Skrējējas Daces Linas (30 gadi) vārds Latvijas sportā parādījās tikai pirms dažiem gadiem. Parādot labu sportisko sniegumu, viņa šajā laikā pārsteidza ne vienu vien. Dace ļoti ātri arī izcīnīja iespēju piedalīties Londonas Olimpiskajās spēlēs. Viņa intervijā portālam TVNET atklāj, ka spēļu laikā jutās ļoti labi, kaut arī viņas maratona rezultāts atpalika no personiskā rekorda.
-Kādi ir tavi iespaidi par Olimpiādi? Kas tev visvairāk patika un kas nepavisam?
Šīs bija manas pirmās Olimpiskās spēles, nevaru salīdzināt ar citām. Tādēļ arī daudz ko apbrīnoju. Olimpiskajās spēlēs satiekas tie sportisti, kurus iepriekš esmu apbrīnojusi TV ekrānā, tas radīja vislielāko apbrīnu. Tās emocija nevar izstāstīt.
Dažkārt kaitināja pārlieku lielā drošība. Sākumā to pieņēmu kā pašsaprotamu, tad vēlāk, kad daži pieredzējuši sportisti teica, ka nekur citur tā nesot bijis, likās, ka angļi ar to ir pārspīlējuši. Bet varbūt tādēļ tas radīja mierīgu prātu, ka nekas ar mums nevar notikt. Lai gan drošībnieki savā starpā dažkārt nebija vienisprātis, ko sportisti drīkst un kas ir aizliegts. Brīvprātīgie dažkārt bija neinformēti, bet tādi noteikti nebija latviešu brīvprātīgie, tie vienmēr palīdzēja, ja bija nepieciešams.
-Kāda bija organizācija? Vai izdevās izbaudīt olimpisko gaisotni arī ārpus sportošanas vietām?
Biju tajās vietās, kur notika sacensības – ne vien stadionā, bet arī pilsētā un ārpus tās, piemēram, pludmales volejbols, soļošana, maratons, smaiļošana. Braucot autobusā uz šīm vietām, redzēju apkārtni. Pilsētā bija lieli sastrēgumi. Tie, protams, kaitināja.
Pēc sava maratona finiša līdz Olimpiskajam ciematiņam ar autobusu braucām divas stundas. Lai gan attālums bija pusstundas brauciens. Pludmales volejbols notika netālu no maratona starta. Uz pludmales volejbola spēli sanāca aizbraukt pusstundas laikā, jo tad nebija bloķētas ielas, kā tas bija maratona dienā. Varējām izmanot arī metro, ko bieži arī darīju. Taču uz savu startu, protams, devos ar autobusu, kurš nogādā tieši līdz startam, lai drošāk, ka nonākšu īstajā vietā. Nepatika, ka uz maratonu bija jādodas jau trīs stundas iepriekš. Pirms starta nācās nīkt teltī – tās bija sadalītas pa valstīm.
-Kas tevi visvairāk pārsteidza un kas apbēdināja?
Mani patīkami uzlādēja pozitīvisms.
Vietējie lika sportistiem justies īpašiem. Viss bija vērsts uz to, ka sportists ir pirmajā vietā, jo tieši tādēļ jau notiek Olimpiskās spēles. Olimpiskā ciematiņa gaisotne bija ļoti pozitīva, jo mēs novērtējām viens otru, ka esam atbraukuši. Varētu pat teikt, ka sportisti viens otru apbrīnoja, jo ikviens saprot, ka esam atbraukuši ar Olimpiskajiem normatīviem, pēc labi padarīta darba.
-Lūdzu, pastāsti par sadzīves apstākļiem Olimpiādes laika! Kur un kā dzīvoji, trenējies utml.
Dzīvojām olimpiskajām spēlēm speciāli uzceltos daudzstāvu namos Olimpiskajā ciematā. Latvijas komanda bija izvietota divos stāvos, katrā dzīvoklī bija vairākas istabas. Istabā dzīvojām divatā ar soļotāju Agnesi Pastari. Taču tā kā viņa atbrauca dienu pirms sava starta, bet es jau biju Olimpisko spēļu sākumā, tad lielākoties istabā biju viena.
Olimpiskais ciemats bija nožogota teritorija, ciematā bija viss nepieciešamais – tāda kā maza pilsēta ar savu poliklīniku, skaistumkopšanas salonu, sporta zāli, interneta telpu, pastu utt. Uz treniņu vietām varēja doties ar autobusu, kuri bija paredzēti tieši sportistu nogādāšanai uz vajadzīgajām vietām. Tāpat varēja doties kājām, piemēram, es devos trenēties uz parku ārpus Olimpiskā ciematiņa vai dažkārt aizbraucu uz stadionu, kur sagaidīja brīvprātīgie, pastāstīja par stadionu un rūpējās, lai nekas netrūktu.
Piemēram, pēc treniņa bija iespēja izmantot tā saucamās aukstuma vannas, kas labi atjauno muskuļus. Tādās sēdēju pirmo reizi, man jau bija neizturami tur nosēdēt desmit minūtes, kamēr citas sportistes gandrīz vai aizmieg tāda aukstumā uz piecpadsmit minūtēm. Pie tā ir jāpierod.
-Kā vērtē savus sasniegumus Olimpiādē? Vai esi apmierināta ar saviem rezultātiem?
Mans maratona rezultāts Olimpiskajās spēlēs atpalika no personiskā rezultāta. Tādēļ nevarētu teikt, ka mani tas apmierina.
Protams, visvieglākais būtu vainu novelt uz citiem. Taču tas neko šobrīd nemainīs.
Priecājos, ka, neskatoties uz ķibelēm trasē, varēju finišēt.
Biju laimīga pēc finiša, nebija nekādu nožēlu, jo līdzjutēju atbalsts bija milzīgs, turklāt visi tik pozitīvi. Emocijas bija neaprakstāmas. Tādas noteikti ir tikai Olimpiskajās spēlēs.
Līdzjutēji trases malā ciena tos, kuri cīnās un nepadodas, viņi vienlīdz novērtē līderus un pārējos.
To es labi varēju redzēt vīriešu 50 km soļošanas sacensībās, kad no malas varēju pavērot ne tikai sportistus, bet arī līdzjutējus.
Ar dažiem arī aprunājos.
Viņi ir tie, kuri sportistiem palīdzēja nepadoties un cīnīties līdz galam, kad patiešām ir grūti, aptuveni pēc trīsdesmit kilometriem viņu palīdzība ļoti noderēja.
-Kā vērtē Latvijas sportistu sniegumu?
Zinu to, ka katrs cīnījās cik varēja. Visvairāk žēl tos, kuri patiešām bija savā labākajā sportiskajā formā, bet nesanāca to parādīt. Bet tāds ir sports. Tādēļ arī skatītājiem ir interesanti, ka sportistiem jāpiedzīvo zaude vai uzvaras, kuras apkārtējie nebija vai bija gaidījuši.
-Vai tu gribētu piedalīties vēl kādā Olimpiādē? Kāpēc?
Vecums man atļauj maratonu normatīvu līmenī vēl skriet kādus desmit gadus. Teorētiski varu piedalīties vēl divās olimpiskajās spēlēs.
Esmu sasniegusi to, ko gribēju, jo dalība Olimpiskajās bija mans mērķis.
Vai man būs izaicinājums tēmēt uz vēl vienām Olimpiskajām spēlēm? Zinu, cik daudz darba, laika un līdzekļu tas prasa. Iespējams, ja arī gatavošos vēl vienām Olimiskajām spēlēm, tad gatavošanās procesam pieiešu ar daudz vēsāku prātu un necentīšos to darīt par katru cenu. Protams, katras spēles atšķiras. Taču dalību var ietekmēt vairāki faktori. Normatīvi nākamajām Olimpiskajām nav vēl zināmi. Iespējams, tos paaugstinās, vājāki tie noteikti nepaliks. Tas varētu būt iemesls, ka normatīvu izpildīt būs vēl grūtāk.
-Kādi ir tavi nākamie sportiskie mērķi?
Šim gadam sportisko mērķu nav, nākamajam gan. Skriešu arī šogad vēl sacensībās īsākas distances, bet bez mērķa noskriet kādu konkrētu rezultātu vai ierindoties kādā konkrētā vietā. Esmu nopelnījusi sev nelielu atpūtu, lai pilnvērtīgi sagatavotos nākamajai sezonai. Sports man ir devis vēl lielāku pārliecību, ka konkrētu mērķi var sasniegt ar plānveidīgu darbu.
Portāls TVNET priecājas par Daces sasniegumiem un novēl sportistei arī turpmākus panākumu!
