Kas jauns hokejā? Runā Matulis: Šis "Dinamo" vairs nav Latvijas izlase

Rīgas "Dinamo" hokejisti

FOTO: Edijs Pālens/LETA

Cilvēki ar labu atmiņu joprojām atceras, ka 2008. gada vasarā atjaunotā Rīgas “Dinamo” reklāmas marka tautās gāja ar pievienoto vērtību: komanda būšot arī Latvijas izlases bāzes klubs. Tas lielai daļai hokeja fanu dikti gāja pie sirds, jo šķita, ka gandrīz visiem labākajiem Latvijas hokejistiem, spēlējot un trenējoties vienkopus, gaidāmi daudz lielāki panākumi pasaules čempionātos. Kas mūszemē daudziem šķita un joprojām šķiet kā visas hokeja sezonas pats nozīmīgākais pasākums. Ja izlase pasaules čempionātā nospēlējusi atzīstami, tātad ar hokeju Latvijā viss ir vislabākajā kārtībā.

Nu lūk. Šo desmit gadu laikā tikai divas reizes esam tikuši ¼ finālā. 2009. gadā Oļega Znaroka brigādei izcīnot 7. vietu, šogad Bobam Hārtlijam finišējot vienu pakāpienu zemāk. Kas apmēram tas pats pirms KHL līmenis vien ir. Kad 2000. gadā, Haralda Vasiļjeva vadīti, Pēterburgā bijām astotie, bet 2004. gadā ar zviedru Kurtu Lindstrēmu Prāgā – septītie. Nekāda baigā uzrāviena pēdējos desmit gados nav bijis. Kas principā arī nemaz nav kluba uzdevums, varbūt izņemot PSRS laiku ACSK un pēdējo gadu Krievijas čempionus – Pēterburgas SKA.

Visā pasaulē klubs un izlase ir divas dažādas lietas, un sporta speciālisti pat strīdas, vai tas ir psiholoģiski labi, ja spēlētāji katru dienu ir viens otram blakus. Atceroties Latvijas izlases laikus no 1993. gada līdz 2008. gadam, hokejisti itin bieži teikuši, ka pēc sezonas klubos viņiem atkalredzēšanās ar draugiem izlasē ir kā svētki. Tā rada emocionālo pacēlumu un varbūt arī ļauj zemākas kvalifikācijas spēlētājiem pasaules čempionātos no sevis izspiest maksimumu un vēl mazliet. Kā 1997. gadā Turku un Tamperē, kad pēc 0:8 zaudējuma Vācijas treneri un žurnālisti brīnījās: “Kā tad tā? Mūs uzvar hokejisti, kas spēlē Vācijas trešajā līgā?”

Tātad - “Dinamo” un Latvijas izlase. Nu jau vairākus gadus neviens no “Dinamo” nometnes starp šiem abiem lielumiem neliek vienādības zīmi. Varbūt kādreiz Juris Savickis nevietā kaut ko pasaka, lai sabužinātu kluba saļekušās spalvas. Un brīdi pa brīdim par 2008. gada nodomiem atgādina to laiku Latvijas Hokeja federācijas prezidents Kirovs Lipmans.

Tātad – 2008./2009. gada sezonas “Dinamo” pret 2018./2019. gada “Dinamo”. Pat cilvēkam, kurš hokeju skatās tikai maijā, ir acīmredzams, ka šodienas “Dinamo” nav ne puse no Herningā un Kopenhāgenā spēlējošās Latvijas izlases. Nav vārtsargu Merzļikina un Kivlenieka, aizsargu Cibuļska, Freiberga, Galviņa, Rubīna un Siksnas, nav uzbrucēju Ābola, Balcera, Bļugera, brāļu Bukartu, Indraša, Jevpalova, Karsuma, Ķēniņa. Piemetot klāt vēl tos, kuri savainojumu vai darba dēļ netika uz 2018. gada pasaules čempionātu, iznāk vēl košāka kolekcija – vārtsargi Kalniņš un Punnenovs, aizsargi Kulda, Bindulis, Jaks, Čukste, uzbrucēji Girgensons un Daugaviņš.

Ja ņemam par pamatu 2008. gada vasaras solījumus, lielākajai daļai no viņiem vajadzētu būt pie Ģirta Ankipāna. “Dinamo”.

Kā tas bija 2008. gada rudenī, kad, veidojot “Dinamo”, to gadu ģenerālmenedžeris Normunds Sējējs dabūja ļoti spēcīgu izlases bāzes klubu. Abus izlases pamatvārtsargus Masaļski un Naumovu (plus Muštukovu), pieredzējušos aizsargus Laviņu un Sorokinu, Tribuncovu un Krišjāni Rēdlihu, uzbrucējus Ņiživiju, Cipuli, Ankipānu, Ciprusu, Štālu, kā arī Baltkrievijā spēļu praksi ieguvušos – būtībā trešās maiņas uzbrucējus Miķeli Rēdlihu (toreiz 24 gadi, KHL 1. sezonā – 9+8), Dārziņu (23, 8+8), Bērziņu (25, 5+9), Alekseju Širokovu (27, 2+8). Ripas vārtos meta kā Cipulis (9+11), tā Ankipāns (7+7) un Ņiživijs (9+11). No tā laika labākajiem uzbrucējiem trūka tikai Vasiļjeva, Sprukta un varbūt Karsuma, kuri abi spēlēja AHL. Ivanānam ripu mešana Losandželosas “Kings” (2+0) bija papildu nodarbe pēc kaušanās, Daugaviņš, Bārtulis, Kulda un Džeriņš vēl bija gados jauni un īsti vēl izlasē neapbružāti. Jā, sezonas pirmajā pusē pietrūka Pujaca un Vācijā spēlējošā Reķa.

Kas tagad ir “Dinamo” no izlases pamatvērtībām? Sotnieks, Balinskis un Zīle, pēdējie abi gan ilgāku laiku jau savainoti. No metējiem – Dārziņš, Rēdlihs un Džeriņš un pulks “klavieru nesēju” - Meija, Skvorcovs, Pavlovs un tādi, kas par tādiem veidojas, – Lipsbergs (24 gadi), Batņa (23), Razgals (22). Var jau būt, ka pēdējie trīs, kā arī Dzierkals, Marenis vai Kalns sezonas turpinājumā izšauj ripu lēveni, taču kaut kā neticas. Viņu vienaudži Dārziņš, M. Rēdlihs un Bērziņš pirms desmit gadiem bija labāk sagatavoti. Vai arī Jūliuss Šuplers no viņiem visiem prata dabūt ārā gandrīz visu potenciālu. Negribu pašmāju “Dinamo” spēlētājus pārlieku kritizēt, taču KHL vienpadsmitās sezonas pirmajos divos mēnešos tikai daži no viņiem gatavi piebalsot leģionāru dziesmai.

Bet es pats jau sen esmu svītrojis vienādības zīmi starp “Dinamo” un Latvijas izlasi. Pirmie – dinamieši skatītājiem sagādā vai vismaz piedāvā hokeja svētkus pusgadu un mazliet ilgāk, bet otrie rada/vai nerada interesi par ripas spēli pavasaros mēnesi vai divas nedēļas. Tās ir divas stipri atšķirīgas Odesas. Kā pie mums mikrorajonā saka.

Uz augšu