču ārējā drēbju kārta krīt par upuri siltajam laikam. Katrs veiktais kilometrs mūs ieved dziļāk Krimas kalnos, paverot skatam aizvien gleznākas ainavas. Es nepazīstu nevienu cilvēku, kuram nepatiktu kalni, taču Kārlim B. tie ir īpaši mīļi.
Kad aiz ceļa līkuma skatam paveras plaša kalnu panorāma, Kārļa alpīnista dvēsele sāk dziedāt - viņš izpleš rokas, strauji lido lejā pa stāvo nogāzi un apskauj mūsu Zemes varenās krokas. Pēc 60 kilometriem pavasaris atkāpjas, dodot vietu šī laika likumīgajai valdniecei ziemai. Braucot augstāk kalnos, pēc dažiem kilometriem ainava pārvēršas līdz nepazīšanai - mēs esam atgriezušies ziemas pasakā. Uz ceļa un visā pasaulē ap to pēkšņi parādās salta sniega sega, un saule paslēpj savu mīlīgo vaigu aiz pelēkiem mākoņu vāliem, liekot temperatūrai gandrīz acumirklī nokrist par aptuveni 10 grādiem. Labi, ka čaļi vakar noslinkoja un no riteņiem nenomontēja radžotās riepas, jo pretējā gadījumā viņiem būtu reāla iespēja atstāt uz slidenā kalnu ceļa savu seju nospiedumus. Tā kā šodien plānotais maršruts ir salīdzinoši īss, atkal izlaižam garo pusdienu pauzi, tās vietā aši ieturoties ar sviestmaizēm un nu jau ierasto šprotu un cepumu kombināciju un atkal dodamies ceļā.
Pārdesmit kilometrus no finiša līnijas notiek, Roberta vārdiem izsakoties, šīs dienas vienīgais interesantais notikums - tikšanās ar Krimas milicijas dienesta delegāciju. Pie posteņa stāvošie kārtības sargi ir ļoti draudzīgi noskaņoti un runīgi. «Jūs gan esat jautri čaļi,» viens no viņiem novērtē mūsu grupējumu, demonstrējot Krimas miliču augstās novērošanas spējas. No miličiem uzzinām, ka neesam vienīgie dīvaiņi, kas ziemā ar velosipēdiem dodas uz Sočiem. Izrādās, pirms kāda laika gar šo posteni esot braukusi arī velokomanda no Slovākijas ar tādu pašu galamērķi. Pēc īsas fotosesijas un sirsnīgiem laba vēlējumiem mēs dodamies tālāk, bet uniformās tērptie vīri paliek savā postenī, mums uz atvadām uzsaucot: «Pasveiciniet Sočus!» It kā īsā saruna ar miličiem neļauj velosipēdistiem beigt trasi, pirms to pamet saule, - finišējam aptuveni 10 minūtes pēc saulrieta, taču neviens par to neķer kreņķi, jo draudzīgā čalošana ar vietējiem miličiem visiem ir devusi pozitīvas enerģijas lādiņu.
Dienas novērojums: «Vīri domāja, ka brauc uz dienvidiem, bet attapās ziemā.» (Vietējais benzīntankā)
Piecpadsmitā diena
8:15 mēs pametam Fedosiju un dodamies nezināmajā - šodien ir paredzēts šķērsot robežu ar Krievijas Federāciju, un nevienam no mums nav zināms, cik ilgi būs jāgaida rindā pirms robežkontroles lodziņa, cik daudz papīru būs jāparaksta un vai mums izdosies Krievijā ievest divus gāzes balonus. Citiem vārdiem sakot, mēs esam pilnībā sagatavojušies jebkurai iespējamajai situācijai. Kad velosipēdisti sāk mīt pedāļus, gaisa temperatūra ir 10 grādi zem nulles, pūš viegls sānvējš, kas ar vēsu pirkstu baksta pedāļotāju kreiso vaigu, un ceļu nesedz dažādi cieta ūdens paveidi - diena iesākas cerīgi. Mūsu maršruts ved gar Melnās jūras piekrasti, kas šajā gadalaikā izskatās diezgan vientulīga bez saulessargiem un atpūtnieku pūļiem. Vienīgās dzīvības pazīmes jūras krastā ir mūsu velokomandas izbaidītais kaiju bars.
Dienas gaitā saulei izdodas termometra stabiņu pacelt līdz +3 grādu atzīmei, tāpēc sāk kust ceļmalās sablīvētais sniegs, pirmo reizi pēdējo 14 dienu laikā liekot asfaltam nedaudz iesvīst. Patiesību sakot, dienas pirmā daļa bija tik vienkārša un neinteresanta, ka Roberts pat lūdza Aigaru izstāstīt kādu anekdoti, lai piemestu šai dienai vismaz kaut kādu asumu. Diemžēl mūsu viesmīlības speciālists neprot mētāt jokus pēc pasūtījuma, tāpēc jautrība ir jāgaida līdz pulksten 14:00, kad sākas šīs dienas interesantā daļa. Pēc 112 kilometriem mēs sasniedzam Krimas ostu un līdz ar to arī Ukrainas robežu ar Krievijas Federāciju. Precīzi sekojot formā tērptā darbinieka norādījumiem, nopērkam biļetes sev un busam un sadalāmies divās frontēs. Aigars ar busu brauc uz muitas kontroles punktu, bet pārējie dodas uz ostu kājām, blakus stumjot savus uzticamos ričukus.
Līdz ieejai ostas ēkā ir palikuši nepilni simts metri, kad Kārlis B. nolemj tomēr uz atvadām noskūpstīt Ukrainas zemi, tādējādi pieliekot treknu punktu mūsu maršrutam caur šo plašo valsti. Pirmais pārsteigums mūs sagaida jau pie ieejas ostas ēkā - izrādās, ka velosipēdiem ir nepieciešama atsevišķa biļete. Nekādi iebildumi vai paskaidrojumi šeit netiek uzklausīti, tāpēc nekas cits neatliek, kā fiksi čāpot uz kasi un iegādāties trūkstošos talonus. Nākamie patīkamie brīži mūs vai, pareizāk sakot, mani, piemeklē robežkontroles punktā - kamēr divas robežsardzes cenšas saprast, vai pases fotogrāfijā tiešām ir viņām šobrīd priekšā stāvošā persona, es paspēju pārdomāt dzīvi un iespējas vienatnē atgriezties mājās no Ukrainas. Veiksmīgā kārtā plāns B nav jāizmanto, jo pēc piecām minūtēm caururbjošo skatienu krustugunīs dāmas mani tomēr atzīst par gana līdzīgu pases fotogrāfijā redzamajam džekam.
Kad aptuveni pusstundu kopā ar citiem pasažieriem esam izbaudījuši atvērtā tipa doku jauko atmosfēru un uz pārāk ilgu laiku apturētie riteņbraucēji jau drebinās no aukstuma, beidzot uzkāpjam uz Rīgas kuģubūves fabrikā 1953. gadā ražotā prāmja, kas mūs nogādās Krievijā. Kad ar aizlienētu pildspalvu esam aizpildījuši mazās, taču ļoti svarīgās migrācijas kartītes, pulksten 16:05 prāmis piestāj Kaukāza ostā un no tā burtiski izveļas pasažieru straume, kas pa galvu, pa kaklu cenšas aizsteigties cits citam priekšā. Šo fenomenu saprotam tikai pēc tam, kad esam lēnīgā gaitā, pa ceļam uzņemot dažus attēlus, ieradušies Krievijas robežkontroles punktā.
Protams, esam rindā pēdējie, taču dīvainā kārtā tas nevienu īpaši nesatrauc, jo tāpat ir skaidrs, ka šodien nāksies mīties pa pilnīgu tumsu. Kamēr Aigars krāmē no busa bagāžnieka ārā visas mantas un velosipēdisti gaida rindā uz pasu kontroli, es tieku uzaicināts uz draudzīgu sarunu kādā no mazajiem būceņtipa birojiem zāles tālākajā daļā. Civilajā tērptie robežsargi ir ļoti draudzīgi noskaņoti un uzdod visus standarta jautājumus par ierašanās mērķi, ceļojuma galamērķi, mūsu grupu, projektu un vēl daudz ko citu, taču viņi šos jautājumus uzdod vairākas reizes, turklāt dažreiz jautājums ir veidots tā, ka tajā jau ir ietverta nepareiza atbilde. Piemēram, trešo reizi mēģinot uzzināt, cik velobraucēju ir mūsu grupā, robežsargs jautā: «Jūs braucat divatā?» - lai gan es viņam pirms divām minūtēm esmu paskaidrojis, ka riteņbraucēji ir četri un es neesmu viens no viņiem. Man drīz vien top skaidrs, ka solītās sarunas vietā esmu iekūlies smalki izskaitļotā nopratināšanā. Šķiet, ka vislielākās aizdomas robežsargos izraisa tas, ka mums nav līdzjutēju pasu, kas ļauj iekļūt ap Sočiem apjoztajā drošības perimetrā. Galu galā robežsargs man piedāvā savākt grupu, kāpt atpakaļ uz prāmja un atgriezties Ukrainā, tur iegādāties līdzjutēja pasi un tad atgriezties atpakaļ. Šis piedāvājums šķiet diezgan neloģisks, jo līdzjutēja pasi var iegādāties internetā un šim procesam nav nekāda sakara ar atgriešanos Ukrainā, tāpēc es mēģinu noskaidrot, kāpēc mēs nevaram iekļūt Krievijā.
Pēc vairāku jautājumu sērijas saprotu, ka Krievijā mēs varam iekļūt bez jebkādiem sarežģījumiem, vienīgi nevar zināt, vai iekļūsim olimpiādes drošības perimetrā. Kad esam nonākuši līdz šai atziņai, robežsargi atdod man pasi un norāda durvju virzienā, pa kurām es beidzot iesoļoju Krievijas Federācijā. Man joprojām nav skaidrs šīs nopratināšanas iemesls un jēga, kā arī nezinu, vai runīgais robežsargs savā blociņā tiešām kaut ko pierakstīja vai vienkārši zīmēja aplīšus, taču tam nav nekādas nozīmes, jo es veiksmīgi izslīdēju otrā pusē.
Pēc aptuveni pusstundas robežu šķērso arī velokomanda, kura šim procesam ir tikusi cauri salīdzinoši viegli - vienīgā problēma, ar kuru džeki ir saskārušies, ir dažas rindā pavadītas stundas. Aigaram gan tik raiti neveicas. Sieviete aiz lodziņa atsakās mūsu busu ielaist Krievijā, jo Aigaram trūkstot viena dokumenta. Pēc īsām pārrunām izrādās, ka šo dokumentu var aizstāt ar trijiem citiem, taču tie ir jāaizpilda šeit, tagad un krievu valodā. Labi, ka, pamanījusi Aigara satraukumu, sieviete pavēsta, ka gramatikas kļūdām neesot nekādas nozīmes. Galvenais, lai var saprast domu. Taču arī domas izklāstīšana mūsu viesmīlības speciālistam nevedas tik ātri, kā gribētos, tāpēc pierobežas zonu pametam tikai pulksten 20:30 jeb 22:30 pēc Krievijas laika. Atkal esam pamanījušies zaudēt divas stundas, un līdz plānotajai viesnīcai vēl jāmin vairāk nekā 90 kilometri.
Pedāļotāji atgriežas seglos un ienirst tumsā. Pēc 11 kilometriem mums atkal ir jāmeklē savas pases, jo esam atdūrušies pret milicijas posteni, kura darbinieki vēlas vēlreiz pārbaudīt mūsu personības. Varētu domāt, ka viņi neuzticas robežsargiem. Miliči savāc mūsu pases un automašīnas dokumentus un pamet velokomandu aukstumā ceļa malā. Šķiet, ka viens no miličiem pazīst drēbi, jo cenšas pārējos steidzināt, norādot, ka džeki nedrīkst pārāk ilgi stāvēt uz vietas, jo pretējā gadījumā viņi atdzisīs un nosals. Tas iedarbojas, un drīz vien atgūstam pases kopā ar laba ceļa vēlējumiem. Godīgi sakot, bieži dzirdēto šausmu stāstu iespaidā mēs nebijām gaidījuši šādu sagaidīšanu no vietējo miliču puses, taču dažreiz ir patīkami kļūdīties. Kad 23:30 pēc vietējā laika velosipēdisti salec busā, lai brauktu uz viesnīcu, pa Krievzemi ir veikti 35 kilometri.
