Harijam Vītoliņam atkal jauna loma (13)

Par hokejistu Harijs nemaz nevarēja nekļūt, jo hokeju Latvijas izlasē pirms Otrā pasaules kara spēlēja viņa vectēvs. Hokejists un vēlāk hokeja treneris bija arī viņa tēvs. Tā ka bija pilnīgi skaidrs, kas jādara arī trešajam Harijam (arī vectēvu un tēvu sauca par Hariju), kurš ir hokejists trešajā paaudzē. 80. gadu beigās toreizējās Rīgas Dinamo meistarkomandas sastāvā ienāca virkne jaunu latviešu hokejistu, un viens no pirmajiem bija Harijs Vītoliņš. Sākumā komandā spēlēja tikai viņš, Ulvis Katlaps un Mārtiņš Grundmanis, tad klāt nāca arī Normunds Sējējs, Ilmārs Tomans un Ainārs Hehts. Arī vārtsargs Artūrs Irbe. Tika izveidota latviešu maiņa Katlaps-Grundmanis un Hehts-Vītoliņš-Tomans, un šo piecnieku drīz vien nosauca par "latviešu strēlniekiem". "Paguvām vēl uzspēlēt PSRS čempionātā, ieguvām sudraba medaļas un izgājām labu skolu. Hokejā esmu palicis es viens. Amerikā brīvā laikā ar bērniem pastrādā Ulvis, Mārtiņš darbojas celtniecībā un uzspēlē tepat Latvijā, Aināram jau toreiz bija problēmas ar kājām. Pašreizējā medicīna viņu noteikti būtu "uzstutējusi", un viņš vēl ilgi spēlētu, bet toreiz… Ainārs tagad nodarbojas ar kontaktlēcu izplatīšanu un pārdošanu. Ilmārs dzīvo Vācijā un darbojas ar nekustamiem īpašumiem. Tikai Vītoliņš vēl aktīvi spēlē un neliekas mierā," stāsta Harijs Vītoliņš, "un man vēl nav domas beigt spēlēt. Celis veselāks nepaliek un 36 gadu vecumā laikam nepaliks, taču — ar katru gadu man ir arvien labāka statistika, aizvadītais gads vispār bija labākais pēdējo sešu sezonu laikā Šveices čempionātā. Kāpēc beigt? Jau novembrī man Thurgau klubs piedāvāja slēgt līgumu vēl uz nākamo gadu, un es to parakstīju. Šveicē esmu jau vienpadsmit gadus, un šveicieši pēdējā laikā dod priekšroku tiem, kurus jau pazīst, kuri jau ilgāku laiku ir Šveicē, jo kurš katrs — pat ļoti labs meistars — šajā valstī nevar sekmīgi spēlēt. Te ir savas īpatnības… Virslīgā visi ir profesionāļi, un klubā drīkst būt četri ārzemnieki. Mūsu 1. līgā var būt divi ārzemnieki, un viņi tikai spēlē hokeju, kamēr pārējie vēl arī strādā vai mācās. Skaidrs, ka pilnu darba dienu neviens nestrādā, taču neiztiek arī tikai un vienīgi ar hokeju. Ja reiz esi ārzemnieks — tev jābūt līderim gan laukumā, gan ārpus tā. Vietējie puiši no rīta iet uz darbu, tad — uz treniņu, pēc pusdienām — atkal uz darbu, bet vakarā — atkal uz treniņu. Un neviens nekavē treniņus, neviens nečīkst, ka darbā, lūk, ir noguris, tāpēc nevar ar pilnu spēku trenēties vai spēlēt. Spēļu dienās uz darbu neviens neiet. Tas ir amatieru hokejs ar profesionālu attieksmi, kaut gan par spēlēšanu arī maksā. Latvija, protams, nav Šveice, taču tamlīdzīgs modelis varbūt derētu arī mums, jo tik mazā valstī nebūs vairāki profesionāli klubi, nebūs iespējams sevi nodrošināt tikai ar hokeju." Harijs Vītoliņš HC Thurgau sastāvā iet laukumā īpašā kreklā — kā labākais šīs komandas spēlētājs. Abām spēcīgākajām Šveices hokeja līgām ir ģenerālsponsors — tagad Šveices pasts. Tas katram klubam maksā noteiktu naudas summu par reklāmu, bet rezultatīvākais spēlētājs spēlē īpašā sponsora kreklā un pelna naudu kluba jaunajiem hokejistiem — proti, cik punktu šis spēlētājs sezonā gūst, tik naudas tas ienes kluba kasē jaunatnes hokejam. Vītoliņš trijos gados HC Thurgau jaunajiem hokejistiem šādā veidā ir nopelnījis apmēram 17 000 Šveices franku. Šāda sistēma Šveicē darbojas jau sen, un tas ir viens no daudzajiem stūrakmeņiem, uz ko balstās jaunatnes hokejs. No katra sponsora vai atbalstītāja iemaksām zināma daļa obligāti paredzēta jaunatnes hokejam. Par šo tematu Harijs pastāstīja vēl daudz interesanta, un mūsu hokeja saimniecības vadītājiem varbūt arī derētu parunāt ar Hariju par šo tematu — nevajag kopēt visu viens pret vienu, taču daudz ko varētu pamācīties un pārņemt. Bet tas jau ir pavisam cits temats. Jauno sezonu Harijs atkal sāks īpašā rezultatīvākā spēlētāja kreklā, jo aizvadītajā čempionātā viņš guva 30 vārtus un izdarīja 40 rezultatīvas piespēles regulārajā turnīrā, kā arī 4 vārtus un 4 piespēles play off turnīrā. Harija dzīvesbiedre saimnieko mājās, bet četrpadsmit gadus vecā meita iet skolā. Klubs Vītoliņu ģimenei ir piešķīris dzīvokli un auto, maksā nodokļus un apdrošināšanu, līdzjutēji pilsētā viņu ciena un mīl. Kāpēc lai Harijs beigtu spēlēt? To viņš vienmēr paspēs izdarīt. Grib palikt hokejā Daudzi Harija komandas biedri un arī viņa bijušās "latviešu strēlnieku" maiņas biedri darbojas jomās, kam nav nekāda sakara ar hokeju, bet Harijs tomēr gribētu arī pēc spēlētāja karjeras beigām palikt savā "ģimenes sporta veidā" — jaunajā sezonā viņš grasās apmeklēt treneru kursus, lai iegūtu trenera darba atļauju. "Spēlēšu tik ilgi, kamēr varēšu un kamēr būs darba devējs. Kamēr spēlēšana man dos prieku. Pēc spēlētāja karjeras beigām visdrīzāk palikšu hokejā. Kādā lomā? To rādīs laiks," par savu tālāko nākotni Harijs vēl nav skaidrībā. "Vairākas reizes kluba vadība jau bija ieminējusies par pāriešanu trenera darbā, jo es tomēr Šveices hokeju pazīstu pietiekami labi. Pagājušajā sezonā man pat piedāvāja kļūt par otro treneri, taču nolēmu vēl spēlēt. Redzēsim, kā būs… Diezin vai tajos treneru kursos kaut ko pilnīgi jaunu dzirdēšu, taču dokuments ir vajadzīgs." Latvijas izlasē — jaunā lomā Latvijas izlasē Harijs Vītoliņš debitēja 1993. gada 18. martā — C grupas pasaules čempionāta spēlē Bledā (Slovēnija) pret Koreju, kuru mūsējie sagrāva ar 27:0. Harijs šai spēlē guva divus vārtus. Kopā ar izlasi viņš aizgāja līdz A grupai, tās sastāvā pavisam aizvadīja 110 spēles un guva 41 vārtus. 2000., 2001. un 2002. gada pasaules čempionātā, kā arī 2002. gada olimpiskajās spēlēs Harijs bija Latvijas izlases kapteinis. Savu pēdējo maču izlasē viņš nospēlēja Karlstādē (Vācija) 2002. gada 5. maijā pasaules čempionātā pret