Pārcilvēku sports. Iespējams, smagākās velo sacensības pasaulē

Pirms gada starta un finiša vieta bija tā pati kas šogad, bet atšķiras kontrolpunktu atrašanās vietas. Arī šogad dalībniekiem jāšķērso padsmit Eiropas valstis. Bez Āboltiņa no Latvijas pārstāvjiem 2017. gadā piedalījās taku skrējējs Jānis Viškers un Krišjānis Jansons-Ratiniks (riteņbraucēju aprindās pazīstams kā Velomens), kurš izcīnīja augsto 16. vietu, ceļā pavadot vairāk nekā 12 diennaktis.

Kamēr lielākā daļa dalībnieku vēl dūšīgi min pedāļus, otro gadu pēc kārtas par sacensību uzvarētāju jau kronēts brits Džeims Haidens, kurš šāgada distanci veica 8 dienās 22 stundās un 58 minūtēs. Tuvāko sekotāju, savu tautieti Metjū Folkeneru viņš apsteidza par vairāk nekā diennakti un distancē atradās priekšā par veselu valsti.

Sacensības ir ļoti smagas un prasa izcilu fizisko un mentālo sagatavotību. Riteņbraucējiem ne tikai jāpieveic aptuveni 4000 kilometru garā distance, bet arī ap 35 000 augstummetru. 

 

A post shared by The Transcontinental (@thetranscontinental) on Aug 3, 2018 at 10:00pm PDT

Haidens uz velosipēda pavadīja aptuveni 80% no visa laika. Vidēji dienā viņš nobrauca ap 430 kilometru, kas ir kā no Rīgas līdz Liepājai un atpakaļ. Jāņem vērā apstāklis, ka velosipēdistu maršruts ir kalnains, līdz ar to braukšana ir īpaši grūta. Turklāt to apgrūtina arī šobrīd Eiropā valdošais karstums. 

Trīskārtējais "Transcontinental Race" uzvarētājs Kristofs Alegerts (Kristof Allegaert) no Beļģijas savulaik izvēlējās 20 stundas mīties un četras veltīt miegam. Un tā vairāk nekā nedēļu pēc kārtas. Arī viņš vidēji dienā veica ap 430 kilometru. 

 

A post shared by James Mark Hayden (@jamesmarkhayden) on Aug 7, 2018 at 10:58pm PDT

"Transcontinental Race" tiek uzskatītas par vienām no smagākajām velosacīkstēm pasaulē. To nolikums ir vairāk nekā uz 100 lapām, noteikumi stingri jāievēro. Piemēram, dalībnieki nedrīkst izmantot nekāda veida aerodinamisko atbalstu (sēdēt aizvējā), nedrīkst pieņemt pat dzeršanai ūdeni, ja tādu kāds labvēlis piedāvā, piemēram, no blakus braucošas automašīnas. Velosipēdu drīkst labot tikai servisā vai pats braucējs, un naktsmājas nevar būt pie paziņām vai draugiem. Šie ir tikai daži no virknes ierobežojumu.

Transcontinental Race dalībnieku atrašanās vieta kartē

Organizatori ļoti rūpīgi izvērtē potenciālos kandidātus. Viņiem jānorāda sociālo tīklu konti, tika uzdoti dažādi jautājumi, kā rīkotos konkrētās situācijās. Kandidātu atlase ir ļoti, ļoti nopietna.

Kas šīs sacensības padara par vienām no smagākajām pasaulē? Hronometrs kopš starta brīža līdz finiša līnijai netiek apturēts ne mirkli. Maršruts, kaloriju uzņemšana, atpūta ir jāplāno pašam. Teju visas distances laikā esi tikai un vienīgi tu pats. Vai spējat iedomāties sevi sēžot uz velosipēda, kas apkrauts ar bagāžu, un braucot sporta režīmā kalnainā apvidū aptuveni divas nedēļas pa 300 kilometriem dienā? 

Riteņbraucējiem jābūt uzmanīgiem. Jāuzmanās no apkārt esošās pasaules, jo sacensībās bijuši arī upuri. Pagājušajā gadā satiksmes negadījumā cieta viens no dalībniekiem un viņš šo pasauli atstāja.

"Transcontinental Race" ir kā viens vesels etaps. Piemēram, tādās daudzdienu sacensībās kā "Tour de France" ir atpūtas dienas, lielākā daļa braucēju lielākajā daļā distances sēž peletonā, katru vakaru nonāk masieru vai fizioterapeitu aprūpē, izguļas ērtās gultās un bauda visādus labumus. TRC nekas tāds nav. Varētu pat teikt, ka izdzīvo stiprākais. 

Andis Āboltiņš trasē atrodas ar 141. numuru.

Vairums finišējušo dalībnieku sacensības noslēdz pēc ceļā pavadītām 14 līdz 16 dienām, vidēji dienā veicot 220 līdz 280 kilometru. Parasti divas nedēļas pēc starta šāviena organizatori rīko noslēguma ballīti.