Stāsti par Latvijas snovborda karaļiem (31)

ĢIRTS LAUBE (27). 10 gadus bijis sponsoru atbalstīts braucējs, piedalījies neskaitāmās snovborda sacensībās, saņēmis daudzas snovborda godalgas. Aktīvi popularizējis snovborda dzīvi, uzlabojot Latvijas snovborda parkus, tramplīnu būvi, ticies ar pasaules snovbordistiem, no tiem smeļoties snovborda dzīvesziņu, piedalījies snovborda žurnāla «Triecienspēks» tapšanā.

Ko dari šobrīd?

Šobrīd esmu pārcēlies uz Latvijas skaistajiem laukiem un veltu savu enerģiju pašpietiekamas vides un jaunas sociāli kulturālas ekosistēmas izveidei. Tādai kā ekoloģiski garīgai kopienai ar atvērtu prātu un sirdi. Katrs latvietis savā veidā tiecas uz paradīzes radīšanu zemes virsū – ar savu vidi, dabu un cilvēkiem. Radu un sajūsminos par radīšanas procesu – veidoju un iekopju vidi, strādāju ar koku un sadarbojos ar domubiedriem, kuriem arī ir apnikusi šī globalizētā patērēšanas kultūra. Radām jaunas iespējas un projektus. Caur alternatīvās izglītības praksi skolās sāku iedarbināt manas un mūsu jaunās ģimenes sirds nodrošinājumu – mūzikas instrumentu būvi. Šobrīd vairāk specializējos uz koklēm.

Ar kādām sajūtām atceries aktīvās snovborda gaitas?

Jā, nu mēs bijām pilnīgi «iekšā» un veltījām visu savu laiku, lai augtu snovbordā. Tas bija skaists dzīves periods. Tāds neprātīgs, jūsmīgs un māksliniecisks rokenrols. Visi ienākumi tika veltīti, lai brauktu – vēl, vēl, vēl... Tā bija vesela pasaule – snovbords un visi ar to saistītie. Tas bija dulli. Sākot no Gaiziņa ēras līdz jaunās ēras parkiem. Kopā ar Gaizintim un Atmodes cilvēkiem snovbords bija mistērija. Draudzība. Tas bija kaut kas neaprakstāms. Brīnišķīgs laiks.

Vai šodien vēl sanāk braukt ar sniega dēli?

Ar snovbordu sanāk braukt ļoti reti, lai arī joprojām man tas rādās sapņos. Lielākā daļa no mana laika tiek veltīta jaunajām interesēm un iedvesmām – dzīves piepildījumam. Beidzamās reizes, kad biju labā formā, - 2010. gadā – nejauši aizbraucu uz Milzkalnu un paņēmu ceļojošo Latvijas snovbordistu čempiona titulu. Tomēr joprojām esmu izslāpis pēc lielajiem kalniem un nebeidzamiem pūdera braucieniem.

Šobrīd labo formu un veselību notur svaigs gaiss, lauku un mežu darbi.

DINS DANNE (33). Viens no pirmajiem snovborda entuziastiem, piedalījies Sniegakluba, kā arī tādu grupējumu kā AG un citu izveidē, dalība video, fotosesijās uz kalna, bijis sponsorēts braucējs. Šobrīd pasniedzējs Latvijas Sporta akadēmijā.

Ko dari šobrīd?

Šodiena ir kļuvusi citāda, darbs, darbs... dēlim laika galīgi neatliek. Tāda ir mūsu ikdiena, un tā varētu sūkstīties un sūkstīties - finansējums ierobežo ceļošanu un ķermenis kļūst slinkāks. Bet, keep rollin, mums LV apkārtnē ir tik daudz sniega parku, kurus vienkārši jāmēģina šad un tad apmeklēt, un tad jau arī emocijas liek motoram pukstēt kā nākas, virza tevi uz pareizo pusi - džampu vai reilu, vai boxu. Arī darbus cenšos ieplānot pa tēmu, lai ritenis, dēlis vai dēļritenis būtu vienmēr pa ķērienam. Akrobātikas zālē Sporta akadēmijā ar jauniešiem un entuziastiem noskaņojam koordinatīvos aparātus, un pie pirmās iespējas cenšos tikt ciemos pie kādas skaistas virsotnītes.

Tātad ar sniega dēli vēl sanāk gana izbraukāties? Varbūt nodarbojies ar citiem aktīvajiem sporta veidiem?

Cenšos, cik vien sanāk, gan uzkāpt uz ričuka, gan uz dēlīša, gan attīstīt un pabaudīt citus jaunus revolucionārus aktivitāšu veidus lidošanai, ripošanai vai slīdēšanai visdažādākajos apstākļos un veidos.

Ar kādām sajūtām atceries aktīvās snovborda gaitas?

Savulaik snovborda aktivitātēm veltījām daudz laika un veselības, taču viennozīmīgi tas ir bijis un vēl ir labākais laiks mūžā. Laiks, ko vienmēr varēsim atcerēties, kā revolūciju mūsu garā. Sniegakluba un AG, kā arī daudzu citu apvienību radīšana, pirmās filmas un sesijas kalnos, sponsoru atbalsts... vēl viss bij kaut kur iemidzis un radās iespēja izbaudīt to dēļošanas cēlienu. Snovbords nāca kā neapstādināms vilnis, kuram bija jātrāpa plūsmā un... rokenrols. Nekas jau neaizmirstas, bet gan paliek atmiņā, un atmiņas ir gaišas.

Bet vai kas ir mainījies? Saulīte spīd, perfekts parks (perfektāks nekā jebkad), bbq, frendi un daudz labu triku no jaunajiem. Man tas viss patīk vēl tagad, taču tas ir kļuvis par POPu. Agrāk dēlis bij inovācija, tas piešķīra citu burvību. Inventāra un zināšanu trūkums deviņdesmitajos gados padarīja snovbordu par kultu, bet nu tas jau ir olimpiskais sporta veids. Lai veicas mūsu olimpiešiem, ar kuriem atliek tikai lepoties.

ANDA SPROĢE (29). Viena no visvairāk godalgotajām meitenēm snovbordistēm Latvijā. Jau kopš 2002. gada strādā par snovborda instruktori Reiņa trasē. Šobrīd darbojas kā snovborda instruktore, organizē sacensības mazajiem bērniem un strādā par komunikācijas projektu vadītāju AS «Latvijas valsts meži».

Vai bieži sanāk aizbraukt uz kalnu? Varbūt esi sākusi nodarboties ar citiem sporta veidiem?

Katrs ziemas darba dienu vakars un visas brīvdienas tiek pavadītas uz kalna, apmācot tos, kuri vēlas mācīties un pilnveidot savas prasmes. Savukārt vasarā es spēlēju golfu un skrienu orientēšanos

Ar kādām sajūtām atceries aktīvās snovborda gaitas?

O, jā, nostalģija... ir prieks atcerēties tās pozitīvās emocijas un foršos cilvēkus, laiku, kad nebija jādomā ne par ko, tik jābrauc uz kalnu un jābauda brīvība! :) Prieks, ka ir vismaz dažas bildes, kuras pārskatot atcerēties notikušo. Tie pozitīvie Latvijas čempionāti Ērgļos un Gaiziņā... Ehhh... Un jā, man vēl aizvien nesaprotamais - kā es varēju piedalīties «Mynton Shox BigAir 2003» sacensībās Baiļos... Nekad vairs neesmu saņēmusies plivināt tādos augstumos. Bet arī tagad ir forši, un labi pavadītais laiks uz kalna turpinās. Ja sasnieg sniegs, tiek meklētas vietas, kur arī Latvijā nolaisties pa kādu mežu, tāpat kā uz perfekta kalna atstāt smukās līnijas no dēļa kantes.

Zinām, ka ir dzimusi jauna snovbordistu paaudze?

Jā, piecgadniece Justīne, kura nu jau arī ir apguvusi snovborda braukšanu. Viņa ķer prieku uz kalna ne tikai uz slēpēm, bet arī snovborda.

KASPARS GRAVA (31). Piedalījies snovborda sacensībās Latvijā un ārzemēs, filmējis filmas un fotografējis snovborda bildes. Šobrīd veikala «Boards.lv» (snovbords, skeitbords, sērfs) pārdošanas un mārketinga menedžeris.

Ar kādām sajūtām atceries aktīvās snovborda gaitas?

Tas viss bija lieliski, un tāpat tas man ir vēl joprojām. Arī šodien, kopā braukājot ar Arti Mikālu vai Miku Šēlu, pārņem tās pašas sajūtas, kas bija pirms desmit gadiem. Mūsdienās snovbords plašākām tautas masām vairs nešķiet tik interesants un «ekstrēms»... līdz ar «ekonomikas burbuli» pārsprāga arī ilgi pūstais «snovborda burbulis», bet neviens mums nevar liegt aizbraukt ar draugiem uz kalnu. Man snovbords ir tāds pats, kāds tas bija pirms desmit gadiem, ir tikai mazāka ažiotāža ap to visu. Bet mani tas īpaši netraucē.

Tātad ar snovbordu joprojām sanāk braukt? Varbūt ir citi aktīvās atpūtas veidi, kuros iesaisties?

Jā, ar snovbordu cenšos aizpildīt visu savu brīvo laiku. Lai arī daudz mierīgākā līmenī, taču joprojām piedalos snovborda sacensībās, filmēju snovborda filmas un bildēju snovborda bildes. Diezgan bieži tiekamies ar Balto Bērzu biedriem gan kalnā, gan ārpus tā. Vairs sevi nesaucam par Baltajiem Bērziem, bet vienkārši pavadām laiku kopā uz sniega dēļa. Patīk arī atpūsties laukos pie vecpapa un pastrādāt svaigā gaisā!

VOLDEMĀRS SILIŅŠ (27). Piedalījis snovborda sacensībās, snovborda šovos, snovborda foto, video materiālu tapšanā. Šobrīd nodarbojas ar uzņēmējdarbību, galvenais biznesa projekts – dzērienu veikals «Degviela».

Ar kādām sajūtām atceries aktīvās snovborda gaitas?

Pirmkārt, domāju, ka snovbords un sports vispār ir ļoti palīdzējis un uztrenējis daudzas lietas, kas tagad dzīvē palīdz iet uz priekšu, sasniegt jaunus mērķus un virsotnes.

Vispār tie bija vareni laiki. Tā kopības sajūta, kad biji uz kalna, visi braucēji, ar ko kopā braukājām, tas bija fantastiski. Viss tas trakais snovborda attīstības laiks, kuram nācās iet cauri - kad katrs nākamais gads bija labāks un labāks. Attīstījās visi - braucēji, kalni, parku veidotāji - katru gadu atklājās kaut kas jauns. Viss tika būvēts lielāks, augstāks, trakāks. Kā, piemēram, salīdzinot ar šodienu, vienīgais kalns, kur ir tiešām liels un baudāms tramplīns, ir palicis Milzkalns. Pārējos kalnos ir uzbūvēti parki, kuri ir ļoti labi, pat izcili, tomēr vairāk domāti ne top snovbordistiem. Atgriežoties pie vecajiem laikiem, tomēr kaut kas ir mainījies - ir vairāk sports un mazāk ballīte. Tomēr gan jau, ka jaunie manis teikto atspēkotu un teiktu, ka viņiem tieši šobrīd ir «tie» laiki.

Vai ar snovbordu joprojām sanāk braukt? Varbūt ir citi aktīvās atpūtas veidi, kuros iesaisties?

Jā, joprojām cenšos snovot. Kad ir vēlme, aizbraucu uz kalnu, kaut ko palēkāju, patīk vēl palidināties pa lielajiem tramplīniem. Aizpagājušo gadu pat vēl sanāca Latvijas snovbordistu čempionātu vinnēt. Pats biju pārsteigts, ka vēl izdevās mani vecie labie top triki. Ja par citām aktivitātēm, tad autosports ir baigi paķēris, ja precīzāk, tad drifts. Tur, liekas, līdzīgas sajūtas kā ar snovbordu var dabūt un vecās traumas arī netraucē.

MĀRCIS ĀBELE (27). Piedalījies snovborda sacensībās Latvijā un ārzemēs. Šobrīd darbojas filmu nozarē kā operators inscenētājs.

Pastāsti par savu pirmo aizraušanos ar snovbordu.

Uz īsta Rossignol sniegadēļa pirmo reizi uzkāpu pašā 1998.gada nogalē Gaiziņkalnā, kur Inārs Bīrmanis organizēja pirmo snovborda skolas nometni. Snovbords aizrāva, arī tagad neesmu pārstājis snovot. Biju starp pirmajiem jauniešiem, kas devās pārstāvēt valsti Pasaules snovborda junioru čempionātos un citās starptautiskās sacensībās. Citās valstīs redzēto un piedzīvoto izmantojām Latvijā – piedalījāmies kosultatīvi tramplīnu būvniecībā ar retraku. Retrakistiem tas bija jaunums – tramplīns ar uzmetienu, taisno gabalu un nosēdienu! Tajā laikā ļoti populāri bija divu veidu tramplīni, kurus bija iecienījuši tieši «svētdienas slēpotāji» – vai nu bez taisnā posma, vai bez pietiekoši stāva nosēdiena. Esmu piedalījies arī pie slaidu un snovborda parku dizainēšanas projektiem dažādās Latvijas vietās, snovborda pasākumu organizēšanas, fotografējis un bijis klāt pie pirmā snovborda žurnāla «Triecienspēks» izdošanas, filmējis/montējis Extreme snovborda raidījumu. Šobrīd darbojos filmu nozarē kā operators inscenētājs. Varbūt tā ir sagadīšanās, bet filmēt/fotografēt sāku tieši ar snovbordu saistītos ceļojumos pusaudža gados.

Ar kādām sajūtām atceries aktīvās snovborda gaitas?

Šodien parki ir daudz, daudz labāki. Kikeri ir lielāki, ir daudz dažādu slaidu. Parku šeiperi pa šiem gadiem ir «izpīpējuši», kas strādā, kas ne. Dienas ir tikpat saulainas, bet pasākumu intensitāte, ballītes gan nav tādas, kā bija. Šodien nav par ko sūdzēties, ir nomainījusies aktīvo snovbordistu paaudze, norisinās RIB snovborda tūre ar reitingiem, džeki filmē video ielās, pie apvāršņa parādās jauni - pašu braucēju radīti projekti, piemēram, «Kangars Sniegadēļi».

Vai ar snovbordu joprojām sanāk braukt? Varbūt ir citi aktīvas atpūtas veidi, kuros iesaisties?

Snovot sanāk, un tas priecē. Dzīvoju Pārdaugavā, tāpēc pārsvarā dodos uz Milzkalnu – tur ir arī ļoti labs snovparks.

Šobrīd arī darbojas draugu/domubiedru bariņš bez nosaukuma, kas brīvprātīgi iesaistās un ir atbildīgs par Latvijas Snovbordistu čempionāta organizēšanu. Tas ir pasākums braucējiem – ja ir vējains laiks, varam atlikt sākumu par stundu, kamēr vējš norimst; ja slikti slīd vai kāds tramplīns/hips ir pilnīgā ledū, braucēji izlemj to no trases izslēgt un izmantot citus elementus. Kopīgi apspriežoties, braucēji var mainīt formātu. Šeit nav 100 dalībnieku, kas «jāizmaļ» caur trasi laikā, lai paspētu sākt apbalvošanu līdz ar galvenā pasākuma sponsora ierašanos.

Runājot par citām aktivitātēm: vasarā cenšos nepalaist garām nevienu vētru Latvijas rietumkrastā, lai uzsērfotu. Patīk būt pie dabas, spiningot uz upes vai ezera.

LAURIS ĀBELE (33). Piedalījies snovborda sacensībās Latvijā un ārzemēs. Šobrīd strādā reklāmas klipu studijā «Tritone» kā režisors, paralēli kopā ar pārējiem brāļiem Ābelēm strādā pie savām īsfilmām un muzikālajiem projektiem.

Pastāsti par savu pirmo aizraušanos ar snovbordu.

Es sāku snovot 1999. gada sākumā, un vienīgais «aktīvais» kalns bija Gaiziņš. Maģiska vieta. Joprojām.

Pirmās sacensības bija borderkross, jo uz tramplīniem tajā sezonā neviens neko nerīkoja. Gaiziņā, manuprāt, bija jautrākās borderkrosa sacensības, jo šķēršļi tika taisīti vasaras talkās un tad ziemā tie apsniga – daba pati daudz ko noteica pie šīs disciplīnas, nevis retraks un lāpsta. Būtībā tas bija kā Supernatural ;) Sezonas beigās visa snovbordistu komūna aizbrauca uz Igauniju, kur arī es piedalījos pirmajā Big Air. Toreiz visiem igauņiem vietu parādīja Dino (Dins Danne) ar dubulto frontflipu. Pēc tam jau, gadiem ejot un apgūstot iemaņas, sāka interesēt tikai freestyle snowbords – Big Air, slope style, ielas utt.

Ar kādām sajūtām atceries aktīvās snovborda gaitas?

Nostalģijas man nav. Tagad ir daudzi kalni, daudz labu parku. Lai mācītos trikus uz kalniem, ik pa laikam ir tie piepūšamie maisi. Būtu kādreiz tādi bijuši mums, būtu viss vēl savādāk ;) Inventārs ir pieejams. Redz, mūsu igauņu vienaudzis Mario Visnaps joprojām startē pasaules FIS Big Air un Slope Style posmos.

Vai grupējums Gaizintim, kurā agrāk biji, šobrīd vēl kaut kādā mērā ir aktīvs?

Tagad tas vairs nav tik aktuāli, tāpēc arī varētu teikt, ka nav aktīvs Gaizintim grupējums. Pirms 10 gadiem snovbordisti bija ļoti vienota komūna, tāpēc šķita, ka to ir ļoti daudz, un tā arī radās tie grupējumi, kas ļāva kaut kā sevi identificēt un nošķirt no pārējiem. Bija jautri, toreiz snovbords bija tāda kontrakultūra. Ansis Egle rīkoja snovborda filmu vakarus katru trešdienu, kur katrs grupējums atrādīja pa nedēļu safilmēto un samontēto. Tagad šādus video liek facebook. Komūna ir izkliedēta.

Vai ar sniega dēli joprojām sanāk braukt? Varbūt ir citi aktīvās atpūtas veidi, kuros iesaisties?

Katru nedēļu vismaz reizi jāmēģina. Protams, sanāk mazāk nekā agrāk, kad gandrīz vai visu ziemu studēju 3 dienas nedēļā un pārējās biju ar Gizmo (Kristiāns Muižnieks) Gaiziņā. Tagad jau nevar visu paspēt izdarīt, citi aktīvie atpūtas veidi arī ir daudzi – sērfs, ziemas peldēšana, bokss, makšķerēšana, darbs utt.

Nu jau trešo gadu pēc kārtas rīkosim Latvijas Snovbordistu čempionātu Milzkalnā. Tas sākotnēji bija tāda kā alternatīva citām sacensībām, bet nu jau kļūst nopietnāks. Paredzēts vairāk braucējiem, tādā ziņā, ka tiek domāts, lai katrs var izbaudīt to dienu un visi apstākļi būtu tam paredzēti. Tas, protams, nenozīmē, ka skatītājiem tur nav ko darīt. Tā kā pasākums ir martā, kad gaisā jau virmo pavasaris, tad bez jaunajiem nažiem atbrauc arī seno grupējumu biedri, kas vispār sezonā uz dēļa nav kāpuši. Šogad bez Big Air būs arī slaidi.

KASPARS BEBRIS (30). Piedalījies visās snovborda aktivitātēs – sacensībās, ballītēs, snovošanā ielās, video filmēšanā. Šobrīd darbojas tirdzniecības jomā, kā arī joprojām iesaistās ekstrēmo sportu aktivitātēs.

Ko dari šobrīd?

Šobrīd darbojos tirdzniecības jomā, kā arī hobija līmenī vadu Liquidforce kaitborda skolu, organizēju nometnes ārzemēs, aktīvi piedalos parku būvniecībā Baltic Snowpark agency. Esmu arī snovborda tiesnesis Ride in Baltics snovborda sacensību tūres ietvaros.

Ar kādām sajūtām atceries aktīvās snovborda gaitas?

Jā, tajos laikos likās, ka nekas nav tik svarīgs kā aizbraukt uz kalnu kopā ar savu grupējumu, draugiem. Par bāzes vietu mums bija izveidojies Gaiziņkalns, kas mums bija kā otrās mājas. Sava mazā zeme, kur viss bija ideāli. Tad viss pārējais bija pakārtots snovbordam.

Vai ar snovbordu joprojām sanāk braukt? Varbūt ir citi aktīvās atpūtas veidi, kuros iesaisties?

Lai arī ne tik bieži, cik gribētos, bet pabraukāties ar snovbordu joprojām sanāk. Domāju, tam vienmēr atradīsies kāds brīdis. Arī snovborda grupējums AG īsti aktīvs vairs nav, bet pa reizei uz kalnu kopā aizbraucam gan, un ikdienā, ne visi, bet daļa tiekamies gana bieži.

Protams ir parādījušies arī citi hobiji – veikbords, sērfs, kaitbords, hokejs.

ARTIS MIKĀLS (29). Piedalījies snovborda sacensībās Latvijā un ārzemēs, snovborda šovos. Šobrīd darbojas būvniecības jomā.

Pastāsti par savu pirmo aizraušanos ar snovbordu.

Principā darījām visas iespējamās aktivitātes, kas ir saistītas ar snovbordu, hehe, bet, ja runa ir par aktivitātēm uz kalna, tad visvairāk un labprāt izmantoju snovparku un BigAir džampus. Tajā laikā notika diezgan daudz dažādu BigAir sacensību un šovu gan Latvijā, gan ārzemēs. Un tas bija vesels pasākums: visi saleca pa mašīnām un devās ceļā uz norises vietu dienu pirms tam. Vakarā kārtīga ballīte, nākamajā dienā šovs un vakarā atkal kārtīga ballīte. Un neviens nesūdzējās par veselību, kā arī snieguma kvalitāte vienmēr bija līmenī. Tie bija jautri laiki. Bordercross arī noteikti jāpiemin. Atceros pirmos gadus, kad Latvijā sāka taisīt bordercross sacensības, tad bija ap 100 dalībniekiem, tas bija dulli. Izbraukājām pa sacensībām pus Eiropu, bijām Čīlē, Argentīnā, kā arī Kanādā.

Ar kādām sajūtām atceries aktīvās snovborda gaitas?

Mjā, tie tik bij laiki. Grūti pat aprakstīt tās sajūtas, to atceroties. Hehe... viss bija baigi easy peasy, viena liela atpūta, perfekta sajūta, parks pilns ar paziņām un draugiem, saule spīd, skan mūzika, visu dienu vizinies ar visiem kopā, vakarā kvalitatīva ballīte. Nākamajā dienā tas pats =) Tāda diezgan liela kopības sajūta bija tajā laikā. Nostalģija pārņem viennozīmīgi. Gribētos atkal ar visiem AG, GT (Gaizintim), BB (Baltie Bērzi), TG (Teikas Gaisma) vecajiem cīņu biedriem pavizināties kopā, ehhhh.

Vai ar snovbordu joprojām sanāk braukt? Varbūt ir citi aktīvās atpūtas veidi, kuros iesaisties?

Ar katru gadu sanāk arvien retāk pabraukāt, bet centīšos laboties. Toties esmu pievērsies citiem atpūtas veidiem - jau vairākus gadus braukāju ar surf. Tas ir baigi labi, ka ir iespējams sērfot Latvijā.

GINTS GRĪNBERGS (35). Viens no pirmajiem, kas atbalstīja Latvijas snovborda scēnu ar profesionālu servisu. Paralēli katrā brīvākā brīdī nodarbojās ar sniega dēļošanu. Šobrīd profesionāls karavīrs, joprojām arī sniedz snovborda, slēpju un velosipēdu servisu.

Ar kādām sajūtām atceries aktīvās snovborda gaitas?

Paskatoties atpakaļ, ir viegli ļauties ilūzijai, ka toreiz zāle bija zaļāka (un labāka) un debesis zilākas. Tomēr, ja arī daudz kas ir mainījies, tad kopumā ne uz slikto pusi.

Tikai cilvēki nomainās - vieni aiziet, citi nāk vietā. Jaunie ir vēl dullāki, snovot sākuši agrāk un ar kapitālām perspektīvām. Iespēju šajā jomā ir vēl vairāk nekā iepriekš. Varbūt krīze šo to iznīcināja, bet tā arī daudz ko iemācīja. Mēs visi esam izdzenāti pa pasauli, bet tas nozīmē mazākas rindas pie pacēlāja... Mūs lutina ar lieliskiem, profesionāļu būvētiem parkiem, nav vairs jāizlūdzas lāpsta no pacēlāja dežuranta, lai paši uzraktu mazu, švaku kikeri. Sniegs un kalni ir turpat, kur bija, un tas arī ir tas svarīgākais.

Ir jāskatās uz priekšu, nevis jādzīvo atmiņās. Man izskatās, ka viss ir pat ļoti kārtībā.

Vai ar snovbordu joprojām sanāk braukt? Varbūt ir citi aktīvās atpūtas veidi, kuros iesaisties?

Kad ir laiciņš, protams, braucu ar sniega dēli. Darba specifikas dēļ gandrīz netieku uz lielajiem kalniem, bet gan jau drīz! Entuziasms necik nav mazinājies! Ir ļoti daudz dažādu lietu, ko man patīk darīt, bet svarīgākās vēl joprojām ir velo vasarā un dēlis ziemā! Vēl arī aktīvi spēlēju militārās simulācijas spēli Airsoft.

VALTERS KLEINBERGS (32). Piedalījies snovborda sacensībās, snovborda video, foto materiālu tapšanā. Šobrīd vada transporta uzņēmumu grupu.

Ar kādām sajūtām atceries aktīvās snovborda gaitas?

Kad deviņdesmito gadu beigās slēpes nomainīju pret sniega dēli, snovojām katrā brīvā brīdī. Ar domubiedriem dzīvojām/strādājām par vēdera un naktsmītnes tiesu Gaiziņkalna Dāmu paradīzē, piedalījāmies visās aktivitātēs, kas notika Latvijā un pēc iespējas arī ārpus tās. Toreiz, aizbraucot uz kalnu, vienmēr varēji satikt pazīstamu snoveri. Tas bija laiks, kad galvā bija viena doma - maksimāli daudz atrasties uz slīdoša dēļa ... svaigā gaisā, vienalga kur ... nedomājot ne par ko citu. Tas bija fantastisks manas dzīves posms.

Vai ar snovbordu joprojām sanāk braukt? Varbūt ir citi aktīvās atpūtas veidi, kuros iesaisties?

Līdz kādam Latvijas kalnam, protams, ik pa laikam aizskrienu, bet pēdējā laikā sanāk arvien retāk Pašlaik esmu aizrāvies ar autosportu, konkrētāk, driftu.