«Ventspils» uz pārbrauktuves zirgus nemaina (2)

Kas notiek ar basketbola klubu Ventspils? Šo jautājumu sev uzdevuši daudzi, un īpaši skaļi tas izskan nepilnu nedēļu pirms ULEB kausa izcīņas pirmās ceturtdaļfināla spēles ar Vršacas BK Hemofarm (1. martā Vršacā). Grēkāžu nav Pie labas dzīves pierod ātri. Arī pie uzvarām pierod ātri. Gan līdzjutēji, gan paši spēlētāji. Veidojas tā sauktais neuzvaramās komandas tēls. Tas nav slikti, jo uzvaru pieredze nereti palīdz uzvarēt arī ne visai labu spēļu galotnēs, šis tēls dod papildu pārliecību par saviem spēkiem. No zaudējumiem nav pasargāta neviena komanda, un tāpēc pašreiz, šķiet, nav tik svarīgi tas, ka ventspilnieki piedzīvoja divus tā sauktos neplānotos zaudējumus (Tallinā pret Ehitustooriist un Ventspilī pret Viļņas Sakalai, kas bija pirmais zaudējums šajā sezonā savā laukumā), bet gan tas, kā un cik ātri viņi no šīs krīzes izkļūs. Šķiet, ka panikas komandā nav un zirgu maiņa uz pārceltuves nenotiks: grēkāži netiek meklēti ne starp treneriem, ne starp spēlētājiem, un nenotiks līdzīgā situācijā daudzās komandās pieredzētā krasā spēlētāju maiņa (pirmām kārtām ārzemnieku rindās). "Paši bijām pieradinājuši līdzjutējus un arī paši bijām pieraduši pie tā, ka arvien uzvaram, taču jau tad bija skaidrs, ka mūžīgi tas neturpināsies. Līdz šim nepieredzēti spraigais spēļu grafiks, daudzie pārbraucieni, dažu pamatsastāva spēlētāju izkrišana no ierindas traumu dēļ, kas izjauc komandas spēli — tie visi ir faktori, kas ietekmē rezultātu. Parasti — un tas ir normāli — mēs spēlēm gatavojamies treniņos, bet tagad spraigā spēļu grafika dēļ mums nav īsti laika trenēties un spēlēm mēs gatavojamies... citās spēlēs. Kādam trauma, kādam jāļauj atpūsties, bet treniņiem ir pārāk maz laika, lai varētu noslīpēt komandas sadarbību bez 3–4 līderiem. Tie ir acīmredzamākie iemesli, kāpēc pēdējā laikā gadās paklupt biežāk un arī pret objektīvi vājākām komandām. Arī tagad neviens nešaubās, ka gan Ehitustooriist, gan Sakalai ir mazāk meistarīgas komandas nekā BK Ventspils, taču tās nav tik sliktas, kā varbūt kādam liekas, un tieši tajās dienās viņām izdevās izmantot mūsu vājumu, izdevās uzspiest savu spēles stilu: tās piespieda mūs spēlēt pārāk individuāli un uzvarēja," tā intervijā Nedēļai situāciju skaidro BK Ventspils galvenais treneris Kārlis Muižnieks. Svarīgs ikviens komponents "Izkrītot no komandas sastāva vairākiem līderiem, piezagās nedrošība, kas pirmām kārtām izpaudās metienu precizitātē. Ja komanda zaudē 70–73 punktus, tad tas nozīmē, ka tā ir labi spēlējusi aizsardzībā un ka basketbolisti ir cīnījušies, nevis slinkojuši, taču — ja komanda gūst tikai 70 vai pat mazāk punktu... Spēlē pret Sakalai mēs, piemēram, iemetām tikai 4 no 25 trīspunktniekiem un 22 no 47 divpunktniekiem. Kā lai uzvar? Es taču neteicu spēlētājiem, lai tie met garām, un arī viņi paši gribēja trāpīt, bet... Iepriekš teiktais apliecina tikai to, ka mēs stipri esam tikai kā komanda un tad, ja visi esam labi gatavi konkrētajai spēlei — gan fiziski, gan taktiski, gan psiholoģiski. Ja kaut viena no šiem komponentiem trūkst, tad ir problēmas. Iespējams, ka vainīga bija arī neliela pašpārliecinātība — piemēram, pirmajā ULEB kausa astotdaļfināla spēlē Ķelnē. Viss iepriekš tika smalki izrunāts, visi zināja, kā jāspēlē, taču... Pieļauju, ka arī tad varēja zaudēt, taču ne jau ar 16 punktu starpību. Laikam jau visi teikto nesadzirdēja. Mums ir vairāki ļoti labi basketbolisti, taču mums nav vairāku individuāli izcilu basketbolistu, kas divatā vai trijatā vien varētu izšķirt spēļu likteni. Un cik tad vispār tādu Eiropā ir? Tie paši, kas ir, koncentrēti 4–5 klubos. Savulaik mums bija Mairs Četmens, kurš patiešām nereti arī vienatnē varēja, ja ne izšķirt spēles likteni, tad ienest tās gaitā izšķirīgo lūzumu, bet tagad mums tādu spēlētāju nav. Mūsu spēks ir komandā, un, ja komandā kādu iemeslu dēļ kaut kas pajūk, tad vairs neesam tik spēcīgi. To arī pierādīja piedzīvotie zaudējumi." Tā Kārlis Muižnieks. Jājūt izsalkums pēc spēles Mūsu saruna turpinās par to, kā treneris analizē esošo situāciju un kā domā meklēt tās risinājumu. Kamēr krājās tikai uzvaras un uzvaras, jūs taču jau paredzējāt, ka agri vai vēlu kaut kādam kritumam jābūt... Rēķinājāmies ar to, ka kritums būs, un tam gatavojāmies, taču ir vēl arī tāda lieta kā spēlētāju savainojumi, ko iepriekš nav iespējams paredzēt. Nevar arī būt tā, ka visu sezonu visi 12 spēlētāji būs labākajā sportiskajā formā. Ja mums būtu visi 12 vai vismaz 10 spēlētāji vienlīdz augstā līmenī, tad tas tik acīmredzami neietekmētu kluba sniegumu, bet mums nav tik daudz šādu spēlētāju. Paskaties, kas notiek ar Maskavas Dinamo, kur ir savāktas gandrīz tikai zvaigznes un kas tika uzskatīts par gandrīz vai galveno pretendentu uz ULEB kausu — zaudējums astotdaļfinālā pret Hemofarm ar 21 punkta starpību savā laukumā, tad zaudējums Krievijas superlīgā Himki komandai galīgi neizteiksmīgā spēlē. Arī redzams kritums, kaut gan nevar pat salīdzināt viņu un mūsu iespējas sastāva komplektēšanā (Maskavas Dinamo budžets ir vismaz 10 reizes lielāks nekā ventspilniekiem. — aut.). Negribu likt uzsvaru tieši uz naudu, jo naudas daudzumam nav tieša sakara ar rezultātiem, taču liels naudas daudzums sniedz labākas iespējas sasniegt rezultātu. Svarīgi ir prast naudu pareizi izmantot. Mēs savu naudu esam labi izmantojuši, un mums ir laba komanda, taču nu jau pretinieki to ir iepazinuši labāk nekā sezonas sākumā. Atkal jādomā kaut kas jauns sniegumā, bet laika to darīt gandrīz nav. Droši vien, ka tieši šajā posmā mums Baltijas līga arī nebūtu vajadzīga, jo tad mēs varētu mierīgāk un labāk sagatavoties ULEB kausam, taču tā ir tikai apstākļu sakritība — kopumā Baltijas līga ir vajadzīgs un vērtīgs turnīrs, turklāt zaudējumi palīdz labāk saskatīt savus trūkumus, var labāk redzēt, pie kā komandai un dažiem spēlētājiem vairāk jāpiestrādā. Ja jau vasarā vai rudens sākumā droši būtu bijis zināms, ka būs Baltijas līga, tad mēs sezonai visticamāk gatavotos savādāk, bet tagad ir tā, kā ir, un mums tas ir jāpieņem. Līdzīgā situācijā taču ir arī Kauņas Žalgiris un Viļņas Lietuvos rytas, kas arī zaudēja objektīvi vājākām komandām gan Lietuvas līgā (Žalgiris), gan Baltijas līgā (Lietuvos rytas). Taču arī abu spēcīgāko Lietuvas klubu iespējas ir lielākas nekā mums. Negribu, lai kāds domātu, ka meklēju attaisnojumus — tāda līmeņa komandai, kāda mēs gribam būt un par kādu mūs uzskata, ir jāapspēlē gan Ehitustooriist, gan Sakalai arī ar robiem sastāvā un saspringto grafiku. Esmu dzirdējis runājam, ka Ventspils esot pārgatavojusies atbildes spēlei ar Ķelni. Bružiks (fiziskās sagatavotības treneris Māris Bružiks. — aut.) esot uzdzinis komandu augšā, un tāpēc ir iestājušās tādas kā "paģiras" pēc lielās uzvaras. Vai patiešām kaut kā īpaši gatavojāties? Nezinu, kas ir domāts ar pārgatavošanos, neko speciālu mēs nedarījām. Vienkārši pareizi salikām akcentus, un — atšķirībā no mača Ķelnē — spēlētāji pilnībā visu vajadzīgo paveica, turklāt spēlēja ar tik lielu sparu un pacēlumu, kādu katrā mačā nemaz nevar prasīt. Emocionālam kritumam vajadzēja būt, jo basketbolisti arī ir dzīvi cilvēki, nevis roboti, taču tik un tā tas nav attaisnojums zaudējumam Tallinā. Kas attiecas uz kaut kādu uzdzīšanu... Nedēļas laikā neko uzdzīt vispār nav iespējams. Neko kardināli nevar mainīt arī divu nedēļu laikā — šādā laikā komandu pilnīgi pārvērsties nevar, to var tikai "uzprišināt". Veiktie spēlētāju testi rāda, ka nekāds kritums fiziskā ziņā nav iestājies, vaina acīmredzot meklējama galvās. Jau 1. martā notiks pirmā ULEB kausa ceturtdaļfināla spēle Vršacā. Tai notiks īpaša gatavošanās. Vai ir cerība, ka atkal redzēsim iepriekšējo Ventspili? Gatavošanās spēlēm ar Hemofarm sākās uzreiz, tiklīdz uzzinājām, ka bijušie konkurenti grupā atkal būs mūsu pretinieki. Aizvadītā nedēļa bija pēdējā, kad spēlētājiem pārmaiņus tika ļauts izlaist spēles un atpūsties, tagad gatavošanās vienkārši kļūs mērķtiecīgāka. Jāpanāk, lai spēlētāji ne tikai labi justos, bet — lai viņi arī gribētu spēlēt ar maksimālu atdevi, lai viņi būtu kaut nedaudz izsalkuši pēc spēlēšanas, lai viņi nebūtu "pārēdušies" basketbolu. Vajadzīgas pozitīvas emocijas. Ceru, ka tās izdosies gūt nākamajās spēlēs, un ceru, ka ierindā būs visi basketbolisti. Uz treniņu jau bija atnācis Jānis Blūms, kuram pēc atbildes mača ar Ķelni izoperēja menisku — var redzēt, ka viņš alkst spēlēt, kaut gan pirmajā spēlē ar Hemofarm Jānis diezin vai jau varēs palīdzēt. Lai cik ļoti viņš mums būtu vajadzīgs, steigties tomēr nedrīkst. Ceru, ka labāk komandā pagūs iekļauties Kristaps Purnis, savukārt Arnis Vecvagars gan varēs palīdzēt tikai maijā. Panikas komandā pēc šiem zaudējumiem nav, kaut gan neliela nedrošība jaušama. Jāsaprot, ka bez zaudējumiem ne sportā, ne dzīvē nevar iztikt. Svarīgi ir paņemt no šiem zaudējumiem vērtīgo un izdarīt pareizos secinājumus. Neatkarīgi no tā, cik tālu BK Ventspils tiks ULEB kausā, Latvijai otrajā pēc ranga (pēc ULEB Eirolīgas) klubu turnīrā ir piešķirta viena vieta arī uz nākamo sezonu. Un mums pašreiz ir tikai viens klubs, kas šādā turnīrā var spēlēt.