Tagad galvenais ir sašaut. Visus piecus. Jo slēpes jau tā viņu nes ātri uz priekšu. Jā, ir! Aiziet, Brici! Aiz finiša lentes viņš nokrīt un paliek guļam. – Lūk, tāda cena var būt medaļai! – tālrādī skan krievu komentētāja balss. Mazliet žēl, ka Bricis uz ledainās zemes guļ, bet pārsvaru ņem prieks, ka būs labi. Un ir jau arī. Pēc laiciņa kļūst zināms, ka mūsu biatlonists Ilmārs Bricis ieguvis bronzu.
Nezinu, cik priecīgs jūtas pats Bricis, bet man tajā sestdienas priekšpusdienā ir sajūta, it kā es pati būtu kaut ko uzvarējusi un labu paveikusi. Un tieši tāpēc jau mēs mīlam sportu, ka tas sniedz šīs priekpilnās emocijas. Konkrēti es tagad runāju par to dienu, kad Ilmārs Bricis pirms diviem mēnešiem Zviedrijā ieguva bronzu Pasaules kausa izcīņas šoziem pirmajās sacensībās sprintā. Man gan biatlons šķiet tāds sintētisks sporta veids – divi vienā. Varu saprast, ir cilvēki, kas spēj ar slēpēm pie kājām attīstīt teju vai reaktīvo ātrumu. Tāpat ir cilvēki ar vanaga aci, kuri spēj nekļūdīgi iešaut mērķī. Taču es nesaprotu, kā viens cilvēks var gan ātri slēpot, gan ātri un precīzi šaut.
Laikam gan mums šo sporta veidu piespieda iemīlēt lieliskā biatlonistu blice, kāda tā bija pirms vairākiem gadiem, piemēram, Nagano ziemas olimpiskajās spēlēs. Tagad Bricis reāli ir vienīgais, kas spēj iešaut medaļā. Tāpēc, iesildoties ziemas olimpiskajām spēlēm, kas februārī noritēs Turīnā, nolemju uzmeklēt mūsu Turīnas cerību Ilmāru Brici. Zināju, ka nebūs viegli viņu notvert, bet, tā kā esmu Briča fane jeb, latviski izsakoties, viņa sporta snieguma cienītāja, tad jau nekas neliekas par grūtu. Uzzinot, ka mans favorīts ir Latvijā, steidzu spiest viņa mobilā tālruņa numuru. Lai nodrošinātos pret iespējamo Briča aizbildināšanos ar laika trūkumu, šauju vaļā: – Atteikumu nepieņemu, jo esmu tava fane. Ilmārs fanei nesaka "nē". Tad klāju vaļā galveno, ka mēs nerunāsim par slēpju smēriem vai šautenes uzbūvi. Mūsu sarunai jānorit privātā gaisotnē, tālab tai jānotiek viņa mājās.
– Mājās? Kur tad ir manas mājas? – Bricis vaicā pats sev.
Un padomājis atbild: – Nē, man ir mājas, pat vairākas.
– Tad jau esi turīgs vīrs un sportisti vēl vaimanā par slikto finansējumu.
Bricis to uztver nopietni un sāk stāstīt, ka vienas mājas ir Rīgā, bet otras Priekuļos. Viņš tikai nezinot, kurās mājās mēs varētu tikties. Visticamāk, Priekuļos, bet arī tikai tad, kad būs sasnidzis kārtīgs sniegs. Kad tas būs, paredzēt nevar, tāpēc Bricis iesaka zvanīt viņam kaut vai katru dienu. – Ja es neatbildu pa telefonu, tas nenozīmē, ka nevēlos atbildēt. Tad vienkārši man telefona nav pie rokas, – pabrīdina Bricis. Zvanīšanas maratons ilga vairākas nedēļas. Mainījās tikai Briča atrašanās vietas. Te viņš bija Vietalvā, te Alūksnē, te Madonā, kur trenējās. Beidzot Ilmārs pieliek punktu, sakot – tiekamies Vecgada pēdējā dienā Priekuļos. Jā, kur vēl skaistāk, kā aizvadīt gada pēdējās stundas Briča sabiedrībā, un tas nekas, ka tā skaitās brīvdiena. Noteiktajā laikā esam klāt, tikai tāds "sīkums", ka paša Briča nav mājās un pa mobilo tālruni viņš neatbild. Saceļu kājās Briča kaimiņus, vaicājot – kur varētu būt Bricis? Kundzīte gados atbild, ka tepat vien jābūt, jo no rīta pagalmā redzējusi Ilmāra mašīnu. Savukārt kaimiņš ar kovboja cepuri galvā iesaka Brici meklēt šautuvē. Trauksmes celšana izrādījās veltīga, jo pēc mirkļa Ilmārs ir klāt. Līdz šim viņu biju redzējusi tikai "konservētā" veidā – tālrādī, dzīvē savu favorītu skatu pirmo reizi. Vai dieniņ, cik viņš jauniņš izskatās, nepateiksi, ka jau trīsdesmit seši gadi šovasar apritēs. Un arī tik gari mati Bricim vēl nav redzēti. Līdz ar Brici mājās pārrodas arī viņa meita Anete un sieva Anžela. Vēlāk gan izrādās, ka tā nav Anžela. Es viņu sākumā kārtīgi neaplūkoju, jo fokusu biju vērsusi pret Brici, tālab šī kļūme sanāca.
– Vai tad šodien arī trenējies, neņēmi brīvdienu pēdējā gada dienā? – uzsākot sarunu, vaicāju Ilmāram.
– Es nerēķinu laiku brīvdienās un darba dienās, jo trenējos taču tikai sevis dēļ. Citādi jau varētu gulēt mājās, – atteic Bricis. Sievietei, kuru esmu noturējusi par Anželu, Bricis saka – liec vārīties makaronus, un pats dodas, kā nojaušu, uz dušas telpu. Pareizi ir, treniņa sviedri jānoskalo, un, kamēr Bricis šļakstās pa dušas kabīni, nolemju iepazīties ar viņa meitu Aneti. Pēc skata īsta tēva meita. Nojaušot, ka būs jābildējas, viņa atpin bizes un izķemmē garos matus. Anetei rudenī palika četrpadsmit gadu, un viņa mācās Priekuļu vidusskolas 8. klasē. Zinot, ka Anete ir daudzkārtēja Latvijas čempione savā vecuma grupā gan slēpošanā, gan biatlonā, saku – tevi jau noteikti vecāki piespieda nodarboties ar šo sporta veidu? Anete piemīlīgi smaida un māj ar galvu. – Es jau no sešu gadu vecuma slēpoju. Pirms diviem gadiem sāku arī šaut. Šobrīd gan nešauju, jo mamma paņēma manējo šauteni, – skaidro Anete. Viņas istabā pie sienas redzami vairāki grupas "Prāta vētra" plakāti. – Tātad esi Kaupera fane? Meitene piekrītoši pamāj ar galvu. Bet kas tad tas? Virs grāmatu plaukta izkarināts sarkans sporta krekls, kuru rotā slavenā norvēģa Bjorndālena autogrāfs. Saku: – Kā tā? Es te fanoju par tavu tēvu, bet tu esi sava tēva konkurenta Bjorndālena fane? – Nē, mana mamma palūdza viņam autogrāfu, – atbild Briča meita.
Saku: – Labi, tagad iešu parunāties ar tavu mammu. – Tā nav mana mamma, – skaidro Anete. – Kas tad viņa ir? – mans izbrīns ir neviltots. – Tā ir Nataša, viņa atbraukusi pie mums ciemos no Minskas. – Skaidrs, tad viņa laikam ir tava pusbrāļa Daiņa mamma? Anete neko nesaka, laikam viņai nepatīk mana ziņkāre. Tikmēr mājās pārrodas arī Anžela. Šoreiz nekļūdos.
No viņas strāvo tāds temperaments, ka piepilda uzreiz visu telpu. Šurp braucot, prātoju, ka droši vien ar Anželu nāksies sarunāties krievu valodā, taču, izrādās, viņa teicami runā latviski. Tikmēr arī raksta galvenais varonis ir nomazgājies un pārģērbies. Viņš apsēžas uz dīvāna, paņem TV pulti un ieslēdz, protams, "Eurosport" kanālu.
– Es pat nezinu, ko varu pateikt. Šobrīd neesmu labā garastāvoklī. Slovākijā saķēru vīrusu, netieku no tā vaļā, un mūsu mediķi arī nesaprot, kas par vainu, – atzīstas Bricis. Izklausās padrūmi, un makaroni arī vēl nav gatavi. Zinu, ka vīrietim izsalkums omu neuzlabo. Taču nīgrs viņš nav, drīzāk smaidīgs, un tas jau priecē. Fana uzdevums ir uzmundrināt savu favorītu, tāpēc saku: – Šis būs tavējais, Suņa gads. Un, tici tam vai ne, bet šajos gados mēdz veikties. Zvaigznes sastājas tādās kombinācijās, ka veiksme nevar paiet garām. Tev jau Turīnā neko citu nevajag kā vien veiksmi. Un, protams, labu veselību.
– Zini, es tā briesmīgi neticu horoskopiem. Centīšos, lai būtu labi rezultāti, bet nezinu, vai tos ietekmēs zvaigžņu stāvoklis. Piekrītu, ir dienas, kad veicas un kad nezin kāpēc neveicas. Taču horoskopus nelasu, jo negribu piesārņot zemapziņu.
Esmu atvedusi Ilmāram tās dienas "Latvijas Avīzi". Šķiru vaļā un saku: – Re, kur tava bilde, re, kur rakstīts – Bricis ir mūsu lielā Turīnas cerība. Bet varbūt tev pašam apnicis, ka mēs tā kladzinām, jo tas it kā uzliek lielu atbildību, visi gaida no tevis olimpisko medaļu?
– Nē, kāda tur atbildība. Vislielākā atbildība man ir pašam pret sevi, jo tik daudz darba ieguldīts. Vajadzētu vinnēt, un jācer uz to. Es jau zinu, ja sanāks labi, būs daudz draugu, ja ne, tad ne. Esmu to daudzreiz pieredzējis.
Protams, kam gan nepatīk uzvarētāji. Un sportists jau vislabāk izskatās, stāvot uz goda pjedestāla. Neatkarīgi no tiem, kas stāv uz citiem pakāpieniem, Bricis vienmēr šajā medaļnieku trijniekā izskatās vislabāk. Tāpēc, ka mūsējais, tāpēc, ka Bricis, tāpēc, ka viņam tik patīkams smaids. Un ļoti jau gribas, lai Ilmārs mūs visus priecētu, nostājoties uz olimpiskā pjedestāla.
– Man ir mērķis vinnēt olimpiskajās spēlēs, taču labi apzinos, cik daudzi grib stāvēt uz pjedestāla. Cik daudzi to grib un arī var.
Vēlos uzzināt, vai sacensībās, ātrumā traucoties pa trasi, galvā raisās kādas domas vai ir pilnīgs tukšums.
– Ja riktīgi brauc, tad nedomā. Varbūt reizēm tā tīri tehniski par to, kāds būs nākamais posms. Taču pārsvarā nē, domāt nav laika.
– Var jau tikai nojaust, kādu spēku un nervu patēriņu tas prasa, ja tu beigās aiz finiša saļimsti un paliec guļam.
– Tu runā par to bronzas medaļu? Toreiz es beigās paklupu, un tad jau nebija jēgas celties augšā. Ja jūti, ka cīņa iet par kādu deviņpadsmito vai divdesmito vietu, tad jau beigās nesaļimsti. Taču, ja reāli jūti, ka varētu būt medaļa, tad gan izliec sevi visu līdz pēdējam.
Saku Bricim – pats zini, cik grūts ir lielais sports, un tomēr savu meitu arī virzi uz to. Tobrīd "Eurosport" rāda daiļslidošanu, tāpēc ieminos – varbūt meitenei labāk piestāvētu daiļslidošana, nevis traukšanās ar šauteni pa trasi?
– Latvijā tā nopietni ar daiļslidošanu nav iespējams nodarboties. Tad jādzīvo ārzemēs.
Kad Bricis piemin ārzemes, atceros viņa neseno cīņu biedru Jēkabu Nākumu, kas tagad pelna iztiku Īrijā. Tāpēc saku: – Cerams, tev pēc gadiem nebūs jābrauc uz Īriju mašīnas mazgāt?
– Nu, ja nebūs rezultātu, tad nebūs arī finansējuma, un tāpēc nekādas ilūzijas neloloju. Tā ir cūcība, ka Jēkabam iztika jāpelna Īrijā. Mūsu valsts sportistus spēj tikai izmantot. Tāpēc negribu runāt par patriotismu. Man savulaik bijuši trīs dažādi piedāvājumi pārstāvēt ārzemes. Es atteicos tikai tālab, ka mums toreiz bija laba komanda. Citā situācijā droši vien būtu piekritis, jo finansiāli tas bija ļoti izdevīgi.
Ilmārs piekrīt, ka varētu pelnīt naudu, arī darot ko citu, taču viņam patīk biatlons. Vecāki Ilmāru jau četru gadu vecumā uzlika uz slēpēm. Tā kā dzīvoja Juglā, kur meži uz visām pusēm, tad pie slēpēm Bricis tā arī palika.
Gribu zināt, kas Ilmāram patīk vēl bez biatlona. Vai tas tiešām aizpilda visu viņa dzīvi?
– Man nekam citam neatliek laika. Lai būtu vieglāk saprast, pastāstīšu par savu dienas režīmu. Ceļos pusastoņos no rīta. Tad seko rīta rosme, auksta duša un brokastis, kurās parasti ir kāda putra. Pēc tam ir treniņš. Pusvienos ēdu pusdienas un mazliet paguļu diendusu. Pēcpusdienā atkal treniņš, stundu gara masāža, un vakars klāt. Kas paliek pāri? Nekas. Reizēm pirms aizmigšanas kaut ko palasu. Un tā sešas dienas nedēļā, – atskaitās Bricis.
Tikmēr Anžela un Nataša kopīgi ir pagatavojušas pusdienas. Ļauju Bricim mierīgi paēst un vaicāju Anželai – vai Ilmārs arī kādreiz gatavo pusdienas?
– Vai, viņš drīzāk nomirs no bada nekā ķersies pie ēst taisīšanas. Nē, labāk Ilmārs aizies paēst uz kafejnīcu. Lai gan, ja tā padomā, putru viņš māk izvārīt un arī pankūkas izcept, – stāsta Anžela.
Iepriekšējā dienā Priekuļos ir beigusies Latvijas pirmā ziemas olimpiāde, kur biatlonā pirmās godalgas saņēma gan Ilmārs, gan Anžela. Tāpēc uzsaku Anželu – re, kā tu "ieliki" tām jaunietēm. – Jā, es – mājsaimniece, kā mani dēvē sporta žurnālisti, – nosmej Anžela. – Es jau nezin cik reižu esmu paziņojusi, ka beidzu savas sportistes gaitas. Droši vien, ka arī pēc Turīnas teikšu to pašu. Tad es kā trenere braukšu līdzi Anetei.
Anžela šobrīd savu enerģiju velta ne tikai meitas trenēšanai. Viņa strādā Cēsu sporta skolā un arī Priekuļos, kur trenē jaunos biatlonistus un slēpotājus. Vēl viņa Priekuļos vada arī aerobikas nodarbības. – Galvenais, lai labi justos un saglabātu sajūtu, ka esi vēl jauns, nepieciešamas kustības. Viņa to pasaka tik azartiski, ka saproti – patiešām vairāk jākustas. Ieminos Anželai, ka laikam ar biatlonistu var sadzīvot tikai biatloniste, jo citādi viens otru nesaprastu. – Tā varētu būt. Man kādreiz bija draugs nesportists. Viņš smēķēja. Teicu – kad tu vienreiz beigsi pīpēt? Viņš man atbildēja – bet kad tu vienreiz beigsi skriet pa mežu? Redz, viņš savu netikumu salīdzināja ar manu veselīgo dzīvesveidu. Anžela, kā pati saka, uz Latviju ceļojusi ilgi, bet tagad esot šeit pa īstam iejutusies. Viņa ir no Murmanskas. Savukārt Fizkultūras institūtu beigusi Minskā. Tur arī sākusi nopietni nodarboties ar biatlonu. Ar Ilmāru ceļi krustojušies Suhumi 1988. gada pavasarī, kad abi satikās treniņnometnē.
Gluži sievišķīgi Anželai saku: – Varu tikai apbrīnot, cik labi, vismaz no malas tā šķiet, jūs saprotaties ar Natašu. – Nu ko padarīsi, ja dzīvē tā reiz sanācis, – viņa vienkārši atbild. Ilmāra un Natašas dēlam Dainim ir septiņi gadi. Viņš gan nav varējis atbraukt ciemos, palicis Minskā pie vecmāmiņas. – Nataša tāpat kā es ir no Murmanskas un pēc tam pārcēlusies uz dzīvi Minskā. Viņa arī ir biatloniste. Savulaik kļuva par pasaules čempioni stafetē, – klāsta Anžela. Te laikam izpaužas tas, ko varu vienīgi apbrīnot, – krievu sievietes plašā dvēsele. Bildēties gan Nataša nevēlas. Saku Ilmāram, lai viņš sameklē dēla fotogrāfiju. Viņš meklē, bet nevar atrast. Jautājoši veras Anželā – tu nezini, kur tā varētu būt? Anžela atbild, ka nezinot gan. Nu nekas, gan jau Dainis arī dienās kļūs par biatlonistu, tad mēs viņu iepazīsim.
Ilmārs ieminas, ka vislabāk viņš jūtas šeit, Priekuļos. Tepat ir mežs aiz loga, tepat netālu Gauja, kur vasarā izpeldēties. Un, galvenais, labi apstākļi, lai trenētos. Tāpēc jau pirms vienpadsmit gadiem izvēlējies te dzīvot. Vienīgi pamaz iznāk mājās uzturēties. Dzīve paiet treniņnometnēs un sacensībās – Austrijā, Itālijā, Skandināvijā…
– Man varētu piemaksāt, lai aizbraucu kādā ekskursijā. Es to nekad nedarītu, jo negribu nekur braukt, – nosaka Bricis.
Stāvot pie durvīm un spiežot Briča roku, kurai, protams, ir krampīgs tvēriens, atceros viņa sacīto: "Kad ir labi rezultāti, tad jau visi ir draugi." Domāju, ka uz īstenajiem faniem tas neattiecas. Un tomēr vēlu viņam vienu – iešaut olimpiskajā medaļā. Tāpēc – aiziet, Brici!