Latvijas hokeja leģendas

Sēžot Ļeņina ielas 32 auditorijā un ar vienu ausi klausoties Viļņa Zariņa kritikas par Kanta tīrā prāta kritiku, nekādi nevarēju iedomāties, ka par manu aizraušanos ar dažādu simbolisko izlašu sastādīšanu kādreiz varētu arī maksāt, turklāt vēl latos.

Izvērtēt, kurš kuros laikos bija kas, nav nemaz tik viegli, jo katram laikam ir savi varoņi, taču viņnedēļ es tiešām biju šokēts — kāda itin solīda žurnāla mākslinieks pārjautāja vecākiem kolēģiem, kas tas Balderis tāds ir, ka jūs viņu gribat likt uz žurnāla vāka? Prīmabalerīna Balderis Septiņdesmitajos gados informācijas par to, kurš no "Dinamo" meistariem — Hendelis, Kršeminskis, Balderis vai Serņajevs ir labākā formā, pietika atliku likām. Par to rakstīja avīzes, stāstīja radio un Jura Robežnieka un Jurija Pašubas lietpratīgu komentāru pavadībā rādīja TV. Kad "Dinamo" 19. numurs sāka lauzties uz PSRS izlasi (bet citas jau mums nebija!), gaisā virmoja vispretrunīgākās baumas, bet pirms katra pasaules čempionāta ar bažām klausījos Maskavas ziņas mirkli pirms pusvienpadsmitiem. PSRS Hokeja federācijas funkcionāri izlases sarakstu sastādīja, vispirms nosaucot CSKA un Maskavas "Dinamo" spēlētājus, tādēļ Baldera uzvārds itin bieži bija saraksta pašās beigās. Kaut pēc spēka latvietis bija ja ne gluži labākais, tad pirmajās rindās noteikti. 1976. gads. Olimpiāde Insbrukā paiet bez Baldera. Nāc pie manis uz "Kriļja sovetov", būsi izlasē! (B. Kulagins). 1980. gads. Leikplesida. Balderis bija viens no lielākajiem grēkāžiem, kāpēc zaudējām ASV. (V. Tihonovs). 1984. gads. Sarajeva. Helmuta atkal nav izlasē, kaut Viktors Tihonovs pirms pāris dienām Latvijas PSR sporta vadībai un vietējai valdībai solījis, ka Balderis ir olimpiskajā komandā. 1981. gadā Stokholmā un 1982. gadā Helsinkos zviedru un somu žurnālistiem viens no pirmajiem jautājumiem Tihonovam: "Kāpēc nav Baldera?" A viņš ir sliktā formā un mums jāsāk arī izlases atjaunināšana. To, ka Tihonovs nevar piedot Helmutam prombraukšanu no izlases bāzes kluba CSKA un izlases potenciālās pirmās maiņas, Viktors Vasiļjevičs noklusē. Vai Balderis būtu Balderis, ja 1968. gadā uz Rīgu neatnāktu ambiciozais hokeja fanātiķis Tihonovs? Diezin vai. Vai Tihonovs būtu Tihonovs, ja Balderis un citi Rīgas dinamieši nebūtu ļāvušies, lai viņus treniņos nodzen tiktāl, ka jāčurā asinis? Arī diezin vai. Kā varat noprast, tad šā raksta autors Balderi uzskata par Latvijas visu laiku pašu labāko hokejistu. Kāpēc gan ne vienīgais latvietis, kam Stenlija kausa gredzens — Ozoliņš vai drošākais no mūriem — Irbe? Abus šodienas lielmeistarus tāpat kā Skrastiņu un Žoltoku nu jau gandrīz desmit gadus redzam tikai TV kastītē iesprostotus, bet Helmuta talants, meistarība un stiķi bija ar roku aptaustāmi tepat Sporta pilī. Ātrums, improvizācija un mākslinieciskums kā daiļslidošanā uz 6,0. "Tu tikai pamet ripu uz manu pusi, tā ir mana darīšana, kā es to pieņemšu," Helmuts prasījis Vorobjovam. Jā, arī hokeja pašpuikas gājieni — kā metiens Tretjaka vārtos, vispirms izmetot ripu sev starp kājām, vai metiens negodprātīgam tiesnesim Morozovam pa kājām laukuma centrā. Tēva Gundara hokejā iesvaidīts, 1977. gadā atzīts par PSRS labāko hokejistu un pasaules čempionāta labāko uzbrucēju. PSRS augstākās līgas 462 spēlēs iemetis 333 ripas. U-ū, šodienas uzbrucēji! 37 gadu vecumā jau pēc trīs gadu nespēlēšanas (treneris japāņiem "Oji Seisi"), Balderis ielaužas NHL! Eh, būtu palicis Kanādā pirms desmit gadiem, kad "Rīgas ekspresi" lenca vai visa profesionāļu līga... Bet Latvijā taču sieva un abas meitiņas! Ārpus hokeja laukuma kārtīgs, pat pedantisks, arī taupīgs. Kā anekdote vēl no padomju laikiem nāk stāsts, ka komandas kopus dropei Helmutam bijis jāgādā sīpoli un, uzzinot, ka Juglā tie ir dažas kapeikas lētāki, Balderis nesies uz Juglu. Atšķirībā no daudziem citiem ripas dzenātājiem ar stiprinātajām dzirām joprojām uz jūs. Toties garšo alus, un pats vien ir vainīgs Gavrilovs, ka neprata laikus izmantot tautas piedāvāto aksiomu: "Dzeriet alu "Aldaris", spēlēsiet kā Balderis!" Tādēļ Balderis šodien dzer "Heineken". Labākais pasaules Ozoliņš Atšķirībā no Baldera Sandis Ozoliņš dzer ne tikai alu, un 1996. gada rudenī, kad Latvija Sporta pilī mēģināja nomedīt Nagano olimpisko caurlaidi, draugiem Sandi vajadzēja nest uz pili no pretī esošā "Karaļu kluba". Jaunskunga gados atskaitīts (arī par iedzeršanu) no "Dinamo" junioriem, šodien Ozoliņš, iespējams, būtu turpat kur daži viņa draugi, ja pārmaiņu laikos viņu no "Ķekavas" uz lielo vienību nepaņemtu Ēvalds Grabovskis. "Tu zini, viņš spēlē gandrīz bez kļūdām", 1990. gada rudenī klāstīja Grabovskis. "Jo laikus atdod ripu partnerim." Drīz vien meistaru Ozoliņu pamanīja arī PSRS junioru izlases treneris Pjotrs Vorobjovs, un 1992. gada janvāra pirmajās dienās Sandis kopā ar Sergeju Žoltoku kļuva par pasaules junioru čempioniem jau neeksistējošas valsts sastāvā. Kopā ar Armandu Puči pavadot Sandi uz Maskavas vilcienu (tālāk Amerika, Kalifornija, Sanhosē "Sharks" un Stenlija kauss ar "Avalanche"), nebiju domājis, ka Rīgu atstāj tik liela un strauji lecoša zvaigzne. Latvijā tad vēl murgoja par PSRS atklātajiem čempionātiem, Starpvalstu hokeja līgu un varenā "Dinamo" pārtapšanu HK "Rīga", bet vairāk par "Pārdaugavas" bankrotu neiznāca. Sandis tad Kalifornijā netīrās zeķes meta vienas istabas kaktā, bet haizivju dīķī diezgan ātri pamanīja, ka latviešu aizsarga mestās ripas lido vārtos. Miljoni un zvaigznes statuss viņu nav samaitājis ne par simts gramiem. Atraktīvs stāstītājs, kurš savu spēli pārsvarā gadījumu vērtē skeptiskāk nekā dažs labs junioru blices ceturtās maiņas rezervists. Gadus septiņus astoņus Ozoliņš ir viens no pašiem labākajiem pasaules uzbrūkošajiem aizsargiem. Ideāli pārredz laukumu (un ne tikai hokejā vien), ar nūju spēlē tikpat virtuozi kā Baiba Skride vijoli, un no malas šķiet, ka Sandim tas viss ir Dieva dots. Laukumā ne tikai augstas klases profesionālis, bet arī mākslinieks. Varbūt golfu, moci un ātru braukšanu ciena vairāk par ripas spēli. Redzot Sandi Soltleiksitijā, kur viņš ieradās no kuģa uz balli, sapratu, kāpēc Ozo negrib, lai viņa pēdās ietu kāds no dēliem. Profesionālais hokejs ir kā gladiatoru cīņas, tikai ar daudzu gadsimtu nobīdi laikā. Atlētu atlēts Irbe Artūrs Irbe ir paraugs ikvienam profesionālam sportistam. Ar savu attieksmi pret darbu ir radījis par sevi mītus un lauzis stereotipu, ka tik maza auguma vārtsargiem hokejā un NHL nav ko darīt. 1987. gada vasarā redzot, kā Irbe trenējas, — palēcieni apkārt visam laukumam vārtsarga formā, turklāt katrs lēciens nevis imitācija, bet 20 — 30 centimetru augstumā —, ne es viens sapratu, ka tas puika tālu ies. Mērķtiecība un darba mīlestība, kas robežojas ar fanātismu, acīmredzot mantota no tēva. Vislatviskākais latvietis starp sportistiem un varbūt ne tikai. 1991. gada janvārī Arčam pietika dūšas, lai aizietu no PSRS izlases (varēja būt, ka arī no hokeja!). Uzvarējis arī šīs sezonas galveno dueli ar Karolīnas "Hurricanes" par miljoniem un sportista cieņas saglabāšanu. Otrais latvietis aiz Baldera, kurš atzīts par pasaules čempionāta labāko meistaru savā jomā (1990). Atšķirībā no vairākuma amatbrāļu nedzer pat gāzētos ūdeņus, spraitus un citus līdzīga satura mēslus. Bijis ļoti dusmīgs uz draugu Hariju Vītoliņu, kurš pirmajā Amerikas braucienā viesos pie latviešiem uz Artūra prasījumu, lai iedod kaut ko padzerties, pasniedzis alkoholisko kokteili. Ar gandrīz 100% garantiju varu teikt, ka šie divi netīšie alkohola malki ir vienīgie, kas pabijuši Artūra organismā. Uz ledus Arča ir veikls kā pantera, bet biznesa lietās viņu visu laiku kāds piečakarē vai, zinot viņa ienākumus, nekaunās to darīt. Arī viņgad, ceļot zirgu staļļus Vidzemes jūrmalā (ziņa no Slovākijas radio!). Viens no pirmajiem padomju vārtsargiem, kurš ne tikai atsita ripas, bet ar labu piespēli ievadīja arī ātros pretuzbrukumus. Stingri turas uz ledus un hokejā bieži spēj uzminēt sāncenšu nākamo gājienu. Varētu būt ļoti labs savas valsts sūtnis jebkurā pasaules malā — spēlējot Sanhosē "Sharks" nenoguris visiem stāstījis, ka nav no Krievijas, bet Latvijas. Iecienītākais apģērba gabals pēc hokeja inventāra — prievīte. Repsis, kurš nezaudē Juris Repsis ir cilvēks, kurš nekad nav sapratis, ka vispār drīkst zaudēt... Sportists un azartists līdz kaula smadzenēm. Tikko nonācis uz rezervistu soliņa, Kundziņsalas iedzimtais jau iekrampējās apmalē: laidiet mani laukumā! T. s. metienu no ceļgala bija izkopis līdz ideālam — tas ir Repša firmas gājiens, ko ne pirms viņa, ne pēc viņa nav spējis izpildīt neviens. "Daugavas" meistarkomandā jau ar pirmajām dienām cīnījās pret tiem, kas negrib nopietni trenēties, un jau otrajā sezonā kļuva par tās līderi. Kaut arī savas karjeras labākos gadus pavadīja Maskavas "Dinamo", nav pazaudējis latvisko, pat otrādi, par mūsu lietu sities arī Maskavā, kad CSKA aizsargs Gusevs un viņa draugi Repsi saukājuši par fašistu, tad plēsies kā zvērs. Pirmais no latviešu hokejistiem, kurš reāli varēja spēlēt PSRS izlasē 1969. un 1970. gada čempionātos Zviedrijā, taču abas reizes palika kā pēdējais kandidāts, kuru atskaita. To gadu izlases kapteinis Boriss Majorovs Jura netikšanu izlasē skaidroja ar pārāk lielu individuālismu. Kad pašmāju "Dinamo" jau stūrēja Tihonovs, viņš aicināja Repsi atgriezties, bet kurš gan tad ārpus Latvijas ticēja, ka "Dinamo" augšupgājiens uz augstāko līgu nebeigsies tāpat kā visiem citiem sprīdīšiem. 1973. gada pavasarī "Dinamo" izcīnīja tiesības atgriezties elitē, bet uz Tihonova provocējošo vaicājumu tikšanās reizē ar līdzjutējiem: "Vai ņemsim Repsi atpkaļ?", pūlis noauroja — nē. Izejot Jurim uz pirmo spēli Sporta pilī, 5000 balsu viņu mēdīja, kā saucot noklīdušu suni: "Repsī, Repsī!" Jurim garām slidojot, muti palaida arī Viktors Vasiļjevičs, un nu jau tauta auroja par to, kā Repsis saplēš Tihonova džemperi. Hokeju spēlē joprojām (sveiciens 60. dzimšanas dienā!) un joprojām nesaprot, kā drīkst zaudēt. Pirmais, ko pamanīja NHL Viktors Hatuļevs bija talantīgākais latviešu pēckara hokejists, taču liktenis (un šņabis) nebija lēmis šo talantu realizēt pilnībā. Šodienas NHL tipa spēlētājs jau 1975. gadā, kad Viktoru kā pirmo no PSRS draftēja profesionāļu līgas lielākais briesmonis — Filadelfijas "Flyers". Uzbrucējs, kurš ar saviem auguma parametriem (1,91 m, vairāk par centneru masas) jau 20 gadu vecumā pretinieku aizsardzību mala kā krievu tanks. Viens no retajiem uzbrucējiem, kurš, ieejot sāncenšu zonā, ripu atļāvās vadīt ar vienu roku, ar otru pastumjot malā pretspēlētāju. Kādā mačā ar Maskavas "Spartak" pamanījās gūt vārtus no nulles leņķa, atrodoties gandrīz pie laukuma apmales. Diezin, kā būtu iegrozījies Viktora liktenis, ja 1977. gada vasarā partijas un padomju vadītāji Augusts Eduardovičs un Jurijs Janovičs nebūtu aizlieguši viņam kopā ar Tihonovu aiziet uz CSKA. Paliekot Rīgā, lai neiznīktu Latvijas hokejs, Viktora talants palēnām plēnēja kopā ar izdzerto šņabi. Nedz Tihonova aizstājējs Grabovskis, nedz Jurzinovs neprata Hatuļevu ielikt saprāta rāmjos, varbūt vainīgi bija arī komandas biedri, kas šad tad par vienkāršo, labsirdīgo un lētticīgo milzi paņirgājās. Viens no retajiem PSRS hokejistiem, kurš diskvalificēts uz mūžu — par sitienu galvenajam tiesnesim, kurš nelaikā ielīda starp Viktoru un CSKA mazsvara izlēcēju Vikulovu. Liekulīgajā padomju hokejā šis "mūžs" bija tikai pusgadu garš, toties otrreiz un pavisam Hatuļevu no hokeja patrieca rīdzinieki paši — pēc "Dinamo" tūres Somijā vai Zviedrijā un pirms braukšanas ar PSRS izlasi uz nākamo turnīru Viktoram bija viens brīvs vakars Maskavā... Kad Hatuļevs spēlēja "Dinamo", treneri smēja, ka viņš esot vienīgais amatieris — bieži vien gandrīz visa nopelnītā nauda tika atskaitīta kā sodi par dažādiem pārkāpumiem. Strādājis par akmeņkali, pēcāk uzspēlējis arī pasaules čempionātos veterāniem. Liktenīgajā rītā neviens nepaspēja iedot kādu lāsīti uz paģirām. Atrasts miris uz ielas 1994. gada 7. oktobrī... 39 gadu vecumā. Dzelzs latvietis Skrastiņš Daudzas Latvijas dāmas hokejistu Kārli Skrastiņu ieraudzīja tikai pērn Turku, kad Kaža ielika trīs bankas baltkrievu vārtos. Tāds nu reiz ir īsto aizsargu liktenis! Uzbrucējus, kas virtuozi apspēlē sāncensi un vēl pamanās dabūt ripu vārtos, pamana ātri, vārtsargus — tieši tāpat, bet aizsargam ir jāizdara kaut kas ļoti oriģināls, lai par viņu runātu kā zvaigzni. Vēl grūtāk to izdarīt ir aizsargam, kurš pilda savas pamatfunkcijas un, ja nu kāds Latvijā tāds ir, tad tas ir Skrastiņš. Pēc dzīves vietas — īsts Rīgas centroviks, pēc rakstura — drīzāk kautrīgs laucinieks, kuram arī hokeja laukumā būtiskāk ir darīt melno darbu. Par to viņu slavēja Turku TPS hokeja profesors Tihonovs, par to viņu uzteic hokeja psihologs no Zviedrijas Lindstrēms, un tieši tādēļ Kārļa šopavasar nebūs Prāgā: Kolorādo "Avalanche" pērnvasar beidzot pamanīja, ka šajā līgā drošāka un stabilāka aizsarga par latvieti nav — četrarpus sezonās viņš nav izlaidis nevienu spēli (387). Kur vēl labāks darba ņēmējs! Un visi pārējie matadori Polijā, Baltkrievijā vai citā nehokeja zemē Aleksandra Beļavska netikšana simboliskajā sešniekā nebūtu iespējama. Izcils slidotājs, sportists, hokeja estēts. Labi, ka TV arhīvs glabā Sašas meistarstiķi — pirueti. Vjačeslavs Nazarovs bija vēl viens piemērs tam, ka hokejs ir gudru cilvēku sports — ar tik mazu augumu (1,72 m; 75 kg) spēlēt PSRS virslīgā. Un labi spēlēt. Oļegam Znarokam enerģijas un azarta ir tikpat daudz kā Repsim, daudzu dievināts, daudzu sunīts, taču, manuprāt, ir viens kārtīgs Urālu krievs, ar kuru kopā var iedzert ne tikai tēju, bet iet pat izlūkos. Mugurā neiešaus! Sergejam Žoltokam kā uzlieta piestāvēja Monreālas "Canadiens" forma. Francūzis arī ārpus laukuma. Padrukno un lēno Valēriju Odincovu varbūt dažs jau sen aizmirsis, taču Odiks bija pirmais no jaunlaiku puikām, ko iesauca PSRS jauniešu izlasē. Arī spēlēja ar galvu, un ļoti pārsteigts bija viņa pretspēlētājs iemetienā, kad Odincovs nevis cīnījās par ripu, bet krita tai virsū. Hokeja pussargs Andrejs Maticins vēl šogad priecēja mūs ar savām piespēlēm, un bieži vien nevietā ir bijuši žurnālistu izsmējīgie epiteti par ātro Maksi. Arī Rodrigo Laviņam nav grenadiera auguma, taču ir laba izpratne par notikumiem laukumā, tādēļ spēj uz apmales dabūt par sevi krietni dūšīgākus bifeļus. Kādreiz domāju, ka Gunāru Krastiņu par Spico sauc tikai tādēļ, ka viņš kā Einšteins spēlē zolīti. Nekā. Gunārs spics ir tādēļ, ka spēlējis arī futbolu "Daugavas" meistaros, bijis Rīgas čempions tāllēkšanā. Bet spicums trenēts katru dienu zēnībā, ejot no Teikas uz centru un atpakaļ, cenšoties aizsniegt liepu zarus. Ja tehniķim Aleksejam Froļikovam būtu Baldera kājas, tas būtu vismaz Gijs Leflērs, ja ne kāds lielāks NHL gigants. Aleksandru Kerču nevar nepamanīt arī 37 gadu vecumā — pauze kā Vijai Artmanei, par ko 1997. gadā Turku itin labi pārliecinājās kanādieši. Sergejs Čudinovs arī ir urālietis, nu bet metiens kā diskobolam. Pirmais otrās brīvvalsts vārtu guvējs pasaules čempionātu elitē. Kāds treneris par Vītoliņiem reiz teica, ka tie visi esot slinki. Harijs III bija "Canadiens" un "Oilers" sarakstos un joprojām ir Šveices vārtsargu bieds. Aigars Cipruss jeb Cipa ir cilvēks, kurš vairāk dara nekā runā, taču, ja runā, tad pasaka arī to, ko tiešām domā. 1997. gadā atbēga no otrās labākās profesionāļu līgas (IHL) uz pasaules čempionātu, taču ar Latvijas patriota vārdu nelielās. Mihails Šostaks bija ļoti spēcīgs centra uzbrucējs un, ja viņam piejaucētu Znaroka cīņassparu, iznāktu Latvijas Lemjē vai Lindross. Viktors Ignatjevs ir viens no retajiem Latvijas hokejistiem, kurš spēlējis NHL (varenais "Penguins"!) un ir godam nopelnījs vietu šajā sarakstā. Tāpat kā abi vārtsargi Mihails Vasiļonoks un Sergejs Naumovs. Piedodiet, visi pārējie! Šie 23, manuprāt, ir paši lielākie Latvijas hokeja grandi. *** Latvijas hokeja "Dream Team" (1947—2004) Vārtsargi Irbe, Vasiļonoks, Naumovs, Pirmais piecnieks Ozoliņš — Skrastiņš Balderis — Hatuļevs — Repsis Otrais piecnieks Odincovs — Nazarovs Beļavskis — Žoltoks — Znaroks Trešais piecnieks Laviņš — Maticins Krastiņš — Froļikovs — Kerčs Ceturtais piecnieks Čudinovs — Ignatjevs H. Vītoliņš — Šostaks — Cipruss

Uz augšu