Plānojot šo braucienu, mēs rēķinājāmies ar to, ka nebūs viegli, taču kaut ko tik interesantu neviens nevarēja iedomāties. Šajās trijās dienās esam izkūlušies cauri aizputinātajam Nikolajevas apgabalam, izkratījušies pa kurmju rakumiem netālu no Vozņesenskas un pa desmitos kilometru mērāmu slidotavu ieslīdējuši Krimas pussalā, taču šķiet, ka ar to īstie piedzīvojumi vēl tikai sākas.
Desmitā diena
Rīts sākas ar iedvesmojošām ziņām - iPhone laika ziņu aplikācija ziņo, ka ārā valda -18 grādu sals, taču vējā dzestrums var sasniegt pat -32 grādus. Nu kā ar kaut ko tādu var draudēt jau no paša rīta? Viņi domā ka mums nav jūtu? Visvairāk ir sašutis Kārlis B., kurš, ieziežoties ar sildošo smēri un stūķējot apavos ķīmiskos sildītājus, sūkstās, ka par desmit dienām šādā salā neesot bijis runāts. Nezinu, par ko bija vai nebija runāts, bet principā laika apstākļi ir diezgan atbilstoši spārnotajai idejai janvāra beigās mīties uz Sočiem. Šorīt visi četri metāla rumaki no viesnīcas izripo ar jaunām pazolēm - vakar vakarā džeki ir uzmontējuši riepas ar radzēm. Kaspars gan sākumā centās protestēt pret velosipēdu apkalšanu, kā argumentu minot apgrūtinātu braukšanu, taču grupas līderis Roberts palika nelokāms - visiem ir jābrauc ar radžotām riepām, jo drošība ir svarīgāka par ātrumu. Taču diemžēl ir situācijas, kurās pat radzes nespēj glābt braucēju stabilitāti.
Nepilnus 5 kilometrus no viesnīcas čaļi iekuļas pamatīgā sniega zampā, kas biezā slānī sedz uzbrauktuvi uz Odesas šosejas. Trīs no četriem ričukiem sāk nevaldāmi ļodzīties, gandrīz vienlaicīgi izmetot no segliem Kārli B. un Robertu. Kārlis P. pēdējā brīdī pamanās ar kāju atbalstīties pret zemi un šoreiz izlaiž peldi vēsajā zaņķī. Vienīgi Kaspars, šķiet, bez mazākās piepūles kā tanks ir šķērsojis zaņķi un jau gaida pārējos pie policijas posteņa, čalojot ar vietējiem likumsargiem. Miliči uzreiz ķeras vērsim pie ragiem - «Kas jums par to maksā?» ir pirmais jautājums mūsu īsajā sarunā.
Stāsts par to, ka čaļi pēc pašu iniciatīvas un pilnīgi brīvprātīgi ir devušies aptuveni 2800 kilometru ziemas velobraucienā, iežēlina lāga likumsargus, un viņi mūs aicina sasildīties posteņa ēkā un sola pacienāt ar tēju. Ja mēs nebūtu tikko sākuši ceļu, droši vien pieņemtu viesmīlīgo uzaicinājumu, taču mums ir jādodas tālāk. Aigars noreklamē Latviju, vienam no miličiem uzdāvinot «Selgas» cepumus, ko uzgrauzt pie tējas. Miliči novēl mums izturību un laimīgu ceļu, un mēs dodamies tālāk Odesas virzienā. Šoseja ir pilnīgi tīra, pūš mērens sānvējš, un šķiet, ka šodien tāds «čiliņš» vien būs. Neviens nevar pat iedomāties, kā beigsies šī episkā diena. Pirmajā pauzītē izrādās, ka Kārlis B. ir izveidojis pārāk tuvas attiecības ar savu ričuku un ir burtiski saaudzis ar to kopā.
«Nevar viņiem dot neko labu, visu salauž,» zem deguna pukst Robis, ar lielo skrūvgriezi atbrīvojot velosipēdu no Kārļa un pārkaļot viņa kreiso pakavu. 40 kilometrus no viesnīcas Kasparam izdodas atbrīvoties vismaz no vienas ražotās riepas, jo viņa priekšējam ratam paklusām ir piezadzies «mīkstais» un rezerves riteņa riepa ir bez radzēm. Izplatās baumas, ka Kaspars varētu būt veicis apzinātu diversiju, taču šādā gadījumā nav skaidrs, kāpēc viņš ir ķēries pie priekšējās, nevis aizmugurējās riepas. Drīz pēc šā negadījuma pametam Odesas šoseju un nogriežamies uz mazākas nozīmes ceļa, kas vijas Simferopoles virzienā, un šajā brīdī top skaidrs, ka lēmums lietot ražotās riepas ir bijis pilnīgi pamatots.
Ceļa malās ir izveidojušās pamatīgas sniega sanesas un asfalta virsmu vietām sedz sniega un ledus kārta. Pēc pāris šādiem grūti izbraucamiem posmiem pat Kaspars atzīst, ka ar radžotajām riepām ir stabilāka braukšana, taču viņš joprojām nedaudz sūkstās par to, ka mīties esot kļuvis grūtāk. Švakā caurbraucamība nav vienīgais jaukais pārsteigums, kuru mums ir sagādājis šis ceļa posms. Gandrīz uzreiz pēc nogriešanās no šosejas iepūš pamatīgs vējelis, kas piespiež čaļus pie ceļa malas un ar saviem stindzinošajiem nagiem skrāpē līdz kaulam. Tik auksts vēl nav bijis - šķiet, ka ir nodzisusi saule un pat pār elli ir pārvilkusies ledus kārta. Uz velo stūrēm piestiprinātie «gadžeti» mēģina mūs pārliecināt, ka ārā ir tikai -15 grādu sals, taču no šiem mērījumiem siltāk nepaliek. Pat Kālris B., kas nodarbojas ar alpīnismu un ir diezgan izturīgs pret aukstumu, izkar balto karogu un ietinas PrimaLoft jakā, lai kaut nedaudz palēninātu pāriešanu lāstekas stāvoklī. Pārējie čaļi cenšas iekurināt savas iekšējās krāsnis ar «Selgas» cepumiem un zemesriekstu sviestu. Lai gan PrimaLoft jaka palīdz noturēt strauji gaistošo ķermeņa siltumu, tā gandrīz liek Kārlim B. vēlreiz laisties garšļaukus. Kamēr Kārlis izmisīgi cenšas iedabūt galvu kapucē, viņa ričuka aizmugurējais rats sāk uz apledojušā asfalta zīmēt ļodzīgus astotniekus, un šķiet - tūlīt, tūlīt Kārlis ļausies gravitācijas vilinājumam. Lai to nepieļautu, mūsu viesmīlības speciālists Aigars sniedz draugam izpalīdzīgu roku un pārvelk jakas kapuci pār Kārļa veloķiveri.
Aptuveni deviņdesmitajā kilometrā savu seju beidzot parāda saule, kas padara krāsas nedaudz siltākas. Taču tas arī ir viss mūsu spožākās zvaigznes pienesums šajā saltajā pēcpusdienā. Kā saka, auksts pēc suņa, taču četrotne apņēmīgi virzās uz priekšu, ar savu klātbūtni uz ceļa izklaidējot pārējos satiksmes dalībniekus. Kādas fūres vadītājs atver logu un garāmbraucot draudzīgi uzbļauj: «Kas ir, ko? Mājās nesēžas?» un prom ir. Skarbais aukstums un vējš ir darījuši savu - pirmos 110 kilometrus līdz pusdienu pauzei džeki ir minuši apaļas septiņas stundas, tāpēc pēc pusdienām uz ceļa atgriežamies jau krēslā. Šajā brīdī top skaidrs, ka kā veca sēta ir izgāzies mūsu optimistiskais plāns šodienas 185 kilometrus nobraukt saprātīgā laikā un finišēt agrāk nekā parasti, jo līdz šīvakara naktsmītnei vēl ir jāveic akurāt 80 kilometri. Nedaudz pasteidzoties notikumiem pa priekšu, atklāšu, ka tie būs līdz šim grūtākie kilometri. Sniega sanesas ceļa malā kļūst aizvien platākas, brīžiem sedzot vairāk nekā pusi no ceļa platuma, un asfalta pelēko krāsu redzam aizvien retāk. Līdz viesnīcas siltajām gultām ir atlikuši vēl 40 kilometri, kad atduramies pret automašīnu rindu. Citi šoferi mums stāsta, ka ceļš ir slēgts un varēsim braukt tālāk tikai pēc 40 minūtēm, taču satiksmi regulējošais milicis aiztur tikai mūsu busiņu. Velosipēdisti dodas tālāk. Izrādās, ka priekšā ir izveidojušās tik platas sniega sanesas, ka satiksme ir iespējama tikai vienā virzienā. Pēc komandas atkalapvienošanās saprotam, ka ar pirmo aizputināto ceļa posmu nekas nav beidzies. Mums priekšā stiepjas šķietami bezgalīga kravas automašīnu rinda, un uzrunātie šoferīši rausta plecus un apgalvo, ka, iespējams, ceļa attīrīšana būs jāgaida līdz rītam. Tas nekam neder, jo mūsu plānos neietilpst nakšņošana benzīntankā.
Mums īsti nav ko zaudēt, tāpēc pa brīvo pretējo joslu apņēmīgi virzāmies garām neskaitāmajiem kraviniekiem, lai paši pārliecinātos par iespējām tikt tālāk. Pēkšņi kravas automašīnu čūska sāk kustēties, izvemjot milzīgu izplūdes gāzu mākoni, kas aizsit pedāļotāju elpu. Ir skaidrs, ka ir palaista satiksme mums vajadzīgajā virzienā, tāpēc nedrīkstam kavēties. Tiek pieņemts grūts lēmums - buss iekārtojas starp lielceļa milžiem un pamet signālvestēs tērptos velopēdistus, ar ko kopā nevaram iekļauties kravinieku rindā. Braucot pa šauro stigu gar divmetrīgajām sniega sanesām, kļūst skaidrs, ka atkāpšanās ceļa vairs nav un mūsu piedzīvojums ir sasniedzis jaunu līmeni. Pēc nogurdinošas stundas un desmit gariem kilometriem mūsu jestrā kompānija atkal ir pilnā sastāvā.
Džeki ir minuši, briduši, stūmuši un nesuši, taču pat dziļā sasaluma pustransa stāvoklis neliek viņiem apstāties un kāpt busā. «Laižam,» uzsauc bandas atamans, un četrotne atgriežas trasē, lai veiktu atlikušos 10 šodienas posma kilometrus. Lai gan aiz muguras ir 184 kilometrus garš 13 stundu veloizbrauciens līdz sasalušai ellei un atpakaļ, neskaitāmi kritieni un kopumā līdz šim smagākā šā brauciena diena, džeki ir labā noskaņojumā un plēš jokus. Kārlis B. pat apgalvo, ka viņam šī ir bijusi skaistākā šā gada diena, jo tā bija sasodīti interesanta.
Vienpadsmitā diena
Vakardienas smagais atpūtas brauciens nav pagājis gluži bez sekām - no rīta Kaspars meklē «muskuļu smēri», jo viņam sāp kājas muskulis. Kas interesanti, tikai viens. Pēc manas saprašanas pēc vakardienas izgājieniem visiem četriem džekiem vajadzētu gulēt ar kedām pret sauli un klusītiņām kunkstēt, taču tā vietā viņi atkal stumj savus ričukus ārā aukstumā.
Šorīt gan ir manāmi siltāks nekā vakar, jo mūs ar savu klātbūtni ir pagodinājusi saule. Mainot Kaspara velo priekšējās riepas kameru, Roberts dziļi ieelpo dzestro rīta gaisu, savelk sapņainu sejas izteiksmi un dalās savās pārdomās, «Cik skaista diena. Varētu ar ričuku izlaist.» Un ir jālaiž, jo, neskatoties uz vakar piedzīvoto jeb izdzīvoto, mums krājumā vairs nav nevienas atpūtas dienas. Vienīgā atlaide, kuru pedāļotāji sev piešķir, ir nedaudz vairāk miega, tāpēc šorīt startējam tikai pēc 11:00.
Kad četrotne izripo caur viesnīcas vārtiem, saule jau ir augstu virs horizonta un skaidrās debesis sola skaistu dienu. Un tā arī ir. Iespējams, saules dēļ šķiet, ka šodien gaiss ir kļuvis nedaudz siltāks nekā vakar, taču šis ēnā veiktais novērojums nav attiecināms uz spirgto vēju, kas atkal ir pamanījies iegriezties pedāļotājiem tieši sejā. Pretvējš un ilgstošie kāpumi dienas pirmajā daļā pamatīgi traucē, taču lielākās klapatas «pedāļu un medāļu» četrotnei rada ceļa stāvoklis. Dienas maršruta pirmajā daļā ceļa virsma ļoti atgādina ragā sasalušu kartupeļu lauku, kas no vienas vietas ir nosēts ar kurmju rakumiem. Brīžiem ceļš pārvēršas kamaniņu trasē - to no abām pusēm ieskauj sniega kupenas, bet virsmu klāj bieza ledus kārta. Mums ir aizdomas, ka zem sniega un ledus slēpjas asfalta pelēkais tonis, taču to izdodas pamanīt tikai retu reizi. Ideāli apstākļi ziemas velobraucienam. Izrādās, ka mūsu jokainā četrotne nav vienīgie velosipēdisti Ukrainā, kurus īpaši nesatrauc vispārpieņemtais apgalvojums, ka velosipēds ir sezonāls transportlīdzeklis. Abi satiktie velosipēdisti uzsmaida mūsu komandai un intensīvi māj ar rokām. Velosipēdists velosipēdistam draugs, tā sakot. Ar automašīnu vadītājiem ir pavisam cits stāsts.
Šodien mums nācās dzirdēt daudz auto tauru rēcienu un redzēt ne vienu vien vadītāju, kurš ar pirkstu baksta sev deniņos. Diez ko viņi cenšas panākt ar šīm zīmēm? Ja mērķis ir norādīt, ka šis pasākums nav īsti normas robežās, tad tā ir lieka enerģijas tērēšana, jo mums visiem šī patiesība ir skaidra jau pāris dienas. Turklāt dīvainākais ir tas, ka savu neapmierinātību visbiežāk izrāda autovadītāji, kuru spēkrati virzās mums pretī aiz vismaz pusmetru augsta sniega vaļņa un kuriem nekādā veidā netraucē šī procesija. Taču, kā reiz dziedāja kulta grupa «Mikseri», «dzīvē visam jābūt līdzsvarā». Šodien sastopam arī ļoti daudz šoferīšu, kas rāda pedāļu minējiem paceltus īkšķus, plati smaida, māj un pat filmē šim gadalaikam neierasto pasākumu, tāpēc pastāv iespēja, ka mūsu video jau klejo kaut kur Ukrainas interneta plašumos.
Dienas pirmajā daļā, kratoties pa sasalušo nelīdzenumu, ričuki ļogās un gorās un pedāļotājiem nākas izmantot pēdējo dienu laikā uzkrātās līdzsvara noturēšanas iemaņas, ja ne lai turētu kursu taisnā līnijā, tad vismaz lai nenoliktos uz acīm. Godīgi sakot, progress ir acīm redzams, un man šķiet, ka vēl pēc pāris mēnešiem uz šāda seguma čaļi varētu ar velo braukt pa gaisā nostieptu virvi. Izcilais ceļa stāvoklis liek pašķīst velosipēdistu ierindai - katrs kratās, cik ātri un kur viņam ir ērtāk, cenšoties atrast vismazāk slideno risi. Roberts, kā jau komandas līderim pieklājas, mēģina atjaunot kārtību, taču viņam diez kā neveicas.
Kad Aigars ar taures signālu mēģina pārāk tālu esošajam Robim paziņot, ka pārējā grupa manāmi atpaliek, Kārlis B. liekas zemē un tēlo beigtu. Laikam taures skaņa viņu ir pamatīgi apmulsinājusi. Drīz vien plakaniski uz ceļa izplājas arī Kārlis Plakans, ar velo stūri ieurbjoties sev celī. Vārdu sakot, viegli nav, taču džeki cenšas noturēt vidējo ātrumu 20 km/h, kas gan nebūt nav pietiekams, lai varētu cerēt uz laicīgu finišu. Kaspars pēkšņi apstājas un kaut ko meklē uz zemes, ar roku rādot, lai pārējie viņu negaida. Izrādās, viņš ir atradis laimes pieckapeiku un arī mūsu vienīgo cerību uz veiksmīgāku dienas otro pusi. Pie ceļazīmes ar uzrakstu Mykolaiv ceļš beidzot liek gar zemi arī mūsu bezbailīgo līderi, kurš joka pēc sev līdzi parauj arī Kārli B., taču neizskatās, ka čaļi dziļi pārdzīvotu par pēkšņo piezemēšanos, jo īpaši nesteidzas celties kājās un pozē fotokameras priekšā. Kad nogriežamies uz Nikolajevas apvedceļa, beidzot ieraugām Fortūnas vaigu - gandrīz pilnīgi tīrs ceļš un pelēkais asfalts ir kā Ziemassvētku dāvana marta vidū. Vispriecīgākais par šo negaidīto un patīkamo pavērsienu ir Kārlis P., kurš jau 80 kilometrus ir gaidījis atgriešanos uz virsmas ar labu saķeri. Otrā dienas daļa norit pēc plāna - tumšs ceļš, dzeltenā bākuguns un busa tuvo gaismu apspīdēti tēli uz velosipēdiem. Tā sakot, «nothing special». Apkopojot šīs dienas statistiku, kļūst skaidrs, ka ar 9 h un 20 min veiktiem 157 kilometriem nevaram pretendēt uz ātruma rekordu, taču turpinām neatlaidīgi virzīties uz priekšu, un tas ir pats galvenais.
Dienas atziņa: «Pamostos no rīta, sāp kāja. Nominos 150 km ar ričuku, nekas vairs nesāp.» (Kaspars)
Divpadsmitā diena
Caur logu istabiņā laužas spoži saules stari, kas neļauj līdz pēdējam izbaudīt miegam paredzēto laiku, tāpēc nometnē rosība sākas stundu pirms paredzētās modinātāja taures. Par zaudēto miega stundu neviens īpaši nebēdā, jo agrāks starts paredz agrāku finišu. Vismaz mums tā šķiet līdz brīdim, kad saprotam, ka daļa vakar izžauto drēbju vēl nav paspējušas izžūt. Kamēr mitrās drēbes tiek pārvietotas uz radiatoriem un kļūst lietošanai piedienīgas, ir pienācis sākotnēji plānotais izbraukšanas laiks, līdz ar to viesnīcu pametam akurāt 10:00. Īsi pirms izbraukšanas Roberts uz sava ķermeņa atrod kaut ko dīvainu - uz viņa pēdas ir izveidojusies šā brauciena pirmā tulzna. Kasparam uzreiz ir skaidrs tulznas rašanās iemesls. «Tas tāpēc, ka mēs pārāk maz braucam,» viņš paziņo, daudznozīmīgi smīnot. No vienas puses, viņam ir taisnība, jo vakar pedāļotāji nomina «tikai» 150 kilometrus, taču ir jāņem vērā, ka tā bija vienpadsmitā diena braucienā, kurā vienā dienā vidēji ir veikti 190 kilometri. Var jau būt, ka tas tiešām ir pārāk mazs attālums, lai izvairītos no tulznu rašanās. Diemžēl šodien ir plānots veikt vēl īsāku maršrutu, tāpēc nevar zināt, kā rīt no rīta izskatīsies Roberta pēdas.
Kad velosipēdisti ieripo trasē, izrādās, ka velns nav tik melns, kā viņu mālē, - solīto -17 grādu vietā Hersona mūs sagaida ar nieka -10 grādiem un spožu sauli, kas dienas laikā pamanās gaisu iesildīt pat līdz -4 grādiem. Pirmajā pieturvietā komandas rindās pazib sūdzības par neizturamo karstumu, kas liek pārāk bieži apmeklēt busu šķidruma meklējumos. Kaspars pat ņemas apgalvot, ka ir iestājusies vasara un drīz varēs mest nost vienu drēbju kārtu. Roberts gan ir citās domās. «Jā, ir tik silts, ka es vairs nejūtu kāju īkšķus,» viņš prāto, intensīvi mīņājoties no vienas kājas uz otru. Taču, metot jokus pie malas, šodien tiešām beidzot ir jūtams, ka virzāmies uz dienvidiem. Par ievērojamu temperatūras paaugstināšanos liecina arī pedāļu minēju sejas, no kurām vairs nekarājas lāstekas.
Pirmā dienas daļa velosipēdistus lutina ar pilnīgi tīru ceļu, taču viņiem joprojām ir jācīnās ar spēcīgu pretvēju un nelielu, taču gandrīz nepārtrauktu kāpumu, kas ātri izsmeļ uzkrātās enerģijas rezerves. Pedāļotāji biežāk nekā citas dienas apmeklē busu, lai uzgrauztu kādu enerģijas batoniņu, taču arī šī uzlāde ilgi neizvelk. Riteņbraucēju lēmums ir vienprātīgs - bez gaļas nav aršanas. Atbilstoši lēmumam tiek izstrādāts stratēģiskais plāns - pusdienām sagatavotā zupa ir jāaizmirst un ir jāmeklē ceļmalas ēstuve, kuras ēdienkartē ir atrodami jebkādi gaļas izstrādājumi. Pēc 55 kilometriem minēju dzīve kļūst par kapeiku vieglāka - vējš iegriežas no sāniem un turklāt to nedaudz aiztur ceļmalā esošā koku rinda, tāpēc džekiem izdodas palielināt ātrumu līdz 30 km/h. Svētki un uguņošana. Diemžēl prieka mirklis ir īss - pēc 10 kilometriem ceļš atkal maina virzienu, un džekiem ir jāturpina kapāt pret vēju.
Aptuveni 60 kilometrus no starta līnijas asfalts kļūst ļoti nelīdzens. Pirmajā acu uzmetienā šķiet, ka uz tā ir norisinājušās kāpurķēžu traktoru sacīkstes, taču sūdzēties nedrīkst, jo jebkāds asfalts ir labāks par posmiem, kuros ceļu sedz sniegs vai ledus. Kā pēc burvju nūjiņas mājiena tieši maršruta pusceļā atduramies pret tavernu, kurā nolemjam ieturēt pusdienas. Jāsaka, kā ir - ir patīkami pārmaiņas pēc pusdienot pie galda, nevis šaurajā busa kabīnē vai ārā, busa aizvējā, kā to parasti dara atbalsta komanda. Kamēr stumjam vaigos karbonādes un pelmeņus, viesmīlīgā namamāte mūs brīdina, ka ceļš uz Krimu nav izbraucams un uz Sočiem pa sauszemi nevarot nokļūt jau gandrīz mēnesi. Lai gan šī informācija var būtiski ietekmēt mūsu braucienu, pagaidām to īpaši neapstrādājam, jo jebkurā gadījumā nespējam ietekmēt šos faktorus. Viss, ko varam darīt, ir turpināt kustību uz priekšu un cerēt, ka atradīsim kādu caurumu žogā. Kad namamāte saprot, ka četri no sešiem izsalkušajiem letiņiem līdz šejienei ir nokļuvuši ar velosipēdiem, viņa nogroza galvu un mātišķi nosaka: «Jūs gan sevi nemīlat, puiši. Es to nedarītu pat par naudu.» «Mēs arī par naudu to nedarītu,» smaidot viņai atbild Kārlis B. Pēc sātīgajām pusdienām komanda atgriežas trasē, kas ar katru līkumu kļūst aizvien interesantāka.
Ceļš met vairākus lokus un beidzot tomēr izlemj stiepties tieši pret vēju, tāpēc braucēji izkārtojas vienā rindā un turpina ceļu zosu gājienā. Ap simto kilometru braukšanu atkal apgrūtina sniegs, taču jau pēc brīža sniegs šķiet pat vēlams, jo ceļa virsma pēkšņi pārvēršas slidotavā. Kārlim P. ar ledu ir īpaši tuvas attiecības, tāpēc viņš uzreiz īsteno preventīvu pašaizsardzības taktiku - viņš nedaudz samazina ātrumu un cītīgi koncentrējas uz līdzsvara noturēšanu. Pārējie brāļi akrobāti nav tik piesardzīgi un turpina mīties, neliekoties ne zinis par spoguli zem ričuku riepām. Ir grūti novērtēt, kura pieeja ir pareizāka, jo ik pa brīdim krīt visi, izņemot Kasparu, kurš, šķiet, ir saaudzis ar savu velosipēdu un dur uz priekšu kā visurgājējs. Pēc kāda laika saprotam, ka ap mums sabiezējusī tumsa slēpj Ukrainas stepi, kas ir ideāls vēja skrejceļš.
Tagad čaļiem ir ne tikai jācenšas noturēt ričuki vertikālā stāvoklī, bet arī jāatspiežas pret spēcīgo vēju, kas draud mūsu kolonnu ar visu busu nostumt no spoguļa virsmas. Neskatoties uz tavernas saimnieces brīdinājumiem, «Pedal for no Medal» daiļslidošanas komanda veiksmīgi ieslīd Krimas Autonomās Republikas teritorijā. Uz robežas stāvošajiem vīriem ar automātiem rokās ir tikai viens jautājums: «Jums auksti nav?» Turklāt tas pats ir acīm redzami retorisks. Ledus trase turpinās līdz pat sarkanajiem rakumiem jeb Krasnoperekopskai, kur komanda beidzot nofotografējas kopā ar pašu Iļjiču. 40 kilometrus garā bobsleja trase ir paņēmusi daudz spēka un atkal esam finišējuši dziļā vakarā, taču galvenais ir tas, ka pēc 8 stundām un 36 minūtēm ceļā esam nokļuvuši vēl par 143 kilometriem tuvāk savam mērķim.
Dienas aforisms: «Šim pasākumam nav nekāda sakara ar sportu.» (Roberts)
