Bored of Borders: Čaks Noriss saldētavā (26)

Septītā diena

No rīta visi stāv ap busu un dziļdomīgi skatās cits uz citu. Pauze ieilgst un kļūst nedaudz neērta. Beidzot Robis ar fotografēšanai sagatavotu telefonu rokā paziņo pašsaprotamo: «Eu, nu kādam uz tā jumta vajadzētu kāpt.» Kaspars neiztur spriedzi un pa ļodzīgajām trepītēm uzrāpjas uz busa jumta. Pēc pāris minūtēm ričuki ir pievilkti pie jumta bagāžnieka un komanda, draudzīgi saspiedusies, dodas atpakaļ Rīgas virzienā. Nē, nav tā, ka mēs klusītēm lavāmies projām, jo čaļiem viss jau ir līdz prievītei, un bērnu zīmējumi netiks tālāk par ceļmalas viesnīcu Žitomiras pievārtē.

Pagaidu atkāpšanās iemesls ir vakardienas finiša līnija, kas atrodas aptuveni 30 kilometrus atpakaļ pa maršrutu. Ar katru garām slīdošo kilometra stabiņu džeki nedaudz sagumst, jo pirmo reizi šā brauciena laikā mēs attālināmies no mūsu galamērķa un ir vairāk nekā skaidrs, ka katrs ar busu veiktais kilometrs pēc tam būs jāatstrādā. Kad Aigars, nestabili balansējot pa busa jumtu, kabina vaļā dzelzs rumakus, garām paripo zirga vilkti rati, kas, spriežot pēc tajos sakrāmētajām kannām, šeit pilda piena mašīnas funkcijas. Ratos iejūgts bērītis, kas iekļaujas kravinieku un vieglo automašīnu satiksmē uz galvenās šosejas dzīslas, mūsu acīm ir diezgan neierasts skats. Bet no otras puses, diez vai kučieris katru rītu 9:25 šajā pieturā redz četrus kamikadzes ar velosipēdiem.

Šis rīts mūs lutina ar -17 grādu salu, taču sinoptiķi sola, ka diena iesils līdz nieka -9. Pagaidām gan gaisā nav jūtams nekāds iemesls šādam nepamatotam optimismam, jo pie debesīm redzamais blāvais bumbulis nedod nekādu siltumu un nav pierimis arī nu jau pārāk pazīstamais pretvējš. Vārdu sakot, jāgatavojas kārtējai dienai Ukrainas saldētavā. Džeki gan ir nedaudz citās domās. Pavīd pat apgalvojums, ka šodien esot diezgan silts. Šādam klaji aplamam apgalvojumam, manuprāt, var būt tikai divi iemesli - pedāļotāju ķermeņi beidzot ir aklimatizējušies vai arī džekiem ir aizsalis termostats. Pēc pirmās stundas Roberts atpaliek no grupas un aptur pavadošo busiņu, lai no somas izraktu papildu jaku. Pārējie pat nepamana Roberta un busa prombūtni un tik griež pedāļus, šķeļot ledaino pretvēju. Ja nespējat iztēloties šo skatu, iedomājieties Čaku Norisu, kurš min velotrenažieri saldēšanas kamerā. Jā, un viņam deguna priekšā griežas milzīgs ventilators. Aptuveni tā.

Pēc 30 kilometriem esam tur, kur sākām - pie viesnīcas. Atklāti sakot, sajūta ir diezgan tizla, jo šķiet, ka šodienas posms sākas tikai tagad un pēdējā pusotra stunda ir bijusi tikai tāda viegla iesildīšanās līdz Kijevai atlikušajiem 160 kilometriem. Šis attālums gan kaut kādā mistiskā veidā nav konstants lielums, jo uz pārsimts metru atstatumā uzstādītām ceļazīmēm norādītie skaitļi atšķiras teju par 5 kilometriem un, kas interesanti, tuvojoties pilsētai, norādītais attālums palielinās. Laikam ceļazīmju uzstādītāji ir centušies saglabāt intrigu - ar domu, tu nekad nezini, pēc cik kilometriem iebrauksi Kijevā. Ar Kijevu vispār neko nevar zināt gluži kā ar Pūka bitēm. Pēdējā laikā prese visā pasaulē vārās un burbuļo par Kijevā notiekošajām protesta akcijām un brutālajām sadursmēm starp protestētājiem un policiju, taču mēs ceram, ka šie procesi neietekmēs mūsu braucienu. Ir pienācis pusdienlaiks, taču gaiss tā arī nav iesilis līdz solītajai temperatūrai un agresīvais pretvējš turpina raustīt velosipēdistu daudzslāņainā apģērba vaļīgākās krokas, taču, kad Kārlim P. jautāju par sajūtām un dzīvi kopumā, viņš kā īsts politiķis atbild: «Šodien tā mierīgi. Laiciņš ārā jauks.» Šķiet, ka Kārļa stratēģija grūtību pārvarēšanai ir šo grūtību principiāla ignorēšana.

Runā, ka lielākā daļa grūtību esot tikai galvā, taču tam ir grūti piekrist, ja pirksti salst vairāk nekā galva. Šodien plānotā kopējā distance it aptuveni 180 kilometri, kas pēc Kaspara standartiem nav pat «pusgarais brauciens». Viņš saka, ka «pusgarais» sākas tikai pēc otrā simtiņa, tāpēc, kad nejauši nogriežamies uz Korostišivas apvedceļa, kas mūsu maršrutu pagarina par aptuveni 4 kilometriem, Kaspars ar platu smaidu apsarmojušajā sejā paziņo, «Tas nekas. Mums tāpat ir jāsalasa divsimt.» Man ir aizdomas, ka pārējie pedāļotāji nebūs tik saprotoši, tāpēc citiem par papildu kilometriem neko nesaku. Īsi pirms pusdienu pauzes atbalsta busiņš pamet velomānus uz šosejas un ieslīd tankštellē, lai pārbaudītu spiedienu riepās. Šis uz pāris minūtēm plānotais pasākums ievelkas līdz pusstundai, jo mani un Aigaru ir pārāk uzrunājis blakus benzīntankam esošās šašliku bodes piedāvājums. Tiek pieņemts vienbalsīgs lēmums pusdienās pārsteigt pedāļotājus ar pāris grilētiem vistas spārniņiem, un šis lēmums izrādās absolūti ģeniāls. Visi džeki, ieraudzījuši pusdienu piedāvājumu, atplaukst smaidā un tik cītīgi apgrauž kauliņus, ka šķiet, tur gaļa nekad klāt nav bijusi. Kad vista ir noskalota ar pārmaiņas pēc karsto zupu, velosipēdisti ir enerģijas pilni un tikai pasmejas par 80 kilometriem, kas mūs vēl šķir no Radisson Blu viesnīcas Ukrainas galvaspilsētā. «Tāds sīkums vairs tik atlicis,» čaļi ir kareivīgi noskaņoti, taču ceļš ātri vien visus noliek pie vietas.

Līdz ar saules aizkrišanu aiz horizonta dramatiski pazeminās arī gaisa temperatūra un sals sāk spraukties cauri četru pedāļotāju specietērpam. Katru reizi atgriežoties ierindas beigās, Kārlis B. intensīvi krata rokas, lai paātrinātu asinsriti kramā sasalušajos pirkstos. Pat parasti tik stoiskais Kārlis P. aptuveni 20 kilometrus pirms galamērķa piebrauc pie busa loga un jautā, cik tālu vēl ir jābrauc. Tas nozīmē, ka džeku baterijas ir uz izlādes robežas. Īsi pirms iebraukšanas pilsētā viņi uzlādējas ar enerģijas dzērieniem un batoniņiem un sāk kāpināt tempu, jo šī diena jau ir pārāk ievilkusies. Taču Ukrainas lielpilsēta drīz vien liek atkal pamatīgi samazināt ātrumu. Pēdējie 10 kilometri līdz viesnīcai nedaudz līdzinās Baiļu faktoram. Esam iekūlušies darba dienas beigu satiksmē uz masīvā ceļu tīkla centrālās artērijas, kas kā mutuļojoša upe mūs nes pa straumi uz leju. Aigars sēž astē pedāļotāju četrotnei, nepārtraukti grozot galvu pa labi un pa kreisi un pie sevis atvainojoties citiem autovadītājiem, kuriem nākas patraucēt.

Labrīt! pic.twitter.com/AdjI5GdEyZ

— Bored of Borders (@BoredofBorders) January 30, 2014

Variantu nav - džekus nedrīkst pazaudēt. Kad beidzot nogriežamies no lielceļa un mierīgi uzelpojam, jo līdz viesnīcai ir atlikuši vairs tikai pāris kilometri, pēkšņi atduramies pret barikādēm. Protams, esam pamanījušies iebraukt tieši protesta akciju epicentrā un tālāk tikt nav iespējams. Meklējot tuvāko apvedceļu, nonākam vēl interesantākā situācijā - nobraucam gar Neatkarības laukuma stūri, uz kura stāv bariņš jauniešu ar lakatos ietītām sejām. Mūsu klātbūtne gan viņus necik neinteresē, tāpēc mierīgi ripojam tālāk pa bruģētajām, līkumotajām un kalnainajām vecpilsētas ielām. Perfekts noslēdzošais posms. Veiksmīgā kārtā un pateicoties nelielai nekaunībai, vienā plūsmā ar vietējiem auto, ignorējot vienu ķieģeli, mums tomēr izdodas sasniegt viesnīcu, kur mūs patīkami pārsteidz mūsu draugs un atbalstītājs Gints Dzirnieks, kurš ir speciāli ieradies Kijevā, lai mūs satiktu pusceļā no Rīgas līdz Sočiem. Jā, starp citu, mēs esam aptuveni pusceļā. Rīt ričuki atpūtīsies un čaļiem būs atslodzes diena, lai uzkrātu spēkus un enerģiju «astes pārkāpšanai».

Week 1 - Chilax from Bored of Borders on Vimeo.

Dienas jautājums:

- Vietējās radiostacijas Prosta radio (Vienkārši radio) sauklis pārsteidzoši līdzinās Nokia sauklim «connecting people». Diez, tā ir sakritība?

Astotā diena

Šodien ričuki stāv mierā un čaļi atvelk elpu un atgūstas pirms šīs afēras otrā posma uzsākšanas. Šī ir pirmā brīvā diena, tāpēc to izmantojam, lai veiktu nelielu tehniskā un bioloģiskā aprīkojuma apkopi. Aiz muguras jau gandrīz 1400 kilometri, tāpēc nav nekāds brīnums, ka lokāmajos savienojumos ir iezadzies stīvums. Lai sagatavotos nākamajiem 1400, tiek ieeļļoti gan velosipēdi, gan paši pedāļotāji. Veiksmīgā kārtā smērvielas netiek sajauktas - velo ķēdes saņem svaigas eļļas kārtu, bet džekos tiek ierīvēts pamatīgs daudzums masāžas eļļas. Arī X-bionic supertērpi beidzot nonāk veļasmašīnā, lai no tiem izdzītu pēdējo septiņu dienu laikā uzkrāto labumiņu. Pēc atpūtas dienas velosipēdisti ir svaigi kā gurķīši un gatavi turpināt ceļu, jo, sēžot viesnīcā, piedzīvojumos neiekulsies.

Dienas aizdomas:

- Masieris šodien atzina, ka Roberta ķermenis nekādā veidā neliecina par to, ka tā īpašnieks pēdējās septiņas dienas būtu intensīvi minis pedāļus, tāpēc gaisā virmo aizdomas, ka Robja lielajā sarkanajā somā ir paslēpts maiņas muskuļu komplekts.

Devītā diena

Atpūta, protams, ir laba lieta, taču, pārāk ilgi sēžot uz vietas, var iesūnot, tāpēc jau pirms 8:00 viesnīcas vestibilā nepacietīgi mīņājas uzvalkoto darījumu cilvēku starpā neiederīgi tēli pieguļošā apģērbā. Ir pienācis laiks atgriezties uz pelēkās asfalta strēles; ir pienācis laiks atkal mīt pedāļus. Šķiet, ka Kārļa B. velosipēds ir pretējās domās un labprāt turpinātu relaksēties, jo pa nakti tā priekšējā riepa ir pārgājusi manāmi mīkstā stāvoklī. Iespējams, tas tāpēc, ka tajā joprojām bija vasaras gaiss. Ātri nomainām kameru un piepumpējam to ar ziemas gaisu, lai šādas nepatīkamas situācijas vairs neatkārtotos.

Naktī pār Kijevu ir nobiris pamatīgs sniega maiss, tāpēc jautrība sākas jau ceļā līdz pilsētas robežai. Netīrītās ielas biezā slānī sedz sniega un netīrumu mikslis jeb žļurga, kas pamatīgi apgrūtina braukšanu. Čaļi gan par to īpaši nebēdā un izbauda ar sānslīdi un spolēšanu saistītās atrakcijas. Šķiet, ka Kārļa B. ričuks ir nolēmis doties brīvsolī, jo tas pēkšņi atsakās pakļauties kontrolei un sāk nevaldāmu deju, gandrīz izsviežot Kārli no segliem. Vēlāk Kārlis taisnojas, ka esot mēģinājis Kijevas ielās ar priekšējo ratu uzrakstīt «Eiromaidans», taču neesot varējis izstūrēt «m» burtu. Šeit ir jāpiemin, ka ukraiņi ir pārsteidzoši toleranti pret mūsu, maigi izsakoties, dīvaino procesiju, jo rīta satiksmes pieblīvētajās ielās ne reizi neatskan automašīnas taure. Kad beidzot esam izkūlušies no gandrīz trīs miljonu pilsētas un uzņemam kursu Odesas virzienā, mūs simboliski ceļā pavada 1980. gada Olimpisko spēļu talismans lācēns Miša, kas tieši šim notikumam par godu ir iznācis līdz pilsētas robežai. Šķiet, ka arī spītīgais vējš beidzot ir atmetis domu velosipēdistus aizpūst atpakaļ, no kurienes viņi ir nākuši, un šodien pat palīdz čaļiem uzņemt ātrumu. Dienas pirmā daļa paiet, konstanti turot buru ar ātrumu 30 km/h. «Šodien visi karogi plīvo Odesas virzienā,» priecīgi uzsauc Roberts, pēc pitstopa stumjot savu velosipēdu atpakaļ uz ceļa jeb, pareizāk sakot, baltās masas, zem kuras slēpjas ceļš.

Roberts ir tā sapriecājies par vēju mugurā, ka sāk zīmēties, ar aizmugurējo riteni velkot zigzagus aizputinātajā ceļā. Šī performance beidzas ar loģisku «grand finale», kura laikā Roberts paklanās burtiski līdz zemei un gandrīz pārbauda mūsu busiņa kartera stāvokli. Ar to čali nav garlaicīgi. Aptuveni pēc 40 kilometriem no debesīm sāk birt sniegs, kas uzliek punktu uz «i» ar velobraukšanu ziemā saistītajai pieredzei. Ar stindzinošo salu un apledojušo ceļa virsmu bijām saskārušies jau iepriekš, taču sniegs ir kaut kas jauns. Izskatās, ka ziema Ukrainu ir pārsteigusi nesagatavotu, jo līdz šīs šosejas tīrīšanai pagaidām neviens vēl nav ticis. Lielākoties izbraucama ir aptuveni pusotra josla, taču posmos, kas vijas caur mežu, pazūd arī šī pēdējā cerība uz sakarīgu saķeri.

Klajākās vietās vējš šosejas iekšmalā ir izveidojis pamatīgas sniega saneses, kuras lietderīgi izmanto garāmbraucošās kravas automašīnas. Katrs kravinieks rada miniatūru sniega vētru, kas pilnībā aprij mūsu velokomandu un sadzen sniegu visneiedomājamākajās vietās. No malas šis pasākums izskatās tiešām iespaidīgi un varētu pat teikt - skaisti. Taču sniega mākoņa iekšpusē skaistums ir tik žilbinošs, ka Roberts zaudē redzes spējas. Viņš pieripo pie busiņa loga un lūdz Aigaru atlauzt vaļā viņa acis, kas ir sasalušas piemiegtā stāvoklī. Sekojot Roberta uzskatāmajam piemēram, arī Kārlis P. uz līdzenas vietas liekas gar zemi un nedaudz pabojā priekšējā dubļusarga stiprinājumu. Skāde nav liela, taču nepatīkama, tāpēc pie lietas ķeras Roberts, kurš kā jau latvietis-praktiskais dubļusargu nostiprina ar pāris plastmasas savilcējiem. «Tagad turas labāk nekā pirms tam,» apgalvo Robis, un velofanātu grupējums atgriežas trasē. Ilgi nav jāgaida arī Kaspara kapitulācija apledojušā ceļa priekšā - velo stūre sagriežas neveiklā leņķī, pakaļējais rats aiziet šķērsām, un Kaspars strauji pāriet līmeniskā stāvoklī. Tagad viņš var pakasīt celi, nenovelkot drēbes, jo asfalta skrāpis ir pabojājis gan virsējās bikses, gan X-bionic kārtu.

Caurums nozīmē aukstumu un to nekādā gadījumā nedrīkst pieļaut, tāpēc Kaspars uzmauc uz ceļa neoprēna mokasīnu. Uz modes skati šādā paskatā, protams, iet nevar, taču savu funkciju «ielāps» pilda un celis atkal ir siltumā. Džeki jau gatavojas atsākt ceļu, kad Kārlis B. pēkšņi saprot, ka ir palicis vienīgais, kurš šodien nav sasveicinājies ar šosejas segumu, un tūlīt pat šo kļūdu labo. Viņš gan kritienam izvēlas mīkstu vietiņu, kuru sedz pamatīga sniega kārta, tāpēc skāde nav liela. Tā kā šķiet, ka Kārlis P. pēc kritiena vairs nejūtas īpaši stabili, pusdienu pauzē Robis viņa ričukam uzmontē radžotās riepas. Pārējiem džekiem ir jāturpina ceļš ar vecajām pazolēm, jo visu riepu nomaiņai vienkārši nepietiek laika un Robja pirkstu aukstumizturības. Laikam ir lieki atzīmēt, ka arī šodien mūs panāca tumsa un pēdējos divdesmit kilometrus pedāļotājiem ceļu rādīja busa starmeši. Lai arī ir veikti 215 kilometri, izbaudīts ziemas velobraukšanas skarbulītis un piedzīvoti daži kritieni, čaļi ir noskaņoti visnotaļ pozitīvi un vakarā plēš jokus, jo šodien piedzīvojums kļuva vēl sūrāks un līdz ar to arī interesantāks.

Mūsu komanda lepojas ar to, ka ir kļuvusi par Bērnu slimnīcas mazo pacientu vēstnešiem, un mēs savu misiju godam izpildīsim, neskatoties uz stindzinošo salu, garāmbraucošo automašīnu radītajām sniega vētrām un apledojušo ceļu. Sūtījums tiks nogādāts laikā, lūst vai plīst. Taču mūsu brauciens uz Sočiem ir tikai puse no veicamā uzdevuma. Otrs ļoti svarīgs mērķis ir līdzekļu vākšana Bērnu slimnīcas Hematoonkoloģijas nodaļas rekonstrukcijai, un jūs varat mums palīdzēt to sasniegt. Lūdzu, izplatiet informāciju par šo ziedojumu vākšanas akciju vai veiciet ziedojumu paši, ja jums ir tāda iespēja.

Pagaidām esam savākuši aptuveni 430 eiro un esam ļoti pateicīgi katram ziedotājam, taču mēs ticam, ka kopā ar jums varam paveikt vēl vairāk.

Ziedojumus var pārskaitīt uz Bērnu slimnīcas fonda bankas kontiem:

- AS SEB banka: UNLALV2X, konta nr. LV84UNLA0050012160326 vai

- A/S Swedbank: HABA LV22, konta nr. LV02HABA0551000377020,

norādot ziedojuma mērķi un fonda rekvizītus:

Bērnu slimnīcas fonds

Reģ. Nr. LV40008057120

Vienības gatve 45, Rīga, LV 1004

Jau iepriekš paldies par jūsu palīdzību.

«Pedal for no Medal» komanda

Sweet dreams from Bored of Borders on Vimeo.