Vecvagars: "Galvenais ir uzspiest savu spēles stilu" (3)

Arnis Vecvagars - 1,99 metrus garš uzbrucējs, Latvijas izlasē no 1993. gada. Vairāk nekā desmit sezonu laikā aizvadījis 90 spēles Latvijas valstsvienības sastāvā. 2001. un 2003. gadā spēlējis Eiropas meistarsacīkšu finālturnīrā. Seškārtējs Latvijas čempions "ASK/Brocēni" un BK "Ventspils" komandā. Vienmēr bijis aizsardzības balsts un gadu gaitā izpelnījies apzīmējumu "melnā darba darītājs". Ar šiem lauriem ticis galā godam, basketbola cīņās sevi nežēlojot. Bija izlases kandidāts arī braukšanai uz Serbiju, taču pēc ilgas savainojuma ārstēšanas nepaspēja atgūt optimālo formu un palika tūlīt aiz aktuālā divpadsmitnieka. Jaunajā sezonā Vecais (Arņa iesauka) būs spēlējošais treneris BK "Rīga05".

Andris Rupais: Tavs uzvārds (Vecvagars) netieši jau norāda, ka tev varētu būt pa spēkam citu cilvēku dīdīšana, vadīšana un galu galā izglītošana basketbola spēles gudrībās...

Arnis Vecvagars: Atklāti sakot, vēl nepavisam neesmu pārliecināts, ka būšu treneris. Vēl nav pienācis laiks, lai sevi par tādu varētu saukt. Tas ir noticis vairāk apstākļu sakritības rezultātā, un tikai laiks rādīs, vai man būs ķēriens šajā amatā. Pagaidām vēl gribu spēlēt un paralēli nedaudz padarboties trenera ampluā, lai līdz galam saprastu, vai man tas patīk, vai esmu tam piemērots. Domāju, ka nav tālu laiks, kad būs jāpieņem lēmums - iet pa šo taciņu vai izvēlēties ko citu.

Šobrīd basketbols un viss, kas ar to saistīts, ir lieta, no kuras visvairāk saprotu, tādēļ tas būtu tikai loģisks turpinājums tam, ko visu dzīvi esmu darījis, tomēr, kā jau uzsvēru, tas nav mans galīgais lēmums un trenera karjeru pagaidām vēl neuztveru kā vienīgo iespējamo savas dzīves virzienu.

A.R.: Eiropas meistarsacīkšu laikā tev būs debija arī TV3 basketbola studijā, kur piedalīsies kā eksperts. Varbūt iepatiksies un kļūsi par sporta žurnālistu?

A.V.: Arī to ir grūti paredzēt, varbūt pamēģināšu un no tiesas iepatiksies. Ja pēc tam kāds no malas mēģinās pārliecināt, ka man tas iznāk, tad kaut kādā mērā varētu darboties arī šajā jomā. Pagaidām varu droši apgalvot, ka esmu iesācējs.

A.R.: Vai Serbijā un Melnkalnē Latvijas izlase jauna galvenā trenera vadībā varētu būt "tumšais zirdziņš"?

A.V.: Tā es nedomāju, jo visas izlases un arī Latvijas klubu labākās spēles ir bijušas tad, kad ir izdevies pretiniekiem uzspiest savu spēles stilu, es domāju ātro basketbolu, lieki nepieturot bumbu, spēlējot agresīvi. Vismaz tām komandām, kas seko līdzi saviem potenciālajiem pretiniekiem, Latvijas stiprās puses ir labi zināmas, tomēr nav šaubu, ka ilgstoša un cieša aizsardzība agri vai vēlu liks kļūdīties jebkuram pretiniekam. Pēc tam jau atraisītas rokas būs Latvijas ātrajam uzbrukumam - galvenajam ierocim punktu gūšanā.

A.R.: Bet ja arī pretinieks spēlēs līdzīgā stilā?...

A.V.: Tieši tādēļ ļoti pamācošs bija otrais puslaiks pārbaudes spēlē pret Lietuvu, kur labi varēja redzēt mūsu komandas lielākos mīnusus. Basketbolā nav sīkumu, tiklīdz komanda atslābinās un nepievērš uzmanību atsevišķām epizodēm, piemēram, neuzmanīgai bumbas ievadīšanai spēlē no gala līnijas, tā pretinieks mūs soda ar pārtvertām bumbām un viegli gūtiem punktiem. Spēlē ar lietuviešiem tas salauza Latvijas izlasi. Tā bija arī 2001. gadā Turcijā pret spāņiem, kas samulsināja mūsējos ar agresīvu aizsardzību, gūstot vairākus vieglus punktus pēc kārtas. Viņi ir viļņa augšā, mēs apakšā, un jautājums ir tikai - cik ilgi tas gāžas pāri. Pret līdzīgiem pretiniekiem tie var būt kādi desmit viegli un ātri izšķiesti punkti, pret augstākā līmeņa komandām - visi divdesmit... Svarīgākais ir saglabāt maksimālu koncentrēšanos visas spēles garumā, tad kļūdu būs mazāk, un tikai tā Latvija var spēlēt līdzvērtīgi ar spēcīgākiem pretiniekiem.

A.R.: Kā Latvijai aizpildīt robus uzbrukuma līnijā?

A.V.: Viss būs atkarīgs no tā, kādi būs pretinieki. Mēs varam spēlēt arī ar četriem "mazajiem" spēlētājiem, varam vienlaicīgi izmantot divus centrus. Variantu ir daudz, bet to ir grūti ir paredzēt. Uzbrucēju trūkums ir problēma, bet nav neatrisināma, jo vienmēr visās pozīcijās var gribēties ātrākus, garākus un labākus spēlētājus.

A.R.: Liela daļa ir vienisprātis, ka izšķirīgā spēle Latvijai būs pret Izraēlu.

A.V.: Pirmā spēle ir izšķirošā kaut vai tāpēc, ka dos noskaņu visam turnīram. Atcerēsimies, pirms diviem gadiem faktiski nepelnīti zaudējām lietuviešiem, otrā spēle arī nebija slikta, tomēr emocionālā līkne gāja uz leju un trešais mačs [pret Izraēlu] jau bija pilnīga izgāšanās. Ja pirmajā spēlē būtu uzvara, tad iespējams, ka arī līkne turpinātu iet uz augšu un emociju pietiktu visām spēlēm.

A.R.: Vai šobrīd Izraēla ir parocīgāka Latvijas izlasei ar tās jauno un uz komandas spēli akcentēto sniegumu?...

A.V.: Šobrīd Izraēlas izlase ir mums pazīstamāka, nav nekādu noslēpumu, jo pēdējā laikā ir bijuši daudz savstarpējo maču. Toreiz tā bija nezināma komanda. Viņiem ir laba sabalansēta un saspēlēta komanda, un briesmas var sagaidīt no visām pusēm. Tajā pašā laikā ir vairāki izteikti līderi un mazāk būs tādu, kas varēs uzņemties iniciatīvu kritiskos brīžos. Ja Izraēlas izlases līderus izdosies "izslēgt" no spēles, tad pārējie, es domāju, nespēs lauzt spēles gaitu.

Tomēr pats galvenais, lai mūsu komanda varētu uzvarēt jebkuru pretinieku, ir uzspiest viņiem savu spēles stilu - agresīva aizsardzība un ātra pāreja uzbrukumā.

A.R.: Kas kļūs par Eiropas čempioniem?

A.V.: Es tomēr lieku uz Serbiju un Melnkalni...

A.R.: Kādus tu prognozē Latvijas izlases rezultātus grupu turnīrā?

A.V.: Viena uzvara būs noteikti, es gan nesaku, ka tā būs pirmajā spēlē. Iekšējā sajūta ir tāda, ka mūsējie uzvarēs pat divās spēlēs, un, ja man jāatbild, ko uzvarēt būtu vieglāk - Spāniju vai Serbiju, tad teikšu, ka serbus, jo pārbaudes spēlēs viņiem bija lielākas problēmas nekā spāņiem un komandas sniegums nav bijis tik saskaņots kā vajadzētu. Tajā pašā laikā serbi spēlēs savā laukumā, un tas jau daudz ko izsaka.

Ja Latvijas izlasei pirms katras spēles būs emocionāls pacēlums un degs acis, tad mana pārliecība ir tāda, ka viss būs labi.