Vieni viņu sauc par ledus karali, citi - par kalnu iekarotāju. Bet šie apzīmējumi skan pārāk auksti tik komunikablam cilvēkam, kāds ir Bruno Šulcs, jo viņš ir alpīnists ekstrēmists, kas no pasaules augstākajām virsotnēm brauc lejā ar divriteni.
Dodiet man velosipēdu, un es... (2)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Paši alpīnisti viņu raksturo, pieliekot un pagrozot pirkstu pie deniņiem. Daudzi brīnās par šī vīra drosmi un neatlaidību. Bet daži vienkārši nogaida un prāto, vai šoreiz Bruno Šulcam izdosies iekarot Muztag Atas virsotni Ķīnā un atgriezties mājās ar jaunu rekordu, kas varētu kļūt par jau otro ierakstu Ginesa rekordu grāmatā un būtu saistīts ar Bruno Šulca vārdu. Pats sākums Ideja par ceļošanu Bruno Šulcam radās 1993.gadā, kad viņš izstrādāja maršrutu no Eiropas tālākā ziemeļu punkta Nordkapa Norvēģijā līdz Āfrikas augstākai virsotnei Kilimandžaro. Lai labāk sagatavotos braucienam, viņš sadraudzējies ar studentiem no Marokas, Gambijas, Tanzānijas un citām valstīm. Tepat Latvijā esot bijis divu Gambijas studentu krodziņš, kur, ticiet vai ne, Bruno Šulcs bijis vienīgais baltās rases apmeklētājs. Šajā ūķītī, kas atradies Aviācijas institūta kopmītņu pagrabā, esot kūpināti cigāri, sistas kārtis, vākta informācija un pētīta Āfrikas karte. Diemžēl tajā laikā tika gatavota vēl viena ekspedīcija, kuras galamērķis bija Gambija. Tās dalībnieki veiksmīgi nozvejoja visus sponsorus un atbalstītājus – Bruno Šulca brauciens neizdevās. Nepieciešami riteņi! Bruno Šulcs 90. gadu sākumā kādu laiku sadarbojās ar TV raidījuma "Visu vai neko" veidotājiem, strādādams šī intelektuālā konkursa žūrijā. Tur viņš iepazinās ar Latvijas un ārzemju draudzības biedrības priekšsēdētāju Ivaru Vīķi, kurš toreiz piešķīra ceļazīmes laimīgajiem uzvarētājiem. Rokmūziķis Pits Andersons, kas toreiz strādāja Vīķa pakļautībā, palīdzēja Bruno tulkot vēstules angļu valodā, lai sūtītu tās uz Taivānas, Zviedrijas un Francijas lielākajām velosipēdu firmām. Mērķis bija tikt pie kalnu velosipēda. Būtiski piebilst, ka tolaik Latvijā nebija tādas veikalu un izvēles pārbagātības kā tagad. Tikt pie nepieciešamā braucamā bija pamatīga problēma. Pirmais rekords Pavisam nejauši, veidojot pirmo maršrutu uz Āfriku, līnija pa karti novilkās pāri Kaukāza un Eiropas augstākajam kalnam Elbrusam. Nepiepildot savu sākotnējo sapni, Bruno, braucot pa maršrutu Nordkaps – Kilimandžaro, palika pusceļā starp abām iespaidīgajām virsotnēm, lai uzstādītu rekordu, kas bija Ginesa rekordu grāmatas cienīgs. Lai īstenotu šo plānu, savāktu nepieciešamos līdzekļus, ekipējumu un iegūtu zināšanas, bija nepieciešami trīs gadi. Nobraucot no Elbrusa rietumu virsotnes, Bruno Šulcam gadījās smags kritiens, kura dēļ viņš trīs mēnešus Krievijā gulēja slimnīcā. Tur Bruno tika operēta galva un abas kājas. Negadījums notika aptuveni 5500 metru augstumā. Tā kā sazināšanās kalnos bija ierobežota, palīdzēja līdzbraucēji - ārsts, kinooperators un fotogrāfs. Viens no ceļojuma biedriem divās dienās nokāpa lejā no kalna un paziņoja glābējiem par notikušo. Par savdabīgu piemiņu no tā atgadījuma Bruno pierē palikusi dziļa iedobe. Pats Bruno Šulcs atzīst, ka viņam vēl tagad atmiņās grūti salikt visus notikumus pareizā secībā. Toreiz viņš kādas trīs vai četras dienas gulējis bezsamaņā. Deviņdesmito gadu sākumā kāds ekstrasenss Bruno teicis, ka, kāpjot kalnā, viņš lauzīs galvaskausu. Pašam Bruno, kas toreiz ar kalniem nu nekādi nebija saistīts, tāds pareģojums toreiz licies pavisam dīvains... Īpašākais velosipēds pasaulē Bruno Šulca velosipēds ir konstruēts un veidots Maskavā, Aviācijas un raķešu rūpnīcā. Tas izgatavots no titāna. Palīdzību Krievijā nācies meklēt tāpēc, ka Baltijas valstīs nekur precīzi pēc augstākās tehnoloģijas metodēm nemetina titānu – vieglāko un izturīgāko metālu pasaulē. Tagad esot vēl vieglāki riteņu rāmji, bet tos jau gatavo no ogļšķiedras. Taču rāmji no šī materiāla nav piemērot kalnā kāpējiem, jo lielā salā materiāls kļūst trausls. - Velosipēda konstrukcija top pēc maniem rasējumiem, - lepojas Bruno Šulcs. Visi uzlabojumi tiek veikti valsts izlases velobāzē. Tur galvenais mehāniķis Arkādijs Svece vienmēr liek kopā ceļojumiem domātos velosipēdus. Vēl milzīgu ieguldījumu devis Harijs Osis, kuram esot ķēriens uz dažādiem izgudrojumiem. Pateicoties Harija tehniskajai izdomai, Bruno Šulcs var lepoties, ka viņa velosipēdam ir visvieglākie pedāļi pasaulē, - tie sver tikai 120 gramus. Salīdzinājumam - profesionālo velobraucēju riteņu pedāļi sver 160 gramus. Kāpēc nepieciešams, lai velosipēds būtu tik viegls? Tāpēc, ka tas ir jānes kalnā. Nonākot 6000 metru augstumā, gaisā skābekļa ir divreiz mazāk nekā pierasts. 8000 metru augstumā – jau trīsreiz mazāk. Šādos apstākļos cilvēka smadzenes darbojas lēnāk un neefektīvāk – trūkst spēka un enerģijas. Asinis daudz sliktāk apskābekļo organisma audus, līdz ar to arī jebkura smaguma nešana sagādā papildu grūtības. Piemēram, tērauda ledus skrūves, kuras izmanto kāpšanai kalnos, var nopirkt pa 4 latiem, taču tās ir par 20 gramiem smagākas nekā titāna skrūves, kuras maksā jau 25 latus. Viss īpašais aprīkojums ir ļoti dārgs. Bremžu rokturi un pedāļi Bruno Šulca velosipēdam ir ar caurumiņiem, lai katra no detaļām būtu kaut vai par 5 gramiem vieglāka. Stāvot uz zemes, tas šķiet absolūts sīkums, bet, kāpjot kalnos, arī tas ir vērā ņemams svars. Bruno braucamais esot tik unikāls, ka dažām detaļām varot pat pieteikt patentu, jo citur pasaulē neko līdzīgu neatradīšot. Bruno Šulca sapnis ir uzkonstruēt tādu velosipēdu, ar kura palīdzību izdarītu kaut ko tādu, kas nav izdevies vēl nevienam. Svarīgākais esot piepildīt savu vēlmi kā mehāniķim un attaisnot savu profesionālo izglītību. Bruno Šulcs atzīstas, ka nav perfekts braucējs un necenšas speciāli trenēties vai mācīties braukt pareizi, jo nobraucienā no kalna gandrīz visu nosaka izjūtas un zemapziņa. Lielākā pārgalvība, kā uzskata pats Bruno, būtu no BMX vai triāla braucējiem iemācīties kādu triku - ja tas iesēstos atmiņā un kādā ekstrēmā situācijā gribētos to izpildīt, sekas varētu būt neparedzamas. Komanda Komandā nedrīkst būt vairāk par diviem cilvēkiem. Bruno Šulcs arī tagad cenšas iekarot Muztag Atas virsotni kopā ar Lindu Kusiņu, kas kāpusi kalnos ne vienu reizi vien. Tāpēc viņam ir pārliecība, ka viss būs kārtībā. Kalnu pirmais likums: kopā drīkst kāpt tikai savā starpā ļoti labi pazīstami cilvēki. Tur, kur nedarbojas domas, bet zemapziņa, ir svarīgi zināt, ko no apkārtējiem var sagaidīt, lai viss būtu iepriekš prognozējams. Ir bijuši gadījumi, kad kalnā kāpēji ne no šā, ne no tā sāk savā starpā kauties – tas viss atkarīgs no reakcijas uz skābekļa trūkumu. Bruno Šulcs zina, kā šādās situācijās reaģē Linda, tāpēc uzticas un paļaujas uz savu nu jau regulāro ceļa biedreni. Izdzīvošana kalnā Vajag sevi noskaņot tā: tāpēc, ka viss notiek tā, kā notiek, ir jākāpj uz augšu. Ja tiek virs 6000 metriem, tad domas par to, ka ir jākāpj tikai tāpēc, lai attaisnotu sponsoru vēlmes vai sasniegtu rekordu, vairs nedarbojas, jo apziņa, ka tu dzīvo te un tagad, šim vienīgajam brīdim kalnos ir visspēcīgākā. Kad ir sniega vētras un ir jāietinas guļammaisā, kad kājās slapjas zeķes, bieži vien jāiestāsta sev, ka nedrīkst aizmigt, jo citādi nosalsi. Naktī jāceļas ik pa pusstundai un jādzer. Kalnos visu laiku ir jādzer, lai asinis nesabiezētu, citādi tās palēnina riņķošanas ātrumu. Sāk salt locekļi. Un jāēd ir pat tad, ja viss apēstais tūlīt pat tiek izvemts. Vienkārši ir jācenšas sev iegalvot, ka nedrīkst vemt. Kad kāds vaicā, kas kalnos ir visnepatīkamākais, Bruno Šulcs vienmēr piemin alpīnista Teodora Ķirša teikto, ka pats grūtākais nav kāpt augšā vai lejā, bet gan no rīta izlīst ārā no telts, kad ir -30º C. Mirklis, kad jāatkāpjas Ir ārkārtīgi grūti atkāpties tad, ja ir kaut kas, kas attaisno virzīšanos uz priekšu. Bruno Šulcs atzīstas, ka tikai tāpēc, ka pratis noteikt galējo kāpšanas robežu, ir palicis dzīvs. Ir grūti aprakstīt sajūtu, kad jūti, ka tālāk vairs nevar. Ir perfekti jāpazīst savs organisms, jāspēj noteikt, vai netuvosies sniega vētra. Bet pašu atkāpšanās cēloni nevar izskaidrot. Tāpat Bruno Šulcs vēl līdz šai dienai nav sapratis, kāpēc viņš tik precīzi var prognozēt laika apstākļu maiņu, – to viņš varot just ar sadragāto galvas pusi. Viņš daudz varot novērtēt arī dabā. Piemēram, ja Elbrusa abas virsotnes nosedz iegarens mākonītis, bet pārējais kalns ir redzams, tas nozīmē, ka vismaz trīs dienas laiks nemainīsies. Bet ja abas virsotnes nosedz mākonis, kas sniedzas līdz pus kalnam, tad trīs četru stundu laikā jāmūk prom no tās vietas, līdz Elbruss vairs nav redzams. Šis kalns esot kā laika ģenerators visam apkārtējam novadam. Komunikācija Ķīnā Kādā valodā Bruno Šulcs sarunājas Ķīnā? Latviešu! Runā latviski un rāda ar zīmēm visu, kas nepieciešams, lai iepirktos un uzzinātu ceļu. Ķīnā varbūt viens no simta saprotot kādu vārdu angļu valodā. Pat starptautiskā viesnīcā, pilsētā, kur dzīvo divi miljoni cilvēku, uzraksta No smoking! (nesmēķēt) vietā bija rakstīts No smoding! Un gadiem ilgi stāvot tāds uzraksts. Ķīniešu attieksme esot tāda - mūsu pasaulē ir pusotra miljarda cilvēku, ja kādam kaut ko vajadzēs, tad sapratīs, ja ne – tad lai brauc prom. Vieta, kurp dodas Bruno Šulcs, ir vienīgais Ķīnas reģions, kur pārsvarā dzīvo islamticīgie un dominē divas valodas – ķīniešu un arābu. Šo arī uzskata par vienu no problemātiskākajiem rajoniem komunistiskajā zemē. Lai nokļūtu pie kalna, ir jāiet cauri neskaitāmiem posteņiem, jāpērk neizmērojami dārgas vīzas un jābūt gatavam uz visu. Iespējams, ka pēc dažām dienām Bruno Šulcs atkal kļūs par jauna pasaules rekorda autoru.