Bioloģijas pēcstundas hokeja vārdā. (12)

Šopavasar veiksmīgi tika pabeigts pirmais kurss, turklāt tikpat sekmīgi aizstāvēts skolas gods ASV augstskolu mačos. Tā kā līdz bakalaura grādam palikuši trīs gadi, rodas jautājums, kad pienāks diena, kurā pieaugušo izlasē debitēs vēl viens Rēdlihs. – Amerika un, piemēram, koledžu basketbols ir jēdzieni, kas pasaulē komentārus neprasa, bet studentu hokejs – tas jau ir kas neparastāks. Pastāsti, lūdzu, kā tas ir – būt par studentu un hokejistu Amerikā! – Pa pirmo – man jau patīk! Vispār biju ļoti pārsteigts, kā tas viss tur notiek. Biju domājis: mierīgi aizbraukšu, uzspēlēšu tādu studentu hokeju, pie viena kaut ko pamācīšos, bet nekā – izrādās, ka tur viss notiek ļoti nopietni gan sporta, gan mācību līmenī. Lai būtu nedaudz skaidrāks priekšstats, varu pateikt savu dienas grafiku. Atkarībā no tā, kas paredzēts dienā, – taču celšanās no rīta pārsvarā notiek ap astoņiem, un tad līdz aptuveni diviem – mācības. 3.30 jau sākas treniņš, kas turpinās līdz sešiem vai pat septiņiem. Uz ledus tiek pavadīta apmēram pusotra stunda. Divas reizes nedēļā gājām arī uz svaru zālīti, un tas nozīmē vēl pusotru stundu klāt. Paralēli tam, ja mācībās vidējais novērtējums nav vismaz 2,5, tad tev obligāti jāiet un jāpavada sešas stundas speciālā studiju telpā, kas domāta tieši atlētiem: trīs reizes nedēļā jāiet, jāpiereģistrējas un pa divām stundām jāmācās papildu ikdienas lekcijām. Cita lieta, ka tā atrodas kādu piecu minūšu gājienā no vietas, kur es dzīvoju. Tas nozīmē, ka varu tur ieiet pa ceļam no treniņa. Loģiski, ka nogurums tajā brīdī ir tik pamatīgs, ka vairāk par desmit minūtēm uz lasāmvielu koncentrēties vienkārši nav iespējams. Vienkārši sacel kājas gaisā un «atlūsti»... Pēc tam aizeju mājās un parasti paguļu vēl kādas pāris stundiņas. Tad ap vienpadsmitiem ceļos augšā un divas stundas gatavoju mācības. Ap vieniem – gulēt, astoņos augšā un – atkal viss no sākuma. – Hokejistiem netiek dotas nekādas atlaides? – Jā, nu, protams... [Smejas.] Būtu jau forši. Jādara tas pats un tāpat kā visiem pārējiem. Uz kaut kādu piekāpšanos var cerēt tikai tad, kad sanāk izbraucieni uz kādiem turnīriem. Tad varbūt var sarunāt, ka darbiņam, kas it kā jānodod piektdien, mums tiek iedota atkāpīte, teiksim, līdz pirmdienai. Grāmatas līdzi – un brauc. Parasti mums spēles notiek piektdienās un sestdienās, un tad nu līdzi ar tiem vislabākajiem nodomiem tiek paņemtas kā grāmatas un visādi papīri, tā kompis un viss pārējais. Taču, kad aizbrauc, mācīties uzreiz nevar – spēlei tomēr jāsagatavojas, jānoskaņojas. Pēc mača jau esi noguris un pierunā sevi: no rīta – tad gan piecelšos un kaut ko padarīšu lietas labā! Protams, ka nekas tamlīdzīgs nenotiek – tad gribas nedaudz atpūsties, tad vēl kaut ko. Vismaz man hokejs ir pirmajā vietā, tādēļ grūti saņemties uz mācībām. Beigās vienīgā diena paliek svētdiena, kurā visu saraut un saglābt parasti vairs nav iespējams. Protams, svarīgākos darbiņus, par kuriem tev nāk atzīmes, jau izdari, bet kaut ko vairāk – visbiežāk nākas atmest ar roku. – Kas vispār dod kaut kādu ierosmi mācīties? – Ja tu nemācies, esi laukā no skolas. Ja laukā no skolas, tad laukā arī no komandas. Viss ir ļoti vienkārši. – Tad jāprasa, cik veiksmīgs vai neveiksmīgs tu esi kā Bostonas universitātes students. – Pašā sākumā, kad aizbraucu, bija baigais entuziasms – nu tik viss notiks. Pirmā lekcija – bioloģija. Atvēru kladīti, pildspalva rokā, sak – parādīšu visiem, kā jāmācās! Taču, kad pasniedzējs sāka runāt... Tā arī nosēdēju to pusotru stundu ar vaļā muti un savu pildspalvu rokā. Varbūt divus vārdus no tā visa biju sapratis. Tobrīd neviļus sākās domas: ko esmu te pazaudējis, kāpēc vispār atbraucis. Labi, ka pie viņiem ir tā: ja tev kāds priekšmets neiet, tiek «nozīmēts» kāds palīgos. Tāpat piektdienas rītos gāju uz papildu konsultācijām pie profesora – lai gan pirmā stunda bija 11, cēlos septiņos un gāju mācīties bioloģiju. Kaut kā es tur tomēr tiku cauri. Ar laiku izdevās ieiet ritmā, un uz beigām jau bija puslīdz normāli – ne tikai sapratu, bet varēju arī kaut ko izdarīt. – Vai specialitāti jau esi izvēlējies? – Es it kā būšu fizkultūras skolotājs, taču – ne jauniešiem un ne tradicionālajā izpratnē, bet gan ar bērniem, apmācot viņus ar dažādu rotaļu palīdzību un starpniecību. Mācīt nopietnas un noderīgas sporta lietas, taču ar jautrību – pārvērst to par spēli, lai bērniem būtu interesanti. Uz šo lietu mani ievirzīja mūsu komandas treneris, sakot, lai sākumā aizeju un pamēģinu, bet, kad jau būšu iegājis ritmā, nebūs problēmu pamainīt. Nodomāju, ka laikam jau tas ir vieglākais, kas šajā skolā ir, taču še tev – uzreiz dabūju bioloģiju mācīties... Bet ar laiku padomāju un nonācu pie secinājuma: es taču visu mūžu varu palikt kā bērns, skriet apkārt, spēlēt spēlītes, ielikt nepieciešamos pamatus, lai kļūtu par brīnišķīgu tēvu, un par to vēl saņemt naudu! Priekš kam man iet kaut kādā komunikāciju nozarē, kur katru dienu garas stundas nāksies sēdēt birojā un strīdēties ar cilvēkiem, ja tajā vietā man ir iespēja naudu pelnīt, braukājot pa dažādām nometnēm un spēlējoties ar bērniem?! Cits jautājums, ka šis novirziens nav nemaz tik vienkāršs, bet gan viens no grūtākajiem visā Bostonas universitātē. Bet man patīk! – Vai šādā bērna prātā var kļūt arī par labu hokejistu? – Mierīgi! Arī hokejs taču visu laiku jāspēlē ar jautrību, uzturot dzīvesprieku! Vismaz es tā pieeju hokejam. Jā, ir brīži, kad ir jānokoncentrējas un jābūt nopietnam, taču tikai un vienīgi ar šādu pieeju nekas labs galā nesanāks. No tā, ko tu dari, jāgūst prieks. – Pastāsti nedaudz vairāk par studentu hokeja sportisko līmeni! – Braucot uz Bostonu, man bija maza nojausma, kas mani sagaida, taču tagad varu droši teikt – viņiem studentu hokejs patiesi ir augstā līmenī. Varbūt pavisam nedaudz zemāks, nekā tiek spēlēts AHL līgā – pašam man gan grūti salīdzināt, jo tur neesmu ne spēlējis, ne īpaši daudz redzējis, taču cilvēki ASV tā man ir teikuši. Ir spēlētāji, kas no studentu hokeja pa tiešo iet uz NHL – arī no Bostonas universitātes. Ja nemaldos, bija arī pieci olimpieši. – Tu ieradies komandā kā jau draftēts NHL kluba spēlētājs. Vai tas kaut kā palīdzēja nostiprināties sastāvā, deva priekšrocības? – Lieta jau tāda, ka tieši Bostonas universitāte bija nozīmīgs faktors, kādēļ mani vispār izvēlējās draftā, turklāt tik augstu. Pirms tam es gadu nospēlēju Ņujorkas «Apple Core» un, ja godīgi, domu par iespējām turpināt mācības man nebija – vidusskolu biju «nolauzis», burtnīcas smuki sakravājis atvilktnē un pielicis šim dzīves posmam punktu. Taču tad sekoja piedāvājums no Bostonas un man daudz ko nācās pārdomāt. Viņi [universitātes vadība] man apmaksāja 40 000 gada mācību maksu, nodrošināja vietu, kur dzīvot, ēdināšanu, un paralēli tam spēlēt augsta līmeņa hokeju universitātē, kas visā Amerikā stabili kotējas vismaz pirmajā piecniekā. Tautas valodā runājot, baigā haļava! Un es būtu pilnīgs idiots, ja būtu pateicis nē. Kolumbusa pirms tam bija izrādījusi interesi, kā man klājas, taču ļoti nozīmīgs bija fakts, ka es izšķīros par došanos uz Bostonu. Komanda redz: čalis iet uz skolu, turklāt ļoti labu skolu, un skaidrs, ka hokejā viņš augs. Bostonas universitātes komandas treneris Pārkers ASV kotējas ļoti augstu – viņš tur ir kā leģenda, kā savdabīga kvalitātes zīme. Kolumbusā to ļoti labi zināja un saprata – vismaz četrus gadus es būšu labās rokās, mācīšos, spēlēšu augsta līmeņa hokeju. Nenodzersies, nenopīpēsies, bet augs kā hokejists un cilvēks – tā ir kā drošā likme, uz kuru nevar zaudēt. Tādēļ arī draftā bija tā ceturtā kārta – tikai dēļ skolas. Pirms tam biju cerējis, ka varbūt kāds atcerēsies par mani astotajā vai devītajā! – Cik draftētu puišu bez tevis spēlē komandā? – Daudz. Manā klasē vien bijām četri vai pieci. – Vai šis ieraksts biogrāfijā vēlāk tev var palīdzēt, arī cenšoties iekļūt NHL? – Iespējams, taču pēc būtības tobrīd svarīgāk jau būs tas, ko es spēju laukumā. – Cik daudz tev kā hokejistam devis šis Bostonas universitātē pavadītais gads? – Teikšu tā: es jūtu, ka esmu progresējis diezgan ievērojami. Tas laiks, ko es pavadīju «Apple Core», – tas bija pa tukšo. Tad jau «Liepājas metalurgā» iemāca daudz vairāk un labāk – es arī no Latvijas esmu paņēmis līdzi un cenšos ievērot daudzas vērtīgas lietas. Kaut vai pirmo piespēli. Viņiem NHL tas baigi patīk – atdod vienu tādu, un viņi jau runā par nākamo Fetisovu... Pilnīgi zaļš uz ASV braukt nevari, tas nu ir droši – tev ir jābūt gatavam sevi apliecināt un ātri tikt kādā labā «robā». Universitātē darbs ir organizēts ļoti profesionāli – līdzās galvenajam savs treneris ir arī aizsargiem un uzbrucējiem, spēles zīmējums. Ar spēlētājiem strādā. Jā, visi skrien pa laukumu kā traki, taču katrs zina, kur, kāpēc un kas nākamajā mirklī notiks. Skriešana skriešanas pēc ar nodurtu galvu nav ne mirkli! – Pamēģini salīdzināt hokeja pamatus, kas jaunajiem spēlētājiem tiek ielikti pie mums, un tos, kādi tie ir ASV! – Nu, skriet viņi skrien vairāk – tas ir bez variantiem. Ārā uz skrejceliņa mūsējie viņus noskrietu, bet uz slidām, kontakta spēlē – domāju, amerikāņiem ir ievērojamas priekšrocības. Mūsējie visu laiku mēģina nospēlēt gudrāk, ar apdomu, taču viņi to pašu dara daudz lielākā tempā. Tā ir gudra spēka spēle. – Kādi bija tavi uzdevumi komandā, un kas tos noteica – tikai treneris, vai tomēr sava loma bija arī no Kolumbusas dotajiem norādījumiem? – To, ko treneris par mani domā, es uzzināju no avīzēm, kur viņš bija paziņojis apmēram šādi: «Man viņa spēle bija pārsteigums – biju domājis, ka viņš vairāk spēlē no aizsardzības, bet, re, kā smuki aizgāja uz priekšu...» Mani viņš nekādos rāmjos nelika, teica, lai spēlēju savu spēli – un tad jau redzēs. Protams, kuram tad negribas skriet uzbrukumā, taču es cenšos vispirms tomēr izdarīt savu darbiņu aizsardzībā. Protams, rokas jau niezēja, redzot priekšā brīvu laukumu, pa kuru eleganti doties uz vārtiem, taču pirmajā gadā es daudz «nezīmējos» – domāju, nākamsezon jau varēšu atļauties ko vairāk. Taču treneris bija noskaņots ļoti labvēlīgi un reiz pat atzina – pat tad, kad es nerādot savu labāko spēli, es komandai palīdzot ļoti daudz. – Vai tu esi labākais aizsargs komandā? Šķiet, jau debijas nedēļā tiki atzīts par vērtīgāko hokejistu. – Ja godīgi, tas viss mani nedaudz kaitina. Ne jau tas, ka es tajā turnīrā toreiz biju labākais – patiesībā biju tālu no tā... – Statistika? – Tikai un vienīgi! Ja nemaldos, man kā aizsargam bija trīs punkti, un viss – uzreiz labākais. Kā patiesībā nospēlēju, kāds bija ieguldījums komandas spēlē – tam visam nav nekādas nozīmes – vienalga MVP. Vismaz trīs aizsargi komandā bija par mani reāli labāki! Nejutos to balvu nopelnījis. Mūsu komandas trenerim daudz svarīgāk ir tas, kā tu nospēlē – ar cik lielu atdevi un kvalitāti, un statistikai ir otršķirīga loma, bet Amerikā kopumā tā ir pamatīga problēma. Visu izšķir cipari – vārti, piespēles, minūtes. Un viņiem tas ir diezgan dziļi apziņā – arī pašiem hokejistiem. Pat ja visu spēli esi pieļāvis kļūdas, bet beigās iemetis golu, viņš jūtas kā labi nospēlējis. – Tas nozīmē, ka, brīvs būdams, ātrajā uzbrukumā vari piespēli nesagaidīt? – Diezgan bieži tā arī ir. Tur ir pieņemts labāk mest pa vārtiem nekā riskēt zaudēt ripu, to piespēlējot. Amerikāņi tā ir mācīti no bērna kājas un tā arī spēlē. – Līdz Kolumbusas «Blue Jackets» treniņnometnei tu, šķiet, tā arī nenokļuvi – droši vien arī stingro NCAA likumu dēļ… – Tur jau ir tā lieta. Man ir konkrēts ielūgums – 24. jūnijā es varu braukt pie viņiem un trenēties, taču lieta tā, ka viņi man neko nedrīkst apmaksāt – pilnīgi visi izdevumi man jāsedz pašam no savas kabatas. NCAA noteikumi šajā ziņā ir ļoti bargi: kamēr esi students, tu esi amatieris un neko nedrīksti pieņemt ne no viena. Sākumā treniņnometnes sakarā runa bija par jūliju. Tad es aizbrauktu, jo pēc tam uzreiz varētu palikt ASV un doties jau uz Bostonu. Bet tagad izdevumi sanāk pārāk lieli. Iespējams, būtu tomēr vērts atrast to naudiņu un izmēģināt laimi – varbūt patiešām izdotos iekļūt sastāvā, taču reālāk, ka vismaz vēl vienu gadu man jānospēlē Bostonā un jāuzlabo sava spēle. Ja pēc otrā gada man piedāvās līgumu, droši vien es izšķiršos par šādu soli. Pēc trešā gada gan ne – vispirms pabeigtu skolu. Cik zinu, Kolumbusas pārstāvji runājas ar mūsu treneri, interesējas par manu gatavību, un treneris par mani ir teicis tikai tās labākās lietas. Sezonas pēdējā trešdaļa gan man nesanāca tāda, kādu varbūt būtu gribējis un varējis, un es pat laikam zinu, kādēļ. Aizbraucot uz Bostonu, man bija 82, bet sezonas beigās – jau pāri 90 kilogramiem svara... – Muskuļi vai liekais svars? – Drīzāk jau otrais variants… Vakarā, kad gribējās ēst, es arī gāju un paēdu, jo bija skaidrs, ka enerģija ir nepieciešama. Kāds ēdiens un no kurienes, man lielā mērā bija vienalga – galvenais likt iekšā tik, cik lien. Pret šiem jautājumiem viņi attiecas diezgan skrupulozi. Parēķinot tauku procentu, man tas izrādījās kādi 12 procenti – vairāk, nekā pieļaujamie zem desmit. Tad man arī norādīja, ka būs jāsāk ēst normāli. Protams, es to ņēmu vērā, taču ne īpaši veiksmīgi. Lai gan pirms tam biju pieradis, vakaros neēdu, un tas uzreiz izpaudās – vienkārši pietrūka spēka. Tas viss bija pilnīgi «garām» – vajadzēja turpināt ēst, kā biju ēdis, un pēc tam domāt un uztraukties. Svaru vienmēr var paspēt nodzīt. – Vai esi sekojis līdzi tam, kas notiek «Blue Jackets» aizsardzības rindās? – Es pats nē, taču biju aizbraucis pie viena ģimenes drauga, un viņš visu bija izrēķinājis sīki un smalki. Viņam bija sarakstiņš ar visiem Kolumbusas aizsargiem, un tad viņš pa vienam gāja cauri: šis te, lūk, ir jau gados un drīz būs projām, šis savukārt nāks viņa vietā kā pirmais kandidāts, tas tur saņem tik, bet tas cits savukārt šitik... Vārdu sakot, savelkot kopā galus, viņam sanāca, ka pēc gadiņiem diviem man vajadzētu tikt sastāvā. [Smejas.] Salīdzinājumā ar bračku [Krišjāni], kuram Ņūdžersijā patiešām priekšā ir īsti «veči», man tā situācija ir labvēlīgāka – nav nemaz tik traki un nereāli. – 2005. gadā NHL ļoti reāli draud lokauts... – Jā, tā var būt problēma. Ja viņiem patiešām neizdosies vienoties par kolektīvo līgumu, es gandrīz noteikti palikšu Bostonā un pabeigšu skolu. Pat ja man piedāvās pēc trešā gada, diezin vai iešu. – Ko tu vēlies vairāk – spēlēt NHL vai labu izglītību? – [Smaida.] Varbūt vajadzētu teikt kaut ko citu, bet – hokejs man vienmēr ir pirmajā vietā. Tāpēc arī daudzi mājasdarbi paliek neizpildīti un daudzas citas lietas. Uz Bostonu es aizgāju tikai dēļ iespējas spēlēt hokeju. Jā, es apzinos, ka tā ir viena no ASV un visas pasaules labākajām universitātēm, taču mani interesē hokejs. Tas, ka tur ir viena no labākajām komandām un viens no izcilākajiem treneriem. Izglītība ir kā lieliska piedeva tam, ka varu spēlēt hokeju. Kāpēc gan ne? – Kurš, tavuprāt, šobrīd ir tuvāk NHL – tu vai Krišjānis, kas izvēlējies citu ceļu? – Droši vien, ka drīzāk Krišiņš. Kāpēc? Nezinu... Skaties, kā gribi, taču viņš ir to pakāpienu augstāk un patlaban spēlē augstākā līmenī nekā es. Domāju, viņam iespēju ir vairāk. Protams, gribētos aizbraukt uz to nometni un klātienē pārbaudīt, cik tālu es no tā patlaban esmu, pie kā man vairāk jāstrādā. Taču nav naudiņas. Amerikā diezgan daudz džeku, kuriem ir šāda iespēja, brauc un to izmanto. Tie, kam ir nauda. Tie ir 500 dolāri tikai biļetei vien, plus vēl vismaz kāda nedēļa viesnīcā, ēšana. – No kādas naudas tu vispār Amerikā iztiec? Universitāte tev maksā dienas naudu vai kā citādi? – Dienas naudas nav, taču man, tāpat kā visiem pārējiem studentiem, ir iedalīta īpaša karte, kuru uzrādot no septiņiem rītā līdz astoņiem vakarā piecās dažādās vietās pilsētā es varu paēst par brīvu un tik daudz, cik vēlos. Tāpat universitāte gadā izsniedz 500 dolāru ar konkrētu mērķi – drēbju iegādei. Viss ir strikti – atpakaļ jānodod čeki, ka patiešām esi naudu iztērējis apģērba iegādei, nevis disenēm vai vēl kam citam. Protams, ir arī citi izdevumi – vakarā pēc treniņa gribas kādus augļus vai sulu. Šajā ziņā man cenšas palīdzēt bračka – laiku pa laikam atsūta kaut kādu naudiņu, nopirka man arī datoru. Viņš vismaz ir pelnošs – ne tā, kā es. – Kad pēc pāris gadiem «izēdīsi» Krišjāni no Latvijas izlases, viņš tev to datoru atņems... – Grūti būs viņu izkonkurēt – kā nekā tobrīd jau viņš būs viens no vecajiem! [Smejas.] Patiesībā ļoti gribētos uzspēlēt izlasē, taču studiju sakarā pagaidām man tas «nespīd» – mācības ilgst apmēram līdz maija vidum. Pie ķēdes mani tur neviens neturētu – lūdzu, brauc un spēlē! Tikai kā tu domā beigt skolu? Teorētiski droši vien ir iespējams «saraut» mācības un nokārtot visas lietas līdz, teiksim, maija sākumam. Taču man šis bija tikai pirmais gads, es tur reti ko vispār sapratu, kur nu vēl kaut ko saraut ātrāk vai nokārtot priekšlaicīgi. Ar to pašu nelaimīgo bioloģiju – es tur ņēmos dienu un nakti! Grāmata bieza kā Bībele – sēdi kā tāds jefiņš un tulko vienu mazu paragrāfiņu. Turklāt tas bija viens no pirmajiem kursiem, un sākumā angļu valoda man nebija tā spēcīgākā puse. Ņemot vērā, ka tā grāmata viņiem lielākoties ir latīņu valodā, sanāca pamatīgs process – tulko no latīņu valodas uz angļu, tad no angļu uz latviešu. Iemācies un tad atpakaļ – no latviešu uz angļu un no angļu uz latīņu... Pēc būtības es to kursu biju jau izgāzis, taču var teikt, ka pasniedzēja mani pažēloja. Džeku, kurš neko nesaprot, bet šitā raujas, viņa vēl neesot redzējusi... Sākumā patiešām daudzās lietās izgāju tikai uz centības rēķina, bet otrajā semestrī šo to jau varēju ņemt uz gudrību. [Smejas.] – Cik labi apmeklētas ir jūsu komandas spēles? – Žēl, ka man nav līdzi kasetes, tad es varētu parādīt... Pilns! Visi kliedz un bļauj! «Beanpot», slavenākajā turnīrā, kas viņiem tur notiek, mēs spēlējām Bostonas «Bruins» arēnā, un visas 17 000 vietas bija aizņemtas. Sajūtas grūti aprakstīt – kur es esmu atnācis, varbūt labāk palikt malā... Tur jau tā lieta, ka cilvēkiem nav nojautas, kas patiesībā Amerikā ir studentu hokejs. Ar NCAA basketbolu, protams, salīdzināt nevar, taču hokejs ir organizēts kā miniatūrs NHL modelis. Kad notiek jau pieminētais «Beanpot», sabrauc skatīties visa Bostona, un tajā brīdī pat «Bruins» aiziet otrajā plānā. Spēles translē ESPN un «Fox», visas biļetes izpārdotas – interese patiešām ir milzīga. Tas priekšstats, ka jaunieši tur uzspēlē hoķīti un tribīnēs sanāk tik vien, cik viņu radi un draugi, – tas ir pilnīgi greizs. Tagad Bostonas universitātei cels jaunu arēnu. – Kas Bostonā kotējas augstāk – universitāte vai koledža? Cik dzirdēts, mači starp abām šīm komandām ir ļoti principiāli. – Tā arī ir. Šogad viņiem komanda it kā bija labāka par mūsējo un regulārās sezonas laikā viņi mūs trīs reizes vinnēja, taču tad nāca «Beanpot». Un tas, kā saka amerikāņi, ir all that counts – vienīgais, kas skaitās. Tu vari būt labāks un čempionāta laikā graut viņus kaut vai ar desmit vārtu starpību, taču viss izšķiras «Beanpot». Visi to apzinās. Tāpat mēs viņus vinnējām arī play-off turnīrā, tā ka šosezon nebija nekādu šaubu, kurš ir šā dueļa uzvarētājs. «Beanpot» mums sanāca pamatīgs mačs – uzvarējām tikai otrajā pagarinājumā. Nākamajā dienā finālā vispār nevarējām pavilkt kājas, taču tas nebija tik sāpīgi – galvenais jau bija izdarīts. Mūsu mači ar Bostonas koledžu bieži vien nav īpaši skatāmi, jo pārāk liels ir hokejistiem uzliktais atbildības slogs – tur neviens nedrīkst pieļaut nevienu kļūdu, nekādas avantūras. – Vai sanāca aiziet arī uz kādu «Bruins» spēli? – Jā, kad Kolumbusa viesojās Bostonā, viņi mani uzaicināja apmeklēt šo maču. «Blue Jackets» to zaudēja ar 1:7. Ja es būtu bijis laukumā, tā noteikti nenotiktu! Būtu 1:10... [Smejas.] Vispār viņi zvana un interesējas, kā man klājas, – vismaz reizi divās nedēļās. Arī brauc uz mačiem un skatās. Tas gan ir viss, ko viņi var darīt, – kā jau teicu, NCAA likumi ir bargi. Pat ja mēs kopā aizejam uz restorānu paēst, savs rēķins man jāapmaksā pašam. Stulbi apzināties, ka viņam maks piebāzts ar naudu, bet man vienalga jāvelk laukā no kabatas savi pēdējie desmit dolāri. Vēl arī tas, ka viņiem ļoti svarīgi ne tikai tas, kādi ir mani panākumi hokeja laukumā, bet arī mācībās. – Tu pieminēji, ka treneris tev ieteica spēlēt savu spēli. Kādi šajā ziņā ir «Blue Jackets» norādījumi – tev netiek doti kaut kādi konkrēti rīkojumi, kam pievērst uzmanību, no kā censties izvairīties? – Sezonas laikā tie nav konkrēti norādījumi vai īpašas programmas, bet gan nelieli padomiņi: centies spēlēt vienkāršāk, mēģini izdarīt savu darbiņu aizsardzībā, un tamlīdzīgi. Es jau arī īpaši uz priekšu neskrēju, lai gan, kā jau teicu, – treneris žurnālistiem bija sacījis, ka es, lūk, izrādos tīri labs uzbrukumā, uzdarbojoties arī pa priekšu. Bet es taču vēl pat neesmu sācis uzdarboties! – Vai komanda kaut kā seko līdzi tam, kā tu sevi uzturi pie formas vasarā, kad atgriezies Latvijā un neesi tiešā treneru redzeslokā? – Jūlija beigās plānoju atgriezties un tad visu augustu staigāt uz trenažieru zālīti un angļu valodas kursu – tā teikt, atgriezties ritmā. Bostonas universitātē ir viens no Amerikā labākajiem un atzītākajiem atlētikas treneriem, kas prot atjaunot sportisko formu. Kad braucu projām, griezos pie viņa ar priekšlikumu, ka varbūt vajadzētu kādu padomu, ko man pa vasaru padarboties, lai pavisam neaizietu neceļos. Labi, lai es pienākot nākamajā dienā. Piegāju, un viņš man iedeva pamatīga izmēra paku. Protams, es biju nedaudz samulsis, taču viņš bez ceremonijām sāka skaidrot: lūk, te ir četras grāmatas un, lūk, te – divas kasetes. Te tev būs vingrinājumi, bet te otra grāmatiņa – pašķirsti, ja kaut ko nesaproti. Savukārt šajā kasetē būs tas un tas, kas savukārt sasaucas ar trešo grāmatu, kuras rezultāti tev jāatzīmē ceturtajā... Vārdu sakot, katrai skaidrojošajai vārdnīcai vēl klāt sava skaidrojošā vārdnīca – man tika piešķirta tāda programma, ka par vasaras atpūtu principā varēju aizmirst. Sākumā nedaudz atļāvos papauzēt, taču jādara kaut kas ir. Piemēram, zinu, ka man jāpieliek spēks kājām. Izlaisties vai haltūrēt es nevaru atļauties, jo zinu, ka pārējie džeki būs strādājuši, kā nākas. Un, ja es aizbraukšu uz pārējo fona negatavs, man vietas komandā nebūs – pa taisno skriet 10 jūdzes un tad iekšā zālē trenēties, kamēr atkal būsi konkurētspējīgs. – Mācības ir, hokejs arī, bet kur tad paliek meitenes? – Ak, meitenes – jā, ir tur tādas Amerikā... [Smejas.] Patiesībā, kā jau teicu, – sezonas laikā tur knapi pietiek laika pirmajiem diviem komponentiem, nekāda brīvā laika vai privātās dzīves tur nav. Protams, ir tur čaļi, kas, neskatoties ne uz ko, mācībām lielu uzmanību nepievērš – viņi tad arī riktīgi «atlaiž», bauda dzīvi. Man pašam pirmajā gadā bija uzdevums nostiprināties sastāvā, kaut ko sajēgt mācībās, pierast pie jaunā dzīves ritma, tāpēc es ne pārāk aizrāvos ar citām lietām. Protams, katru sestdienu mēs gājām ārā – uz bāriņu vai kādu citu vietu. Personiski man pašam patīk dejot, taču uz klubiem iet nedrīkstēja – zināms, ka tur daudz tiek pīpēta zālīte un lietotas narkotikas, tādēļ treneris mums aizliedza apmeklēt šādas vietas. Un neviens arī neriskēja, jo pie viņiem nav kā dažkārt pie mums – tur trenera vārds ir kā likums. Tur tu pēc tam netiksi cauri ar «tā nevajadzēja» vai arī «nākamreiz būs sods» – tur vienkārši ņem un uzreiz nosēdina tevi uz soliņa. Mūsu kapteinis vienā mačā nevajadzīgi nopelnīja muļķīgas divas minūtes, un viss – nākamajā spēlē treneris viņu nolika uz soliņa. Komandas kapteini! Ja nespēlē ar pilnu atdevi, tiec nosēdināts – vienalga, kāda būtu tava statistika vai līdzšinējie nopelni komandā. – Tu pats kādreiz tiki šādi nosēdināts? – Es nespēlēju tikai divas spēles, turklāt abas reizes treneris speciāli pienāca un paskaidroja: ne jau tas, ka tu kaut ko izdarīji nepareizi vai slikti, vienkārši tagad nedaudz jādod iespēja sevi parādīt arī citiem. Tādam jaunajam gurķim, kāds biju es, tas bija ļoti pagodinoši. – Kā tevi – jauno – uztvēra komandas pieredzējušie «buki» – nebiji lecīgais jaunpienācējs, kas tagad viņiem ņems nost spēles laiku? – Tur jau tā lieta, ka pie viņiem tas viss ir nostādīts citādāk – es arī biju pārsteigts. Skaidrs, katrā komandā ir savi jefiņi, kuriem tu nepatīc un kas nepatīk tev, – bez tā jau nevar iztikt. Taču tajā pašā laikā visi čaļi ir normāli – nenotiek nekādas lekšanās vai savas varas demonstrēšanas. Ir skaidri darbi, kas ir jādara jaunajiem, taču tam nav nekāda sakara ar šestakošanu – vienkārši tā ir pieņemts, un savulaik tam ir izgājuši cauri visi. Bez jebkādiem apvainojumiem vai «uzbraucieniem»! Ja esi komandā jaunais, tu nevis baidies no vecajiem, bet viņus respektē – kā spēlētājus, kas ir par tevi vecāki, pieredzējušāki un šīs komandas krāsas jau četrus gadus aizstāvējuši. Ja pieredzējušāks spēlētājs tevis dēļ tiek nosēdināts uz soliņa, viņš nekad neapvainosies un neies kasīties – galvenais ir komandas intereses. Ja treneris uzskata, ka tā ir labāk, tad – tā ir labāk.