Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Latvijas basketbolisti savus fanus ik pa laikam pārsteidz ar lielisku spēli, viens otrs no mūsu basketbolistiem iekļuvis pasaules basketbola elitē. Par to sapņo arī Latvijas basketbola lielā cerība Raitis Grafs.
Viss sākās bērnudārzā Jau bērnībā Raitis bija garāks par vienaudžiem. Bērnudārzā viņš gāja vienā grupiņā ar Kristapu Valteru – viņa tēvs Valdis Valters tieši šajā laikā sāka veidot “Valtera basketbola skolu”. Ar profesionāļa skatienu novērtējis garo puisi, Valdis Valters viņu uzaicināja pievienoties pirmajiem jaunās skolas audzēkņiem. Tad arī Raitis pirmo reizi turēja rokās basketbola bumbu – toreiz viņam bija 7 gadi. Tagad puisim ir 22 – tātad basketbolam veltīti jau piecpadsmit gadi, pilnveidota un izkopta spēle. Pats Raitis par to saka: “Vienmēr zināju, ka mana dzīve būs saistīta ar basketbolu. Bērnībā izvirzīju sev mērķi tikt Latvijas izlasē. Kad tas tika sasniegts, nolēmu panākt nākamo – aizbraukt uz Ameriku un spēlēt basketbolu tur. Tagad svarīgākais ir uzrādīt tik labus rezultātus, lai nokļūtu NBA. Man ir lieli nākotnes mērķi? Jā, bet sīkiem tērēt savu enerģiju nav vērts.” Pagaidām Raitis Grafu ģimenē ir vienīgais, kas pārsniedzis divu metru robežu – mamma, tētis un abi brāļi nav tik gari. Kad Raitis ar savu vecāko brāli Māri iet pa ielu, izskatās, ka pretī nāk tēvs ar dēlu. Kā pats sportists sadzīvo ar savu augumu? “Esot cilvēkos, vai visi man velta skatienu – baigi garais, laikam spēlē basketbolu!... Bet es pie tā esmu pieradis, sākumā jutos neomulīgi, bet tagad tikai pasmaidu.” Raitim ir problēmas ar zemākām durvīm, dažreiz gadoties sasist galvu, bet ar laiku jau var pierast pie visa. Savukārt drēbes, kuru izmēri arī ir diezgan iespaidīgi (piemēram, džemperiem XXXL), Raitis pārsvarā pasūta internetā, jo staigāt pa veikaliem ir neomulīgi – visi skatās un brīnās. Un atrast mūsu veikalos kaut ko, kas viņam derētu, arī ir samērā nereāli. Četri gadi Amerikā Četrus gadus Raitis mācījās Amerikā, saņēma stipendiju un spēlēja basketbolu. Ceļu uz Ameriku viņam pavēra veiksmīgi nospēlēta sezona Latvijas junioru izlases sastāvā – Eiropas čempionātā juniori ieguva ceturto, bet pasaules – astoto vietu. Un pagaidām tas ir mūsu jauniešu labākais sasniegums. Vispirms Raitis saņēma piedāvājumu mācīties universitātē, kurā savā laikā mācījies arī Kaspars Kambala, bet tā atrodas Lasvegasā. “Toreiz baidījos, ka varētu parādīties kaut kādi blakus apstākļi, kas varētu izjaukt manus plānus – spēlēt basketbolu un mācīties. Biju ļoti jauns, tāpēc tusiņi un uzdzīve likās ļoti vilinoša. Bet Lasvegasā, pasaules azartspēļu ellītē, bez tā neiztikt ne dienu,” atceras Raitis. Tā Raitis nokļuva Valparaiso universitātē. “Man savos padsmit gados likās, ka basketbolu kā profesionālis spēlēšu visu mūžu, bet ģimene par prioritāti izvirzīja mācības. Tagad par to esmu priecīgs, jo māku gan spēlēt, gan esmu ieguvis arī labu izglītību.” Sākumā dzīve Amerikā Raitim šķitusi ļoti aizraujoša. Viņš dzīvojis studentu viesnīcā ar vēl diviem amerikāņiem, kuri kļuvuši par labiem draugiem. Katra diena četru gadu garumā sākās ar mācībām – Raitis studēja tos pašus priekšmetus, ko studenti apgūst Latvijā. Lai nerastos problēmas ar treniņiem, atzīmēm vajadzēja būt labām, ja ne, studenti basketbola treniņos piedalīties nevarēja. “Man no šiem dzelžainajiem noteikumiem ciest nenācās, jo visu laiku mācījos vidēji labi,” smaidot piebilst Raitis. Pēc mācībām visa pēcpusdiena tika veltīta basketbolam, parasti vismaz trīs stundas. Raitis atzīst, ka izklaidei palicis maz laika, jo dienas ritms tiešām bijis ļoti intensīvs. Studentu sporta asociācija rūpējās par to, lai Amerikā Raitim nevajadzētu uztraukties par finansēm. Tā atmaksāja gan skolas naudu, gan dzīvošanu, gan ēšanu. Pirmos trīs gadus basketbolists dzīvojis studentu kopmītnē, bet pēdējo gadu īrējis dzīvokli: “Man katru mēnesi tika dota konkrēta naudas summa. Pēc īres nomaksas pāri palika tikai pārsimts dolāru. Protams, tas bija salīdzinoši maz, tāpēc drēbes pats nopirkt nevarēju, palīdzēja vecāki. Arī ēšanai palika visai maz....” Kad jautāju par amerikāņu meitenēm, Raitis, kautri pasmaidot, tikai piebilda: “Domāju, ka Latvijā viņas ir smukākas!...” Vispirms jau Raitim licies nepieņemami, ka meitenes uz lekcijām gājušas treniņtērpos un pavisam nevīžīgā izskatā. “Vismaz basketbolistes, kas mācījās universitātē, man nepatika. Domāju, ka garas meitenes nav tik simpātiskas.” Kāpēc Raitis netika NBA Raitis spēlēja savas universitātes komandā. Amerikā ir īpaša sistēma, kur visas jauniešu komandas tiek sadalītas konferencēs. Pirmie turnīri notiek savā iedalījumā, bet pēc tam konferences labākās komandas cīnās viena ar otru. “Sezona sastāv no divām daļām. Ja vinnē savu konferenci, tad ir iespēja tikt “marta trakumā”, kurā piedalās 64 labākās komandas. Gala rezultātā tiek noskaidrota gada labākā universitātes komanda.” Lai Raita pārstāvētā universitātes komanda iekļūtu šajā “marta trakumā”, bija jāvinnē sava konference. Divas reizes no četrām tas izdevies, bet pēdējā gadā, kad tas bijis vissvarīgāk sportista karjerai – komanda palikusi aiz “borta”. Par otru faktoru, kāpēc Raitis tā arī netika līdz NBA, viņš stāsta: “Aizbraucu uz īpaši rīkotu NBA vasaras nometni, kur gandrīz uzreiz ieguvu traumu. Ar to mana vasara un nākotnes lielie plāni beidzās. Varēju braukt mājās.” Profesionalitāte “Kad nokļūstu uz laukuma, nedomāju ne par ko. Neredzu ne skatītājus, ne šovu, kas ir ļoti iespaidīgs. Automātiskas kustības un koncentrēšanās uz bumbu – vienīgais, kam spēles laikā veltu uzmanību.” Raitis atzīst, ka ilgi spēlējot basketbolu, visas darbības ar laiku kļūst mehāniskas, daļēji pat neapzinātas. “Man vienmēr bijušas labas attiecības ar komandas biedriem un arī ar treneriem. Citiem spēlētājiem nav tā veicies, tāpēc viņi netiek laisti uz laukuma, lai savas antipātijas neizrādītu spēlējot.” Nokļūšana Beļģijā Atgriežoties Latvijā, Raitim bija vairāki piedāvājumi, bet cerībā, ka tomēr paveiksies ar iekļūšanu NBA, puisis nevienu no tiem nepieņēma. Vai Latvija četru gadu laikā ir mainījusies? “Tā tikai liekas, ka viss ir vecajās vietās. Atgriežoties iespaidi bija graujoši – tik daudz jaunu ēku, bet vecās restaurētas.” Ģimene parūpējās par ekskursijām un citām izklaidēm. Laiks paskrēja kā viesulis, un pienāca vasaras beigas. Protams, labāko Eiropas komandu sastāvi bija jau nokomplektēti, tāpēc vajadzēja izvēlēties: braukt uz Beļģiju vai palikt Latvijā. Raitis izlēma apmesties Beļģijā, kur tagad spēlē komandā “Telindus”. “Mans pienākums ir trenēties un spēlēt. Ar visiem komandas biedriem saprotos ļoti labi, vienīgā problēma ir treneris – viņš ir ļoti īpatnējs, reti laiž uz laukuma. Divas reizes jau biju uz pārrunām, pēc kurām treneris it kā “labojās”, bet tagad viss atkal iegājis vecajās siedēs.” Raitim tas traucē sagatavošanās procesā, jo sportists nezina, cik liela būs viņa slodze attiecīgajā brīdī. Dzīve Amerikā un Beļģijā būtiski neatšķiras – jāspēlē, jāspēlē, jāspēlē. “Amerikā es mācījos, tāpēc lielāko dienas daļu pavadīju skolā. Beļģijā es tikai spēlēju, tāpēc ir diezgan daudz brīvā laika. Tagad iznāk daudz biežāk apmeklēt sporta zāli un atpūsties.” “Tā kā statistikas man nav, jo uz laukuma esmu ļoti maz, reitingu tabulā noslīdēju zemu. Jau runāju ar menedžeri, ka pēc šīs sezonas gribu mainīt klubu, lai varētu uzrādīt labākus rezultātus. Man vienalga, kur nokļūšu, – galvenais, ka varu daudz un labi spēlēt!” Basketbols un nākotne Ko Raitis domā darīt nākotnē? “Es ceru, ka vēl vismaz desmit gadus spēlēšu basketbolu.” Bet par pārējo sportists klusē. Viņš ir pārliecināts, ka apgūs pilnīgi citu, ar sportu nesaistītu profesiju: “Tagad domāju, ka par treneri strādāt negribētu, bet iespējams pēc gadiem domāšu citādi.” Raitis pieļauj iespēju, ka varētu pievērsties ģimenes biznesam, kas saistīts ar mēbeļu izgatavošanu. Daudz kur ir būts, daudz redzēts. Galvenais, ka Raita sapnis paliek nemainīgs – tikt NBA. Un kas zina, varbūt pēc dažiem gadiem sporta ziņās par viņu stāstīs tikpat daudz, cik par NHL spēlējošiem Latvijas hokejistiem.