Četri gadi neiedomājamu pavērsienu un skandālu bija nepieciešami, lai lielā hokeja halle tiktu uzbūvēta. Tās tapšana bija galvenais priekšnoteikums, lai Pasaules hokeja čempionāts Rīgā vispār varētu notikt. Halles celtniecības procesu pavadīja pamatota kritika un neticība, vairākkārt likās, ka skaistais sapnis par lielo hokeju Latvijā ir izsapņots, taču brīnums notika un sporta templis lepni slejas Skanstes ielā.
Pirmās hokeja kaislības hallē "Arēna Rīga" (1)
Pirms pieciem gadiem Latviju pāršalca negaidīta prieka vēsts: Rīgā notiks Pasaules čempionāts hokejā. Pēc pirmās sajūsmas pierimšanas kļuva skaidrs, ka nav kur šos svētkus sarīkot, jābūvē jaunas halles. Kā svarīgākais tika izvirzīts jautājums par lielās halles celtniecību. Sākums ir cerīgs, jo piesakās vairāki būvētgribētāji, taču amatpersonas izvēlas Starptautiskās hokeja federācijas ieteikto Gorana Takača virzīto projektu. Šis lielais pasaku stāstnieks sola investēt 400 miljonus dolāru. Latvijas žurnālisti ātri vien atklāj, ka Takačs ir starptautiski pazīstams blēdis. Izceļas pamatīgs skandāls, un Takačs ar kompāniju pazūd "tālēs zilajās". Tā ir pirmā neveiksme. Par situācijas glābēju piesakās "Multihalle", visi atviegloti uzelpo, taču rit mēneši, bet neizdodas panākt vienošanos par būvēšanas noteikumiem. Ar asu kritiku iejaukties spiesta pat Latvijas prezidente.
Vaira Vīķe-Freiberga, Valsts prezidente: "Gandrīz jāsāk domāt par apzinātu kaitniecību un varbūt vēlēšanos, lai Latvijai aiziet šī izdevība garām. Nākamā valsts, kas ir izteikusi vēlmi šo čempionātu gatavot, ir mūsu kaimiņvalsts Krievija. Rodas jautājums: ļaudis, kas darbojas šā čempionāta gatavošanā, kuras valsts labā viņi strādā?"
Visbeidzot tomēr vienošanās tiek panākta un 2003. gada pavasarī Skanstes ielā zemē tiek likts halles pamatakmens. Ar to tiek novērsti pirmie draudi, ka Starptautiskā hokeja federācija varētu Latvijai atņemt tiesības rīkot Pasaules čempionātu. Prezidentes kritika piemirsta, un viņas priekštecis šajā amatā Guntis Ulmanis, kurš ir iesaistījies čempionāta rīkošanā, kameru priekšā atkal var stāties ar cerīgu skatu uz dzīvi.
Guntis Ulmanis, 2006. gada Pasaules hokeja čempionāta izpilddirekcijas vadītājs: "Hokeja čempionāts noteikti būs, un mēs būsim gan šā čempionāta organizētāji, gan arī aculiecinieki. Būs grūtības, būs problēmas, būs strīdi, būs varbūt asaras, būs smaidi, viss, kas būs pa ceļam."
Un asaras tiešām jāpiedzīvo. Atkal rit mēneši un pienāk ziema, bet "Multihalle" tālāk par pamatakmens ielikšanu un pārdesmit pāļu iedzīšanu nav tikusi. Vietā, kur jāstājas lielajai hallei un nūjas jākrusto Pasaules hokeja čempionāta zvaigznēm, ripu dzenā vien vietējie puikas. Šādas neizdarības iemesls ir it kā banāls, bet izšķirošs: "Multihallei" nav naudas. Tā ir otrā neveiksme. Šoreiz situācija ir patiesi kritiska, jo tiek skaitītas dienas, līdz tiesības rīkot čempionātu tiks atņemtas. Uzsprāgst mūžīgais optimists un talantīgais Starptautiskās hokeja federācijas apvārdotājs Kirovs Lipmans.
Kirovs Lipmans, Latvijas Hokeja federācijas prezidents: "Ko es rīt? Atbrauks komisija no Starptautiskās federācijas, ko es viņiem rādīšu? Apstādinātu pāļu dzīšanu? Es uzskatu, kas tas vispār ir noziegums, ka zināja, ka būs komisija, būs pārbaude, apturēt pāļu dzīšanu."
RSteigā gan tomēr tiek atrasts risinājums, "Multihalle" atkāpjas no projekta un halles celtniecība tiek uzticēta piecu pazīstamu Latvijas būvfirmu speciāli izveidotai apvienībai. Kad jau liekas, ka situācija kārtējo reizi saglābta, tomēr vēlreiz jāķeras pie sirdszālēm: būvnieki valstij un Rīgas domei izvirza tik smagus noteikumus, ka amatpersonas spiestas atteikt. Tā jau ir trešā neveiksme, šoreiz jau ar patiesu bezcerības un traģisma piegaršu, taču kārtējo reizi tiek izlīsts caur adatas aci. Burtiski pāris dienas pirms Starptautiskās hokeja federācijas noteiktā pēdējā termiņa kā glābēji baltā zirgā parādās būvfirma "Merks". Tālāk viss notiek praktiski bez aizķeršanās, un jau pēc pāris mēnešiem Rīgā tiks spēlēts visaugstākās raudzes hokejs.