Tieši tā slavenais volejbolists piemetina sarunas beigās. Liela daļa sporta cienītāju joprojām atceras gadus, kad volejbolists Raimonds Vilde spēlēja ar izciliem panākumiem. Tagad laukumā viņš vairāk ir prieka dēļ, neatteica arī draugam Andrim Šmēdiņam, kurš uzaicināja pāris reižu spēlēt komandā Kuldīga, palīdzot tās debijā izcīnīt Latvijas Mazo kausu.
Sveiciens visiem no Raimonda Vildes! (1)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Atgādiniet, cik augsta ranga komanda tā bija? – PSRS čempionātos vienmēr bijām pirmajā četriniekā. Komanda skaitījās pie Rīgas Radiotehnikas rūpnīcas. Tajā laikā PSRS čempionāts bija mērķis, uz ko tiekties. Cīņa ar 15 republiku komandām bija tādas dzirnavas! Tik daudz labu komandu! Ukraina, Krievija, Baltkrievija, Kazahija, vienubrīd arī Igaunija, Lietuva. No šī čempionāta izauga PSRS volejbola izlase. Eiropas čempionāts tai bija pastaiga. Tas pats "Radiotehniķis", Ukrainas izlase tur varēja būt pirmajā trijniekā. Tagad nav tik saspringtu sacensību, lai jaunie izaugtu. Latvijas čempionāts nav nopietna lieta. Jūs atceras arī kā olimpisko vicečempionu. – Tas bija Seulā 1988. gadā. Kad olimpiāde notika Maskavā, es vēl spēlēju junioros, vēlāk 1984. gadā politisku apsvērumu dēļ neaizbraucām uz Losandželosu. Žēl, būtu bijuši reāli pretendenti uz uzvaru, bet to ieguva Amerika. Spēles līmeņa ziņā bijām līdzvērtīgi, bet viņiem lielāks patriotisms. Varēja viens par otru krist un gāzties. Tas bija laiks, kad PSRS pamati sāka ļodzīties. Kā to izjutāt sportā? – Viss sagriezās 1989. gadā, drīz vien PSRS izlasi pārveidoja Draudzīgo valstu izlasē. Kas gribēja, tas palika, kas ne, aizgāja. Arī es. Ko atnesa pārmaiņas Latvijā? – Tad man jau bija 30 gadu, un pašā norietā pēkšņi parādījās iespēja spēlēt ārzemēs. Tad es četrus gadus padzīvoju un spēlēju klubā Grieķijā, divus uzvarējām valsts čempionātā. Eiropas kausa izcīņā vienu gadu palikām tikai aiz itāļiem. Ko Grieķijai nozīmē volejbols? – Grieķi kā dienvidnieki ir mazliet traki, šis klubs bija populārs. Komandu "Olimpiacos" varētu salīdzināt ar partiju. Vai jūs pieņēma? – Savējais! Es iemācījos runāt grieķiski. Bija gadījums, ka aptuveni pēc divu gadu dzīves uz ielas kāds vīrs jautāja: "Redz, kur spēlē Grieķijas izlase! Kāpēc es tevi tur neredzēju?" Atbildēju: "Pagaidi, es nemaz neesmu grieķis, bet gan no Latvijas!" Uz ielas tur bija grūti. Latvijā kāds atpazinis klusām otram pateiks: "Redz, redz, kur tas aizgāja…" Bet tur, kā ieraudzīja, tā skrēja klāt, raustīja aiz rokas, sita pa plecu, gribēja runāties. Grieķi vairāk vērsti uz āru. Kur jutāties varenāks sportists: Grieķijā vai Latvijā? – Grieķijā volejbols popularitātes ziņā ir tūlīt aiz basketbola un futbola. Faktiski jau tie paši līdzjutēji nāca arī uz volejbola spēlēm. Viņiem galvenais ir klubs "Olimpiacos", kurā spēlē visas šīs komandas. Esmu spēlējis zālēs ar tūkstošiem līdzjutēju. Vai saulainā zeme nevilināja palikt? – (Aizdomājas.) Mājas man ir kaut kas grūti izskaidrojams. Vilka tomēr atpakaļ. It kā jau viss bija labi: valoda, draugi, attieksme. Vai ģimene dzīvoja tur? – Jā, un šis laiks tai patika vislabāk. Kamēr manējie Latvijā, es taču nemitīgi devos ceļā, bet tur biju mājās. Sadzīviski jautājumi atkrita. Tomēr mentalitāte tur citādāka, un es izvēlējos atgriezties. Atradu sev vietu komandā "Vildona", kurā spēlēja toreiz Latvijā labākie volejbolisti, cīnījāmies arī Eiropā. Komanda lēnām pajuka, citi aizbrauca. Izveidojām volejbola klubu Rīga, kurā biju gan treneris, gan prezidents, gan direktors, bet darīt visu vienam nebija nopietni. Vai sportistam jāpelna vai pietiek ar patriotismu? – Katrā ziņā jāpelna, ja viņš ir profesionālis. Tas nav viegls darbs, kurā ir jāiegulda ļoti daudz, vairākkārt jāpārkāpj savam es. Bieži vien cieš veselība, jo tā nav fizkultūra. Ļoti svarīga ir attieksme. Kā Kuldīgas komanda jūs pierunāja spēlēt? – Ar Andri Šmēdiņu brīdi spēlējām kopā jau "Radiotehniķī", tagad daudz esam kopā veterānu mačos. Spēlējām mūsu vecuma olimpiādē Austrālijā. Viņš man piedāvāja startēt Kuldīgā. Nodomāju – kāpēc ne? Redzams, ka ap jauno halli Kuldīgā ir liela ažiotāža, cilvēki grib redzēt spēles. Kā vērtējat mūsu komandu? – Cits prot spēlēt vairāk, cits mazāk, bet svešā kolektīvā iejūtos labi. Izbaudīju spēles, protams, gribējās, lai uzvaram. Citādi nav jēgas nākt uz laukuma. Tas jau ir sporta un jebkura darba pamatā. Kur vēl spēlējat? – Ropažu komandā Latvijas Tautas sporta asociācijas sacensībās. Sanākam veči divreiz nedēļā un vienkārši uzspēlējam. Kāda situācija, jūsuprāt, valda volejbolā Latvijā? – Sarežģīta. Latvijas Volejbola federācijā nomainījās vadība, cerams, ka ies uz labo pusi. Gan materiālie, gan jauno spēlētāju resursi ir pašvaki. Maz to, kuri labi sagatavoti. Nav arī klubu, kur pēc Murjāņiem spēlēt. Daudzi pazūd, jo jāmācās tālāk, jāstrādā. Gribas taču paēst. Un, ja sporto, ēst gribas kārtīgi. Manuprāt, sistēma jāsāk kārtot no pašiem pamatiem. Daudz jāstrādā ar sporta skolu treneriem, jārīko vēl vairāk sacensību. Vai nav tā, ka jaunieša attīstībā ieguldīti līdzekļi (sporta skolās, Murjāņos), bet viņš aizbrauc spēlēt ārzemēs? Valsts taču paliek bez pašas izaudzinātā sportista? – Tad šīs attiecības jāregulē starp skolām un klubiem, jāizvērtē, vai vajag atlīdzināt. Ja no kluba aiziet uz ārzemēm, par to būtu jāmaksā. Pagaidām Latvijā visi volejbolu spēlē bez līgumiem un reāli jau neko no viņiem nevar prasīt. Kā pateikt, kurš jaunietis talantīgs? – Katrs ar savu aci vērtē citādi. No puikas, kurš tikko atnācis uz treniņiem, nevar pateikt – būs vai nebūs. Nepietiek augstu lekt un stipri sist, vēl svarīgi, kas ir te! (Norāda uz galvu.) Volejbols ir tāda spēle, kur bez galviņas neiztikt. Vai grūti jaunatni ievilināt sportā? – Tai ir daudz alternatīvu. Neviens negrib sevi mocīt. Var taču sēdēt pie datoriem, piestrādāt firmiņās. Viņi skatās, ka citi braukā ar labām automašīnām, pašiem arī tādas gribas. Ar patriotismu vien par maz, katrs prasa: "Kas man par to būs?" Par maz iestāstīt: "Trenējies, un tu būsi baigais vecis, brauksi uz Itāliju, Spāniju!" Tas jau nāk tikai pēc smagā darba. Kur Latvijas volejbola komandām jāspēlē, lai mūs uzskatītu par vērā ņemamu valsti? – Daži klubi jau tagad spēlē Eiropas kausā, bet grūti viņiem iet. No mums vairs sen nebaidās. Lai mūs pazītu, vajadzīgi labi rezultāti. Taču jāpiedalās, lai kā veicas, citādi aizmirsīs vispār. Labi, ka brauc ne tikai profesionāļi, bet arī uz strādājošo čempionātiem. Kā labāk piesaistīt skatītājus? – Visi volejbolu skatoties. Taču būtu kāds izcils panākums – čaks!, zāles uzreiz kļūtu pilnas. Radiotehniķim Rīgas sporta pilī bija nozīmīga spēle pret ACSK (Armijas centrālo sporta klubu), skatītāju daudz, biļešu nav, cilvēki viens otram prasa jau pie Bērnu pasaules. Mūsdienās vajadzīga arī laba reklāma, šovs spēļu laikā. Protams, tā ir gaumes lieta – skatīties basketbolu vai volejbolu. Bet ne viens, ne otrs nav skatāms zemā līmenī. Spēle skatītājam arī jāsaprot. Manuprāt, ir liela atšķirība skatīties volejbolu klātienē vai televizorā. Tas nav sporta veids televīzijai. Izmaiņas punktu skaitīšanā pēdējos gados pielāgotas televīzijas darbam, lai tikai spraigāks sižets. Pastāstiet par ģimeni! – Dēls Ričmonds spēlē basketbolu, meita Evija – volejbolu. Nemēģināju puiku bīdīt volejbolā, lai gan viņš būtu padevies, ja es to darītu ar varu. Neredzēju treneri, kam atdot. Ar meitu par volejbolu parunājam. Nesanāk laika, bet man vajadzētu mazliet viņu pamācīt spēlēt. Sieva Irina gan nav saistīta ar sportu. Vai uz Kuldīgu atbrauksiet vēl kādreiz? – Noteikti. Kuldīgas rajona sporta skolas kopmītnes atceros no Murjāņu laikiem, kad te dzīvojām treniņnometnēs un naktīs spēlējām acīti. Uz spēlēm šad tad te braucām. Kuldīga izsenis ir volejbola pilsēta. Man prieks, ka šis sporta veids te attīstās!