Leonīds Beresņevs: «Dienas līdz Turīnai neskaitu...»

Latvijas hokeja izlase aizvadījusi pirmo pārbaudes turnīru ceļā uz Turīnas olimpiskajām spēlēm. Rezultatīvi tas bija ļoti veiksmīgs, taču uzvaras nevajadzētu pārvērtēt. Arī izlases galvenais treneris Leonīds Beresņevs ne jau rezultātu šajā turnīrā uzskata par galveno.

Neteiksim, ka tā bija Latvijas izlase savā iespējami labākajā sastāvā, taču tāpēc komandas sniegumu Challenge Cup turnīrā Ventspilī bija jo interesantāk skatīties un tāpēc jo patīkamāka bija šīs "neoptimālās izlases" pārliecinošā uzvara visos trijos mačos — 4:1, 5:0 un 4:0.

Protams, ne Polijas, ne (it īpaši) Nīderlandes izlase nav tās komandas, kuras uzvarot būtu jālec gaisā; arī Ukrainas izlase bija ieradusies ne tuvu savā labākajā sastāvā (vairāku labu hokejistu trūka arī poļiem), taču diezin vai tāpēc būtu jānicina savas valsts izlases sniegums Ventspilī. Jācer, ka arī paši hokejisti nepārvērtē šīs trīs uzvaras, jo, piemēram, izlases galvenais treneris Leonīds Beresņevs apmēram trīs mēnešus pirms olimpiskā turnīra ne jau rezultātu šajā turnīrā uzskata par galveno.

"Ja komanda uzvar visās spēlēs un ieņem turnīrā pirmo vietu, tad lieki jautāt, vai esmu apmierināts ar sportisko rezultātu — labāk taču vairs nevarēja būt," intervijā Nedēļai saka Leonīds Beresņevs. "Svarīgāks par rezultātu šoreiz bija tas, ka izmantojām iespēju apskatīties spēlē gandrīz visus tos hokejistus, kurus pašlaik gribējām redzēt. Žēl, ka traumu dēļ nevarēja spēlēt Bērziņš un Ankipāns, bet Ziediņš nevarēja ierasties no Ziemeļamerikas — viņš ir mainījis klubu, un jaunās komandas vadība negribēja Ziediņu uz Latviju laist. Mēģināsim dabūt viņu uz nākamo turnīru. Ne par vienu hokejistu, kas šajā turnīrā spēlēja izlasē, nevaru teikt, ka viņš izlasei nederētu un vairs netiks aicināts. Skaidrs, ka viens nospēlēja labāk, cits sliktāk, viens veiksmīgāk, cits ne tik veiksmīgi, taču nav iemesla vilkt strīpu pāri nevienam. Tas iepriecina. Sezonas pirmajam turnīram un spēlējot šādā neierastā sastāvā izlases sniegums bija samērā saturīgs. Arī tas priecē. Sanāk, ka vienos priekos vien dzīvojam..."

Kāds mans kolēģis teica, ka šī turnīra lielākais ieguvums ir nevis Latvijas izlases uzvara tajā, bet gan gūtā pārliecība, ka hokejs Latvijā nav miris un nemirs, jo parādījušies vēl daži perspektīvi jaunie spēlētāji. Vai piekrītat šādam apgalvojumam?

Piekrītu! Ir virkne jaunu spēlētāju, kas šodien varbūt vēl nav īsti gatavi spēlēt izlasē, taču kurus ir vērts pārbaudīt un ar kuriem varam rēķināties nākotnē. Šajā ziņā salīdzinājumā ar situāciju pirms trim četriem gadiem, progress ir acīmredzams. Vienubrīd taču jau sākās runas, ka pēc pašreizējo izlases līderu aiziešanas mums ir lemts izkrist no spēcīgāko komandu grupas un ka mēs tajā vairs nekad netiksim atpakaļ. Tagad tādu runu vairs nav. Pārmaiņas ir saistītas ar to, ka agrāk mums bija viena profesionāla komanda — Liepājā, bet tagad tāda komanda ir arī Rīgā un drīz varbūt būs arī Ogrē, plus vēl veidojas interesanta komanda Daugavpilī. Latgalē gan pagaidām ir pārāk liels leģionāru īpatsvars, taču ceru, ka tā būs tikai komandas tapšanas posmā.

Vai tik mazā valstī kā Latvija ir reāli cerēt uz vismaz četrām piecām profesionālām hokeja komandām?

Domāju, tas ir reāli, kaut gan skaidrs, ka šīs komandas netaps vienā dienā vai pēc rīkojuma. Process jau ir sācies... Jauno hokejistu pieplūdums pēdējos gados ir daudz lielāks, un jaunatnes komandu ģeogrāfija ir daudz plašāka nekā agrāk. Šiem jaunajiem hokejistiem vajag kaut kur spēlēt, vajag turpināt pilnveidoties, nevis pēc junioru vecuma pamest hokeju vai pāriet spēlēt amatieros. Vajag panākt, lai jaunajiem hokejistiem būtu vēlēšanās turpināt karjeru un pirmais turpinājums būtu tieši Latvijas čempionāta komandas. Nupat Ventspilī redzēju, cik liela ir interese par hokeju un cik tur ir labi apstākļi kaut vai labas Latvijas čempionāta komandas izveidei.

Varbūt šis turnīrs Ventspilī tika rīkots ar kādu tālejošāku mērķi...

Tika gan — tagad varu atklāt, ka turnīra rīkošanai Ventspilī bija mērķis radīt lielāku interesi par hokeju un ar laiku tur izveidot savu hokeja komandu. Nezinu par finansēm, taču apstākļi komandas izveidošanai ir, līdzjutēju interese arī ir, un jācer, ka hokeja komanda Ventspilī ar laiku tiešām taps.

Tad nelielajā pilsētā tā būs trešā profesionālā komanda — pēc basketbola un hokeja...

Liepājā arī ir trīs komandas, bet Liepāja nav nemaz īpaši lielāka par Ventspili.

Kas jums šajā turnīrā bija svarīgāks — izveidot un izmēģināt jaunus spēlētāju virknējumus vai pārbaudīt konkrētus spēlētājus?

Viss ir cieši savstarpēji saistīts. Dažus hokejistus nebijām sen redzējuši, daži izlasē spēlēja pirmo reizi un tieši pēdējie interesēja visvairāk. Izmēģinājām arī jaunus virknējumus, un šis tas jau izveidots, piemēram, uzbrucēju trijnieki Ābols—Vasiļjevs—Cipulis un Sprukts—Cipruss—Rēdlihs tika izveidoti šajā turnīrā un jau darbojās veiksmīgi. Pat ja tie tiks izjaukti, tas tik un tā būs ieguvums— mēs jau zināsim, ka šādi virknējumi ir veiksmīgi izmantojami un nepieciešamības gadījumā vairs nebūs jāveido uz aklo.

Līdz olimpiskajām spēlēm atlicis mazāk par trim mēnešiem, tā ka drīz izlases kandidātu saraksts acīmredzot jau kļūs konkrētāks...

Es neskaitu, cik dienas palikušas līdz olimpiskajām spēlēm. Skaitu turnīrus, un mums ir palicis viens turnīrs — decembra vidū Slovākijā; spēlēsim ar mājiniekiem un vēl ar Šveices izlasi un Kanādas komandu, ko acīmredzot veidos Eiropas klubos spēlējošie kanādiešu hokejisti. Vai Latvijas izlases sastāvs būs citāds, tas atkarīgs no pārrunām ar ārzemju klubiem. Daudzos klubos spēlē mūsu hokejisti, kas turnīrā Ventspilī nepiedalījās. Vienlaikus Francijā risināsies Challenge Cup turnīrs, kur spēlēs otrā jeb klubu izlase, tā ka izlases kandidātu loks īpaši šaurāks nepaliks.

Uz Slovākiju izlase brauks citādā sastāvā, nekā spēlēja nupat Ventspilī, taču tas nenozīmē, ka tie, kuri netiks uz Slovākiju, tiks atskaitīti no izlases un uz Turīnu nevarēs tikt. Pirmkārt, būs iespēja sevi parādīt turnīrā Francijā, otrkārt, atlikušajā laikā līdz olimpiskajām spēlēm. Šie abi turnīri ir pēdējie pirms olimpiskajām spēlēm. Mums jau bija saruna ar spēlētājiem, un viņi jau zina, ka visu atlikušo laiku būs jāstrādā ļoti profesionāli, jo izlases sastāvs netika nosaukts tagad un tas netiks nosaukts tūlīt pēc turnīra Slovākijā. Viņi arī zina, ka izlasē ir vieta tikai 23 spēlētājiem, bet izredzes tikt izlasē ir ikvienam no plašā kandidātu loka.

Kā pārbaudīsiet leģionāru sniegumu?

Daži hokejistu sūta savu spēļu videoierakstus, dažus nemaz nevajag īpaši skatīties, bet dažus braukšu skatīties klātienē. Ir iecere aizbraukt uz Krievijas augstākās līgas spēlēm, jo tajās piedalās vairāki mūsu hokejisti, ir iecere aizbraukt uz U20 pasaules čempionātu Vankūverā, lai apskatītos šīs izlases līderus un pie reizes varbūt aizbraukt uz dažām Ziemeļamerikas līgu spēlēm, kurās arī piedalīsies mūsu hokejisti. Skaidrs, ka ir spēlētāju loks, kuriem vieta izlasē it kā jau garantēta, un lielāko daļu no viņiem līdzjutēji jau paši zina. Taču izlasē paliks vēl vairākas vakantas vietas, un tās būs jāieņem. Ir ļoti smagi pateikt spēlētājam, ka viņš starp trim četriem sev līdzvērtīgiem hokejistiem šoreiz tomēr ir lieks... Ir dažādi kritēriji, kā izvēlēties izlases dalībniekus. Var ņemt, piemēram, to, kuru labāk zini un uz kuru vari drošāk paļauties, var ņemt to, kurš ir individuāli meistarīgāks, var ņemt kādu pieredzes gūšanai nākamajām sezonām, taču jebkurā gadījumā vajag trāpīt desmitniekā — proti, izvēlē jābūt arī veiksmei. Ceru, ka mums tāda būs.

Šķiet, ka šajā turnīrā nebija neviena vārtsarga, kuram ir izredzes aizbraukt uz Turīnu...

Iespējams, taču mēs pārliecinājāmies, ka kopumā par vārtsargiem tuvākajā laikā varam būt mierīgi, jo gan Muštukovs, gan Lūsiņš parādīja sevi no labākās puses. Arī tas taču ir ieguvums, un kā gan mēs citādi par to pārliecinātos, ja ne ļaujot viņiem spēlēt turnīros?

Vai vēl ir aktuāls Pētera Skudras jautājums?

Punkts šajā jautājumā vēl nav pielikts, taču tagad jau laikam viss ir atkarīgs no paša Pētera, no viņa gribas. Mēs viņu aicinājām izlasē, mēs daudz darījām, lai viņš tajā spēlētu, taču Skudra atteicās. Tā ka viss ir tikai viņa paša ziņā.

Kāds būs Artūra Irbes liktenis?

Irbe izlasei ir vajadzīgs, un par to lieki diskutēt. Iespējams, ka Artūram izdosies aizbraukt spēlēt uz ārzemēm (tas kļuva zināms pagājušās nedēļas beigās — A. K.), iespējams, ka viņš kopā ar Rīga 2000 spēlēs Kontinentālā kausa izcīņā un paliks šajā komandā, taču tas nemaina viņa lomu izlasē.

Šī hokeja sezona mums ir īpaša — vispirms olimpiskās spēles Turīnā, tad pasaules čempionāts, kas pirmo reizi risināsies Rīgā, un tāpēc varbūt ir vēl svarīgāks notikums. Abos gribas nospēlēt labi...

Ziniet, tas pat ir labi, ka starp abiem turnīriem nav īpaši lielas atstarpes, jo komandā nezudīs saspēlēšanās prasme. Kas attiecas uz abu turnīru īpašo statusu, tad es negribētu tos šķirot. Piedalīšanās olimpiskajās spēlēs ir īpašs notikums katram sportistam, daudzi taču savā karjerā pat nepagūst piedalīties tāda mēroga pasākumā, tāpēc Turīnā būs cits emocionālais fons, lielāka svētku sajūta. Pasaules čempionāti notiek katru gadu, bet... Šoreiz spēlēsim savās mājās! Tas tiešām būs kas īpašs. Savās mājās sienas palīdz, bet reizēm tās mēdz arī traucēt, radot papildu nervu spriedzi. Nezinu, kā būs šoreiz, jo savās mājās pasaules čempionātā taču vēl neesam piedalījušies. Bet tagad darba kārtībā tomēr ir Turīna. Par pasaules čempionātu domāsim vēlāk.

Uz augšu