Einārs Fogelis: Atēnu «sudrabs» neapžilbinās (11)

Neatkarīgās Latvijas laikā mūsu sportisti no olimpiskajām spēlēm vēl nekad nebija atgriezušies ar četrām medaļām. Kas ir šis "četrkāršais sudrabs" — nejaušība vai Latvijas sporta spogulis? Kā tas ietekmēs turpmāko sporta dzīvi valstī? Vai caur šīm četrām sudraba medaļām varam skatīties uz Latvijas sportu kopumā un, ja varam, — cik lielā mērā? Uz šādu jautājumu nevar atbildēt īsi. Paveikties var vienreiz vai divreiz, taču, protams, tikai ar veiksmi vien nevar iegūt četras olimpiskās sudraba medaļas. Nekas tāpat vien nenotiek. Treneri fanātiķi šā vārda vislabākajā nozīmē nevar sasniegt tik augstus rezultātus tukšā vietā, un otrādi — vislabākie apstākļi un lielākās iespējas nedos olimpisko medaļu, ja nebūs smaga darba. Var runāt par vairākiem faktoriem, ieskaitot arī labvēlīgu apstākļu sakritību, — par ģimeni, vidi, kurā sportists ikdienā atrodas; par treneri, finansiālo atbalstu, taču pašu pēdējo darbu paveic jeb punktu pieliek sportists pats. Ja kaut viens no šiem faktoriem nedarbojas — nav laba galarezultāta. Var to visu saukt par sistēmu vai kā citādi, taču nekas nenotiek haotiski vai pēc principa "tad jau redzēs, kā būs". Mēs zinām, kas notiek sporta skolās, kas notiek nākamajā pakāpē, mēs tagad spējam atbalstīt ne tikai augstākā līmeņa sportistus, bet arī tos, kuri nāks aiz viņiem — jaunos talantus, kas piedalās vēl tikai jauniešu sacensībās. Var, protams, teikt, ka atbalsts varētu būt lielāks, taču tā ir vienmēr — jo augstāk tu kāp, jo vairāk tev visa kā nepieciešams. Lielais sports — tas ir liels prestižs un tā ir arī liela nauda. Runājot par sporta skolām — vairākas no tām praktiski pazudušas vai arī stipri sašaurinājušas savu darbību, treneri meklē citu — labāk apmaksātu darbu — un trūkst speciālistu, kas jaunos talantus varētu skolot. Vai šī tendence turpinās vai tomēr jau apstājusies? Paaudžu maiņa notiek ne tikai sportistu, bet arī treneru vidū. Vairāki labi speciālisti patiešām aizgāja uz labāk apmaksātu darbu, un par to viņiem nevar pārmest, taču lielākā daļa visas saites ar sportu tik un tā nav sarāvusi. Nesen piedalījos B kategorijas trenera sertifikātu pasniegšanā, un visvairāk iepriecināja tas, ka pārsvarā tur redzēju jaunas sejas. Tas nozīmē, ka "aiziešanas tendence" ir ja ne pilnībā beigusies, bet apstājusies gan. Tas arī nozīmē, ka trenera darba prestižs nav pavisam nomests zemē, ka interese par šo darbu kļūst lielāka. Latvija ir maza valsts, un ar augstākā līmeņa sportistu vai treneru pārbagātību nekad nevarēsim lepoties, taču tieši tāpēc ir jārod iespējas, lai treneri, kas ir mūsu spora zelta fonds vai radošais potenciāls, gribētu strādāt savā profesijā. Runa nav tikai par atalgojumu, bet arī par darba apstākļu izveidošanu radošam darbam. Treneriem jāredz motivācija strādāt un mērķis, ko var sasniegt. Mēs tagad esam Eiropas Savienībā, un arī sporta treneriem līdz ar to paveras daudz lielāks darbošanās lauciņš — tikai labi jāzina svešvaloda, jāapliecina sevi darbā tepat Latvijā un var tikt labā darbā ārzemēs. Var teikt — par laimi, tā tagad notiek, bet var teikt — kā par nelaimi. Mums jārēķinās ar to — kāds no treneriem vai pat vairāki treneri aizies strādāt uz ārzemēm. Tas ir tikai normāli un apsveicami, ja cilvēks tiecas uz augšu savā profesionālajā izaugsmē. Pēdējais piemērs — futbola izlases galvenais treneris Aleksandrs Starkovs. Jā, Krievija nav Eiropas Savienības valsts, taču kļūt par galveno treneri vienā no šīs valsts populārākajiem klubiem — tā ir trenera meistarības atzīšana. Mūsu volejbola audzēknis Boriss Kolčins ir viens no galvenajiem vīriem Krievijas izlasē un jaunajā sezonā vadīs vienu no spēcīgākajiem Krievijas klubiem — Maskavas Dinamo; jau vairākus gadus sieviešu handbola lielvalstī Norvēģijā viens no labākajiem treneriem ir mūsu Valerijs Putāns, bobsleja lielvalstīs Šveicē un Itālijā strādā mūsu treneri Jānis Ķipurs un Sandis Prūsis, vēl nesen ASV izlases treneris bija Jānis Skrastiņš. Mazām valstīm ir jārēķinās ar to, ka daļa labāko treneru aizies uz lielākām valstīm, kur ir cits sportiskais līmenis, kur ir labāki darba apstākļi un kur ir nesalīdzināmi augstāks atalgojums. Tas taču būtu tikai labi, ka, piemēram, kāds no mūsu kinoaktieriem vai operdziedātājiem aizbrauktu strādāt pie kāda slavena režisora ārzemēs vai arī pārceltos uz kādu pasaulslavenu operu. Tāpat arī sportā. Mums ļoti daudz kas jāpaveic skolu un augstskolu sportā, jo nevienam nav noslēpums, ka skolā un ģimenē veidojas pirmā attieksme pret sportu, savukārt visvairāk talantīgu sportistu zaudējam tā sauktajā pārejas posmā — pēc skolas un līdz augstskolas beigšanai. Daudzi brauc studēt uz ASV, kur diemžēl no lielā sporta arī pazūd, ļoti maza daļa no viņiem atgriežas pēc studijām Latvijā vai nu kā augstas klases sportisti, vai kā tautsaimniecības speciālisti. Nekas nemainīsies, ja savās augstskolās nevarēsim nodrošināt pienācīgus apstākļus treniņiem un mācībām. Amerikāņu universitātes nereti burtiski "plēšas" savā starpā, lai tikai dabūtu pie sevis talantīgu jauno sportistu, jo tas ir arī katras universitātes prestižs. Jaunatnei Latvijā par sportu ir liela interese, par ko liecina kaut vai sporta bāru apmeklētāju skaits lielā futbola, basketbola vai hokeja dienās, olimpisko spēļu dienās. Jāpalīdz interesei pie televīzijas ekrāna pāraugt interesē pašam kaut ko darīt, un lai sportošanas prieks nepāriet reizē ar skolas beigšanu. Paskaties, cik kupli bija apmeklēts šogad Vienības velobrauciens — tā rīkotājs Igo Japiņš pat bija uztraucies, ka visiem varētu nepietikt starta numuru. Kādu lielu interesi jauniešu vidū izraisa Olimpiskās dienas! Veselīgam dzīvesveidam jābūt prestižam, olimpiskās vai citu šāda ranga sacensību medaļas, mūsu spēlētāju iekļūšana NBA un NHL vai bagātākajos Eiropas sporta spēļu klubos ir tikai aisberga virsotne, un tā nebūs stabila, ja tai nebūs stingra pamata — skolu un augstskolu sporta. Pašreiz mēs cīnāmies ar sekām — proti, ar narkomāniju un noziedzību jaunatnes vidū, mēs tērējam ļoti lielus līdzekļus, kurus varētu novirzīt skolu sporta bāzēm. Pašreiz mums ir labi panākumi vairākos sporta veidos jauniešu un junioru līmenī, un jābūt gataviem, lai pārejas posmā mēs jaunos talantus nepazaudētu. Atēnās mums taču bija ne tikai četras sudraba medaļas, bet arī vairākas citas augstas vietas — gan ceturtā, gan piektā, gan sestā, ko ieguva tieši jaunās paaudzes atlēti. Tas, ka Atēnās medaļas tika iegūtas vieglatlētikā, svarcelšanā, modernajā pieccīņā un vingrošanā, vēl nenozīmē, ka tieši šajos sporta veidos ir vislielākā kārtība un labākās iespējas. Svarcelšanā, piemēram, mums aiz Ščerbatiha pašreiz ir pilnīgs tukšums, kaut gan šim sporta veidam joprojām ir vairāki centri. Tā ir. Katram sporta veidam ir savas problēmas, taču ne katrā sporta veidā atrodami savi fanātiķi. Pašvaldība, valsts, citi atbalstītāji var palīdzēt tikai tad, ja pirmām kārtām pats sportists un viņa treneris grib kaut ko sasniegt, ja gatavi ļoti daudz ko ziedot augsta mērķa sasniegšanai. Viktors Ščerbatihs un viņa treneris Eduards Andruškevičs varētu kļūt par mērķtiecības paraugu, svarcelšana nav komerciāls sporta veids, te tu nevari iekļūt slavenā komandā un nodrošināt sev pārtikušu dzīvi pēc lielā sporta. Viktoram bija vajadzīgi 19 gadi, lai iegūtu olimpisko medaļu. Arī Vasiļevska otrā vieta šķēpmešanā nemaz nav tik nejauša kā varbūt sākumā liekas — tas ir pirmais lielais auglis, ko deva Šķēpmetēju klubs un jauno sporta talantu programma. Cita lieta, ka vieglatlētikai kā sporta veidam jāieņem sava sporta karalienes vieta, tas ir visa sporta pamats. Nav tāda sporta veida, kurā kaut kas nebūtu jāizmanto no vieglatlētikas — kaut vai skriešanu pa mežu. Ceļi augsta mērķa sasniegšanai var būt visdažādākie, taču pirmajā vietā tik un tā ir pats sportists un viņa treneris — ar viņu vēlēšanos sasniegt kaut ko patiešām lielu arī viss sākas, ne ar kādu naudu to aizstāt nav iespējams. Mums ir jāveido treneru sagatavošanas programma, mums ir jāveido savu sporta ārstu skola, jo pašreiz Latvijas sporta medicīnā strādā gandrīz tikai tie, kas vēl paguva izmācīties Tartu universitātē padomju laikos. Pašreiz šī paaudze ir savu spēku pilnbriedā, tai ir zināšanas un pieredze, taču tā nav mūžīga. Arī tas ir ļoti svarīgs punkts saskaitāmo ķēdē. Iepriekšējās valdības attieksme pret sportu paspēja daudz ko izjaukt… Diezgan daudz… Tas vispirms izpaudās tā, ka apmēram pusotru gadu vai pat ilgāku laiku sportā izjutām lielus robus budžetā, bija liela neskaidrība par to, kas un kad būs un vai vispār būs. Slikto personāžu meklēšana noveda līdz tam, ka tā vietā, lai domātu par attīstību, vajadzēja taisnoties par to, kas ir izdarīts. Sekas tām "rūpēm" jūtam vēl tagad un vēl kādu laiku jutīsim. Cik gadu jau tiek runāts par tā sauktajām prioritātēm sportā Latvijā. Kāda ir tava attieksme pret to, jo visiem naudas taču tik un tā nekad nepietiks? Nevar salīdzināt, piemēram, vieglatlētiku, riteņbraukšanu un basketbolu ar moderno pieccīņu un bobsleju — abi pēdējie nekad nav bijuši un nebūs masu sporta veidi. Esmu pret mākslīgi radītām prioritātēm. Tā nebūs garantija pasaules līmeņa rezultātiem. Prioritātēm jābūt ar darbu pierādītām. Kāda prioritāte tagad varētu būt, piemēram, modernajai pieccīņai, kur mums ir olimpiskais "sudrabs" un ceturtā vieta, vai vingrošanai, kur ir gan olimpiskais čempions Sidnejā, gan vicečempions Atēnās? Pirmā — modernās pieccīņas centra izveidošana Kleistos atbilstoši visaugstākajām prasībām, lai tur varētu trenēties ne tikai pašmāju sportisti, bet varētu sarīkot arī augsta līmeņa sacensības un lai pie mums brauktu trenēties citi, un līdz ar to mūsu sportisti iegūtu labus sparingpartnerus mājās. Aiz Rubļevskas un Čerkovska mums ir vairāki jauni un talantīgi sportisti. Vingrotājiem vajadzīgs savs moderns treniņcentrs, un tā izpaustos šā sporta veida prioritāte jeb priekšrocība attiecībā pret citiem sporta veidiem. Tikai un vienīgi ar naudu kāda sporta veida priekšrocību nevar izteikt, vajadzīgi arī apstākļi šīs naudas lietderīgai izmantošanai. Pašreiz aktuālākais ir treniņu un sacensību bāzes jautājums. Atēnu sudraba medaļas, ceru, nevienu nav apžilbinājušas un nav devušas iemeslu ieslīgt apmierinātībā. Tā jau ir vēsture, ļoti patīkama, bet — vēsture… Kad mums beidzot būs valsts sporta attīstības programma un sporta ministrija? Runā par to jau diezgan ilgi… Vai vajag tieši sporta ministriju? Neesmu pārliecināts, kaut gan sistēma, ka sports ir Izglītības ministrijas paspārnē, jāmaina. Nevis pēc nosaukuma, bet gan pēc darbības būtības. Runa ir par to, kas un kā nodarbosies ar sporta attīstības politikas īstenošanu. Tas var būt valsts veidojums, kaut kas līdzīgs Sporta komitejai PSRS laikos. Taču ir diezgan liela atšķirība starp ieceltiem un ievēlētiem cilvēkiem. Tas var būt kaut kas līdzīgs Igaunijas variantam, un man personīgi tas šķiet pieņemamāks — Igaunijas olimpiskās komitejas sastāvā ietilpst sporta veidu konfederācija, kurā ir arī neolimpiskie sporta veidi. Līdzīgs veidojums ir Itālijā un vēl vairākās valstīs. Šai konfederācijai valsts ir devusi tiesības un iespējas veidot un īstenot sporta politiku valstī. Principā tā pati ministrija vien ir, taču — sabiedriski vēlēta. Visiem ir skaidrs, kurš un kurā līmenī par ko ir atbildīgs, kāda ir lēmumu pieņemšanas kārtība. Pašreiz mums par sportu valstī atbildīga ir Izglītības ministrija, bet Sporta pārvalde ir viena no tās nodaļām ar ierēdni Fogeli priekšgalā… Izglītības ministrijai ir ļoti daudz darba arī bez tā sauktā lielā sporta. Mums jau izveidots modelis, kā igauņiem līdzīga sistēma varētu darboties Latvijā, taču pagaidām vēl negribu to plašākai publikai rādīt — mums taču vēl nemaz nav valsts sporta politikas, ko jaunizveidotā organizācija varētu īstenot. Ministru kabinets jau ir apstiprinājis valsts sporta politikas nostādni, un tas ir plats solis pretī valsts sporta attīstības programmas izveidē. Tas ir pamats, uz kura jau var būvēt sporta ēku. Tagad jāizstrādā sporta attīstības programma — proti, kā sasniegt to, kas minēts nostādnēs. Naudas nekad visiem nepietiks, un tas ir tikai normāli, ka visi sporta veidi to prasa — tātad vēlas rīkoties plašāk nekā līdz šim. Zināms, ka Izglītības ministrija šogad sportam izlietos 11,1 miljonu latu un tajā skaitā lielu sasniegumu sportā — 4,5 miljonus latu. Summas iespaidīgas vai — varbūt — mazas? Kā tu uz ielas kādam iestāstīsi, ka tā nemaz nav liela nauda? Tas patiešām ir maz! Šajās summās ietilpst ne tikai augstas klases sportistu uzturēšana un gatavošana, te ir gan sporta objektu celšana un rekonstruēšana, te ir jaunatnes sports visos līmeņos, tās ir sporta skolas un sporta medicīna, te ir sporta zinātne, te ir Latvijas komandas piedalīšanās olimpiskajās spēlēs un vēl daudz kas cits. Mēs jau esam izdarījuši pirmos maksājumus ne tikai par Turīnas ziemas olimpiskajām spēlēm, bet arī jau par Pekinas olimpiskajām spēlēm 2008. gadā. Sports — tas ir nepārtraukts cikls. Bija jau izskanējuši priekšlikumi, ka tagad nauda jādod tikai ziemas sporta veidiem, bet pēc Turīnas — atkal tikai vasaras sporta veidiem. Šādā veidā rīkojoties, mums uz Pekinu vispār nav vērts braukt… Nebūs, ko uz turieni vest. Mēs nevaram pateikt, piemēram, kamaniņbraucējam Rubenim, lai viņš pāris gadu padarbojas tikai diskotēkās un pasporto sava prieka pēc, bet dažus gadus pirms olimpiskajām spēlēm atkal varēs sākt braukt ar kamanām nopietni. Tā nenotiek. Lai apliecinātu savu varēšanu, lai būtu starp labākajiem Eiropā un pasaulē, jāstrādā nepārtraukti, un tas nozīmē, ka nepārtrauktai jābūt naudas plūsmai. Lai sportistiem un treneriem būtu stabilitātes izjūta un nebūtu jāmin — būs vai nebūs nauda, lai aizbrauktu uz sacensībām. Mēs esam pazaudējuši vairākus talantīgus sportistus tāpēc, ka treniņprocesam nebija turpinājuma — pietiekama skaita sacensību. Kāpēc jātrenējas, ja nevaru sacensties? Jābūt pārmantojamībai, bet tā neveidosies pati no sevis. Sports — tā ir viena no labākajām iespējām Latvijai sevi parādīt pasaulei. Spilgtākie piemēri — futbola izlases piedalīšanās Eiropas čempionātā, olimpiskās spēles un dažu sportistu iekļūšana pasaules elitē. Bieži vien taču ir tā, ka Latviju atpazīst uzreiz, tiklīdz nosauc kādas sporta slavenības vārdu. Sports — tā ir daļa no kopējās mūsu dzīves kultūras un no kopējās Latvijas sejas. Bet sejai jābūt tīrai un patīkamai.