''Visi spēlētāji strādā smagi, dara labāko, ko spēj, bet iemest nespēj,'' tas ir viens no Kontinentālās hokeja līgas (KHL) kluba Rīgas "Dinamo" galvenā trenera Pekas Rautakallio citātiem plašā intervijā žurnālam "Ir". Viņš skaidro Latvijas hokeja īpatnības, "Dinamo" sezonas sākuma rezultātus un runā par dzīvi Rīgā.
Treneris nedomā, ka līdz šim ir rādīts slikts sniegums
Somu speciālists atbild uz jautājumu, kāpēc ''Dinamo" šajā sezonā ir vairāk zaudētu nekā uzvarētu spēļu. ''Ne vienmēr zaudējumam ir viens skaidrojums. Šāda sērija visbiežāk ir dažādu notikumu ķēde, kuras rezultātā vieta turnīra tabulā ir tāda, kāda tā ir. Vispirms jāsaka - daudzi ''Dinamo" spēlētāji ir nomainījušies kopš pagājušās sezonas beigām, tāpēc nevar vilkt vienlīdzības zīmi starp pagājušās un šīs sezonas ''Dinamo". Man arī liekas, ka šogad daudzas pretinieku komandas kļuvušas stiprākas. Vērtējot spēles kvalitāti, ne rezultātu uz tablo, teiktu, ka mums līdz šim ir bijusi tikai viena vai divas ļoti sliktas spēles. Esam spēlējuši pietiekami labi, ja skatās uz komandas potenciālajām iespējām. Tāpēc domāju, ka galvenais iemesls, kāpēc rezultāti ir šādi, ir tas, ka pretinieki ir spējuši mums iemest ļoti daudz tā saucamo vieglo golu - kad ripa atsitas pret nūju un, mainot virzienu, ielido vārtos, kad sanāk kāds misēklis vārtu priekšā un tamlīdzīgi, bet tajā pašā laikā paši tādas ripas neiemetam. Turklāt neiemetam arī tad, kad priekšā ir tukšs tīkls.
Teiksim tā, visi spēlētāji strādā smagi, dara labāko, ko spēj, bet iemest nespēj.
Un tas ir arī ļoti smagi psiholoģiski, īpaši tādā situācijā, kādā esam mēs.''
Treneris uzskata, ka Latvijas hokejā nav sakārtota jaunatnes sistēma, treneru darbs. ''Gribu jautāt - vai šiem puišiem kāds treneris ir teicis, kā iemest vārtus, kā atdot piespēli? Kā spēlēt konkrētās situācijās - piemēram, kad ir jāmet uz vārtiem un kā ir jāmērķē metot? Vai jums ir treneri, kas jauniešiem māca, kā spēlēt hokeju?
Es uzsveru - spēlēt hokeju, nevis slidināties un mest uz vārtiem.
Vai jauniešiem kāds skaidro, kas ir jādara tiem spēlētājiem, kuriem nav ripas, ko viņiem darīt uzbrukumā, ko - aizsardzībā? Aktīva un mērķtiecīga spēle bez ripas arī ir viena no problēmām. Nereti ir tā, ka vienam no puišiem ir ripa, viņš ieiet zonā, cīnās, bet pārējie, ja tā var teikt, skatās un nezina, ko darīt, nepalīdz viņam. Un tas ir tāpēc, ka viņi nezina, kā spēlēt šo spēli.''
Spēlētāji bieži nesaprot Rautakallio hokeja filozofiju
''Man ir ideja, kā komandai ir jāspēlē hokejs. Un reizēm jūtos kā pret sienu. Es situ galvu pret to sienu, bet tā siena mani uzvarēs... Es nevaru tai tikt cauri (smejas). Es to zinu. Tāpēc lieta ir tāda, ka man ir arī drusku jāmaina sava attieksme, savs uzstādījums, man ir jāizzina, kas ir tas labākais, kas šajos spēlētājos ir, kā dabūt no viņiem labāko laukā uz laukuma. Un tas ir it kā nedaudz grūstoties... Saku - dari to, dari šito, to sakot, es nedaudz atkāpjos no saviem uzstādījumiem, akceptēju, kā viņi ir pieraduši spēlēt, bet tajā pašā laikā nebeidzu norādīt un tā lēnām vadu viņus tajā virzienā, kurā vēlos, lai mana komanda dodas. Un arī jūtu pretimnākšanu. Ja tā nebūtu, mēs būtu par tālu cits no cita un nevarētu kopā strādāt.''
Rīgas "Dinamo" galvenais treneris ir pārliecināts, ka latviešu hokejisti ir stūrgalvīgi. ''Viņi ir stūrgalvīgi. Arī jaunie. Bet jāņem vērā arī tas, ka neviens nekad viņiem nav pateicis, kā ir jāspēlē. Pat tos pašus pamata principus, kā ir jārīkojas laukumā komandai, uzsveru - komandai, ne individuāliem spēlētājiem. Ja tas nav pateikts, tad viņi domā, ka vienīgais veids, kā viņi ir spēlējuši, ir dabiski pareizs un ka tas ir vienīgais ceļš.''
Rautakallio arī uzskata, ka vārtsargi ir krasi atšķirīgi pēc dabas, salīdzinot ar laukuma spēlētājiem. ''Vārtsargi ir citādāki nekā pārējie spēlētāji. No vienas puses, vārtsargs arī ir komandas spēlētājs, bet, no otras puses, viņš ir viens. Piemēram, uzbrucējs var iziet viens pret vienu un aizmest garām vārtiem, tad visi teiks - jā, bet viņš centās. Aizsargs var palaist garām vienu uzbrucēju, un tad visi teiks - nu, jā, viņš centās, bet tas pretspēlētājs bija labāks. Savukārt, ja vārtsargs ielaiž ripu, viņš vienmēr ir vainīgs, viņš ir slikts vārtsargs neatkarīgi no apstākļiem.
Un tāpēc vārtsargi psiholoģiski ir daudz stiprāki. Ja viņi spēlē šajā līmenī, viņi ir stipri.''
Viņš arī pieturas pie iepriekš paustās pārliecības, ka spēlētājiem rūpīgi jāievēro spēles plāns un jāspēlē disciplinēti. Komandas spēle ir svarīga. Gribu, lai katrs spēlētājs saprot, ka laukumā ir vienība - pieci spēlētāji un vārtsargs, viņiem visiem ir jāspēlē kopā, jāspēlē uz rezultātu, kuru sasniedz visi, uzsveru - visi kopā. Tur ir ripa, tur ir spēle.
Spēlētājiem jābūt fokusētiem visu laiku, kuru tie pavada uz ledus, ir jāpalīdz cits citam.
Mums ir spēles plāns un ir jāturas pie šā plāna, tas ir jāizpilda, un mēs to darām... (Smaida.) Citādi būs tā, ka visi tikai sapulcējas uz ledus, spēlē, un visiem ir jautri. Tas nav tā, kā tam, kam ir jāstrādā. Ir vajadzīga disciplīna.''
Patīk Rīga
''Burvīga pilsēta. Rīga ir neticami skaista pilsēta. Pilsēta tik daudz ko piedāvā - teātris, opera; jums ir fantastiski parki, kur pastaigāties no rīta. Man patīk arī vecpilsēta. Labi, ar teātri varētu būt problēma, jo es nesaprotu latviski, taču operu es saprotu, un uz to es noteikti aiziešu. Žēl tikai, ka tik maz sanāk būt Rīgā. Un ir vēl viena priekšrocība - ja man pietrūkst māju, es taču varu aiziet uz ''Stockmann" (smejas).''
Spēlētāji ļoti respektē Ozoliņu
"Līderim komandā vienmēr ir vieta. Savā ziņā hokejā katrs spēlētājs ir līderis, jo, lai arī šī ir komandas spēle, katram vispirms ir jātiek galā pašam ar sevi. Ja runājam par komandas līderiem, Sandis Ozoliņš ir labs piemērs. Viņš ir spēcīgs līderis, un to es saku no pieredzes, faktiski visi spēlētāji uz viņu skatās tā... (rāda - no apakšas uz augšu).
Viņš ir personība, un iespaidīgs ir tas, ko viņš ir sasniedzis.
Paskatieties, no kādas mazas valsts viņš nāk un ko viņš kā hokejists ir sasniedzis! Tas ir lielisks rādītājs, labs piemērs."
Tāpat viņš domā, ka Jaroslavļas traģēdija noteikti ietekmēja ''Dinamo" sniegumu pirmajās spēlēs.
''Es biju pārsteigts, ka neviens (komandas vadība - red.) nepaprasīja, vai mums nevajag kādu, ar kuru parunāt. Katrā komandā spēlētāji atšķirīgi reaģē uz traģēdijām. Viens to noglabā dziļi sevī, citam tas ir redzams uz ledus. Citi to aizstumj un koncentrējas uz spēli, citi nespēj. Un tas ir tikai cilvēciski. Notikušais ir kas tāds, kas ietekmē katru spēlētāju.
Kad atbraucām no izbraukuma spēlēm uz hokeja halli atvadīties no Skrastiņa, es sapratu, cik daudz viņa zaudējums nozīmē maniem komandas spēlētājiem. Tāpat izjutu, ko tas nozīmē latviešu līdzjutējiem, cilvēkiem šeit. Man šķiet, ka notikušais rāda, cik stipri latvieši var būt, ja viņi ir kopā.
Ja ir kas emocionāls, kas satur latviešus kopā, viņi var būt ļoti, ļoti stipri! Tā diena man to parādīja.''