Kas jauns hokejā? Runā Matulis: Ārzemes mums palīdzēs...

Kādreiz Latvijas Olimpiskās vienības izveides pirmsākumos tās idejiskais vadonis Žoržs Tikmers formulēja ļoti interesantu Latvijas lielā sporta augšanas scenāriju. Tā kā Latvijā nav (nebija?) pietiekamas materiālās bāzes, tad mūsu labākie olimpieši augs ārzemju universitātēs, protams, par šo augstskolu pašu naudu, un, kad vajadzēs, tad mūsu sporta organizācijas tikai uzsvilps un atlēts būs gatavs pārstāvēt savu sporta veidu (federāciju) olimpiskajās spēlēs, pasaules un Eiropas čempionātos.

Studentu mums Amerikā dažādos sporta veidos bija diezgan daudz, taču itin bieži parādījusies iezīme – ja pirmajos kursos šis latvietis vairāk ir sportists, tad, tuvojoties studiju beigām, sportiskais aiziet otrajā plānā, jaunajam speciālistam vairāk domājot par savu darba karjeru.

Šādi piemēri ir arī hokejā (Jurijs Gusaks, Mihails Salijenko, Mārtiņš Lāns u.c.), taču latviešu hokejs Amerikas universitātēs līdz šim bijis samērā maz pārstāvēts. Droši vien tas nav tikai jaunā LHF prezidenta Aigara Kalvīša uzskatu iespaids vien, bet pēdējos gados strauji audzis mūsu hokeja studentu pulks. NCAA – ASV stiprākajā studentu līgā šajā sezonā būs vismaz astoņi latvju hokejisti. Kas tikai priecē. Jo dumji hokejisti nevienam nav vajadzīgi. Vai kāds no šā okteta ies ASV hokeja studentu sporta ceļu - uz NHL, grūti pareģot. Varbūt Kārlis Čukste? Varbūt vēl kāds, taču Teodora Bļugera piemērs parāda, ka tas nemaz nav tik vienkārši, kā varbūt kādam no Jūrmalas gatves 76d izskatās.

ASV un Kanādai visvairāk uzbrūku tādēļ, ka tur šai sezonai iezīmēti vismaz 70 (!) mūsu spēlētāju. Sākot ar Zemgu Girgensonu NHL un veselu baru Latvijas U-18 un U-20 izlasēm noderīgu spēlētāju. Ar piebildi – pēc vecuma noderīgu. Ja runājam par meistarību, tad lielākā daļa, kas nespēlē kādā no trim Kanādas junioru līgas atzariem (Ontārio, Rietumu, Kvebekas), kur mums šogad pārstāvju nav, vai divām trim vadošajām ASV junioru līgām (USHL, NAHL, NCDC), tad lielā daļā citu līgu spēlējošo praktiski nevar tikt Latvijas U-18 vai U-20 izlasēs. Kas droši vien ir katra jaunā hokejista pirmais mērķis.

Negribu nevienu no nenosauktajām līgām kritizēt kā izaugsmi nedodošu, jo ir atsevišķi gadījumi, kad puika tomēr izsitas vai nu hokejā, vai tiek studēt par puscenu, taču laikam jau lielākā daļa Latvijas jauno hokejistu vecāku uz Ameriku, Zviedriju, Somiju, Šveici skatās kā uz 100% garantiju, ka, spēlējot tur jauniešu komandās, puika automātiski spēlēs tikpat spēcīgi kā vairums kanādiešu, amerikāņu, zviedru, somu vai šveiciešu. Tā pirms dažiem gadiem Latvijā ļoti populāra kļuva Rietumkrasta Hokeja līga (WSHL), kur spēlēt drīkstēja arī vienu gadu juniorus pāraugušie.

Aizpērn vai vēl pirms gada Latvijai šajā līgā bija ducis un pat vairāk spēlētāju. Vecākiem par puiku uzturēšanu maksājot apmēram 500 dolāru mēnesī.

Vai nupat gandrīz ducis jauno Latvijas hokejistu devušies uz Zviedriju, uz Nīneshamnu, kas, iespējams, ir kādreizējā mūsu izlases trenera Matsa Ūlandera pirksts. Man nav nekas pret Zviedriju vai Nīneshamnu, bet, ja "Nyneshamns J20" spēlē tikai pēc spēka trešajā Zviedrijas junioru līgā (Div1), kam priekšā ir 20 Superelites un 40 Elites līgas klubi?

Var jau, protams, apelēt pie zviedru hokeja skolas un mētāt galdā citus argumentus, bet, ja domājam par hokeju, tad varbūt der paskatīties, kā pēc junioru gaitām gājis tiem mūsu puikām, kas jau spēlējuši Superelites līgā (R. Semjonovs, E. Kļaviņš).

Protams, ja vecāki tikai ar hokeja starpniecību grib pieradināt savus pēcnācējus pie patstāvības, šāds solis nav peļams. Dzīvojam taču demokrātiskā pasaulē, kur katrs var darīt, ko grib. Ja vien ar savām darbībām nekaitē citiem. Taču vairāk nekā 110 (!) jauniešu un junioru vecuma hokejistu spēlēšana ārpus Latvijas man liekas diezgan neloģiska. Ja runājam tikai par hokeju.