Futbola radītās kaislības piedzīvot atkal un atkal!

Pēdējā mēneša laikā dažs labs ir atēdies futbolu atliku likām, kamēr man jau nākamajā dienā pēc lielā fināla bija drusku skumji – kā jau pēc ikvieniem svētkiem, kas ir patikuši. Pavadītās trīs nedēļas Krievijā un klātienē apmeklētās 14 spēles devušas daudz krāšņu iespaidu. Klātienē vēroju 19 no 32 izlasēm, tostarp visas četras pusfinālistes - Franciju, Horvātiju, Beļģiju un Angliju.

Redzēju topošo pasaules čempionu franču grandiozo 4:3 uzvaru pār Argentīnu, vāciešu asaras pēc sensacionālā 0:2 zaudējuma Dienvidkorejai, priekšlaicīgi noliekot čempionu pilnvaras.

Redzēju spilgtos meksikāņu, argentīniešu, panamiešu, irāņu, horvātu un citus līdzjutējus, kaislīgas dziesmas, līksmību ielās un metro.

Ikdienā sekojot un atspoguļojot Latvijas futbola norises, līdz šim izjutu cilvēku intereses trūkumu – nereti nepelnīti, jo arī vietējie kājbumbas meistari, lai gan netuvojas pasaules klasei, rāda kārtīgu futbolu un, galvenais, šeit pat Rīgā, Liepājā, Ventspilī, Jelgavā, Jūrmalā ir iespējams sajust klātbūtnes efektu.

Skatīties televīzijā un vērot futbolu degungalā ir pavisam dažādas lietas. Ne velti pēc Euro 2012 apmeklēšanas Polijā un gadiem ilgas Latvijas futbola virtuves izzināšanas man tas neapnīk – jo ir interesanti!

Lūk, šajās nedēļās pēkšņi sajutu, ka futbols arī Latvijā ieņēmis to vietu, kuru pieradis ieņemt gandrīz visā pasaulē, – Karaļa troni. Cik bieži šovasar nācās dzirdēt: «pat mana mamma (vecmāmiņa) interesējas, cikos spēle un kurš cīnīsies», «kā tu domā, kurš uzvarēs šovakar? Un visu turnīru?», «nezini, kurš vakar TV komentēja spēli?» Protams, gribētos, lai tā ir visu gadu, bet… vismaz tik daudz. Domāju, nepārspīlēšu, ja teikšu, ka visa Latvija dzīvoja līdzi futbolam – iespējams, tā notika tikai otro reizi mūsu valsts pastāvēšanas vēsturē. Pirmo reizi sagādāja Māris Verpakovskis un Co, 2003. gadā kvalificējoties Euro 2004 finālturnīram.

Iepriekšējos PK finālturnīros tik milzīgu interesi nesajutu – varbūt tas saistīts ar globalizāciju un pasaules futbols tagad plūst pāri Latvijai spēcīgāk.

Aizvadītajā čempionātā klātienē vislabāk patika divas lietas – futbols un draudzība. Neskaitāmi līdzjutēji bija tērpušies spilgtos tērpos, apkarinājušies ar jocīgiem karekļiem, nokrāsojuši sejas līdz nepazīšanai un lepni likuši plīvot savas valsts karogam. Skaidrs, ka vizuāli pamanāmākie fani pirms spēles saņēma simtiem lūgumu nobildēties kopā, taču, lai cik tas svelmē varētu būt nogurdinoši, nevienam netika atteikts.

Arī es izmantoju iespēju papildināt savu foto kolekciju. Bieži vien gan pirms, gan pēc spēles mīļas kopbildes uzņēma abu komandu līdzjutēji un līdzjutējas. Draudzīga atmosfēra pāri visam!

Ienākot stadionā, tevi pārņem skaņas vilnis. Līdzjutēji sevišķi spēcīgi reaģē, ja viņu mīlulis parādās laukumā (piemēram, uz iesildīšanos) – tā tas bija Lionela Mesi, Krištianu Ronaldu, Roberta Levandovska, Lukas Modriča gadījumā. Tāpat fani, gaidot mača sākumu, nekautrējās svinēt uz video ekrāna demonstrētos vārtu guvumus no iepriekšējām spēlēm.

Tomēr iespaidīgākais sākas, kad futbolisti iznāk laukumā un dzied himnas. Pašu visvairāk aizkustināja argentīniešu, meksikāņu un arī poļu līdzjutēju dziedājums – daudzskaitlīgi, spēcīgi, emocionāli.

Arī futbola spēļu laikā nereti nācās novērsties no spēlētājiem, lai vērotu līdzjutēju reakcijas un pārdzīvojumus. Bija gan arī tādi, kuri atbalstīja savu komandu visa mača gaitā neatkarīgi no notikumiem laukumā (piemēram, panamieši), bet pilnu emociju gammu sagādāja Francijas un Argentīnas 4:3 spēle.

Nemelošu, ja teikšu, ka vismaz divas trešdaļas līdzjutēju stadionā bija argentīnieši un viņu 90 minūšu uzvedība bezmaz vai atgādināja dzīvi, kurā ir gan veiksmes, gan neveiksmes.

Vispirms: prieks par savējo parādīšanos laukumā, himnas dziedāšana, kurai izskanot fani vēl vismaz minūti lēkājot turpināja saviem spēkiem izdziedāt tās piedziedājumu. Pēc tam cītīgs atbalsts spēles laikā, tad sabēdāšanās pēc ātras nonākšanas zaudētājos, tad Anhela di Marijas neticamais tālsitiens un prieki par panākto 1:1. Spēles brīnišķīgākais brīdis pienāca, kad īsi pēc pārtraukuma Argentīna panāca 2:1 savā labā – vārdiem neizteikt, kas notika stadionā. Vienkārši to var noformulēt kā dzīres, dzīves svinēšanu (gaisā tika lieti iepirktie dzērieni, lidoja cepures un vēl nezin kas, skaņas decibeli sasniedza rekordus un radās sajūta, ka esmu kādā karnevālā, nevis futbola spēlē).

No sirds novēlu katram vismaz reizi mūžā to pieredzēt pašam. Un tad, pozitīvismam sasniedzot baltkvēli, Francija ātri vien no 1:2 panāca 3:2 un argentīniešu emocijas strauji pikēja lejā, līdz viņi, salikuši rokas klēpī, slapji, klusi un bēdīgi vēroja atlikušo spēles gaitu.

Tomēr jau pēc finālsvilpes, kas nozīmēja Argentīnas izstāšanos, līdzjutēji atkal atdzīvojās, dziedāja un pateicās saviem futbolistiem par centieniem.

Tas bija viens no skaistākajiem piemēriem šīs vasaras futbola mutulī, bet bija vēl un vēl. Piedzīvoju slaveno Viking Clap islandiešu izpildījumā, kas patiesībā izklausās diezgan biedējoši un, domāju, var psiholoģiski ietekmēt pretinieku. Piedzīvoju, kā prasīgie poļu līdzjutēji pēc mača atsakās pieņemt savu futbolistu pateicību par atbalstu, jo spēle pret Senegālu tika negaidīti un bezzobaini zaudēta. Piedzīvoju aptuveni 50 gadus vecu irāņu žurnālistu emocionālu deju stadiona tribīnēs pēc dramatiskās pēdējo sekunžu uzvaras pret Maroku – uzvaras, kuru Irāna gaidīja 20 gadus. Piedzīvoju Vācijas, Argentīnas, Dānijas, Šveices izstāšanos no turnīra.

Pirmo reizi dzīvē apmeklēju Pasaules kausa izcīņu, pirmo reizi redzēju Mesi, pirmo reizi biju Krievijā. Notikumu un piedzīvojumu piesātinājums bija tik liels, ka trīs dienas pēc atgriešanās Latvijā par jaunām aktivitātēm pat domāt negribējās. Taču tās bija tikai trīs dienas.

Jau ceturtajā sāku apsvērt idejas – ko tālāk? Kurp vēl aizbraukt? Katram savs, bet man grūti iztēloties kaut ko interesantāku nekā ceļošana, futbols, jaunu cilvēku un kultūru iepazīšana – tā visa ir savas dzīves paraibināšana un neaizmirstamas atmiņas.