Atskatoties uz aizvadītā gada notikumiem, apskatnieks un publicists Armands Puče sarunā ar TVNET nosauc, pēc savām domām, spilgtākās pašmāju sporta personības un viņu iespēto 2011.gadā.
Armands Puče nosauc piecas spilgtākās personības sportā
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
«Ir bijušas daudzas labas lietas, bet man gribētos izcelt šo gadu kā stāstu par latviešu raksturiem un pārbaudījumiem. Tam blakus iekavās kaut kur ir medaļas un goda pjedestāli, bet, runājot par personībām, es redzu piecas izteikti izcilas parādības.
Radēvičas bronza gada svarīgākajās sacensībās
Ineta Radēviča un viņas bronza tāllēkšanā pasaules vieglatlētikas čempionātā. Vieglatlētika ir karaliene, un tā konkurence, kas ir tur, nav salīdzināma ne ar vienu no sporta veidiem. Vēl jo vairāk tāpēc, ka Ineta to izdarīja sezonas svarīgākajā startā jau otro gadu pēc kārtas, un tas nozīmē, ka mums ir ārkārtīgi patīkams saviļņojums, gaidot nākamo olimpisko gadu Londonā. Viņas izpildījumā ir prieks par to daili, kas izstaro no šīs sportistes. Tas ir arī estētisks baudījums.
Dukura dominance
Kā nākamo varu minēt, sauksim viņu par skeletona karali, Martinu Dukuru. Jebkurā sporta veidā, ja tu vari izturēt gadu bez zaudējumiem, tas ir atzīmējuma vērts. Ja latvietis kādā sporta disciplīnā, pie tam tehniski sarežģītā, dominē tik izteikti, tas nav gluži tas pats, kas Sprīdītis ar lāpstu, kurš nocērt trīs galvas pūķim.
Daugaviņa paraugstunda jaunajiem sportistiem
Spītības un gribasspēka komplekts Kaspara Daugaviņa izpildījumā bijis ļoti uzskatāms. Viņš ir demonstrējis, ko nozīmē nepadoties, ja tevi izmet pa durvīm un ārā pa logu. Tu meklē, kur ir vējlodziņš, līdz beigās ielien pa skursteni un panāc savu. Izskatās, ka ar šo (nostiprināšanos NHL kluba Otavas «Senators» sastāvā – red.) viņš daudzām paaudzēm būs iedevis motivāciju, ka tu vienkārši nedrīksti padoties. Un ne tikai runājot par hokeju, kur citi mūsu draftētie NHL puikas gribēs iet līdzīgu ceļu. Pēc pirmajiem četriem gadiem fārmlīgās viņš nenolaida rokas. Pretēju gadījumu ir bijis krietni vairāk, bet Daugaviņš ir ar spēcīgu sakodienu.
Jāņa Blūma šovs pret Franciju
Absolūti žilbinošs sniegums, iespējams, karjeras spēle, ko vajadzētu rādīt krustu šķērsu kā piemēru, kā paraugu un viena vakara komētas iznācienu, bet Jānis Blūms pret Franciju... Kas bija Francijas izlase Eiropas čempionātā, cik daudz tur bija NBA spēlētāju, kas pret viņu spēlēja, viens no pasaules labākajiem aizsargiem (Tonijs Pārkers – red.)... Blūma benefice Latvijai un šim sporta veidam varēja dot ārkārtīgi lielu pacēlumu. Blūms kā personība ir tik strikts pretstats tam, kas notika ar Latvijas basketbolu pirms tam – ar visām tām baigām vasarām, uzdzīvēm... Viņš ir paraugs un parādīja, ka var nospēlēt kā komandas kapteinis, kā līderis un pret ko! Tas, ka nav uzvaras, tas visā šajā stāstā ir otršķirīgi, bet tas, kāda, pateicoties Jāņa sniegumam, bija attieksme, pateicoties viņa stingrajai rokai un karognesēja lomai... Sauksim to par Latvijas basketbola nākamo kvalitatīvo soli, jo pirms tam bija tikai soļi atpakaļ.
Bobslejistu šahs
Šahā ir situācijas, kad tev jāupurē dāma, lai tu uzvarētu partiju. Karali upurēt nevari, jo tad tu zaudē. Tas bija tas, kas notika Latvijas bobslejā – tika upurēta dāma. Tā dāma bija Jānis Miņins, bet ne tādā nozīmē, ka mēs liekam vienlīdzības zīmes stereotipos. Viņš bija galvenais kauliņš Latvijas bobslejā, un tajā pašā laikā bobsleja sabiedrība ir tik veselīga, ka spēj saskatīt – ir jāupurē dāma, lai uzvarētu partiju, un šobrīd tā ir uzvarēta. Tas, kā Melbārdim ar Maskalānu ies tālāk, ir cits stāsts, bet tas, ka netika pazaudētas iepriekšējos gados veiktās iestrādnes un turpina vilkt šo tradīciju vezumu līdzi aiz muguras, tas, ka tur ir ne tikai dabas dots talants, bet spēja ar to turpmāk strādāt. Viens pats talants jau nav nekas. Pēc būtības bobslejs ir ārkārtīgi nepraktisks – pirmās formulas ziemas versija. Bet tas, ka mēs varam redzēt prieku - vācieša, šveicieša prieku, ka viņi var tikt garām latvietim, mazajam bāliņam, daudz ko izsaka. Mēs sacenšamies ar lielvalstīm. (..)
Šīs ir tās lietas, kas mani ir aizkustinājušas. Mēs varam ielikt iekavās divas izcilas aizgājušās personības. Pirmkārt, Inese Jaunzeme, pirmā olimpiskā čempione, kura jātur cieņā un godā, jo bija personība, no kuras klātbūtnes varēja vienkārši izkust – gan ja tu esi vīrietis, gan ja tu mīli sportu. Protams, arī Skrastiņa aiziešana, kas atstās pārdomas un daudzpunktes sportā kā tādā.
Svarīgākais - piedalīties cīņā par uzvaru
Par ko dzirdēsim nākamgad? Par visiem, kurus nosaucu. Noteikti jāpiemin pasaules junioru čempions un rekordists [Zigismunds] Sirmais, kam paliks divdesmit gadu. Dainis Kūla šajā vecumā uzvarēja olimpiskajās spēlēs, un domāju, ka Sirmajam to izdarīt nebūtu nekādu problēmu. Kāpēc ne? Viņš ir viens no tīrradņiem, kas saprot, kāpēc atrodas savā sporta veidā. Ir un grib būt tur. (..)
Ja mēs piedalāmies cīņā par uzvaru, tas ir ļoti daudz. Bieži vien mēs aizbraucam un cīnāmies, bet psiholoģiski ir ļoti svarīgi saprast, ka tu piedalies cīņā par uzvaru. Tu nelaid garām tos cilvēkus, ja tev ir jānostājas trasē viens pret vienu vai blakus viņiem. Tu viņus līmē apmalē, nosedz vai krīti kājās. Tas ir tas, ko mēs saprotam ar cīnīšanos par uzvaru. Tā ir Latvijas sporta fabula, jo uzvarēt ar savu mazo resursu ir grūti, bet piedalīties cīņā par uzvaru – mēs allaž esam to darījuši un tad sanāk arī iekost kādam.»