Mūsu līdzjutēji – zelta medaļnieki (10)

Ar ko tad mēs izceļamies pārējo vidū? Vispirms jau ar skaitlisku daudzumu, ar skaļumu, ar jautrību un draudzīgumu, ar savām krāšņajām "fasādēm"… Vienvārdsakot, mēs vienkārši izceļamies. Ne velti citzemju fani uzskata par goda lietu patusēties kopā ar latvju hokejspēles karsējiem. Kad sen neredzējušies pašmāju fani satiekas kopā, allaž ir ko pārspriest — vai atceries, kā bija Oslo, Pēterburgā, Ķelnē… Jo līdzjutēji brauc ne tikai skatīties hokeju, bet arī kaislīgi tvert dzīves mirkļus, kas rodami ārpus ledus halles. Kādas tad ir tās paliekošākās atmiņas no aizvadītajiem čepionātiem, to pavaicāju dažiem hokejdraugiem, kuri sevi uzskata par neglābjamiem faniem. Viens no atraktīvākajiem faniem, kuru spēles laikā vienkārši nevar nesadzirdēt un neievērot, ir kolēģis Helmuts Limmers, kurš strādā "Latvijas Avīzes" informācijas tehnoloģijas daļā. Helmutam balss saites no skaļās līdzi jušanas aiziet ciet jau pirmajā spēles dienā un neatnāk vēl atpakaļ arī tad, kad atgriezies mājās un stājies darba ierindā. Pirmais pasaules čempionāts, kuru Helmuts apmeklēja, norisa 1999. gadā Norvēģijā. — Ar šo čempionātu sāka veidoties tāda īstena fanošana spēles laikā — sasaukšanās, bungu rībināšana, dziedāšana, kopības sajūtas radīšana. Mūsu hokejistu sniegums gan bija pavājš. Nācās cīnīties par palikšanu A grupā. Taču tas nespēja nokaut līdzjušanas azartu. Zinot, ka braucam uz dārgu valsti un alkohola ievešana stipri ierobežota, izmantojām viltību — līdzi paņemto šņabi salējām sulas pakās. Latviešu fani gan stipri brīnījās, ka Oslo parkos un uz ielām nedrīkst dzert alu. Veikalos to varēja iegādāties tikai līdz pulksten astoņiem vakarā. Nākamais bija 2000. gada čempionāts Pēterburgā. Pirms tam fani tika brīdināti, lai pārlieku nedemonstrē savu nacionālo piederību, citādi vēl norausies no krieviem. Tāpēc Helmutu patīkami pārsteidza vietējo iedzīvotāju attieksme. — Mans draugs Matuss pirms pirmās spēles nolēma laikus doties uz halli. Tā nu viņš pastaigājās savā krāšņajā ekipējumā, līdz Matusu uzrunāja bariņš vietējo krievu. Puiši uzaicināja mūsu fanu paciemoties pie sevis. Matuss devās viņiem līdzi. Kad paciemojies grasījās doties atpakaļ uz halli, viens no puišiem piedāvājās viņu pavadīt. Pa ceļam abi uzdziedāja. Garām brauca milicijas bobiks un palūdza abiem kāpt mašīnā. Viņi esot pārāk skaļi uzvedušies, tālab tagad būšot jāpasēž karcerī. Pēc pusotras stundas sēdēšanas Pēterburgas milicijā puisis iedomājās piezvanīt saviem draugiem, lai nāk pestīt viņus ārā. Patīkamākais bija tas, ka draugi neaizmirsa palūgt atbrīvot arī Matusu. Savukārt 2001. gada čempionātā Ķelnē mūsu fani baudīja vāciešu uzmanības apliecinājumus. — Dzīvojām nelielā miestiņā netālu no Ķelnes. Prātojām, ko darīsim vakarā. Izlēmām, ka jācenšas labāk iepazīt vietējos ļaudis. Vislabāk to var izdarīt, sēdot kādā krodziņā. Aizgājām turp divatā ar draugu. Vācieši sēdēja pie alus kausiem un aizrautīgi vēroja TV ekrānā futbola spēli. Tā kā mēs ar saviem fanu tērpiem piesaistījām viņu uzmanību, uzsākām sarunas. Mēs teicām, ka esam Latvijas hokeja izlases spēlētāji. Zinot, ka mums drīz pievienosies trešais biedrs, vāciešiem paziņojām, ka ieradīsies arī mūsu treneris. Viņi bija sajūsmā par šādu kompāniju. Beigās gan atklājām, ka esam tikai līdzjutēji. Tomēr kopš tā vakara vairāki vietējie ļaudis sāka nākt uz mūsu viesnīcu tusēties. 2002. gada čempionātā, kas risinājās Zviedrijā, Karlstādes pilsētā, Helmuts ar kompāniju mitinājās kempingā, bet arī tas neliedza iepazīt zviedrus. — Fanu pulciņš vienkārši gāja pa ceļu, pienāca klāt viens zviedrs un uzaicināja paciemoties savās mājās. Viņš plaši atvēra savu ledusskapi, bāru un aicināja pacienāties. Pats tikmēr apzvanīja savus radus, draugus un visiem lepni stāstīja, ka viņa mājās viesojas Latvijas līdzjutēji. Pērngad čempionātā, kas risinājās Somijā, Latvijas fani kļuva slaveni ar kūlas dedzināšanu. Helmuts gan šajā pasākumā savu roku nepielika, bet motivācija viņam bija skaidra: — Latvijā kūlas dedzināšana gāja pilnā sparā. Acīgie fani pamanīja, ka Turku pilsētā pie ledus halles arīdzan ir iespaidīga kūla. Aizdedzināja, un tā skaisti dega. Atbraukušie ugunsdzēsēji konstatēja, ka uguns izcēlusies no izsmēķa, citu iemeslu nevarēja izdomāt. To jau tikai latvieši spējīgi saprast, ko nozīmē kūlas dedzināšana. Somijā notikušajā čempionātā Helmuts un vēl seši fani uz spēlēm ieradās mūku tērpos, kurus bija izīrējuši no Dailes teātra. Viņu kompānijā bija arī viena mūķene. — Mums uz pirmo spēli bija VIP biļetes. Biļešu kontrolieris pret mums izturējās ar lielu cieņu, kad mūku tērpos devāmies uz savām vietām. Helmuts ir pārliecināts, ka neatkarīgi no tā, kā mūsu spēlētājiem veiksies turpmākajās spēlēs, viņš noteikti būs līdzjutēju pulkā. No savas sirdslietas jau nevar atteikties. Jurists Juris Baltroze mērojis ceļu uz trim hokeja čempionātiem, kas noritēja Pēterburgā, Ķelnē un Turku. — Pēterburgas čempionāts man palika ļoti gaišā atmiņā. Tam pateicoties, iegāju fanu apritē. Vispirms jau tāpēc, ka mūsējie labi nospēlēja. Un man patika serviss, kas bija pakārtots faniem. Viesnīcas restorāns pārgāja uz diennakts darbu, jo saprata, ka mēs arī nakts stundās labprāt ko iedzertu un uzkostu. Pilnīgi pretēja attieksme valdīja Somijā. Ja ledus hallē stāvēju ar alus glāzi pie galdiņa, tad nedrīkstēju pat desmit soļus tālāk paspert, lai sasveicinātos ar savu paziņu. Man kā mietam bija jāstāv pie sava izraudzītā bāra galdiņa. Tas ir pedantisms bez loģiskās domāšanas. Man nez kādēļ somi šķita nīgri un neapmierināti. Vienas spēles laikā sēdējām blakus somu faniem, kuriem šķita, ka mēs pārāk skaļi uzvedamies. Šie aizgāja un pēc laika atgriezās, demonstratīvi ieliekot sev ausīs aizbāžņus. Braucot ar prāmi no Tallinas uz Helsinkiem, Jurim nācās izbaudīt arī atskurbtuves "servisu". — Garlaicības mākts, tā pavairāk uzņēmu uz krūts. Pats neko neatceros. Kad pamodos, gulēju vēsā telpā uz dēļu lažiņas. Apsargs, kas mani vēlāk izlaida ārā, klāstīja, ka atskurbtuvē esmu nonācis tālab, lai nekļūtu bīstams sev un citiem. Bet viss bija ļoti korekti. Ne man pa galvu sita, ne arī ko no mantām atņēma. Domāju, ka mūsu atskurbtuvēs ir skarbāki apstākļi, — spriež Juris. Politologu Valtu Kalniņu kļūt par hokeja līdzjutēju iedvesmoja mūsu valstsvienības izlases sasniegumi, tālab viņš 1999. gadā devās uz Oslo, lai justu līdzi mūsu ripas meistariem. Šajā čempionātā viņš apjauta, ka pati vide, gaisotne, tautas kustība, kas valda, ir iedvesmojoša, neatkarīgi no spēles rezultāta. Taču Valts nenoliedz, ka labi rezultāti dod papildu garšu. — Uzvara sniedz prieku par skaistu mūsu valsts reklāmu. Skaidrs, ka ne tauta vinnē vai zaudē, bet tā ir emocionāli simboliska uzvara, kas priecē. Sporta ziņā uzvara ir īsta, bet valsts nozīmē simboliska. Ieminos Valtam, ka dzirdēti arī nicīgi vārdi par faniem. Ka viņi, lūk, braucot tikai dzīrot, uzdzīvot un ar savu uzvedību rada pasaulei iespaidu, ka esam pļēguru un bļauru tauta. — Vārds "fans", tulkojot no angļu valodas, nozīmē, "jautrība, izklaide". Ja cilvēks pret izklaidēm izturas ar nīgrumu, tad viņš vienmēr mēģinās tajās saskatīt ko sliktu. Tādam cilvēkam šķiet, ka fani piedzeras, ārdās, bļaustās un tas nav smalki. Bet no pozitīvās attieksmes skatoties, tas ir līdzjušanas prieks, atslēgšanās no ikdienas, karnevāls ar visiem atribūtiem. Un tas viss rada pozitīvas emocijas. Nevienam nespiež dzert un vemt, tā ir katra paša izvēle. Taču, protams, labāk ir, ja nezaudē spēju sekot līdzi uz laukuma notiekošajam, jo "bezfilmā" esot, var laiku pavadīt citviet. Taču, ja cilvēks atzīst tikai sterilus un izsmalcinātus pasākumus, tad prātīgāk doties uz operu, nevis braukt uz hokejčempionātu. Pārmaiņas pēc šā gada čempionātā Valts ar savu draudzeni Ilzi nolēmuši vērot atlases spēļu otro kārtu, jo tad fanu palicis krietni mazāk un viņu atbalsts varētu vairāk noderēt. Atliek vien cerēt, ka šis Prāgas pavasaris paliks labā atmiņā gan mūsu hokejspēlētājiem, gan līdzjutējiem. Sarauj, Latvija!