/nginx/o/2018/08/30/11333399t1h3508.jpg)
Īpaši TVNET portālam Latvijas izlases sniegumu Eiropas meistarsacīkšu pēdējā spēlē pret Serbiju un Melnkalni un turnīrā kopumā komentē ilggadējais komandas spēlētājs un seškārtējais Latvijas čempions Arnis Vecvagars.
Latvijas izlasei pietrūka stabilitātes
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Arnis Vecvagars - 1,99 metrus garš uzbrucējs, Latvijas izlasē no 1993. gada. Vairāk nekā desmit sezonu laikā aizvadījis 90 spēles Latvijas valstsvienības sastāvā. 2001. un 2003. gadā spēlējis Eiropas meistarsacīkšu finālturnīrā. Seškārtējs Latvijas čempions "ASK/Brocēni" un BK "Ventspils" komandā. Jaunajā sezonā Vecvagars būs spēlējošais treneris BK "Rīga05".
Spēles pirmā daļa kopumā atstāja iespaidu, ka Latvijas izlase ir izdarījusi pareizos secinājumus, kā uzlabot savu spēli, respektīvi, kā dažādot savu uzbrukumu. Spēles pirmajā cēlienā spiediens uz grozu tika vienmērīgi sadalīts gan no apakšas, gan no tālienes, diemžēl ar metieniem no distances katastrofāli neveicās...
Šie metieni lielākoties tika izspēlēti pilnīgi brīvi, taču nezinu, kas bija noticis ar mūsu spēlētājiem, jo pēc sestdienas mača [ar Spāniju] neviens vairs nevarēja trāpīt grozā no labām pozīcijām. Tieši šā iemesla dēļ jau vēlāk cīņas laikā zuda pārliecība par savām spējām un tika pazaudēts sekmīgi uztvertais spēles pavediens.
Kamēr bija šī vispusība uzbrukumu veidošanā, tikmēr nepazuda cerība, ka serbus ir pa spēkam uzvarēt. Tāda iekšēja sajūta, ka viss vēl nav zaudēts, saglabājās faktiski līdz pat ceturtās ceturtdaļas beigām, kad, ja nemaldos, kādas dažas minūtes pirms beigām rezultāta starpība bija tikai kādi 11 punkti vai pat vēl mazāk. Turklāt tieši šajā brīdī mūsu izlases rīcībā bija vēl pāris brīvu metienu, kas diemžēl, tāpat kā vairums iepriekšējo, netika realizēti. Ja būtu iekrituši, tad pilnīgi reāli šajā spēlē bija pacīnīties par uzvaru.
Spēles gaitā Latvijas izlase brīdi pa brīdim samazināja serbu pārsvaru līdz 10-12 punktiem, taču tūdaļ pat viens metiens atkal bija precīzs pretiniekiem un viss atkal bija jāsāk no gala. Radās iespaids, ka mums punkti nāk ar lielām mokām, bet serbiem, lai arī negāja viegli, izšķirīgos brīžos vienmēr izdevās trāpīt. Tad, kad visvairāk vajadzēja atvēsināt mūsu spēlētāju galvas, kuri jau bija kārtīgi uzvilkušies un gatavi atspēlēties, serbi iemeta pāris metienus un nolika atkal latviešus it kā pie vietas.
Pietrūka stabilitātes, pārliecības, veiksmes, un skaitļu izteiksmē beigās iznāca diezgan smags zaudējums. Pēc spēles kvalitātes, domāju, šis mačs tomēr bija ja ne pat labāks kā pret Spāniju, tad noteikti kvalitatīvāks vispusības ziņā. Pret spāņiem izdevās noturēties galvenokārt pateicoties tālmetieniem, bet šoreiz bija daudz lielāks to paņēmienu diapazons, ar kādiem Latvijas izlase centās pretinieku apspēlēt.
Noslēgumā gribu uzsvērt, ka nav pamata lielām skumjām un bēdām, jo pats fakts, ka Latvijas izlase trīsreiz pēc kārtas ir kvalificējusies Eiropas čempionāta finālturnīram, turklāt ar lielām izmaiņām sastāvā, apliecina, ka mēs esam sasnieguši līmeni, zem kura vairs nenolaižamies. Tagad galvenais ir izdarīt pareizos secinājumus - jāstrādā tālāk un jācer, ka turpmāk būs tikai labāk un labāk.