Jūliuss Šuplers: «Man nav laika garlaikoties…»

Jūliuss Šuplers savulaik pats ir bijis labs hokejists, bet jau kopš 29 gadu vecuma māca šo spēli citiem. Šuplera un Latvijas hokeja ceļi ir krustojušies jau agrāk, turklāt divas tikšanās joprojām ir labā atmiņā gan mums, gan slovāku trenerim: 1993. gadā viņš vadīja Slovākijas izlasi, kas olimpiskā kvalifikācijas turnīra izšķirīgajā mačā Šefīldā sagrāva Latvijas izlasi ar 7:1, bet pēc diviem gadiem Bratislavā izšķirīgajā spēlē par iekļūšanu pasaules čempionāta A grupā uzvarēja mūsējos ar 4:3. Ar šiem diviem faktiem vien būtu gana, lai rastos vēlēšanās iepazīties ar Jūliusu Šupleru tuvāk… "Daudziem mana ierašanās Latvijā laikam bija pārsteigums. Tieši tāpat kā pērn mana ierašanās Baltkrievijā, taču tāda nu reiz ir trenera dzīve — šodien tu esi te, bet rīt tur," intervijā Nedēļai saka Jūliuss Šuplers. "Pagājušo sezonu pabeidzu Jaroslavļā (vienā no Krievijas spēcīgākajām komandām. — aut.), taču man nepiedāvāja pagarināt līgumu. Dažiem citiem piedāvājumiem atteicu, sezona jau strauji tuvojās, bet man vēl nebija līguma. Tas gan nenozīmē, ka HK Rīga 2000 man ir glābējsalmiņš, kā komanda, kur uzturēties, līdz pienāks labāki laiki. Es vēlējos strādāt komandā, kurai ir izaugsmes iespējas, kurā ir attīstības stratēģija un kurā es varu ieguldīt savas zināšanas, nevis vienkārši vienu sezonu to patrenēt. Man patika Rīgas komandas piedāvājums, jo šeit manam darbam ir ne tikai tūlītējs, bet arī tālāks mērķis. Man patīk arī pati pilsēta, man patīk vieta Jūrmalā, kur dzīvoju. Rīgā savulaik jau biju 90. gadu sākumā ar Trenčīnas komandu, pērn biju šeit kā Baltkrievijas izlases konsultants Izaicinājuma kausa laikā. Svarīgi arī tas, ka Latvijā hokejs ir populārs un ka jūs gatavojaties uzņemt pasaules čempionātu. Sadzīves un darba apstākļi man šeit ir tādi kā Slovākijā. Kaut kas ir labāk, kaut kas varbūt nedaudz sliktāk, taču tā tas ir visur. Līgums man ir parakstīts pēc shēmas 1+1, un tas nozīmē, ka pēc sezonas mums ir iespēja runāt par turpmāko sadarbību. Šeit saskatu labas iespējas likt lietā savas zināšanas un pieredzi, jo, kā jau teicu, kluba vadībai ir man saprotamas un pieņemamas idejas." Kāds bija jūsu pirmais priekšstats par Rīgas komandu, par Baltkrievijas atklāto čempionātu, un kā tas ir mainījies tagad? Baltkrievu hokeju iepazinu jau pagājušajā sezonā, tad jau redzēju arī savu pašreizējo komandu, kaut gan pirms šīs sezonas tā stipri mainījās. Pašreizējo HK Rīga 2000 pirmo reizi ieraudzīju spēlē ar Minskas Junostj, taču es nevērtēju, vai man tāda komanda der vai neder — galvenais, kādas ir iespējas ar šo komandu strādāt un palīdzēt tai augt. Iespējas ir labas. Reiz kāds pazīstams treneris teica: vienā vietā tev būs pasakaini kalni un iespēja slēpot, citur būs lielisks kūrorts un varēsi katru dienu peldēt, taču tev tam nebūs laika un tam nebūs nekādas nozīmes, ja nebūs labu apstākļu darbam. Iepriekš labi zināju Normundu Sējēju, kurš vairākas sezonas spēlēja Slovākijā (mūsu sarunas laikā Normunds pavēra trenera ģērbtuves durvis un viņi ar Šupleru sarunājās slovāku valodā. — aut.) pret manis vadīto klubu, taču mēs varējām būt arī vienā klubā — biju Bratislavas Slovan treneris, un Normunds uz čempionvienību no Trenčīnas pārgāja tieši pēc sezonas, kad mēs ar kluba vadību nevienojāmies par jaunu līgumu… Zināt, nav pat tik svarīgi, cik labi tu zini komandu, kurā ienāc, jo darba jebkurā gadījumā ir daudz. Šajā komandā nav lielu zvaigžņu, tagad nav arī divu no trim NHL spēlētājiem… Sergeja Žoltoka nāve mums visiem bija drausmīgs trieciens, es taču lielā mērā ap viņu cerēju veidot un saliedēt komandu, viņš lielākajai daļai bija paraugs ne tikai laukumā, bet arī sadzīvē, taču… Smagi par to runāt. Skaidrs, ka uz nākamo gadu mums vajag vēl piecus jaunos hokejistus — trīs 1986. gadā un divus 1987. gadā dzimušus, bet tas nozīmē, ka ar jaunajiem jāstrādā. Uzreiz rezultāta nebūs. Arī komandas pastiprinājums notiks pakāpeniski. Neesmu piekritējs principam — kad atnāk jauns treneris, izmet, teiksim, no komandas desmit spēlētājus un paņem desmit citus. Vispirms jādod iespēju sevi apliecināt tiem hokejistiem, kas jau ir komandā. Skaidrs, ka dažiem vajadzēs pateikt "paldies" un meklēt viņu vietā citus, taču nedrīkst nedod iespēju kaut vienam sevi apliecināt. Vispirms cilvēkam ir jāuzticas un jādod iespēja sevi parādīt, bet tikai tad jāatsakās no spēlētājiem vai tie jāatstāj. Turklāt katrs spēlētājs katrai komandai nemaz neder — vienā komandā esmu zvaigzne, bet citā varbūt vispār nevaru neko parādīt. Pat ļoti laba spēlētāja atnākšana vēl nav garantija, ka viņš arī jaunajā komandā būs tikpat labs. Tagad, kad esmu šeit nostrādājis jau gandrīz mēnesi, redzu, ka pārmaiņas sastāvā ir nepieciešamas, taču tām jānotiek pakāpeniski. Patīkami, ka uzlabojas gan spēles, gan sadzīves disciplīna, tas nozīmē, ka hokejisti grib kaut ko sasniegt, bet tas savukārt ir visa pārējā pamatā. Jūs atnācāt, kad sezona jau bija sākusies, un tāpēc jāstrādā ar to, kas šajā komandā jau ir… Līdzīga situācija bija pērn Jaroslavļā. Tur ir augstākas klases komanda, taču tas nemaina lietas būtību. Tik un tā vajag strādāt gan fiziskās, gan tehniskās, gan taktiskās gatavības celšanā, jāpanāk, lai komandai būtu lielāka pārliecība par saviem spēkiem. Jāveido komandas kodols, pakāpeniski jāmāca spēlētājiem sevi saprast un saprast arī to, ko pats no viņiem gribi un kas jādara, lai to sasniegtu. Parasti cenšos iedziļināties spēlētājos, saprast cilvēkus, jo tad ir vieglāk strādāt un prasīt. Vienalga, cik augsta līmeņa komanda tā būtu. 1993. un 1995. gadā jums bija divas īpašas tikšanās ar Latvijas hokeju… Vai atceraties tās? Gan man kā trenerim, gan visam Slovākijas hokejam tās bija tik svarīgas spēles, ka to nav iespējams aizmirst. Nebūtu mēs Šefīldā uzvarējuši Latviju un tikuši uz Lillehammeres olimpiskajām spēlēm — nezinu, vai es paliktu izlases trenera amatā. Nebūtu mēs uzvarējuši Latvijas izlasi Bratislavā un iekļuvuši A grupā — es noteikti vairs nebūtu izlases treneris… Tā ka varbūt divas svarīgākās spēles manā trenera karjerā bija tieši pret Latvijas izlasi. Tagad šeit spēlē Artis Ābols, kurš tajos mačos bija Latvijas izlasē. Hokeja pasaule nemaz nav tik liela… Pēc pirmā gada A grupā jūs vairs nebijāt Slovākijas izlases treneris… Slovākijā bija milzīgs hokeja pacēlums, bija liela spēlētāju vēlēšanās iekļūt hokeja elitē ar savu izlasi, un bija arī lielas ambīcijas. Pat pārlieku lielas. Pirms došanās uz A grupas čempionātu Vīnē brīdināju, ka vairs nebūs tik daudz uzvaru, ka mēs nebūsim atkal pirmie. Komandu pieņēma gan prezidents, gan premjers, visi runāja par medaļām un pat par zelta medaļām. Jā, sastāvs mums bija labs, taču mums nebija A grupas čempionātu pieredzes. Man nepatika visa tā lielā ažiotāža un eiforija, kas valdīja ap komandu, taču es nevarēju to ietekmēt. Austrijā ieņēmām desmito vietu, un ar mani līgumu vairs nepagarināja. Aizbraucu uz ASV un divus gadus nostrādāju par trenera asistentu junioru līgā. Ieguvu papildu pieredzi, daudz ko iemācījos, ieraudzīju hokeju no sev līdz tam nezināmas puses. Jūs pats savulaik bijāt diezgan labs hokejists. Ar kurām no čehu vai slovāku hokeja zvaigznēm esat kopā spēlējis? Tēva māja Popradā atradās pie Tatriem un apmēram simt metru attālumā no hokeja laukuma, tā ka garām tam paiet nevarēju… Man bija desmit gadi, kad sāku spēlēt zēnu komandā. Visu laiku biju labās malas uzbrucējs. Pazīstamais treneris Jans Staršijs uzaicināja uz Bratislavas Slovan, 70. gadu sākumā jaunajiem tur grūti bija tikt pamatsastāvā, jo Bratislavā spēlēja tādi slaveni hokejisti kā vārtsargs Dzurilla, Ņedomanskis, Kužela, Taihners, arī vecākais no brāļiem Štjastnijiem jau sāka spēlēt. Tad četrus gadus spēlēju Košicē un paralēli studēju Ekonomikas fakultātē, ko pabeidzu piecos gados un kļuvu par rūpniecības ekonomikas inženieri. Hokejs aizņēma tikai pusi no manas dzīves, varbūt tāpēc nekad nespēlēju Čehoslovakijas izlasē, taču spēcīgos klubos gan esmu spēlējis diezgan daudz. Man bija 29 gadi, kad mani uzaicināja par trenera palīgu. Piekritu, un man patika. Tāpēc laikam joprojām arī esmu treneris un nenožēloju, ka izvēlējos šādu ceļu. Ko par šādu izvēli saka jūsu ģimene? Tāds ir trenera liktenis… Bez ģimenes atbalsta es neko nebūtu sasniedzis. Sievai vajadzēja pirms pāris nedēļām atbraukt uz Rīgu, taču viņa saslima un atbrauks kaut kad tuvākajā laikā. Abi bērni ir mediķi — dēls zobārsts, viņam ir sava privātprakse, bet meita — interniste. Varbūt mazdēls — meitas dēls — kādreiz būs hokejists… Viņam tagad ir divarpus gadu. Droši vien ir garlaicīgi bez viņiem… Ziemassvētkos būsiet kopā? Nesanāks — 26. decembrī mums ir spēle un es pirms tās nevaru pamest komandu. Aizbraukšu uz dzimteni sagaidīt Jauno gadu. Ziemassvētki man būs 30. decembrī… Tas manā trenera karjerā nav pirmo reizi, arī gadumijā dažkārt ir iznācis būt prom no mājām. Bet garlaicīgi man nav — tam nav laika! Dzīvoju Dubultos, jau pusastoņos esmu hokeja hallē, dienā ir divi treniņi, mēģinu pavērot otrās komandas spēles un treniņus, mājās bieži vien atgriežos desmitos vakarā. Kad lai garlaikojas? Man nav tādas problēmas — nav ko darīt. Un tas ir labi…