Ceturtdienas rīts ir darbīgs, bet starts sākas vēlu. Kempingā, kurā nakšņojam, ir baseins, un Kasparam jau sen ir iecere par video filmēšanu baseinā. Tā kā vasaras sezona ir galā, baseina vārtiņi aizslēgti. Neviens šeit nerunā citā valodā kā spāņu, tāpēc Liene ar viena gada spāņu valodas kursu bagāžu un dažiem zīmējumiem sarunā vajadzīgo - baseina atslēgšanu un tīrīšanas tīkliņa aizlienēšanu filmēšanas vajadzībām.
Mākslinieciskiem mērķiem veltītas divas stundas, un starts sākas vēlu - pulksten 11. Atkal sajūtam spānisku siltumu. Pēc kalnu grēdas šķērsošanas, šķiet, esam pametuši to, ko kāds spānis mūsu facebook lapā nosauca par Spānijas Sibīriju. Proti, šis Ziemeļu Plato (Meseta Norte) zināms kā valsts aukstākais reģions, kur ziemā dažas nedēļas pat ir sniegs. Ainava mainās, palmām blakus parādās arī pa kaktusam.
Kārli pa ceļam pārsteidz kāds zinātkārs spānis. Braucot pretim, viņš uzpīpina, tad apmet auto riņķī un apstādina Kārli. Sākumā saruna nevedas, jo vietējais runā tikai spāniski. Bet pamazām kļūst skaidrs, ka šis grib draudzēties, jo pats ir skrituļslidotājs. Viņiem pat ir klubs, un abi apmainās ar vizītkartēm.
Lēnā rīta dēļ pusdienas atkal veido bagetes pauze ar sieru, avokado un tomātiņiem. Dienas finišs ir netālu no pilsētiņas, un apmetamies stāvlaukumā blakus lielveikalam un Makdonaldam. Visapkārt liela rosība ar bērniem dažādos tērpos - spāņi Helovīnu svin ātrās ēdināšanas iestādēs.
Militārais uzbrukums un spāņu kapusvētki
Iepriekšējā vakarā Kārlis finišēja ceļmalā blakus vārtiņiem, bet tikai piektdienas rītā ieraugām, uz kurieni tie ved, - par to vēsta zīme «Zona militare». Kamēr Miks labo Kārļa slidas bremzi, atskan svilpieni. Bāc, pie vārtiņiem, kas izskatījās sen nelietoti, piebraukusi armijas mašīna ar diviem karavīriem ar automātiem pie sāniem. Viņi rāda, ka mums jābrauc prom. Blakus esošajā aplī apgriežamies un meklējam vietu, kur piestāt, kamēr salabos slidas. Tā kā braucam gar militārās zonas žogu, Spānijas sargi mums seko. Rodas joki par to, ka viņi pamanījuši Latvijas numuru un pēc Valda Dombrovska izteiktā atbalsta kataloniešiem mēs esam valsts ienaidnieki. Atrodam arī izskaidrojumu neiznīcināmajam mušu baram, kas kemperī mitinās jau kuro dienu - tās varētu būt noklausīšanās ierīces.
Laiks kļūst Spānijai raksturīgāks, pļaviņās vietējie pikniko, uz ceļa daudz riteņbraucēju. Tie Kārlim palīdz uzdot tempu. Šī ir viena no raitākajām dienām. Šķiet, šī piektdiena Spānijā ir brīvdiena, jo cilvēku straumes ar ziediem rokās plūst uz kapiem. Visu svēto diena ir spāņu kapusvētku diena. Pie kapu vārtiem viņi nopērk ceptus kastaņus un pēc tam piesēž parunāt pie tuvinieku kapiem.
Dienas otrajā pusē Kārlis zvana Mikam, lai mēs viņu pagaidām, bet nepaskaidro, kāpēc. Viņš piebrauc sadrūmis - atkal salūzusi nūja. Tā iesprūdusi starp lietus kanalizācijas notekas restēm. Kārlis aši to rāvis ārā, bet nūjas gals paspējis ieplaisāt.
Pļāpīgais Santjago ceļa gājējs
Sestdien iebraucam Andalūzijā un līdz ar to arī svelmainā jūlijā. Dienas vidū kempera iekšējais termometrs rāda plus 36 grādus. Ārā ir nedaudz vēsāks. Kārlis joprojām ir uz Santjago ceļa un krietnu pusstundu pavada ar kādu runātīgu 19 gadus vecu spāni, kurš kājām dodas pa Santjago ceļu no Seviļas.
Dzeramais ūdens tukšojas ātri. Kad piebraucam to uzpildīt kārtējā benzīntankā, Liene paziņo, ka zīmīte blakus ūdens krānam vēsta, ka tas nav domāts dzeršanai. Mēs to lietojām vairākas dienas, un nekādas vainas. Tomēr šoreiz, bažu pārņemti, pieņemam lēmumu ūdens pudeles uzpildīt tualetes izlietnē.
Laiskajā sestdienas pēcpusdienā spāņi sēž ielu kafejnīcās un uzgavilē, un māj, kad garām skrituļo Kārlis. Tā ir vēl viena enerģijas uzlāde vistiešākajā nozīmē. Pie 120 kilometru atzīmes Kārlis paziņo, ka vēl nefinišēs, un kopumā dienā noskrituļo 126 kilometrus. Nakšņojam nepilnus 20 kilometrus no Seviļas.
