Īpaši TVNET portālam Latvijas izlases gaitas Serbijā un Melnkalnē komentē izlases ilggadējais spēlētājs un seškārtējais Latvijas čempions Arnis Vecvagars.
Pietrūka cīņas līdz galam (2)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Arnis Vecvagars - 1,99 metrus garš uzbrucējs, Latvijas izlasē no 1993. gada. Vairāk nekā desmit sezonu laikā aizvadījis 90 spēles Latvijas valstsvienības sastāvā. 2001. un 2003. gadā spēlējis Eiropas meistarsacīkšu finālturnīrā. Seškārtējs Latvijas čempions "ASK/Brocēni" un BK "Ventspils" komandā. Vienmēr bijis aizsardzības balsts un gadu gaitā izpelnījies apzīmējumu "melnā darba darītājs". Ar šiem lauriem ticis galā godam, basketbola cīņās sevi nežēlojot. Bija izlases kandidāts arī braukšanai uz Serbiju, taču pēc ilgas savainojuma ārstēšanas nepaspēja atgūt optimālo formu un palika tūlīt aiz aktuālā divpadsmitnieka. Jaunajā sezonā Vecais (Arņa iesauka) būs spēlējošais treneris BK "Rīga05".
Notika tas no kā es visvairāk baidījos, proti, Izraēlas izlase spēja mums uzspiest sev izdevīgo lēno spēles stilu, kam Latvijas izlase, izrādījās, nebija gatava.
Izraēla mācēja saviem snaiperiem izkārtot brīvus metienus, ko ar pietiekami normālu precizitāti arī realizēja, savukārt mūsējiem pietrūka to svarīgo "sīkumu" - uzlikt kolektīvo bloku, aktīvāk kustēties pozicionālajā uzbrukumā. Domāju, ka Latvijas izlase tā vietā vairāk centās spēlēt individuāli, metieni iznāca tādi samocīti un rezultātā ievērojami cieta arī to precizitāte.
Individuālā meistarība šoreiz nebija tādā līmenī, lai kompensētu nevarību kolektīvajā sadarbībā...
Savs piliens kopējā neveiksmē bija arī nepietiekami agresīva spēle gan aizsardzībā, gan uzbrukumā. Arī situācijās, kad varbūt likās, ka ar to neko nevar iegūt, vajadzēja censties ar dubultspēku - ātrāk pāriet centra līnijai, proti, turēt viņus nemitīgā sasprindzinājumā.
Šajā spēlē labi varēja redzēt, ka pēc sarežģītiem un neveiksmīgiem metieniem spēlētājiem radās problēmas realizēt arī uzbrukumus no labām pozīcijām. Pārliecība bija zudusi, un no savas pieredzes zinu, ka tā mēdz notikt, turpretim, ja izdodas sākt ar veiksmīgiem metieniem no labām pozīcijām, tad pēc tam arī grūtākās situācijās ir daudz vieglāk trāpīt mērķī.
Šī Latvijas izlasei bija tāda samocīta spēle. Izraēlieši veiksmīgi atšifrēja mūsu sadarbības un otrajā puslaikā ar ļoti biežām spēlētāju maiņām mūsējos pārsteidza nesagatavotus. Latvijas izlase nespēja izmantot tās priekšrocības, kas radās, kad pretiniekiem laukumā bija īsais sastāvs. Cik atminos, tad faktiski tikai vienā epizodē Cipruss zem groza izcīnīja bumbu un iemeta to grozā.
Īsti nelaikā bija Kristapa Valtera piecas piezīmes, jo viņš faktiski bija viens no aktīvākajiem spēlētājiem laukumā - komandas vilcējs, kas ar ātro pāreju no aizsardzības uzbrukumā veda uz priekšu visu komandu.
Noteikti varēja būt labāki rezultāti cīņā zem groziem, bet no statiskas pozīcijas uzbrukumā iegūt atlēkušo bumbu ir ļoti grūti. Vajadzēja sarežģīt izraēliešiem iespēju atbloķēt mūsu spēlētājus zem groza, taču pietrūka šīs agresivitātes, kustīguma, un visbiežāk uz 4-5 pretiniekiem zem groza tur bija tikai viens mūsu komandas spēlētājs, bet šādos gadījums viens nav cīnītājs.
Pie mūsu groza, pilnīgi pretēji, jau cirkulēja divi vai trīs izraēlieši, gatavi maksimāli sarežģīt dzīvi Latvijas izlasei, kas nereti viņiem arī izdevās - kaut nedaudz apsteidzot mūsējos, tie panāca, ka bumba pat pēc neveiksmīga metiena tik un tā palika viņu rīcībā.
Labai spēlei un labam rezultātam šoreiz pietrūka nianses, pietrūka cīņas līdz galam katrā epizodē...
Tomēr vēl aizvien ceru, ka mūsu komanda parādīs labu spēli un sagādās arī patīkamus brīžus šajā turnīrā. Veiksmes atslēga - pret katru pretinieku izmantot konkrētu plānu, kā to labāk apspēlēt.