Kā latvietis sportot sāka

Vērojot mūsu olimpiešu gaitas Turīnā, grūti pat noticēt, ka vēl tikai pirms nieka 80 gadiem latvieši ar sportu nekādos lielos draugos nebija. Vēl vairāk — daudzi uzskatīja, ka sportošana ir pilnīgi bezjēdzīga un pat kaitīga nodarbošanās.

Varam gan sevi mierināt ar domu, ka neba nu latvieši vien bija tik aizspriedumaini. Nē, arī lielo nāciju dēli un meitas jautājumā par sporta nepieciešamību nereti lauza šķēpus un metās dažādās galējībās, piemēram, jau izsenis par sportisku nāciju uzskatītie angļi. Pagājušā gadsimta divdesmitajos gados avīžnieku uzmanību saistīja nelielas angļu pilsētiņas Binglejas likstas. Turienes iedzīvotāji bija sadalījušies divās nometnēs — sportistos un sporta nedraugos. Un kaut kā tā bija sagadījies, ka abas nometnes bija sadalījušās arī pa dzimumiem — kungi noņēmās ar sportu, bet dāmas uz to visu raudzījās ar neslēptu riebumu. Cik noprotams, vīrieši sportam bija pievērsušies ar maniakālu degsmi, caurām dienām spārdot bumbu un spēlējot kriketu, bet daiļo dzimumu atstājot pilnīgi novārtā. Pirmās trauksmes zvanu sāka skandināt gados jaunas sievietes — vairāku mēnešu laikā Binglejā nebija noslēgta neviena laulība, jo visi puiši to vien darīja, kā sportoja un ar meitenēm nepinās. Drīz vien meiteņu pusē nostājās arī saldumu un ziedu tirgotāji — ja reiz puiši meitenes uz randiņiem neaicināja, tad, gluži loģiski, arī ziedus un konfektes viņām nepirka, tā nostādot attiecīgo preču pārdevējus bankrota priekšā. Lieta aizgāja pat tik tālu, ka pilsētas meitenes oficiāli pieteica puišiem karu un paziņoja, ka gadījumā, ja viņi nelabosies, daiļais dzimums būs spiests spert ārkārtējus soļus. Kādus tieši — to meitenes reportieriem, kas šā konflikta atspoguļošanai bija sabraukuši no visas Lielbritānijas, nestāstīja. Tomēr rezultāti neizpalika: puikas sabijās un jau nākamā mēneša laikā Binglejā tika nosvinētas 11 kāzas.

Sajūsma par asinīm

Mazajā Latvijā tik skarbi notikumi nebija manāmi, taču strīdi par sporta nozīmi pilsoņu dzīvē tāpat ritēja itin karsti. Divdesmitajos gados daudziem skriešana ar mērķi uzstādīt rekordu, likās tāda mazliet pastulba nodarbošanās. Sak", tā vietā lai pļautu un sētu, spēcīgi vīrieši nodarbojas ar kaut kādiem niekiem! Viens no masu medijiem, kas uz sportošanu raudzījās ļoti skeptiski, bija divdesmito gadu nogalē iznākušais laikraksts Nakts un Diena: "Kas tagad literatūra, māksla un zinātne — tagad pirmā vietā stāv sports un sensācijas. .. Nevajadzētu visu novest līdz pārspīlētībai, ka sportistu muskuļi un kailie stilbi katru dienu nobildēti gandrīz visos laikrakstos. Sportists — tas tagad ir jaunais dievs! Ir jau labi, ka cilvēki piekopj sportu, veicinot fizisku attīstību, bet nevajaga noiet tiktāļ, ka sports kļūst par māniju. Sports ir tiktāļ atzīstams, cik tas kā tāds atbilst fiziskai attīstībai un higiēnai, bet ne rekordiem. Kas tur ko jūsmot, ka viens aizlec tāļāk nekā otrs, ka viens aizmet disku tāļāk, cits atkal tuvāk!"

Mūsdienu olimpiešiem noteikti vajadzētu izlasīt arī kādu citu tajā pašā avīzē rodamo domu graudu — tagad pat grūti noticēt, ka šo rindu autors visu tālāk teikto patiešām rakstījis pilnā nopietnībā: "Tiek rīkotas visāda veida sporta sacīkstes un treniņi, vienas valsts sportisti pat brauc citās valstīs, kur tos sagaida ar lielāku godu nekā ministrus, kaut gan nevienas sporta sacīkstes neko produktīvu nedod. Tas viss vēl nebūtu tik traģiski, ja sports nenonāktu līdz brutalitātei. Kur vēl lielāku brutalitāti saskatīt, ja ne boksā? Uz skatuves divi muskuļaini vīrieši sit viens otram ar dūrēm, līdz vienam sadauza aci, ielauž degunu vai izsit zobus. Plūst asinis, un publika jūsmo par asiņaino skatu. Gadās pat, ka viens boksers nosit otru, pastrādā noziedzīgu nodarījumu, tomēr vainīgais nedabūs nekādu sodu, jo tas, lūk, esot sports!" Varbūt tieši šī skarbā atziņa vainojama pie tā, ka latviešiem nav izcilu bokseru?

Eļļu ugunij pielēja negadījums kādā Rīgas ģimnāzijā — viens no audzēkņiem fizkultūras nodarbības laikā apsaldējās un nomira. Sporta nelabvēļiem nu bija pamats kliegt, ka sportošana pie laba gala neved. Loģiskāks gan liekas cits tā laika viedoklis: sportot var un vajag, taču vēlams to darīt tam piemērotās telpās, nevis neapkurinātā zālē bez iespējas pēc nodarbības pārģērbties un noskalot sviedrus. Katrā ziņā nekādi "mēri" pret fizkultūras nodarbībām pēc šā incidenta netika pieņemti, bet trīsdesmitajos gados fiziskā audzināšana un sports pat tika uzskatīti par patriotiskās audzināšanas sastāvdaļu. Lūk, ko par to rakstīja sportiskākais preses izdevums Latvijā Sporta Pasaule: "Sporta sacensības audzina skatītāju, iespaido viņa rakstura īpašības. Sportā skatītājs visspilgtāk redz, cik liela nozīme, lai sasniegtu uzvaru, ir neatlaidībai un enerģijai. Mūsu laikmets ir raksturīgs ar savu gļēvulību. Ik dienas daudz pašnāvību un bankrotu. Visapkārt mazdūšības un neapmierinātības atmosfēra. Sports nāk kā dabīga reakcijai šai gļēvulībai. Ne vien sportisti, bet arī sporta interesenti lielākā vai mazākā mērā iespaidojas no gribas — censties pārvarēt šķēršļus."

Sievietes un sports

Kad latvieši bija puslīdz apraduši ar domu, ka sports nemaz nav tik briesmīga padarīšana, viņi atrada jaunu tēmu diskusijām. Proti, vai sportot vajadzētu sievietēm. Interesanti, ka atkal pirmie par to aizdomājās sportiskie angļi. Trīsdesmito gadu sākumā viņu speciālisti pēkšņi bija izdarījuši pārsteidzošu atklājumu — angļu meitenes, izrādās, vairs nav tik glītas kā agrāk! Kas vainīgs? Protams, nodarbošanās ar sportu! Tādēļ sieviešu dailes cienītāji radīja tādu kā kustību, kas bija vērsta pret sieviešu iesaistīšanos sportā. "Sieviete nav radīta sportam. Vienīgo ne tikai dabīgo, bet arī veselīgo kustību — pastaigāšanos — sieviete ir atmetusi. Šolaiku sieviete jau kopš bērnības nododas visādiem trikiem un kustībām, tā bojājot ne tikai sev figūru, bet arī veselību. Viņa stiepjas garumā, paliek vāji attīstītām krūtīm un atstāj noziedējušas sievietes iespaidu. Pēc miesas attīstības viņa vairāk tuvojas vīriešiem bez veselīgajām sievišķīgajām līnijām un graciozām kontūrām," tā sūrojās kāds britu sporta eksperts, kura žēlabas pārpublicēja arī Latvijas prese.

Tomēr Latvijā trīsdesmitajos gados nopietni strīdi par sieviešu sportu neizvērsās — galvenokārt jau tādēļ, ka tas nebija neko izplatīts. Labi, mums bija pa kādai daiļslidotājai un slēpotājai, taču tās sportoja diezgan diletantiskā līmenī un acīmredzot netika uzskatītas par sportisku sieviešu etalonu. Un laikam jau tolaik latviešu meitenes bija izskatīgākas nekā anglietes, jo netika manīts, ka mūsu vīrieši īpaši kreņķētos par neglītām sievietēm. Gluži pretēji, laikraksts Sporta Pasaule pat uzskatāmi paskaidroja, kāds labums ceļas no sieviešu sporta: "Sieviete, kas būs piekopusi vingrošanu, visos gadījumos jutīsies pašapzinīgāka un elegantāka, viņas kustības būs noteiktas, drošas, turpretī sieviete, kura nekā nedara, pati bojā savu izskatu."

Nost ar profesionāļiem!

Trīsdesmito gadu nogalē latvju sportisti bija paaugušies, tāpat arī līdzjutēji, un pienāca kārta nākamajai domu apmaiņai. Šoreiz par to, vai profesionālais sports ir piemērots tik lādzīgai un godīgai tautai kā latvieši. Par diskusiju aizsākumu parūpējās Latvijas izlases futbolists Vestermanis. Laikam viņš bija tīri labs bumbas meistars, ja jau reiz viņam kā pirmajam no visiem latviešiem ārzemnieki piedāvāja noslēgt profesionāļa līgumu. Ar šādu priekšlikumu klajā nāca Francijas komanda Racing, kas solīja latviešu futbolistam maksāt tiem laikiem pieklājīgu naudu — 2000 franku mēnesī. Protams, sportistu šis piedāvājums apmierināja, arī Latvijas Futbola federācijai nekas nebija iebilstams — tā pat panāca, ka franči piekrita Vestermani atbrīvot uz izlases mačiem. Toties skandālu sarūpēja futbola līdzjutēji ar Sporta Pasauli priekšgalā, uzstājot, ka profesionālais sports ir tikai teātris, izrādīšanās un jaunatnes maitāšana, jo, kā zināms, džentlmeņi ar sportu naudu nepelna. Nu, apmēram tāpat, kā savulaik izteicās slavenais krievu sporta komentētājs Ozerovs: "Ņet, takoj sport nam ņe nužen!" Tā teikt, tāds sports latviešiem nav vajadzīgs. Un arī "nožēlojamais profesionālis" Vestermanis Latvijas izlasei nav vajadzīgs! "Ko mums dos šāds ieguvums? Ja arī mums izdotos uzvarēt kaimiņu komandas, tad tā būs bēdīga uzvara, jo visi rakstīs, ka mums bijusi profesionāla komanda. Un Latvijas tīrajam sporta vārdam būs neizdzēšami piekarināta klāt profesionālisma izkārtne. .. Mūsu valstī sporta profesionālisms neder. Mūsu sporta saime ir par daudz noslēgta un kompakta, lai tai maisītos pa vidu naudas pelnītāji. Tas sagandēs mūsu jaunatnes ētiku un sagraus to veselīgo sporta ēku, ko mēs ceļam savai tautai. Mēs zinām, kā profesionālajā sportā pelna sportisti profesionāļi, bet vēl vairāk saņem visādi menedžeri. Un tādi kundziņi mums nav vajadzīgi!" svētā sašutumā rakstīja Sporta Pasaule. Būtu šo rindu autors redzējis mūsdienu Latvijas futbolu… Par laimi, to no trīsdesmito gadu futbola šķīra vēl arī padomju laiki, kad, kā zināms, oficiāli profesionāla sporta Padomju Savienībā nebija.

Olimpiskie kašķi

Vai tikai mūsdienās sportisti un sporta funkcionāri ik pa brīdim sakašķējas un publiski pamazgā netīro veļu? Nu, apmēram tā, kā biatlonists (tagad jau slēpotājs) Oļegs Maļuhins ar Biatlona federāciju, kas viņu atļāvusies nesūtīt uz olimpiskajām spēlēm. Nē! Pirmās republikas laikos īsteni latviska kašķēšanās sita vēl augstāku vilni! Problēmas sākās jau divdesmitajos gados, kad Latvijai nebija īpaši daudz labu sportistu, ko sūtīt uz tāda mēroga sacensībām kā olimpiāde, taču vēl mazāk bija naudas. Katrs lats tika trīsreiz apgrozīts pirkstos, pirms nolemts to tērēt sportam. Pavisam lielas ziepes sākās, ja sacensības notika kaut kur — ellē ratā —, piemēram, Amerikā. Lai aizsūtītu uz Losandželosas olimpiskajām spēlēm divus dižākos latviešu tā laika sportistus Daliņu un Dimzu, līdzekļus meklēja labu brīdi. Beigu beigās tika noslēgta džentlmeniska vienošanās — Daliņa izdevumus sedz valdība, bet Dimzas — Rīgas Dome. Tiktāl viss būtu kārtībā, taču kašķis sākās brīdī, kad kļuva skaidrs — abiem atlētiem līdzi jādodas arī Latvijas delegācijas vadītājam. Bet kuram uzticēt šo godu? Tika spriests šā un tā, apsverot pat domu ekonomijas nolūkos par delegācijas vadītāju iecelt kādu Latvijas vēstniecības ASV darbinieku. Taču toreizējais Latvijas olimpiešu priekšnieks šefs Jānis Dikmanis problēmu atrisināja vienkārši — aizbrauca uz Ameriku pats. Kāda sašutuma vētra pēc tam sacēlās! Gan par to, ka Dikmaņa braucienam iztērēti 1500 lati, gan par to, ka par sportistiem Amerikā viņš nav licies ne zinis un būtībā uzskatāms par ekskursantu.

Arī Dikmaņa pēctecim Plūmem neklājās labāk — viņu avīzes tāpat zākāja kā nekompetentu sporta funkcionāru. Šo neglaimojošo titulu Plūme pilnā mērā attaisnoja 1936. gada ziemas olimpisko spēļu laikā — šķiet, tik pamatīgu izgāšanos Latvijas sportisti nav piedzīvojuši ne pirms, ne pēc tam. Uz olimpiādi aizbrauca bariņš funkcionāru un 30 sportisti (pusi delegācijas veidoja hokejisti), taču izcīnīja (ja šāds apzīmējums šajā gadījumā ir vietā) tikai priekšpēdējās un pēdējās vietas. Jau pirms olimpiādes Ziemas sporta savienības vadībai tika pārmesta neobjektivitāte olimpiešu atlasē, un šiem pārmetumiem var piekrist — kandidātu saraksts tika sijāts aiz slēgtām durvīm un nez kādēļ izlasē iekļāva virkni sportistu, par kuru spējām nevarēja būt nekādu ilūziju. Kad mūsējie olimpiādē likumsakarīgi izgāzās, sporta funkcionāriem vajadzēja uzklausīt daudzus biezus vārdus, un ne viens vien no viņiem zaudēja amatu. Starp citu, šis nebija pirmais gadījums, kad sportistu atlase notika dīvaini — līdzīgus jokus 1933. gada Eiropas čempionāta laikā izspēlēja arī Latvijas hokeja izlases vadītāji, kas rezervē nosēdināja labus spēlētājus, bet laukumā palaida tādus, kas knapi uz slidām turējās — tā vismaz apgalvo tā laika avīzes. Rezultātā mūsējie zaudēja visiem, kas vien stājās pretī.

Bet Latvijas sporta materiālo stāvokli sevišķi labi ilustrē skandāls, ko sarūpēja Latvijas Galda tenisa savienības priekšsēdētājs, kurš ārzemju komandējuma laikā iztērēja visus savā rīcībā esošos pieticīgos līdzekļus, tādēļ naudiņu atpakaļceļā bija spiests aizņemties no Austrijas kolēģa. Tas vēl nebūtu nekas īpašs, ja vien mūsējais būtu praties parādu atdot. Vairākus mēnešus vēlāk Latvijas laikraksti bija spiesti funkcionāram atgādināt par parādiņu. Iespējams, ka tas nav atdots vēl šobaltdien. Tādēļ, ja gadās satikt kādu austriešu galda tenisistu, varbūt ir vērts viņam atdot kādus simt eiro…