Latvijas futbolists Saveļjevs: Itālijā treneri saka, ka es labi pārredzu laukumu

Kā sākās tavs ceļš futbolā?

Mans ceļš futbolā, kā jau daudziem vienaudžiem, sākās mājas pagalmā. Bumbu dzenāju jau praktiski tad, kad iemācījos staigāt. Spēlēju ar draugiem, no kuriem šobrīd vairāki arī jau pārstāv Latvijas jauniešu izlasi. Tētis arī vienmēr sekoja līdzi manām gaitām. Viņam bija draugs Igors Zeņkovs, kurš vēlāk arī kļuva par manu pirmo treneri. Toreiz spēlēju JFC "Skonto" sastāvā. Mūsu komanda bāzējās Rīgas 71. vidusskolā. Uz treniņiem sāku iet no sešu gadu vecuma. Mācījos paralēli Rīgas 33. vidusskolā Bolderājā. 

Pēc pāris gadiem jau tiku iespēlēts pie gadu vecākiem puišiem. Kā man tagad teica tētis, jau tajā vecumā es laukumā ar savu sniegumu izcēlos uz kopējā fona. Pēc tam sekoja dažādi turnīri gan skolā, gan klubā. Pastāvīgi spēlējām. Tad pienāca brīdis, kad vienu dienu kādā turnīrā sākumā nebiju plānojis piedalīties, taču mani palūdza uzspēlēt... Un tajā turnīrā mums praktiski viss izdevās, guvām daudz vārtu un uzvaru. Es tiku atzīts par labāko spēlētāju. Tajā brīdī sapratu, ka tieši futbolā man arī jāiet tālāk, jāveido profesionālā karjera.

Vai tavā ģimenē vēl ir citi futbolisti vai sportisti?

Ar futbolu cieši saistīto nav. Taču mana māsa nodarbojas ar sporta dejošanu. Mamma gan savā bērnībā bija ļoti sportiska un kopā ar saviem vienaudžiem pagalmā spēlēja gan futbolu, gan hokeju... Viņai toreiz izdevās apvienot visu. (Smaida.) Arī tagad mamma ir ļoti liels un nozīmīgs padomdevējs manā karjerā. Pārceļoties uz Itāliju, viņa daudz ko teica priekšā, ko vajag vai nevajag darīt utt.

Kurš notikums JFC "Skonto" posmā tev kalpoja par atspēriena punktu turpmākajai karjerai?

Grūti uzreiz nosaukt vienu konkrētu notikumu. Atceros, ka četrus gadus atpakaļ spēlējām "Riga Cup" starptautiskajā turnīrā. Mums pretiniekos bija tādas komandas kā "Zenit", "Tottenham", "Atalanta" un citu lielu klubu audzēkņi. Toreiz mēs uzvarējām turnīrā, mums bija ļoti labs sastāvs. Apbalvošanas ceremonijas laikā tiku atzīts par turnīra labāko spēlētāju. Iespējams, tas bija atspēriena punkts. Par mani vēl vairāk visi sāka runāt, sāku dot jau pirmās intervijas, sajutu pastiprinātu uzmanību.

Paaugoties vēl vairāk, sāku spēlēt jau "Skonto FC" kluba dublieros. Manuprāt, toreiz klubam bija augstāks līmenis nekā tagad, jo vairumā spēļu laukumā devās arī futbolisti no pirmās komandas. Dublieros debitēju pret FK "Ventspils", kas līdz tam nebija zaudējuši ilgu laiku. Sākotnēji bija paredzēts, ka iesākšu spēli no rezervistu soliņa, taču sanāca tā, ka ieņēmu viena mūsu traumētā leģionāra vietu. Pie manis pienāca treneris Tamazs Pertija, kurš pateica, lai gatavojos spēlēt jau no pirmajām minūtēm. Beigās šai mačā uzvarējām ar rezultātu 3:0. Mūsu komandā toreiz spēlēja, piemēram, arī pašreizējais nacionālās izlases spēlētājs Vjačeslavs Isajevs.

Pēc šīs uzvaras sāku spēlēt vairāk, taču pirmajā komandā mani toreiz vēl neņēma. Attiecīgi turpināju pārstāvēt arī 1999. gadā dzimušo puišu komandu. Taču jau tad es ar katru gadu jutu lielāku un lielāku progresu. Ar mums toreiz strādāja daudzi un dažādi treneri. Bija pieaicināti speciālisti, kas strādāja pie tehnikas, taktikas, ļoti daudz uzmanības pievērsām dažādām spēles niansēm. Piemēram, bumbas atņemšanai. Ļoti daudz ko iemācījos tajā laikā.

Kā tu nokļuvi "Hellas Verona" kluba sistēmā?

Mans pašreizējais aģents Maksims Usanovs savulaik arī spēlēja "Skonto FC" klubā - bija gan dublieros, gan arī kādu laiku pirmajā komandā. Mēs ar viņu spēlējām, un pēc kāda laika viņš piedāvāja kļūt par manu aģentu. Viņš piedāvāja variantus, uz kurieni varēju doties atrādīties un apliecināt sevi. Aizbraucām uz Itāliju, sākumā uz SPAL klubu, kas šobrīd spēlē A sērijā. Tur sevi labi parādīju. Vēlāk radās iespēja aizbraukt arī uz Veronu. Tur sevi parādīju vēl labāk, turklāt man izdevās gūt arī vairākus vārtus. Vienlaikus izveidojās ļoti labs kontakts ar treneri, kurš man toreiz pateica, lai esmu pacietīgs un gaidu atbildi, jo noteikti vēlreiz tur atgriezīšos.

Jau tajā brīdī es personīgi sapratu, ka treneris palika apmierināts ar mani, savukārt man pašam nepieciešams steidzami mācīties itāļu valodu. Pagāja pāris mēneši, un man Maksims pateica, ka pienācis laiks doties uz Itāliju, jo klubs tiešām vēlas mani redzēt savās rindās. Es uzreiz sāku gatavoties ceļam, runāju ar vecākiem. Toreiz labi sanāca, ka tieši arī pabeidzu 12. klasi vidusskolā, jo uzaicinājums sekoja vasarā, kad Itālijā klubiem notiek pirmssezonas laiks.

Kādi bija tavi pirmie iespaidi par Itāliju, futbola līmeni un apstākļiem?

Protams, uzreiz acīs iekrita radītie kvalitatīvie apstākļi. Klubā bija vairāki treneri, kuru atbildības jomas bija sadalītas. Bija ārsti, fizioterapeiti, fiziskās sagatavotības treneri. Viss, kas nepieciešams futbolistiem, bija pieejams uz vietas. Vienīgais, kas sākumā radīja nelielas grūtības, bija valodas barjera, jo itāļu valodu sāku tikai mācīties, tomēr bija nepieciešama lielāka prakse. Angļu valodu tur cilvēki lieto mazāk. Bija sava veida "izdzīvošanas režīms", taču es biju tam gatavs, jo jau kopš trīspadsmit gadu vecuma biju JFC Skonto kluba sistēmā, kur arī bija jāiziet ļoti liela dzīves skola.

Vēl viens apstāklis, kas man sākotnēji Itālijā nedaudz traucēja, bija laikapstākļi – tveicīgs klimats un gaiss, kuru bija grūti elpot, it īpaši bija grūti pierast pie apstākļiem treniņu laikā. Šodien, kad jau esmu tur bijis ilgāku laiku un pieradis pie apstākļiem, turpinu savu attīstības procesu.

Kādas ir tavas kā futbolista stiprās un vājās puses?

Sākšu ar mīnusiem. Pirmkārt, tā ir fiziskā gatavība. Arī mans tētis ir teicis, ka līdz 18 gadu vecumam biju vidējas miesas būves, tievs puisis bez muskuļiem. Šobrīd jau varu teikt, ka sāku audzēt futbolistam nepieciešamo muskuļu masu. Protams, strādāju pie tā trenažieru zālē, tomēr ķermeņa fiziskajā uzbūvē vēl ir, pie kā strādāt. Ātrums un skrējiena tehnika - arī tie elementi, pie kuriem vēl vēlos pastiprināti piestrādāt. Jūtu, ka šajā komponentē man šobrīd nedaudz pietrūkst.

Runājot par plusiem, atceros, ka agrāk, spēlējot vēl "Skonto FC" klubā, man bija labās kājas savainojums, kā rezultātā es laukumā praktiski visu darīju ar kreiso kāju. Šobrīd situācija ir uzlabojusies. Proti, es vienlīdz labi māku spēlēt kā ar labo, tā arī ar kreiso kāju. Itālijā treneri arī saka, ka es labi pārredzu laukumu, spēlēju ar prātu, ieklausos tajā, ko man mācījuši treneri. Uzskatu, ka arī pietiekoši labi spēlēju ar galvu. Manā sniegumā ir bijuši arī nelieli kritumi, konkrēti - bumbas atņemšanā. Tagad jūtu, ka situācija atkal ir uzlabojusies.

Pilnu interviju ar 19 gadus veco futbolistu iespējams izlasīt Latvijas Futbola federācijas mājaslapā.