Laimīga, optimiste, patriote - izcilā Uļjana Semjonova (56)

Aicinot Semjonovu piekrist patērzēt, viņa atvairījās, ka nelabprāt runā ar medijiem. Tomēr pēc vairākiem lūgumiem piekrita uzņemt savā darba vietā - Latvijas Olimpiešu sociālajā fondā (LOSF). Sarunas laikā Semjonova atvērās kā grāmata, stāstot par spilgtākajiem brīžiem bērnībā, profesionālās sportistes karjerā, kā arī pēc tās un tagadējo ikdienu.

Izcilā basketboliste nāk no Daugavpils puses - Medumu pagasta, kur viņa pavadīja bērnību, palīdzot mammai saimniecības darbos, kādu ģimenei bija pārpārēm. Laukos iegūtais rūdījums Uļai palīdzēja izdzīvot un izsisties lielpilsētas burzmā, kur tagad jūtas visnotaļ ērti.

Sports aizrāva līdz asarām

Jau bērnībā centra spēlētāja savam vecumam bija neierasti gara. ''Biju slaida meitene -

trīspadsmit gadu vecumā mans augums bija apmēram 188 centimetri.

Sports man ļoti patika, un vienmēr aizstāvēju savas skolas godu Daugavpils rajona mēroga sacensībās. Ziemā slēpoju, pavasarī braucu uz Kalupi - spēlējām rokasbumbu,'' atceras Semjonova.

Ne vienmēr Uļa varēja nodarboties ar sportu, jo nācās palīdzēt ģimenei saimniecībā. ''Pavasarī kādā sestdienā vajadzēja stādīt kartupeļus, bet man bija spēle. Man ļoti gribējās braukt - es raudāju, bet mans brālis teica: "Tēt, es visu izdarīšu viņas vietā, lai brauc," - un viņš palaida.''

Semjonovu ģimenei sports nebija svešs

''Mana māsa Tatjana bija Latvijas izlasē slēpošanā un ļoti labi airēja, bet brālis, kurš ir nedaudz vecāks par mani, ir muzikants. Spēlēja pūtēju orķestrī, piedalījās dažādos skolas pasākumos un visādos saviesīgos pasākumos. Mūzika viņam ļoti patīk,'' sacīja Uļa.

Arī uz galvaspilsētu ar asarām acīs

Pārcelšanās uz Rīgu nākamajai slavenībai nešķita nieka lieta. Bija grūti šķirties no mammas, lai dotos lielpilsētas plašumos. ''Skolas laikā bija dažādi konkursi ''Meklē sportistus''. Mans māsas vīrs sportoja un mācījās Rīgā, tajā laikā arī vidusskolas sporta skolotājs studēja Fizkultūras institūtā (tagad Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmija), viņi palīdzēja. Dabīgi, ka es negribēju braukt - šausmīgi daudz asaru. Biju ļoti pieķērusies mammai, kurai daudz palīdzēju. Biju paraugbērns.

Dzīve, protams, nebija viegla. Tēvs vienīgais strādāja kolhozā, saņēma apmēram 60 rubļus, bet jāskolo bija četri bērni,''

klāstīja Semjonova.     

Ārkārtīgi spoža karjera

Jautāju: vai zināt, cik titulu ir jūsu īpašumā? Viņa nevilcinoties varēja nosaukt teju vai visus. Divkārtēja olimpiskā čempione, trīskārtēja pasaules čempione, desmitkārtēja Eiropas čempione. ''Ar TTT 15 reizes vinnējām PSRS čempionātā, 13 Eiropas kausi, četras Tautas spartakiādes, kas notiek ik pēc četriem gadiem. Tautas spartakiādē spēlējām tās pašas spēlētājas, kas TTT, bet Krievijas komanda savāca spēlētājas no 5-6 komandām. Arī Lietuvas izlasē spēlēja basketbolistes no vairākām komandām. Tieši tāpēc liels prieks, ka mums izdevās uzvarēt.''

Visus savus titulus Semjonova uzskata par nozīmīgiem, bet par vissvarīgāko viņa sauc pirmo triumfu olimpiskajās spēlēs. ''Sportista augstākā virsotne ir olimpiskais zelts,'' vērtē Uļa. 1976. gadā Monreālā viņa izcīnīja pirmo no divām olimpiskajām zelta godalgām. ''Līdz 76. gadam sieviešu basketbols nebija iekļauts olimpiskajā programmā. Bet, ja būtu, es būtu čempione 68. gadā un arī 72. gadā Minhenē,'' bez jebkādas ironijas saka Semjonova.

Viņa nešaubās, ka arī 68. un 72. gadā kļūtu par olimpisko čempioni, jo tobrīd neesot bijis konkurences. ''Finālā mēs pretinieces vinnējām ar 20-25 punktiem,

mēs bijām ļoti stipra komanda.

Tomēr viss kā pa diedziņu negāja. Semjonova atminas, ka 1983. gadā vareno PSRS izlasi gribēts gāzt, turklāt netīrā veidā. ''Nekad savas karjeras laikā nebiju raudājusi no priekiem, bet 83. gadā pasaules čempionātā Sanpaulu, Brazīlijā gan. Toreiz mēs finālā spēlējām ar amerikānietēm. Spēlējām piecatā pret septiņām, no kurām divi bija tiesneši. Jau pirmajās septiņās minūtēs pamatsastāva spēlētājām bija pa trim četrām piezīmēm, domājām, ka beigas klāt. Tiesneši svilpa nejēgā. Pārtraukumā Aleksejeva aizgāja pie ģenerālsekretāra un teica: ja tu vēl gribi būt par ģenerālsekretāru, tad lai tiesneši tiesā godīgi. Beigas izvērsās dramatiskas un laimīgas mums.

Abas komandas raudāja - mēs no priekiem, viņas no bēdām.

Ja tiesneši būtu tiesājuši godīgi, tad būtu uzvarējušas vismaz ar 15 punktiem.''

Tāpat Semjonova atklāja, ka tiesneši īpašu uzmanību koncentrējuši tieši uz viņu, jo Latvijas basketboliste bija pretinieču lielākais drauds. ''Mans darbs laukumā bija ļoti smags,'' ļoti labi atminas Semjonova.

Laimīga, ka dzīvo dzimtenē

Izcilā sportiste atklāj, ka nekad nav bijis nodoma pamest Latviju un pārcelties uz dzīvi citur, lai gan piedāvājumu netrūka. ''Esmu ļoti laimīga un priecīga, ka dzīvoju savā dzimtenē Latvijā,'' liekot roku uz sirds, lepni saka Uļa. ''Beidzu karjeru vēl padomju laikos. Uz ārzemēm mani nevilka. Laikam jau tāpēc, ka visu biju izbraukājusi un zināju, kas un kā.''

''Šeit mani pazīst gandrīz katrs. Aizejot uz teātri, cilvēki nāk klāt, sveicina mani un aprunājas, tas ir patīkami. Staigāju jau es reti, bet, kad kaut kur dodos, cilvēki gados nāk klāt un saka paldies par to, ko esmu paveikusi un ko daru tagad. Cilvēki mani ļoti mīl. Nu kā es varu aizbraukt? Piemēram, kad devāmies Amerikas tūrē, kas ilga mēnesi, nevarēju sagaidīt, kad varēšu būt mājās. Biju ļoti gudra, ka nekur nepaliku.

Piedāvājumu man netrūka, sākot ar Āfriku, beidzot ar Eiropu un Ameriku.

Par dzīvi nesūdzos. Katrs pats ir savas laimes kalējs. Dzīve ir tikai viena, un par katru lēmumu ir rūpīgi jādomā,'' skaidro Semjonova.

Mana dvēsele ir pilna, esmu bagāta. Ne jau naudas ziņā. Esmu redzējusi visu pasauli un sajutusi lieliskas emocijas - par naudu to nenopirksi. Ar dzīvi esmu ļoti apmierināta. Cilvēki mani mīl un ciena, vairāk man neko nevajag.

Basketbolam seko līdzi arī šodien...

Grozabumba Semjonovai ir dziļi sirdī vēl šodien. Esot mājās, viņa gaida kārtējo maču TV, kad cīņā dodas Latvijas komandas.

''Skatos Eirokausu spēles, Eiropas čempionātus, citreiz pat iet tik spraigi, ka nav laika paēst vakariņas,''

saka Lastočka, kā viņu sauca PSRS izlasē.

Uļai patīk arī cita komandu spēle - hokejs. Viņa jūt līdzi Rīgas "Dinamo'' komandai Kontinentālās hokeja līgas (KHL) čempionātā, pārdzīvojot piedzīvotās neveiksmes, priecājoties par gūtajām uzvarām.

Uzņemta trīs Slavas zālēs

Savas karjeras laikā Semjonova ieguva visus iespējamos titulus un savus sportiskos sapņus piepildīja. Pēc aktīvās sportistes gaitām viņu pagodināja, uzņemot trīs Slavas zālēs. 

''Laikam tas bija 1992. gads, kad mani sāka uzrunāt par uzņemšanu Slavas zālē. Sākumā es brīnījos. Bet, jā, tas ir neaprakstāmi un ir patiešām liels gods. Amerikā tas ir kas īpašs. 2002. gadā mani vienīgo no Eiropas uzaicināja uz jauno Slavas zāli Springfīldā," rādot bildi pie sienas, atceras Semjonova.

Tāpat 1995. gadā Štutgartē Latvijas centra spēlētāja saņēma "fair-play" jeb godīgas spēles balvu. ''Arī tas ir liels gods.

Es nevienam nekad nesitu, nemeloju, spēlēju godīgi.

Protams, pēc karjeras beigām nenojautu, ka tikšu uzņemta tādās Slavas zālēs. Laikam jau esmu pelnījusi (smaida).''

Vēl kāds svarīgs fakts. Semjonova un leģendārais lietuviešu basketbolists Arvīds Sabonis tika atzīti par bijušās Padomju Savienības simtgades labākajiem centra spēlētājiem.

Mūsdienās mazāk spēlē ar galvu

Arī par mūsdienu basketbolu Ulai ir savs viedoklis. ''Tagad ir tāds temps, ātrums, es nevarētu paspēt no groza līdz grozam. Basketbols kļuvis krietni fiziskāks, bet manos laikos vairāk spēlēja taktiski, ar galvu.  

Semjonova ir sajūsmā par Aneti Jēkabsoni-Žogotu, uzskatot viņu par ļoti lielu talantu. ''Tādi talanti kā Anete bieži nedzimst. Es nevaru iedomāties, kad vēl tāda basketboliste Latvijā piedzims. Viņa nāk no sportiskas ģimenes, arī tas ir faktors, bet talants viņai ir. Anete ir kreile, arī man kreisā roka bija vadošā. Lielākā daļa kreiļu ir gudri un talantīgi cilvēki.''

Semjonovas aizraušanās ir mūzika, viņa ārvalstīs iegādājās plates, jo pašmājās tajā laikā tās nebija dabūjamas. ''Kad aizbraucām uz Ameriku uz 20 dienām, mums iedeva 40 dolāru.

Ai, cik es biju laimīga, jo varēju nopirkt sev divas plates!

Man vēl tagad ir saglabājies un nekas nav saskrāpēts. Lidojot mājās, priecīga tās iespiedu padusē. Mājās kopā ar draugiem klausījāmies un priecājāmies. Ļoti patika ''The Beatles'', ''Boney M'', ''Smokie'' un citi.  

Kopš 1991. gada Latvijas Olimpiešu sociālā fonda (LOSF) prezidente

''Fonds palīdz bijušajām slavenībām sportā - sportistiem, kas cīnījās olimpiskajās spēlēs, pasaules un Eiropas čempionātos. No 2000. gada manu fondu atbalsta valsts. Daudzviet pasaulē ir šādi fondi, kuri izciliem sportistiem piešķir pabalstus. Tās nav stipendijas, bet pabalsti - pēc nopelniem. Katru mēnesi mēs atbalstām 129 sportistus - olimpiskos, pasaules un Eiropas mēroga medaļniekus. Vēl ir otrs saraksts - apmēram 40 cilvēku, kuri nesuši Latvijas vārdu pasaulē, tomēr viņi nepretendē uz tādu pabalstu. Apmaksājam medicīniskos izdevums, skatoties, kā ir ar naudu. Meklēju sponsorus.

Ar naudu gan ir grūtāk, bet esmu pateicīga tiem, kas palīdz graudā.

Tagad gaidu jauno budžetu. Nav zināms, cik mums šogad piešķirs līdzekļu.

Intereses pēc pajautāju, vai Uļa nevar nosaukt kādus cilvēkus no 129 fonda sarakstā iekļautajiem. Viņa nekavējoties atšķir mapi ar sarakstu, un sauc: Valdis Muižnieks, Inese Jaunzeme, Jānis Lūsis, Dzidra Karamiševa, Vasilijs Stepanovs, Emīlija Sonka, Vera Zozuļa, Imants Bodnieks, Skaidrīte Smildziņa-Budovska, Maija Kaufmane, Elvīra Ozoliņa, Genādijs Ivančenko un citi. Jāatzīmē, ka Uļa nosauc arī katra nopelnus, par ko viņš iekļauts fonda sarakstā.

Uļa arī stāstīja, cik daudz viņai savas dzīves laikā bijis jāsniedz autogrāfu. Ir gadījies, ka

pie rakstāmgalda sēdējusi pat naktī, lai tikai varētu iepriecināt.

Tā nu sarunas noslēgumā izcilā personība no atvilktnes izvelk savu fotogrāfiju, kur rokā tur basketbola bumbu, kaklā uzkārtas medaļas, mugurā krekliņš ar uzrakstu ''Basketball Hall of Fame'' (Basketbola slavas zāle, lat.) un sejā ir patiess smaids. Viņa paraksta šo atklātni un pasniedz man. Milzīgs paldies, Semjonovas kundze! Paldies par to, ko esat paveikusi, un vēl joprojām darāt savas zemes labā. Veselību!