Gorkšs: gribētu būt rokzvaigzne, nevis futbolists (40)

Skatoties uz Latvijas futbolistiem, tu esi atšķirīgs no citiem, taču pozitīvā nozīmē. Iespējams, savā ziņā te arī izpaužas tā iezīme par došanos uz austrumu vai rietumu pusi.

Paši futbolisti par mani ieņirdz, ka es esmu tāds jocīgs. Viņi saka, ka pēc rakstura iezīmēm neesmu kā normāls spēlētājs, bet gan vārtsargs. Kaut kas starp mūziķi un vārtsargu, nevis normāls futbolists (smaida).

Tava bārda ir veltījums rokenrolam vai Olofam Melbergam (zviedru futbolistam – red.)?

Pēc bārdas var noteikt, kādā garastāvoklī es esmu vai kādā dzīves posmā atrodos. Uz sezonas beigām tā bija pamatīga, jo neviens neļāva dzīt nost. Reāli bija tā, ka pēdējoreiz, ja nemaldos, man sanāca skūties janvārī. Un tad sezonas beigās.

Arī tviterī daži fani rakstīja, lai tu dzen nost, bet citi vēlējās, lai tomēr atstāj.

Kā jau visām lietām, ir savi piekritēji un nepiekritēji. Sieva bija noteikti par to, lai es nodzenu bārdu, un, kā tikām Premjerlīgā, tā arī tas notika.

Redinga ir slavena ne tikai ar futbola tradīcijām, bet arī ar savu mūzikas festivālu («Reading and Leeds Festivals» ietvaros – red.). Šogad tur uzstājās visai lielas grupas...

Man šķiet, ka tas principā ir viens no lielākajiem. Tas arī ir tas, ar ko Redinga ir populāra. Tur notiek viens diezgan nozīmīga apmēra maratons un šis rokfestivāls.

Runājot par šā gada izpildītājiem, starp tiem ir arī «The Cure» un «Foo Fighters».

Ja tur būs «Foo Fighters», tad es iešu un prasīšu biļetes – festivāls notiek ja ne mūsu stadionā, tad netālu no tā. Atceros, ka pagājušogad, parakstot līgumu, man piedāvāja biļetes, taču tas laiks sakrita ar izlases spēli. Tad tur uzstājās «The Strokes», kurus es labprāt būtu redzējis. Vēl gadu iepriekš tur laikam bija «Guns'n'Roses», kas gan bija aizgulējušies un atnākuši uz desmit minūtēm.

Vēl par mūziku – esi redzams «Prāta Vētras» dziesmas «Lantern» videoklipā, tāpat manījām tevi šeit (saruna notika kafejnīcā «Illy» – red.) «Satellites LV» albuma prezentācijā...

Jā, jā, es šeit grozījos. Mūzika ir mana sirdslieta, un man patīk būt lietas kursā par to, kas notiek. Tagad uz Jāņiem braukšu uz trim koncertiem Londonā – «Red Hot Chilli Peppers», Džeku Vaitu un Tomu Petiju.

Uz «satelītu» albuma prezentāciju nāci ar tādu domu vai vienkārši te gadījies?

Pazīstu cilvēkus, kas šeit strādā, un izlasīju tviterī, ka te kaut kas notiek, tāpēc izdomāju ienākt paklausīties. Mēs jau laikam toreiz runājām (domāts TVNET materiāls pirms diviem gadiem, kad intervējām Gorkšu kopā ar toreizējo kolēģi un grupas dalībnieku Edgaru Žildi – red.). Mēs tieši par to vēl aizrunājāmies, un iedomājos, ka toreiz mani intervēja arī džeks no «satelītiem». Bet es jau arī tāds kautrīgs, beigās aizgāju maliņā un pastāvēju. Starp citu, man patīk viena šeti spēlētā dziesma, bet nezinu, kā to sauc (vēlāk ieraksts tviterī liecina, ka tā acīmredzot ir «Gaitenī» - red.). Ja man bērnībā būtu jāizvēlas, kas es gribu būt – futbolists vai rokzvaigzne –, es tagad izvēlētos būt rokzvaigzne. Protams, ka esmu laimīgs arī tāpat un futbolisti savā ziņā arī ir rokzvaigznes.

Tu spēlē vai esi mēģinājis apgūt arī kādu mūzikas instrumentu?

Zini, viena no manām lielajām apņemšanām ir spēlēt ģitāru, un es vēlētos to šogad iemācīties. Redzēsim, kādi man būs panākumi. Šobrīd esmu ģitāras meklējumos, kas izklausās smieklīgi, bet tā tas ir. Sākšu ar akustisko un tad pamazītēm mēģināšu progresēt.

Dzirdējām, ka tu drīzumā Rīgā plāno atvērt arī savu restorānu.

Jā, jūlija sākumā Andrejsalā gatavojamies atklāt restorānu «KoYa». Tā vieta ir ļoti inčīga - ar grafiti, bet es parādīšu, kāda tā izskatījās tad, kad to atradām (rāda foto savā telefonā - red.), - sanāk, ka tur netālu arī ir tā disene «Firsts». Tas ir arī tas, kas šobrīd man to laiku aizņem.

Ka vispār nonāci līdz šādai idejai?

Tāda ideja man bijusi jau ilgi. Tāpat kā man vēl aizvien ir sapnis spēlēt Premjerlīgā, man bija vēlme atvērt arī pašam savu bāru. Šķiet, tas radās, skatoties filmu «Snatch», kad tur džeki ieslēdzās un izdzēra visu savu bāru. Kopš tā laika es domāju, ka tiešām būtu forši, ja man būtu kaut kas pašam savs. Staigājot pa Londonas restorāniem, tu visu laiku kaut ko atliec savā galvā - tas ir forši un tas ir forši. Tā vienā dienā ar draugiem atradām šo vietu un, ja tā varētu teikt, iemīlējāmies. Saskatījām potenciālu un dzima ideja, ka jāpamēģina.

Ko, atnākot uz tavu jauno vietu, varēs sagaidīt apmeklētāji?

Tas būs restorāns, kas nedēļas beigās varēs pārvērsties par bāru ar labiem kokteiļiem. Kā kokteiļu etalonu izvēlējāmies Londonas bārus, kas šobrīd šajā jomā nosaka tos «trendus». Bārmenis mums būs Ansis Ancovs, kurš ļoti ilgi nostrādāja Londonā. Centīsimies atvērt ko jaunu, bet ne īpaši sarežģītu un pompozu. Ar labu atmosfēru un skatu.

Nebaida tas, ka ziemā varētu būt mazāk cilvēku?

Šobrīd baida daudzas lietas, tomēr likās, ka tā iespēja jāgrābj ar abām rokām. Esam noskaņoti optimistiski - ka mums viss izdosies un pie tā arī strādāsim.

Neatņemama bāra sastāvdaļa ir mūzika. Būs tevis izvēlēta «pleiliste» un dzīvie koncerti?

Iesākumā droši vien ka nē, bet gan jau kādā brīdī es vēlēšos tajā iejaukties. Ir lietas, ko pieregulēsim tāpat kā mašīnai. Iesākumā «pleilistes» taisīs kāds profesionālis, jo mana gaume varbūt nesakristu ar lielākās daļas mūzikas patērētāju gaumi. Ja uzliktu kādu «Metallica» albumu, šaubos, ka apmeklētājiem būtu laba apetīte (smejas).

Par izlasi. Pagājušajā ciklā notika paaudžu maiņa, un cikla otrajā pusē izskatījās, ka komanda kļuvusi spēcīgāka.

Par to paaudžu maiņu taisnība. Tā visu laiku notika, notika, notika, bet pagājušais cikls bija tiešām tāds, ka, salīdzinot sastāvu ar pirmo maču pret Grieķiju, tur piedalījās spēlētāji, kas tagad vairs nav pat kandidātu lokā. Mums ir labs vārtsargs, kas spēlē labā līgā, kā jau teicāt, ir futbolisti, kas spēlē labos čempionātos. Tas pats [Aleksandrs] Cauņa, kas ir nenormāls talants un teorētiski «CSKA» viņam vēl nav nekādi griesti. Tas pats [Ivans] Lukjanovs – man ir bail kādu izlaist. Esam atraduši optimālos centra pussargus, kuri pēdējos cikla mačus spēlēja tiešām veiksmīgi, kopumā vieš cerības. Bet kalendārs ir tāds, ka pirmās trīs spēles ir pašas smagākās un, ja visas zaudējam, tad cerību nav. No vienas puses tas ir labi, no otras slikti...

...bet tu jau neej laukumā ar domu, ka vari zaudēt.

Nē, nekad. Domāju, ka neviens futbolists neiziet ar tādu domu un diezin vai tāds futbolists vispār ir, kas grib zaudēt. Personīgi skatos uz to tā, ka mums ir labs kolektīvs un atbilstoša spēlētāju kvalitāte. Pēdējos mačos ļoti labi kreisā aizsarga pozīcijā nospēlēja [Ritvars] Rugins – līdz šim tur futbolisti mainījās diezgan bieži. Arī sniegums Baltijas kausā (kurā Latvija izcīnīja uzvaru – red.) demonstrēja, ka arī ar ne to labāko sastāvu varam spēlēt. 5:0 pret Lietuvu vienalga ar kādu sastāvu ir fantastisks rezultāts. Cerams, ka pārnesīsim šo formu arī uz nākamo atlases ciklu. Pašam tas noteikti būs viens no pēdējiem, ja ne pēdējais. Gribētos pacīnīties, bet tas jau droši vien būtu tāds, kā saka, «ultimate dream» – spēlēt kādā no lielajiem turnīriem.

Pēdējais atlases cikls vispār vai pēdējais pasaules čempionāta atlases cikls? Izskatās, ka esi karjeru nolēmis beigt visai agri.

Nē, protams, spēlēšu tik ilgi, cik ļaus veselība, bet vairāk par diviem atlases cikliem es točna nespēlēšu. Ja es jutīšos ļoti labi un tiešām būšu kādam vajadzīgs, tad, iespējams, tas nav tā, kā es tagad te saku – divi un viss. Varbūt, ka arī viens un viss. Nekad neko nevar zināt. Katrā ziņā šis pasaules čempionāts ir tas, uz kuru man gribētos visvairāk. Tikt uz Pasaules kausu Brazīlijā, pēc tā tiešām varētu beigt karjeru, staigāt ar medaļu pie sāniem pa Rīgu un visiem stāstīt.

Zinot [Aleksandru] Starkovu (valstsvienības treneri – red.), viņš līdz šim «griezienam» nelabprāt iesaistīja sastāvā jaunos. Spēlēja gan [Vitālijs] Astafjevs, gan [Juris] Laizāns, kuri savos klubos nerādīja neko īpašu. Kā jūs komandā uztvērāt to, ka uzreiz parādījās tik daudz jaunu seju?

Spēlētāju starpā valda ļoti profesionālas attiecības. Visi jaunie, kas atnāk, tiek ļoti labi uzņemti, un tas, kā viņš iekļausies sastāvā, jau ir atkarīgs no viņa rakstura iezīmēm – vai viņš atnāks un sāks stāstīt kaut ko visiem, atnāks un būs čoms visiem, vai arī būs pats par sevi. Tas individuāli ir atkarīgs no katra paša. Es domāju, ka visi spēlētāji skatās normāli uz paaudžu maiņu un seko līdzi citu gaitām. Ar to nekādu problēmu nav. Tu teici, ka es agri domājot beigt savu karjeru, bet es pats labprātāk aizeju, kad vēl varu paspēlēt, nevis tad, kad visi žurnālisti un komandas biedri mani grib iznest ārā un aizvest uz kaut kurieni, sakot, ka nu, vecīt, – tev ceļi vairs netur. Labāk ir aiziet laicīgi un bez liekām intrigām.

Mazliet vēl par mikroklimatu izlasē. Neviens nejoko par [Artjomu] Rudņevu un viņa izvēli noņemt burtu «s» no sava uzvārda?

Nē, mēs esam viņam tā tīri paprasījuši, kāpēc tā, bet ņirgāties neviens neņirgājamies. Katram ir savi iemesli. Ja kāds uzskata, ka viņš ir vairāk krievs nekā latvietis, man ar to nav nekādas problēmas, jo es futbolā, godīgi sakot, nešķiroju krievvalodīgos no latviešu valodā runājošajiem. Mēs esam viena komanda, un, kādas ir tās audzināšanas iezīmes ģimenē, tās ir viņa iekšējās lietas. Domāju, ka arī faniem un presei viņš ir jāvērtē pēc tā, kā viņš spēlē laukumā un par Latviju, nevis pēc tā – ir «s» burts vai nav. Jo, cik es saprotu, viņš s burtu noņēma, lai vieglāk būtu izrunāt uzvārdu. (..) Bet preses darbs ir piekasīties tādām lietām, un tā tas vienmēr būs. Nebūtu jau interesanti rakstīt ne par ko.

Šobrīd par jauno Virslīgas vadītāju kļuvis Normunds Malnačs. Ņemot vērā, ka esi pazīstams ar viņu jau no Blekpūlas laikiem, kāds tas ir ieguvums Latvijas čempionātam un futbolam? Ko tu gaidi, kas mainīsies?

Man grūti teikt, ko es gaidu, kas mainīsies, jo neesmu bijis iekšā tajā sistēmā līdz tam un nezinu, kā viss tika vadīts. Bet man kā Latvijas futbola patriotam jebkuras izmaiņas, kas kaut kādā veidā nes futbola vārdu un palīdz piesaistīt sponsorus, ir ļoti pozitīvas – ka kāds atnāk un cenšas ievirzīt visu labākā gultnē. Tomēr viņš ir redzējis, kā tas notiek Anglijā, tieši to «virtuves» pusi, ko daudzi nav redzējuši. Tā skala, kā tas viss notiek, droši vien ir tāpat kā mērogs 1:1000 000 kartē, bet idejas ir interesantas un, ja izdosies tās realizēt dzīvē, tad cepuri nost!

Tikāmies ar Malnaču pirms pāris mēnešiem, un varēja justa, ka viņam ir enerģija un viņš ir atgriezies Latvijā, lai darītu.

Galvenais, lai tā enerģija nenoplok. Bieži vien atnāk ļoti uzņēmīgi cilvēki, taču pēc kāda laika tas viss beidzas. (..) Tas [šie darbi] būs ilgstošs process, par to nav šaubu. Tā ir maza ķēdīte - futbolistiem jāspēlē labos klubos, izlasei jāsasniedz labi rezultāti pret labiem pretiniekiem. Tad arī celsies Virslīgas līmenis, skatītāji nāks... Skatoties uz nometnes [«Nr. 13»] jaunajiem puikām, viņiem vispār bija ļoti liels talants. Cerams, ka tiks nodrošināts līmenis, lai viņi no sporta neaizietu un turpinātu attīstīties.

Kādi ir Redingas līdzjutēji? Dzirdētas daudzas leģendas par angļu faniem kā par kaislīgiem līdzjutējiem un arī huligāniem.

Līdzjutēji ir tie, kas Anglijā futbolu padara interesantu, un viņiem jāuzņemas liels procents no panākumiem. Bez faniem tur būtu kā būtu. Aizbraucot uz Spāniju, ir klusums - it kā stadionā atrodas 70 000 cilvēku, bet tā īpaši tu viņus nejūti. Anglijā ir savādāk. Bet, runājot par Redingu, tas vispār ir tāds specifisks klubs - viņi lepojas ar to, ka paraksta līgumus ar spēlētājiem, nevadoties tikai pēc viņa meistarības, bet tā, kāds viņš ir arī ārpus laukuma. Arī paši līdzjutēji ir inteliģenti un varbūt nav tik karstasinīgi kā citās komandās.

Kur tad ir vistrakākie, joprojām «Millwall»?

(Iesmejas) «Millwall» ir tiešām tā komanda, kur desmitgadīgi puikas rāda žestus un mēģina iespļaut, kad ej garām. Tas ir tāds specifisks Londonas nostūris, bet domāju, ka arī Vesthemā ir karstasinīgi fani, forši fani ir arī Portsmutai, bet diemžēl viņi izkrita jau uz kuro tur līgu... Vienu izcelt ir grūti, bet «Millwall» ir tādi. Pat viņu stadions «The Den» tulkojumā ir ala, un tur tu tā arī jūties. Nezinu, kā uz tādu vietu var nākt ar bērnu, - pēc tam es nebrīnos, ka viņš mēģina uzspļaut un vēl kaut ko, jo neko citu tur iemācīties nevar.

Staigājot pa Redingu, tev nāk cilvēki klāt un runājas?

Es vēl arvien dzīvoju Londonā un katru dienu tās 30-35 minūtes braucu uz treniņiem. Redingā tāpat vien esmu bijis tik reižu, cik var saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem, un tas bija pašā sākumā, kad mani neviens īsti vēl nepazina. Bet, cik esmu dzirdējis, turienes fani mīl savus futbolistus. Par to pārliecinājos, kad mums bija tā [«Championship» uzvarētāju] parāde, kad braucām ar kausu cauri Redingas ielām. Laiks bija briesmīgs - auksts, gāza lietus, un mēs, spēlētāji, sēžot augšā uz autobusa, ņirdzām, ka atbraucot būs trīs cilvēki un tie paši, kas atnākuši no iepriekšējās dienas disenes. Bet nē, ielas bija pārpildītas un cepuri nost. Mūsu fani mīl komandu un ir lepni, ka no tāda miestiņa komanda ir sasniegusi daudz.

Kad runājām pirms diviem gadiem par «Queens Park Rangers» faniem, atklāji, ka starp viņiem ir vairākas visai kolorītas personas - rokmūziķi u.tml. Kā ir tavā pašreizējā klubā?

Tu zini, neesmu dzirdējis ne par vienu zināmu Redingas līdzjutēju, kā tas bija «Queens Park Rangers» gadījumā. Bet tas principā ir loģiski, jo tas bija Londonas klubs un tur to mūziķu ir daudz.

Tad novēlēsim tev vēl pagaidām palikt tur, kur esi.

Jā, galvenais ir novēlēt, lai uzspēlēju [Premjerlīgā], un pēc tam jau viss būs kārtībā.

Tāpēc arī bija jautājums par to karjeras augstāko punktu. Katrā ziņā ticam, ka tu spēlēsi pasaules spēcīgākajā nacionālajā čempionātā.

Sarunājam tā, ka sazvanīsimies tad, un tad jūs uzprasāt, vai atrodos savas karjeras augstākajā punktā. Bet šobrīd... Ne tā, ka es esmu māņticīgs, vienkārši man ir rūgta pieredze. Negribas visiem stāstīt, cik daudz spēlēšu un sitīšu iekšā, bet principā uzskatu, ka no savas puses esmu izdarījis visu, lai tur tiktu. Atlikusi pirmssezona, kurā man sevi jāpierāda. Cerams, ka tas arī izdosies.