Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Tā ir sakritība, bet varbūt arī likumsakarība, ka tieši Znaroks savulaik guva izšķirīgos vārtos spēlē pret Šveices izlasi Eindhovenā un Latvijas izlase iekļuva pasaules čempionāta elites grupā. Bet tagad jau trenera Znaroka vadībā starp pasaules labākajām komandām iekļuvusi Latvijas U 20 izlase.
Ir cilvēki, kas pēc savas dabas ir līderi — neatkarīgi no tā, ko viņi dara. Par bijušo Latvijas hokeja izlases kapteini Oļegu Znaroku var izteikties dažādi, taču vienaldzīgu viņš neatstāj nevienu, jo pats nekad nav vienaldzīgs pret to, ko dara. Starp futbolu un hokeju Čeļabinska ir hokeja pilsēta, un tāpēc, šķiet, var teikt, ka Oļegs Znaroks nemaz nevarēja nekļūt par hokejistu (vēl var nosaukt arī tādus hokejistus kā Belousovs, Miļņikovs, Makarovs, Bikovs, Starikovs, ko Čeļabinska ir devusi hokejam), taču ar Oļegu viss bija nedaudz citādi. Viņa tēvs bija un vēl tagad ir futbola treneris, un līdz pat 14 gadu vecumam Oļegs spēlēja gan futbolu, gan hokeju. Turklāt futbols viņam padevās pat labāk, taču Čeļabinskas komanda spēlēja PSRS 1. vai 2. līgā, un labi vien ir, ka Znaroks izdarīja izvēli par labu hokejam. Traktora treneri jau tad uzteica viņa ātrumu, cīņassparu un nepiekāpšanos nevienā spēles situācijā. Diskvalifikācija par Rīgas izvēli "Vecā, labā" Rīgas Sporta pils jau vairāk nekā 20 gadus ir otrās mājas Znarokam, bet pirmo reizi viņš šeit ieradās vēl kā Čeļabinskas Traktora spēlētājs, kā viens no savienības mēroga perspektīvākajiem jaunajiem uzbrucējiem un kā pasaules jaunatnes čempionāta rezultatīvākais spēlētājs. "Taisnā ceļā no lidostas mani aizveda uz Dinamo, lai parakstu nepieciešamos dokumentus par dienestu, un tad devāmies uz Sporta pili, kas kopš tā laika ir arī manas otrās mājas. Tik daudz šeit pārdzīvots un piedzīvots…," atceras Oļegs Znaroks. "Skaidrs, ka mani gribēja aizvilināt prom no Čeļabinskas. Arī es gribēju spēlēt citur, jo iznāca nesaprašanās ar toreizējo Traktora galveno treneri Genadiju Cigurovu. Viņš pārāk gribēja mani audzināt un pāraudzināt… Biju jauns, karstasinīgs, visu, ko domāju un kas man nepatīk, teicu trenerim pretī." Daudziem bija pārsteigums, ka Znaroks nokļuva nevis CSKA vai kādā citā Maskavas klubā, bet gan Rīgas Dinamo. No CSKA zvanīja un pierunāja, mēģināja pats Viktors Tihonovs, taču tēvs vienkārši baidījās Oļegu laist uz CSKA. Jā, komanda slavena, bet tieši tāpēc nav nekādas garantijas, ka dēls tajā spēlēs un nevis deldēs rezervistu soliņu. Cik daudz jauno hokejistu šādā veidā jau nebija "aprakuši" savu talantu un iespējas kļūt par teicamiem spēlētājiem, bet Oļegam bija vajadzīga spēļu prakse. Tagad var tikai minēt, kāds būtu izveidojies viņa liktenis CSKA, taču Znaroks ar tēvu izlēma braukt uz Rīgas Dinamo. Pirmkārt, laba komanda, kurā ir iespēja uzreiz tikt sastāvā, turklāt Dinamo galvenais treneris toreiz bija Vladimirs Jurzinovs, kurš PSRS izlasē bija Tihonova palīgs. Kopš tā laika Oļegs ir rīdzinieks. Tomēr pirmo sezonu viņam Dinamo sastāvā spēlēt neļāva — Znaroku diskvalificēja. Par ko? Disciplīnas pārkāpumi, necieņa pret komandas veterāniem, zvaigžņu slimība — ieganstu atrast vai izdomāt nebija grūti, kaut gan hokeja sabiedrībā visi, izņemot pensionārus no sporta tehniskās komisijas, kas šajā lietā pieņēma lēmumu, labi saprata, ka tas ir sods par nepaklausību, par došanos uz Rīgu, nevis uz CSKA. Reizē tas bija brīdinājums citiem jaunajiem hokejistiem. Pirmo sezonu Rīgā Oļegs tikai trenējās un spēlēja republikas čempionātā. Zem Latvijas karoga PSRS izlasē Znaroks pa īstam tā arī neiekļuva. Piedalījās treniņnometnēs, divreiz gatavojās pat uz pasaules čempionātiem, taču pasaules spēcīgāko komandu sabiedrībā nokļuva tikai zem Latvijas karoga un ar Latvijas izlasi — kā šīs komandas kapteinis. "Reiz es pat aizbraucu uz pasaules čempionātu Šveicē, jau biju sastāvā, taču tad no Kalgari ieradās mans novadnieks Sergejs Makarovs un atveda sev līdzi arī Sergeju Prjahu. Skaidrs, ka treneri izvēlējās NHL spēlētāju, bet mani pabīdīja malā — vajadzēja braukt mājup. Makarovs, ieraudzījis mani izlasē, gandrīz vai atvainojās — sak", piedod nezināju, ka tu šeit esi, vienam bija garlaicīgi braukt, tāpēc uzaicināju līdzi Prjahu. Tagad iznāk, ka esmu izstūmis tevi no sastāva," atceras Oļegs. "PSRS izlasē spēlēju draudzības spēlēs, dažādos turnīros, spēlēju Maskavas Dinamo sastāvā pret NHL klubiem, bet pasaules čempionātā pirmo reizi tiku jau tad, kad biju Latvijas izlasē — sākot ar C grupu un beidzot ar eliti." Ir dzirdēts, ka Latvijas izlase varbūt vēl ilgi vai pat nekad netiktu A grupā, ja toreiz Znaroks nebūtu guvis tos liktenīgos vārtus Eindhovenā… Tā varbūt notiktu, jo pieredzējušākie un gados vecākie hokejisti varbūt izlasē vairs nespēlētu, kaut gan — kurš to tagad var zināt… Mēs taču pēc tam vēl veiksmīgi nospēlējām vairākas sezonas A grupā, cita lieta — vai visiem būtu vēlreiz stimuls tā pūlēties, lai iekļūtu A grupā. Tagad vēsture gandrīz atkārtojas — Znaroks nu jau kā treneris ieved A grupā Latvijas U 20 izlasi. Vai var salīdzināt emocijas toreiz, 1996. gadā, Eindhovenā un tagad — Narvā? Emocijas bija apmēram līdzīgas, un prieks bija tikpat liels. Tikai tagad — trenera ādā — man bija grūtāk nekā toreiz, kad biju spēlētājs. Tagad taču nevarēju iet laukumā un palīdzēt, bet stāvēt pie apmales ir grūtāk, nekā atrasties laukumā. Nervu tagad "sadega" daudz vairāk nekā toreiz Eindhovenā. Izšķirīgajā spēlē ar Slovēniju no 3:1 nonācām zaudētāju lomā — 3:4. Vai tobrīd nepiezagās šaubas par tikšanu A grupā? Nē, tobrīd šaubu nebija, biju pārliecināts, ka vismaz neizšķirtu mēs "izvilksim". Pirms spēles ar Slovēniju man bija liels uztraukums, ko mēdz saukt arī par mandrāžu, un galvenais bija neļaut to pamanīt spēlētājiem, lai arī komandai nepieliptu uztraukums. Sākās spēle, un uztraukums pazuda. Redzi, es negribu, lai kāds tagad sāktu domāt, cik izcils treneris ir Znaroks. Cita lieta, ka es gribu kļūt par labu treneri, taču es vēl tikai mācos. Tas, ka Latvijas U 20 izlase iekļuva elites grupā, ir ne tikai mans nopelns. Vispirms jau bija tālredzīgs solis izveidot Rīga-16, Rīga-18 un Rīga-20 komandas, lai attiecīgā vecuma izlases bāzes klubs spēlētu Latvijas čempionātā kopā, lai jaunie ātrāk "apbružātos" starp pieaugušajiem, lai ātrāk sāktu sajust pieaugušo hokeja garšu. Visu iespējamo, lai mēs labi sagatavotos čempionātam Narvā, izdarīja Latvijas Hokeja federācija. Mums bija laba desmit dienu treniņnometne, un federācijas prezidents Kirovs Lipmans pats gandrīz katru dienu zvanīja vai ieradās uz treniņiem un jautāja, vai viss ir kārtībā. Un kā man palīdzēja Leonīds Beresņevs! Visos treniņos viņš strādāja ar aizsargiem, jo es nevaru tiem iemācīt un parādīt tik daudz, cik var bijušais aizsargs Beresņevs. Es darbojos ar uzbrucējiem, mācīju dažādus knifus un lietas, ko neraksta mācību grāmatās. Mēs taču kādreiz kopā spēlējām Dinamo sastāvā, bet tad Beresņevs izlasē bija galvenais treneris, savukārt es — kapteinis. Arī 1996. gadā Eindhovenā. Uz Narvu viņš man zvanīja katru dienu, deva padomus, jo, kā jau teicu, es taču pats vēl tikai mācos. Ceru, ka mūsu sadarbība turpināsies. Un kā lai nenovērtē Vitālija Samoilova lomu! Es zvanīju Vitālijam, devu klausuli vārtsargam Raitumam, un viņi 15–20 minūtes runājās. Pirms pēdējā mača ar Slovēniju Raitums pats lūdza mani piezvanīt Samoilovam un viņi atkal labu laiku apspriedās. Vārtsargi — tā ir īpaša spēlētāju kategorija, neviens labāk nesapratīs vārtsargu un nepratīs ar to labāk aprunāties, kā tas, kurš pats bijis vārtsargs. It īpaši vēl tāds, kāds savulaik bija Samoilovs. Raitums šajā turnīrā mums bija vairāk nekā puse no komandas, un tas ir liels Vitālija nopelns — viņš prata noskaņot un nomierināt. Nē, tā nav tikai mana uzvara, nevajag izcelt tikai mani. Cik hokejistu no šīs komandas ar laiku varētu iekļūt lielajā izlasē? Vismaz pieci seši to noteikti varētu izdarīt, varbūt vēl kāds. Jau 2006. gada pasaules čempionātā Rīgā daži no šīs izlases puišiem varētu tikt lielajā izlasē, labākie no viņiem taču jau tagad piedalās izlases treniņos. Katrā vecuma grupā mums ir perspektīvi jaunieši, un atliek tikai palīdzēt viņiem attīstīties. No šā sastāva nākamgad elites grupas pasaules čempionātā Vankūverā varēs spēlēt 12 hokejisti, kas ir praktiski puse no komandas, turklāt viņu vidū būs tādi līderi kā Karsums un Bārtulis. Mums ir daži labi 1987. un 1988. gadā dzimuši spēlētāji, kuri pēc gada jau varētu iekļūt gados vecāko hokejistu izlasē. Domāju pat, ka dažus no šīs komandas līderiem — Karsumu, Dārziņu, Bārtuli un varbūt vēl kādu — varētu iekļaut lielajā izlasē jau nākamajā pavasarī. Nav taču nekāda riska, jo vieta elites līgā mums, kā nākamā čempionāta rīkotājiem, saglabājas automātiski, kaut gan arī ar trim četriem jaunajiem hokejistiem Latvijas izlase no A grupas neizkritīs. Toties vēl pēc gada mums jau būs vairāki jauni spēlētāji ar pasaules čempionāta pieredzi. Ko pirms pāris gadiem izdarīja austrieši? Līdzīgā situācijā viņi iekļāva izlasē kādus piecus sešus divdesmit gadus vecus hokejistus. Jāprot tikai šo situāciju izskaidrot līdzjutējiem. Skaidrs, ja komanda cīnās par noteiktu vietu, tad treneris starp spēkos apmēram līdzīgiem hokejistiem izvēlēsies pieredzējušāko, tas ir normāli, un tā tas notiek visās izlasēs, taču tagad mums ir kā nekad laba iespēja plašāk atjaunināt sastāvu. Spēlēt pirmo reizi pasaules čempionātā — tas ir kaut kas īpašs, reti kuram izdodas sevi apliecināt uzreiz. Pat tagad Narvā, izdzirdējuši pirms spēles ģērbtuvē mūsu līdzjutēju kori tribīnē, vairāki spēlētāji it kā sarāvās un nedaudz sabijās. Bet lielajā čempionātā tribīnēs būs desmitiem tūkstošu skatītāju… Dīvainās atvadas No Latvijas izlases Oļegs Znaroks aizgāja diezgan dīvaini. Patiesībā viņam neviens pat nepateica, kāpēc viņš tai vairs nav vajadzīgs, un tieši par to Oļegam vēl joprojām ir liels rūgtums. "Šis rūgtums nepazudīs nekad. Jebkuram cilvēkam, kas kādā lietā ir ielicis sirdi un dvēseli, būs rūgtums, ja viņu pastumj malā tā, kā pastūma mani," Znaroks atceras kādu no rūgtākajiem brīžiem savā karjerā. "Sāpīgākais ir tas, ka treneris Haralds Vasiļjevs man toreiz pat nedeva iespēju tikt sastāvā, es taču neteicu, ka mani noteikti jāliek sastāvā, es gribēju treniņos iet uz ledus un pierādīt, ka vēl varu būt izlasei noderīgs. Man neļāva to darīt. Lai nu tas paliek Vasiļjeva ziņā… Vēlāk aizkulisēs dzirdēju runājam, ka Vasiļjevs nobijies no manas autoritātes komandā, viņam bija bail, ka puiši vairāk respektēs mani, nevis viņu. Vispār jau tā arī varēja notikt… Taču tādā gadījumā varējām aprunāties "zem četrām acīm", pateikt, kurās lietās man nav jālien iekšā, kurš ir tikai tavs lauciņš. Es tā arī būtu rīkojies, un ceru, ka savā turpmākajā trenera karjerā nevienu spēlētāju šādā veidā neatstumšu. Trenerim komanda ir jāsaliedē nevis jāsašķeļ, un katram spēlētājam taču nepieciešama citādāka pieeja. Tagad Narvā mums pirmām kārtām bija draudzīga un saliedēta komanda, un tam bija ļoti liela nozīme, varbūt tieši tāpēc nevienā kritiskā situācijā mēs arī nepaklupām. Varu iedomāties, cik "samazgu" pār mani būtu izgāzts, ja mēs nebūtu tikuši elites grupā… "Labvēļu" diemžēl pietiek." Oļegam Znarokam it kā bija arī atvadu spēle Latvijas izlasē, taču, domāju, lasītāji piekritīs, ka viņš (un vēl vairāki hokejisti, kas izlasē vairs nespēlēs) bija pelnījis kaut ko daudz vairāk, nekā izslidināties laukumā vienas maiņas garumā draudzības spēlē pret Šveici, kaut gan bija noruna, ka Oļegs laukumā aizvadīs visu spēli — viņš speciāli tai gatavojās, lietoja pretsāpju līdzekļus, lai nejustu sāpes operētajā kājā. Bija arī pateicība un dāvanas, taču palika iespaids, ka tas ir tikai tāds "ķeksīša pasākums" — neviens tā arī īsti nesaprata, ka tā bija Znaroka atvadu spēle (atvadu minūtes!) Latvijas izlasē. Uzskatīsim, ka viņa īstās atvadu spēles vēl nav bijis. Par to, ka Oļegs Znaroks hokejā — tagad jau citā lomā — vēl nepavisam nav pateicis savu pēdējo vārdu, nešaubos ne mirkli. Uzvara Narvā bija tikai pirmais trenera Znaroka panākums. Starp citu, Latvijas izlasē tagad var izveidoties interesants treneru trio — galvenais treneris Beresņevs plus divi bijušie izlases kapteiņi — Vītoliņš un Znaroks…